Civilizācijas attīstības vēsture nav rakstīta tikai gaišos toņos. Pietiekami daudzām lappusēm ir tumšas, pretrunīgas un arī prettiesiskas iekrāsas. Valstu veidošanās, attīstības, pagrimuma un atdzimšanas process, to pārvaldes mehānismu darbība ir bijusi saistīta ar vardarbību, amatstāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un arī ar savtīgo interešu apmierināšanu.

Korupcijai ir tikpat sena, savdabīga un pretrunīga vēsture kā noziedzībai, prostitūcijai un citām pretsabiedriskām parādībām. Vairākas tūkstošgades visas valstis ir centušās atrast "brīnumzālītes" un atbrīvoties no vardarbības, kriminālnodarījumiem, kukuļošanas un pārdodamajiem mīlas priekiem.

Korupcijas un noziedzības apkarošanas rezultāti ir zināmi un pietiekami skaidri redzami un jūtami pat ar neapbruņotu aci. Vairāk nekā pirms simt gadiem (1889.gadā) pazīstamais kriminālsociologs Francs fon Lists bija nācis pie slēdziena, ka "noziegums ir tikpat mūžīgs kā nāve, un sods nekad neizzudīs. Brīdināšanas pasākumi nekad neuzvarēs noziedzību, tieši tāpat kā augstākā higiēnas attīstība nekad neuzvarēs nāvi un slimības". Pilnā mērā minēto domu var attiecināt arī uz korupciju. Bet kas tad nosaka šīs parādības nenovēršamību? Rodot atbildes uz šo jautājumu, korupcijas apkarošanas process varbūt var iegūt daudz noteiktāku un mērķtiecīgāku raksturu.

Korupcijas vēsturiskā nosacītība

Jau Vecajā Derībā, kura ir veidota IX–II gadsimtā pirms Kristus dzimšanas, tika runāts par to, ka bēdas būs tiem, kas attaisnos vainīgo par kukuli un atņems nevainīgajam tiesības. Bēdas būs arī tiem, kas pieņems netaisnus likumus. Tātad, jau veidojoties pirmajām valstīm un civilizācijai, sabiedrībā nācās sastapties ar savdabīgiem korupcijas aktiem — kukuļdošanu un kukuļņemšanu tiesvedībā.

Arī Jaunā Derība sniedz zināmu ieskatu korupcijā. Tā, piemēram, Lūkasa evaņģēlija trešajā nodaļā ir teikts: "... muitnieki nāca kristīties un jautāja: "Mācītāj, ko mums būs darīt?" Tad viņš teica: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts". Tātad varam atzīt, ka arī kristietības sākumposmā muitnieki nebūt nebija neuzpērkami.

Tiesību vēsturē ir pazīstama faraona Ra Sebekmsafa, kas valdīja XVI gs. pirms Kristus dzimšanas, kapeņu apzagšana un viena no zagļu (Amonianafera) atbrīvošana no aresta un soda par 20 deberiem zelta gabalu (1,82 kg), kas tika atdoti kādam pilsētas ierēdnim. Arī viduslaiku periodā, nostiprinoties feodāļu varai un kristietismam, korupcija un ierēdņu uzpērkamība nevis samazinājās, bet gan uzplauka. Vispārizplatīta bija ierēdņu uzpērkamība. Arī baznīcas dzīvē pavērās plašas iespējas korupcijai un pasaulīgajiem aprēķiniem. Baznīcas vadība aizstāvēja aristokrātu intereses un neņēma vērā vienkāršo ļaužu vēlmes. Tā kā baznīcu un citu reliģisko struktūru uzturēšana prasīja lielus līdzekļus, tā nonāca elitāro aprindu ietekmē. Amati tika tirgoti par naudu un citiem laicīgiem labumiem.

Viduslaikos bija pazīstamas tirgošanās ar grēku atlaidēm. Aristokrātijas un laicīgās varas pārstāvji, samaksājot zināmu naudas summu, varēja saņemt grēku atlaidi. Interesanti, ka nopirkt grēku atlaidi bija iespējams arī uz priekšu par vēl neizdarītiem grēku darbiem. Grēku atlaižu izdošanu kontrolēja pāvests. Šāda sistēma, no vienas puses, ļāva izdarīt neierobežotu likumpārkāpumu, t.sk. kukuļošanas skaitu, no otras, tika leģitimizēta arī kukuļu ņemšana.

Arī attīstoties kapitālistiskajai sabiedrībai, korupcijas izplatība nesamazinājās, tā tikai mainīja formas un izpausmes veidus.