Aizvien: par korupciju un tās apkarošanu

Turpinājums

no 1.lpp.

Dr. iur. Andrejs Vilks, Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Korupcijas izplatība un masveidīgums

Ja korupcijas akti būtu tikai mērojami ar atsevišķiem un vienreizējiem gadījumiem, tad šīs izpausmes novērst un apkarot būtu daudz cerīgāk. Taču, ja korupcija ir vērtējama kā izplatīta masveida parādība ar izteiktām sociālām, ekonomiskām, tiesiskām, politiskām un citām nelabvēlīgām sekām, tad, par šī fenomena rezultatīvu apkarošanu objektīvi spriežot, var runāt tikai visai nosacīti.

Kā liecina atsevišķi pēdējos gados veiktie izvēles pētījumi par korupciju, dažādu kategoriju respondenti (iedzīvotāji, uzņēmēji, ierēdņi u.c.):

•

pirmkārt, to uztver un vērtē kā pietiekami plaši izplatītu. Tā 1998.gada janvārī Sociālo korelatīvo datu sistēmas publicētie dati liecina, ka 56,6% respondentu atzīst korupciju Latvijā par plaši izplatītu.

T.Tisenkopfa vadībā veiktais pētījums par uzņēmējdarbību Latvijā parādīja, ka biznesmeņi amatpersonām viņu pretimnākšanu kompensē nemonetārā veidā (dāvanas vidēji Ls 15 apmērā — 34%) vai monetārā veidā (kā kukulis — vidēji ap Ls 100 —20%);

Pasaules bankas (PB) veiktā pētījuma dati atspoguļoja, ka 37% uzņēmēju un 12% ģimeņu ir devuši dāvanas vai kukuļus. Savukārt no 15 līdz 45% (vidēji 30%) dažādu iestāžu darbinieki ir ieguvuši iespējas strādāt pateicoties nesankcionētiem maksājumiem un dāvanām;

•

otrkārt, pētījumos tiek fiksēts korupcijas pieaugums pēdējos gados. Tā jau minētajā Pasaules bankas pētījumā šādu situāciju atzīmē 60% aptaujāto ģimeņu un uzņēmēju;

•

treškārt, var atzīmēt kukuļu lieluma pieaugumu. Pieaug ne tikai kukuļņēmēju prasības un vēlmes, dārgāka kļūst arī dzīve.

Kukuļošanā un ēnu ekonomikā tiek iesaistīts aizvien vairāk līdzekļu. Koruptīvās attiecības un atbilstoši negodīgie ierēdņi šīs tendences nebūt nevājina, bet gan stiprina.

Korupcija kā individuālo vajadzību apmierināšanas līdzeklis

Kā zināms, neviens neko nedara pretēji personīgajām vajadzībām un interesēm. Ikviena darbība ir saistīta ar individuālo prasību apmierināšanu, kam ir materiāls, intelektuāls, komunikatīvs un radošs raksturs. Vajadzību kapacitāte un apmierināšanas līdzekļu veidi bez šaubām ir dažādi. Tomēr ikviena cilvēka aktivitātes ir virzītas uz to, lai viņš pilnīgāk nodrošinātu savu iztiku, sasniegtu pietiekami augstu (daudzu gadu gājumos arī elitāru) labklājības līmeni, tādu līmeni, kādu atļauj un atsevišķos gadījumos arī prasa attiecīgais sociālais statuss, nodarbošanās raksturs, arī ieņemamais amats. Individuālo prasību līmenis, sevišķi atklātas sabiedrības apstākļos, gandrīz vienmēr ir augstāks, nekā tās pilnīgi, kvalitatīvi un reāli esošo sociālo normu robežās iespējams apmierināt.

Pārejas periodā, vērtību un sociālo orientieru nomaiņas apstākļos, paaugstinoties bezdarbam un cenām, balstoties uz destrukturalizētu individuālo un sabiedrisko apziņu, personiskās vajadzības bieži tiek apmierinātas uz valsts, sabiedrības vai citu rēķina. Arī nelikumīgi vai likumīgi (birokrātiski), izmantojot dienesta vai profesionālo stāvokli. Cilvēkam vienmēr ir vairāk attīstītas egoistiska rakstura tieksmes, kas virzītas uz savas ģimenes un savu tuvāko vajadzību apmierināšanu. Savtīgi individuālie darbības motīvi cilvēkos kopumā nav mazāk attīstīti kā agresīvie, seksuālie u.c. Pastāvīgi ir jūtama tieksme pēc labklājības, komforta un personīgo, arī kvazinepieciešamo vai maldīgo vajadzību apmierināšanā. Ne velti no būtiskākajiem kukuļņemšanas motīviem tiek atzīts nepietiekamais materiālais stāvolis un zemās tā nodrošināšanas iespējas, mazais atalgojums un tā palielināšanas svarīgums, nepieciešamība iegādāties pirmās vajadzības preces utt.

Korupcijas cēloņu vitalitāte

Apzinot korupcijas izplatību, tās tendences, korupcijai vispakļautākās sfēras un paaugstinātās korupcijas riska zonas, tiek abstrahēti arī šīs parādības cēloņi un veicinošie apstākļi. Tradicionāli uz korupcijas un korumpētības cēloņiem tiek attiecināts ierēdņu nepietiekamais atalgojums. Jāatzīst, ka subjektīvi atalgojums vienmēr var būt nepietiekams. Ir pilnīgi normāli, ka vajadzības attīstās ātrāk nekā iespējas un likumīgi pieejamie līdzekļi to apmierināšanā. Taču pasaules pieredze liecina, ka nereti viskorumpētākie izrādās tie, kam ir neierobežota vara un kam pieder vislielākie līdzekļi.

Pie korupcijas cēloņiem, arī Pasaules bankas atbalstītajā pētījumā, 1998.gadā tiek pieskaitīts arī vēsturiskais, proti, padomju, mantojums, kas ir saistīts ar vājo tiesu sistēmu, privātā biznesa ietekme uz politiku un iedzīvotājiem. Jāatzīst, ka arī padomju laikos noziedzība, narkomānija un kukuļņemšana tika saistītas ar sociālistiskās sabiedrības mantojumu un kapitālisma rudimentiem, kurus nevarēja novērst pat totalitārais režīms. Tātad arī pašreiz korupcijas cēloņu meklējumi turpinās pēc padomju skolas metodēm, vainojot iepriekšējās politiskās sistēmas mantojumu.

Minētā pieeja būtu visnotaļ izmantojama, ja korupcijas determinācijas mehānisms un tās cēloņu meklējumi neaprobežotos tikai ar sociālistiskās sabiedrības mantojuma analīzi. Kā jau tika atzīts iepriekš, korupcija ir tikpat veca kā civilizācija. Tās prettiesiskais un antisabiedriskais šarms ir parādījies visos civilizācijas attīstības posmos. Tātad nebūtu produktīvi meklēt korupcijas cēloņus tikai padomju perioda mantojumā, jo tā bija plaši pazīstama Latvija šā gadsimta divdesmitajos gados un agrāk, der atcerēties, ka 1919.–1920.gadā Latvija šaubīgu finansiālo darījumu un ierēdņu korupcijas rezultātā zaudēja vairāk nekā divdesmit miljonu latu.

Ieskicējot korupcijas reālos cēloņus, ir iespējams iezīmēt tikai to atsevišķas grupas, kuras specifiskās un savdabīgās formās ir bijušas dzīvotspējīgas visos civilizācijas attīstības posmos.

Pirmkārt, sociālo cēloņu komplekss, kas ir saistīts ar pastāvīgo sabiedrības noslāņošanos un sociālo nevienlīdzību. Savulaik vēl Sokrāts uzsvēra, ka starpība starp bagātajiem un nabadzīgajiem, to ienākumiem nevar būt lielāka vairāk nekā četras reizes. Sociālā diferenciācija veido dažādas vērtības un priekšstatus par aktivitātes formām, atbilstošu vajadzību, interešu un motīvu skalu, kā arī orientāciju un iespējas korumpēties.

Otrkārt, administratīvi organizatorisko cēloņu komplekss, kas ir saistīts ar ierēdņu un birokrātijas lomu sabiedrībā, nozīmēs pieaugumu. Starptautiskie pētījumi liecina, ka Latvijā firmu vadītājiem 13% darba laika ir jāpavada, tiekoties ar dažāda līmeņa ierēdņiem. Administratīvais pārvalžu aparāts vienmēr ir bijis orientēts parādīt savu nozīmīgumu un neaizstājamību un veicinājis birokrātisko (burtiskā nozīmē — biroju un kabinetu varas) šķēršļu pārvarēšanu ar jebkuriem līdzekļiem.

Treškārt, ekonomiska rakstura cēloņu komplekss, kas bāzējas uz jaunu ražošanas tehnoloģiju grūtībām dabiski attīstīties un ieņemt savu vietu saimnieciskajā sfērā. Jebkurā sabiedrībā ir bijusi t.s. ēnu vai nekontrolējamā ekonomikas daļa (arī krimināla rakstura). Vislielākā mērā tas ir bijis un arī funkcionē kā vienas no koruptīvo attiecību sekām.

Ne mazāk būtiska nozīme ir arī politiska, tiesiska un sociālpsiholoģiska rakstura faktoru kompleksiem un to savstarpējai mijiedarbībai. Minētās apstākļu grupas ir lielākā vai mazākā mērā ar dažādu potenciālu, un tās funkcionējušas visās sabiedriskajās formācijās. To ietekme nav novērsta, un minēto faktoru vitalitātes spēks ir jūtams arī pašreiz.

Minētais kopumā arī nosaka korupcijas nenovēršamības vai nezūdamības likumsakarības.

Korupcijas apkarošanas perspektīvas

Ja korupcijai ir tikpat sena vēsture kā civilizācijai, tad likvidēt šo parādību nebūs arī tuvāko paaudžu varā. Bet tas neatņem mums pienākumu visiem iespējamiem līdzekļiem apkarot un ietekmēt šo parādību. Korupcijas vēsturiskā nosacītība, tās relatīvais masveidīgums un to determinējošo cēloņu dzīvīgums un nenovēršamības likumsakarības producē neizbēgamo nolemtību un nepieciešamību to ierobežot un apkarot.

Attieksmē pret korupciju nevar būt dilemmas — censties to apkarot vai arī sakarā ar tās nenovēršamību veltīgi netērēt pūles un resursus. Tieši otrādi — šis parādības objektīvais raksturs un likumsakarības, neizbēgamība nosaka kardinālu nepieciešamību novērst korupcijas nelabvēlīgās sekas, izstrādāt un veikt preventīvus pasākumus sfērās, kur tā izpaužas visizteiktāk. Būtiski ir apzināties, ka korupciju kā sociāli masveidīgu, nelabvēlīgu un prettiesisku parādību nevar kontrolēt un novērst, taču ir jāaktivizē iestāžu darbs, kas apkaro šo parādību, efektīvi un prasmīgi jāizmanto tiesiskie, organizatoriskie un operatīvie faktiskie līdzekļi, kas virzīti uz koruptīvo aktu pārtraukšanu.

Jebkurā ietekmēšanas un regulācijas procesā noteicošais elements ir konkrētas parādības — korupcijas pastāvīga izziņa. Svarīgs ir jautājums par korupcijas negatīvo seku, tiešo un netiešo radīto zaudējumu (neiegūto ienākumu) noteikšana. Korupcijas zaudējumus un nelabvēlīgās sekas ir nepieciešams noteikt visās jomās un atsegt arī reģionālā aspektā.

Veicot korupcijas apkarošanas pasākumus, ir būtiski mazināt šīs parādības nelabvēlīgās sekas, novērst iespējas, lai koruptīvos aktos iesaistītos jaunas personas, veikt operatīvi taktiskos pasākumus; fiksējot korupciju jomās, kur tā ir visvairāk izplatīta. Ir jāpalielina korupcijas apkarošanas struktūrvienību kvantitatīvais un kvalitatīvais sastāvs. Pretējā gadījumā korupcijas apkarošanas plāni var kļūt tikai par cerīgiem nodomiem.