no 1.lpp.

Aleksandrs Lielmežs atzina:

— Kaut gan pašvaldībām budžetā paredzētais kopīgais pieaugums tagad ir gandrīz desmit procenti, tomēr tas attiecas tikai uz daļu pašvaldību. Tām naudas līdzekļu pieaugums sniedzas pat līdz 30 procentiem. Tomēr 48 pašvaldībām fiksēts budžeta samazinājums. Sarunās ar valdību gan ir panākts un budžeta projektā iestrādāts atzinums, ka šīs pašvaldības saņems 800 000 latu kompensāciju ieņēmumu palielināšanai līdz 1998.gada līmenim.

Tomēr tas mums ir vājš mierinājums. No pašvaldību vadītāju viedokļa es personiski negribētu būt to gandrīz četrsimt (no 586) pašvaldību vadītāju vietā, kurās ieņēmumi nepalielināsies vai pieaugs tikai minimāli. Nereti dzird sakām: jūs tomēr dzīvojat "zaļi". Jūsu rīcībā taču ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis, dažnedažādas investīcijas, dažādas dotācijas un tā joprojām.

Arī vakardienas sarunā, aicināts izteikties par Mālpils reālo situāciju (un tā kopumā un Latvijas kopainā nav necerīga), Aleksandrs Lielmežs bilda, ka viņa šķietami lielajā un visādi rosmīgajā pagastā situācijai ir ne mazums sāpīgu šķautņu. Viņš atgādināja, ka padomju realitātes apstākļos Mālpils (un ne tikai viena tāda visas Latvijas kontekstā), tika pasludināta par agrorūpnieciskas ievirzes paraugciematu. Līdzekļu iepludināšanas, celtniecības un varbūt vēl citos aspektos radusies gandrīz vai paraugsituācija, tomēr tagad jārēķinās ar pašreizējo realitāti. Un tā ir tāda, atzina Aleksandrs Lielmežs, ka man savulaik modernā kultūras nama apkurei vien mēnesī vajadzīgi divi tūkstoši latu. Kur tos ņemt un kā tos dabūt, tā, protams, ir Lielmeža problēma, jo viņš gandrīz katru dienu grozās pa Rīgu.

— Tomēr tikai daži kolēģi spēj aizdomāties tiktāl, ka arī Mālpils pašreizējos apstākļos ir tā sauktajā "pelēkajā zonā", kur ar gada budžetu, kas svārstās no 40 līdz 60 tūkstošiem latu, var tikko galus savilkt kopā. Nē, es negaužos, jo mēs nebūt neesam nabaga radinieki, arī tāpēc, ka mums ir sava finieru fabrika, kas dod darbu ap 400 iedzīvotājiem, mūsu apkārtnē ir gana mežu, kas ļausies to pirmatnējai apstrādei, un tā joprojām.

Sarunas turpinājumā vēlējās iekļauties arī Talsu rajona Dundagas pagasta padomes priekšsēdis, LPS valdes loceklis un tās darbības veicinātājs Gunārs Laicāns:

— Kopš desmit gadiem, kad no rūdīta skolotāja esmu kļuvis par Latvijas lielākā pagasta (554 kvadrātkilometri, gandrīz 4200 iedzīvotāju) vadītāju, man, protams, jādomā citās kategorijās. Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā mēs nereti dzirdam Kandavas paraugu, un tas varbūt pat ir pārāk "lipīgs" arī ar 208 000 latiem no pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda, ko līdz šim bagātīgi atvēlējusi iepriekšējā valdība. Lai nu tā būtu, jo kurzemnieki nemēdz būt īpaši skaudīgi.

Tomēr mēs esam spēruši uz priekšu kādu tikai sev raksturīgu soli: deviņu apkārtnes pašvaldību kopību. Cik tā efektīva, to rādīs laiks. Tomēr ja jau pat salīdzinoši niecīgais Īves pagasts (71 kvadrātkilometrs, 630 iedzīvotāju) ir spējis kļūt par vienu no Latvijas donorpagastiem un kopumā mūsu Ziemeļkurzemes pagastu apvienība spējusi atvēlēt 50 -— 60 tūkstošus latu tā sauktajam donoru fondam, gribam raudzīties nākotnē drošāk nekā līdz šim.

Es dažkārt un varbūt reizumis pārāk bieži mēdzu uzsvērt savas un tamlīdz sava pagasta padomes četras pamatfunkcijas: a) naudas nav un nebūs, tomēr visam ir jānotiek; b) pagaidām situāciju kontrolējam un ar Dievpalīgu to darīsim arī turpmāk; c) Dānijas paraugs, kuru mums atgādina pa labi un pa kreisi, Ziemeļkurzemē būs noderīgs pēc 10 -— 15 gadiem; d) ja mēs nepratīsim izveidot savu mazo un vidējo uzņēmēju "kastu" , sekas var būt pat neprognozējamas. Jā, mēs neesam tālumnieki un nedomājam, ka uz mums neattiecas administratīvi teritoriālās reformas pamatprincipi, tomēr mūsu viedoklis ir arī tāds, ka vienlaikus nepieciešama valsts budžeta reforma, vismaz tajā sadaļā, kas tieši skar pašvaldību struktūru un turpmāko attīstību neatkarīgi no reformas risinājuma detaļām. Jo mēs dzīvojam un dzīvosim tikai tepat Latvijā.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors