Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Andris Grūtups intervijā “Jurista Vārda” galvenajai redaktorei Dinai Gailītei. Nedomāju, ka sabiedrībai vajadzētu vairīties un slēpties no šādu tematu apspriešanas

Šīs vasaras sākumā klajā nāca zvērināta advokāta un Rakstnieku savienības biedra Andra Grūtupa sestais literārais darbs “Maniaks” Grāmatas galvenais varonis ir Staņislavs Rogaļovs, kuru par apsūdzībām seksuālos noziegumos un slepkavībās, kas tika pastrādātas 20.gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, notiesāja uz nāvi. Pats autors grāmatas priekšvārdā šo lietu vērtē kā vienu no skandalozākajām visā Latvijas tiesu procesu vēsturē. Iespējams, aizgājušo gadu ažiotāža arī ir viens no iemesliem, kādēļ jau kopš iznākšanas brīža A.Grūtupa “Maniaks” stabili turas visvairāk pārdoto grāmatu sarakstos.

Tomēr šī darba vērtējumi krasi atšķiras, tajā skaitā juristu vidū. Daļa grāmatu uzskata par lielisku padomju laika represīvo iestāžu darba un sabiedrības ikdienas dokumentējumu, turklāt laikabiedros lielu interesi raisa joprojām mūsu vidū esošo un autoram personiski pazīstamo padomju milicijas, prokuratūras, LPSR Iekšlietu ministrijas darbinieku portretējumi. Otra lasītāju grupa savukārt ir neizpratnē par autora izvēli saukt īstajos vārdos S.Rogaļova upurus un detalizēti aprakstīt viņa izdarītos seksuālos noziegumus. Lai noskaidrotu autora ieceres un pozīciju, “Jurista Vārds” lūdza interviju A.Grūtupam. Vienlaikus šajā numurā publicēts arī juristes Lāsmas Liepiņas viedoklis par grāmatu “Maniaks”.

• Lāsma Liepiņa. Necilvēcības vidū meklēt taisnību

Lasītājiem pieejama zvērināta advokāta Andra Grūtupa grāmata “Maniaks”. Neesmu liela A.Grūtupa grāmatu lasītāja, taču kā juriste, kas pētījusi noziedzīgus nodarījumus pret personas dzimumneaizskaramību, grāmatu izlasīju. Lasāmviela manī mudināja pretrunīgas izjūtas. Kā jaunai juristei man bija interesanti uzzināt pieredzes bagāta jurista redzējumu par savulaik Latvijā ļoti skaļu krimināllietu pret seksuālu noziegumu īstenotāju.

A.Grūtups grāmatā apraksta no 1979.gada līdz 1984.gadam notikušos Staņislava Rogaļova nodarījumus, detalizēti tiek atainoti viņa pastrādātie seksuālie noziegumi un slepkavības. A.Grūtupa grāmatā trūkst attaisnojošā teikuma: “Visas personas un notikumi šajā grāmatā ir izdomāti, jebkāda līdzība un sakritība ar reālām personām vai notikumiem ir nejauša sagadīšanās.”

• Jānis Lapsa. Šķīrējtiesas process: aktualitātes un nepieciešamās izmaiņas

Jau vairākus gadus tiek runāts par iespējamo šķīrējtiesu regulējuma modernizāciju un reformu. Diskusijas notiek par šķīrējtiesu darbības efektivitāti, taisnīgas tiesas spriešanu šķīrējtiesas procesā un personu tiesību aizsardzību. Bieži vien tās nemaz nevar nosaukt par diskusijām, jo katra no pusēm paliek pie sava viedokļa, nemaz nemēģinot viena otrā ieklausīties. Rakstā atspoguļota normatīvo aktu virzība šķīrējtiesu darbības uzlabošanai un apskatītas aktuālās problēmas.

Mēģinājumi sakārtot šķīrējtiesu darbību iezīmējās ar diviem likumprojektiem – jaunais Šķīrējtiesu likuma likumprojekts un attiecīgi arī Civilprocesa likuma grozījumu projekts.

• Jānis Rušenieks. Civilprocesa likuma 41. un 44.panta problemātika

Uzmanību virsrakstā minētajiem pantiem pievērsīšu saistībā ar intelektuālo īpašumu. Vēlos atgādināt, ko tad paredz likuma 41.pants (Tiesas izdevumu atlīdzināšana): “Pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet atbildētājam – proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.”

Jāpiebilst, ka šis pants ar autortiesībām saistītajās lietās nonāk zināmā pretrunā ar likuma 44.pantu (Ar lietas vešanu saistītie izdevumi un to atlīdzināšana), kura otrais punkts paredz: “Ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis.”

“Jurista Vārda” redakcija