Rīgas pilī — Latvijas juristi ar atskatu, pārdomām, rītdienas skatu

Turpinājums

no 1.lpp.

Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Cilvēka tiesības kļuvušas par vadmotīvu Latvijas likumdošanas darbībai, tās kļuvušas par centrālo elementu Latvijas tiesību sistēmā. Cilvēka tiesības nosaka arī dziļās izmaiņas tiesiskajā apziņā.

Tiesiskums Latvijā galvenokārt nozīmē cilvēktiesības.

Izvērst cilvēka tiesības ir Latvijas eiropeiskā atbildība.

Cilvēktiesības iekļautas Satversmē, tās ir Latvijas likumu pamatā.

Latvijā darbojas Cilvēktiesību birojs. Tas ir atvērts un pieejams katram, es pasvītroju — katram, valsts iedzīvotājam.

Par realitāti kļūst iespēja katram, es atkal pasvītroju — katram no mums, griezties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja uzskatīsim, ka mūsu pamattiesības tiek pārkāptas.

Lai pilnībā realizētu cilvēka tiesības, Latvijā notikušas un notiek pamatīgas pārmaiņas. Esam daudz ko mācījušies no jauna un esam apguvuši citu valstu pieredzi. Mums noderējuši ASV un Rietumeiropas valstu juristu sniegtie padomi, un tie mums būs vērtīgi arī turpmāk.

Savā likumdošanā ieviešam Eiropā pieņemtos standartus, juridiskās normas, vērtības. Tās ir starptautiskās konvencijas, tie ir Eiropas Savienības likumdošanas akti.

Cilvēki Latvijas novados man bieži jautā, ko mums dod šīs Eiropā izstrādātās tiesības un normas. Vēlos dot tikai vienu atbildi — juristu starptautiska kopdarbība ir vajadzīga, piemēram, lai cīnītos ar starptautisko organizēto noziedzību, un tas ir ikviena mūsu valsts iedzīvotāja interesēs. To pašu var teikt par vides aizsardzību un citām jomām. Es ceru, ka jūs šodien dosit arī citas atbildes.

Tiesiskuma pilnveidošana un ar to saistītās reformas var raksturot ar dažādiem piemēriem. Atļaujiet man izvēlēties tikai svarīgākos piemērus un aicināt nākamos runātājus izvērst šos tematus.

Latvijas tiesību telpā ienākusi pavisam jauna institūcija — Satversmes tiesa. Līdz ar to tiesu sistēma ir izstrādāta.

Izveidojot Satversmes tiesu, noteicām to amatpersonu un institūciju loku, kas drīkst griezties Satversmes tiesā. Tas ir visai ierobežots, un sākumā tas arī bija pareizi.

Tagad situācija ir mainījusies. Esam iekļāvuši cilvēka tiesības Satversmē. Tas ir stingrs arguments, lai atgrieztos pie diskusijas par to, kā paplašināt loku, kam ir tiesības griezties Satversmes tiesā.

Īpašuma tiesības raksturo fundamentālās izmaiņas Latvijā. Īpašuma tiesības pieder pie cilvēka tiesībām. Kopš neatkarības atjaunošanas ar tām ir saskāries ikviens Latvijas iedzīvotājs.

Šeit es domāju gan denacionalizāciju, gan arī to, ka īpašuma tiesības tagad ir ietvertas mūsu likumos un ir pilnībā aizsargātas.

Atjaunojot īpašuma tiesības kādreizējiem īpašniekiem vai viņu likumiskajiem mantiniekiem, mēs apliecinājām tiesiskumu kā principu.

Tagad ikvienu strīdu par īpašumu risinām tiesā. Īpašuma tiesības un to nostiprināšana mūsu likumos ietekmē un maina tiesisko apziņu sabiedrībā.

Tomēr viens parāds vēl ir saglabājies, un to drīz vajadzētu dzēst. Es šeit domāju kompensāciju tiem, kuri denacionalizācijas procesa gaitā reāli nav atjaunojuši tiesības uz bijušo īpašumu. Tie ir vecāka gadugājuma cilvēki, kuriem šī kompensācija ir būtiska.

Dāmas un kungi!

Tiesu reforma savā dziļakajā būtībā ir pakļauta cilvēka tiesību garantēšanai un pilnīgai realizēšanai.

Tās rezultātā tiesību sistēmā ir ieviestas un nostiprinātas daudzas jaunas normas.

Būtiskākais ir tas, ka likumā ir noteikta tiesu neatkarība.

Tiesu reformas gaitā ir nostiprināts aizstāvības princips. Aizstāvība tagad pieejama no pirmā aizturēšanas brīža.

Ir nostiprinātas cilvēka tiesības pārsūdzēt spriedumu vairākās tiesu instancēs, ja cilvēks uzskata, ka spriedums ir bijis nepareizs.

Arī šie principi, kas nostiprina uzticību tiesu varai un izmaina tiesisko apziņu sabiedrībā.

Cilvēka tiesībām nav tikai juridiskas izpausmes vien. Cilvēka tiesības ir reizē dziļi filozofisks un arī ētisks jēdziens. Tāpēc — daži vārdi par nāvessodu.

Atteikšanās no tā ir mūsdienīgas eiropeiskas sabiedrības simbols. Nāvessods nevienā valstī nekad nav mainījis kriminogēno situāciju. Arī mūsu sabiedrība par to pakāpeniski pārliecinās. Svarīgi ir apzināties vēl vienu argumentu. Nāvessods taču nozīmē to, ka valsts vārdā kādam cilvēkam tiek atņemta dzīvība. Jā, runa var būt par mūža ieslodzījumu, bet ne par nāvessodu.

Nāvessods ir jāatceļ — tā ir mana pārliecība, un es ticu, ka drīz Latvijā tas tiks izdarīts. Pēc tam kad es izsludināju moratoriju nāvessodam, visi esam vairākus gadus jau diskutējuši par šo tematu, tagad esam gatavi šo lēmumu pieņemt. Esmu jau vairākkārt aicinājis un aicinu arī šodien Saeimu pieņemt izšķirošo lēmumu par nāvessoda atcelšanu Latvijā.

Dāmas un kungi!

Satversme ir viens no tiesiskas valsts stūrakmeņiem. Pēdējo gadu laikā esam mainījuši Satversmes tekstu. Gan politiķiem, gan juristiem ir katram savs viedoklis par to, vai būtu nepieciešamas vēl kādas izmaiņas Satversmē un kas tieši būtu pilnveidojams.

Daudzi izsaka argumentu, ka nedrīkstot mainīt Satversmi, jo tas esot politisks simbols Latvijas valstiskai pēctecībai. Man gan šķiet, ka šo pēctecību neviens nopietni neapšauba.

Runājot par Satversmi, nav taču svarīgi, vai tā ir sena vai gluži jauna.

Satversmes uzdevums ir ietvert sevī vērtības un principus, kuri raksturo modernu sabiedrību un valsti, valsti kas ar drošu skatu raugās nākamajā gadsimtā.

Otrs Satversmes uzdevums ir ļaut veidot efektīvu un dinamisku valsts pārvaldi, kurā skaidri sadalītas trīs varas un to atbildība.

Esam mainījuši Satversmi, tā aug līdz ar Latviju. Aug Latvija, aug arī Satversme.

Katra darba diena neatkarīgajā Latvijā dod mums vielu pilnīgākai izpratnei par to, cik ietilpīga un mūsdienīga ir mūsu Satversme.

Mēs nesen iekļāvām Satversmē sadaļu par cilvēktiesībām. Tas bija apliecinājums tam, ka mainījusies mūsu tiesiskā apziņa.

Cilvēktiesības ir stabili ienākušas mūsu tiesību sistēmā. Šobrīd tās ir aprakstītas Satversmes sadaļā no 89. līdz 116.pantam.

Cilvēktiesībām būtu jābūt minētām jau pašos pirmajos Satversmes pantos, kas liecinātu par skaidri paustu prioritāti.

Dāmas un kungi!

Šajās janvāra dienās sabiedrībā man, droši vien tāpat kā daudziem no jums, dažkārt nācies dzirdēt jautājumu, vai tādēļ mēs toreiz gājām uz barikādēm, lai "Latvenergo" problēmu mezgls vēl joprojām nebūtu atrisināts, lai dažādās auditorijās izskanētu viedoklis par Latviju kā korumpētu valsti, lai "Bankas Baltija" process vēl joprojām mestu izaicinājumu tiesiskumam Latvijā.

Domāju, ka ikviens pazīst arī šādus noskaņojumus. Taču jautājums nav par to, vai šiem noskaņojumiem ir pietiekams pamats vai nav.

Runa ir par to, cik augstu uzticēšanos tiesiskumam Latvijā paši veidojam. Ir skaidrāk jābūt saskatāmam tam, kas ir paveikts. Sabiedrībā nepieciešams plašāks dialogs par tiesiskajiem jautājumiem.

Es uzskatu, ka izdarīts ir daudz. Latvijā ir mūsdienīgai eiropeiskai valstij raksturīga tiesību telpa un justīcijas iestādes. To simbolizē gan notikušās reformas, gan vairāki principiāli jauni fenomeni mūsu tiesiskajā sistēmā. To raksturo arī jauna tiesiskā apziņa Latvijas sabiedrībā.

Taču galvenais, kas to raksturo, ir apstāklis, ka visas juridiskās darbības pamatā ir liktas cilvēka tiesības. Tās nosaka nākotnes horizontu tiesiskuma attīstībai. Tā ir perspektīva, kura veido Latviju par mūsdienīgu Eiropas valsti.

Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš:

Noziedzību ietekmē ļoti dažādu cēloņu un veicinošo apstākļu kopums, kas raksturīgs vienīgi konkrētam laikam, konkrētā valstī. Tajā pašā laikā daudzi faktori paliek noturīgi dažādās situācijās.

Šodien, atskatoties uz atgūtās neatkarības gadiem, sīkāk pakavēšos pie viena ārkārtīgi svarīga apstākļa — valsts iekšējās stabilitātes ietekmes uz kriminogēno situāciju. Tā kā noziedzība kopumā ir kā smags kuģis, kura pagriešanai vajadzīgs laiks un telpa, ar valsts stabilitāti nevajadzētu saprast īslaicīgu mierīgu periodu, bet gan noturīgu valsts attīstību bez krasiem politiskiem, ekonomiskiem un starptautiskiem pagriezieniem un sarežģījumiem.

Kā valsts stabilitāte ietekmē noziedzību?

1. Pastāvot noturīgām sabiedriskajām attiecībām, izveidojas tām atbilstoša normatīvā bāze, tajā skaitā Krimināllikums, kas visprecīzāk atbilst apzinātajiem noziegumu veidiem.

2. Stabilā sabiedrībā pastāv kopumā atzīti priekšstati par morālajām vērtībām, par labo un ļauno. Iedzīvotāju vairākums atturas no noziegumu izdarīšanas aiz pārliecības, nevis aiz bailēm.

3. Atbilstoši noziedzībai un valsts ekonomiskajām iespējām izveidojas izmeklēšanas un tiesu sistēma ar stabilu darbinieku atlasi, apmācību, publisko kontroli.

4. Katra valsts stabilā periodā spēj izzināt savu noziedzību un atklāt tās cēloņsakarības. Uz kriminoloģisko pētījumu pamata tiek veidota preventīvo pasākumu sistēma. Piemēram, plaša jauniešu apmācība par narkotiku postošo raksturu, narkomānu ārstniecības iestādes un anonīmie ārstniecības kursi, riska grupu uzraudzība un tamlīdzīgi.

Valsts iekšējā stabilitāte neatkarīgi no demokrātijas līmeņa vienmēr veicina noziedzības līmeņa mazināšanu. Ja skaidrība neatbilst mūsdienu priekšstatiem par progresu, demokrātiju un cilvēka tiesībām, noziedzības ierobežošana balstās uz tādiem faktoriem, kuri būtiski mazinās demokratizācijas procesā. Piemēram, PSRS noziedzību būtiski ietekmēja un lokalizēja "dzelzs priekškars", islama valstīs būtiska ietekme ir reliģijai, kas noliedz daudzas mūsdienīgas parādības un attiecības, Ķīna turpina piemērot soda bardzību. Šajos gadījumos noziedzībai ir milzīga apspiestā potenciālā enerģija. Noziedzīgās tieksmes ir saspiestu atsperu stāvoklī un gaida realizācijai izdevīgu brīdi. Radikāli satricinājumi un pārkārtojumi vienmēr saistījušies ar noziedzības pieaugumu. Pat stihiska nelaime var dot impulsu zināmu noziegumu krasam pieaugumam. Atcerēsimies kaut vai zemestrīci Armēnijā un informāciju par humānās palīdzības likteni.

PSRS bija pietiekami stabila un šķietami mūžīga valsts ar totalitāru, vienas partijas, vienas ideoloģijas režīmu, robežas bija pamatā slēgtas, ārzemieku pārvietošanās — ierobežota. Ekonomikā valdīja tā dēvētā plānveida saimniecība ar vienu īpašuma formu, voluntāri noteiktām cenām un nereālu valūtas kursu.

Idoloģija pilnībā noteica tiesības. Civiltiesiskā apgrozība bija mākslīgi sašaurināta, izņemot no tās zemi, ražošanas līdzekļus, izejvielas un arī darbaspēku. Krimināltiesības nodrošināja valdošās ideoloģijas funkcionēšanu. Partijas disciplīna, nomenklatūra īstenoja partijas kursu tieslietās.

Apziņu noteica karojošs ateisms, nepieciešamība izlikties par partijas kursa atbalstītāju. Bagātība tika uztverta kā kauns, ja ne noziegums. Uzņēmēja tieksmes tika apspiestas ar Krimināllikumu.

Eksplozija notika, uzsakot Gorbačova perestroiku. Pastāvošie likumi pilnīgi neatbilda sabiedrībā noritošajiem procesiem, sevišķi kooperatoru kustībai. Robežu liberalizācija, tiešie ekonomiskie kontakti veicināja noziedzības eksportu un importu.

Atgūstot neatkarību, Latvija ņēma līdzi visas minētās problēmas. Īsā laikā vajadzēja: politikā — izveidot demokrātisku republiku, kura balstītos uz daudzpartiju politisko sistēmu, patiesi brīvām vēlēšanām; ekonomikā — pāriet uz uzņēmējdarbību, kurā dominētu privātais īpašums, pastāvētu reāls darba tirgus, un valsts kopējās vajadzības tiktu nodrošinātas ar nodokļu sistēmu; finansēs — iedibināt un padarīt stabilu savu valūtu, radīt apstākļus brīvai kapitāla plūsmai, izveidot kredītiestāžu un biržu tīklu; ideoloģijā — reāli garantēt apziņas un ticības brīvību, padarīt sabiedrību atklātu, garantēt tiesības uz informāciju; tieslietās — radīt jaunajām politiskajām un ekonomiskajām attiecībām atbilstošu normatīvo bāzi un institūciju sistēmu to piemērošanai, nodrošināt patiesu tiesu neatkarību, profesionalitāti un objektivitāti.

Šādi uzdevumi bija jārisina visām postkomunisma valstīm. Baltijā vienlaikus bija jālikvidē okupācijas sekas un jāapgūst suverēnai valstij piemītošās funkcijas — ārpolitika ar savu diplomātiju, valsts aizsardzība, reālas robežas, muita u.c.

Gorbačova reformu laikā Latvijas izmeklēšanas iestādēs sākās krīze un apjukums. Jaunās faktiskās attiecības pilnīgi neabilda novecojušām krimināltiesību normām un arī darbinieku priekšstatiem par likumību un taisnīgumu. Tas izpaudās krasā darba rezultativitātes kritumā. Sākot ar 1987. gadu, ik gadu kritās apsūdzēto skaits tiesai nosūtītajās krimināllietās, bet noziedzība strauji pieauga. Ja 1987. gadā tiesai tika nosūtītas lietas par 9,5 tūkstošiem apsūdzēto, tad 1990. gadā — tikai par 7,4 tūkstošiem apsūdzēto.

Radikālās pārmaiņas valstī pavadīja eksplozīvs reģistrēto noziegumu pieaugums. Šī parādība bija raksturīga visām postkomunisma valstīm, par ko liecina mūsu rīcībā esošie dati un personīgie kontakti ar šo valstu prokuroriem.

Latvijā laikā no 1987. līdz 1992. gadam noziegumu skaits trīskāršojās no 21,8 tūkstošiem līdz 61,8 tūkstošiem. Pieaugums bija absolūti reāls, ko apliecina bīstamo noziegumu statistika. Slepkavības, laupīšanas un smagu miesas bojājumu nodarīšana turpināja augt līdz 1993. gadam. Vardarbības eskalācija bija graujoša. Slepkavības, sākot ar 1987. gadu, auga pa šādu līkni: 107 – 198 – 213 – 293 – 429. Laupīšana pieauga sešas reizes.

Kooperatīvās kustības periodā dzimušais rekets agrīnajā uzņēmējdarbības periodā kļuva totāls un skāra katru, kam bija kāds bizness. Situācija šķita nekontrolējama, un cilvēki neticēja valsts spējām tam pretoties.

Dažādas nesakārtotības uzņēmējdarbībā, nodokļu un muitas lietās, haoss Krievijas izejvielu tirgū veicināja jaunu noziegumu parādīšanos. Atsevišķi noziegumu veidi bija starptautisku noziedzīgo sindikātu izplānoti un vienlaikus tika īstenoti daudzās valstīs, piemēram, piramīdveida noguldītāju firmas, "kabatas" bankas.

Bijušās PSRS noziedzības līderi nostiprinājās ārvalstīs, turklāt legalizējot noziedzīgos līdzekļus. Izmantojot robežu barjeras starp izmeklēšanas iestādēm, kā arī šķietami godīgu pilsoņu reputāciju, viņi turpināja vadīt mafiozas struktūras, kā arī sniedza patvērumu bēguļojošiem noziedzniekiem.

Kopš kritiskajiem 1992.—1993. gadiem pagājuši pieci gadi. Tikai akls vai tīši neredzīgu tēlojošs nesaskatītu pozitīvas pārmaiņas kriminogēnajā situācijā.

Kopējais reģistrēto noziegumu skaits, sākot ar 1993. gadu, samazinājās no 61,8 tūkstošiem līdz aptuveni 36 tūkstošiem un jau otro gadu paliek gandrīz nemainīgs. Vienlaikus krities bīstamo vardarbīgo noziegumu līmenis. Slepkavības raksturo šādi dati par 1993. — 1998. gadu 429 – 366 – 281 – 256 – 259 – 238. Laupīšanas samazinājušās gandrīz uz pusi, smagi miesas bojājumi 1998. gadā nodarīti par 225 gadījumiem jeb par 33% mazāk nekā 1993. gadā.

Izmeklēšanas produktivitāti raksturo atklāšanas procents, kurš pēdējos četros gados pieaudzis no 35,3% līdz 56,6%. Atklāto ekonomisko noziegumu skaits trīs gados ir pieckāršojies. 1998. gadā fiksēts un atklāts vislielākais kukuļņemšanas gadījumu skaits. Domāju, neviens nešaubās, ka tas raksturo apkarošanas aktivitātes, nevis korupcijas līmeņa pieaugumu.

Vispārējo un smago noziegumu salīdzināšana, regulāra kontrole pār atteikumu likumību, specifiskās pārbaudes neliecina par noziegumu slēpšanu izziņas iestādēs vai latentitātes būtiskām izmaiņām, tāpēc pozitīvās tendences nav mākslīgi radītas, bet gan reāli pastāv.

Ciktāl tas ir izmeklēšanas un tiesu sistēmas nopelns? To nav iespējams nedz nosvērt, nedz izmērīt. Pastāv divi radikāli pretēji viedokļi:

a) izmeklēšanas iestādes ir atbildīgas par kriminogēno situāciju pilnībā;

b) tās tikai cīnās ar sekām, bet nevar ietekmēt cēloņus, tāpēc noziedzības līmenis nav atkarīgs no šo iestāžu darba rezultātiem.

Abi viedokļi ir aplami, jo nerespektē noziedzības cēloņu daudzveidību un krimināllsoda preventīvo nozīmi.

Jebkurā gadījumā neatkarības gados tiesiskā pretdarbība noziedzībai bijusi ar nepārtraukti kāpjošu aktivitāti.To raksturo tiesai nodoto krimināllietu un tajās apsūdzēto skaita dinamika.

1990. gadā tiesai tika nosūtīts 5,7 tūkstoši lietu ar 7,4 tūkstošiem apsūdzēto, bet 1998. gadā — 12 tūkstoši lietu ar 15,8 tūkstošiem apsūdzēto. Rezultativitātes pieaugums bijis iespējams vienīgi pirmstiesas izmeklēšanas strukturālo un procesuālo reformu rezultātā, bet tā jau ir cita tēma un saruna.

Būtu arī godīgi jāatbild uz jautājumu, vai mūs apmierina pašreizējā kriminogēnā situācija. Atbilde var būt tikai noliedzoša. Vardarbība joprojām ir augsta, rēķinot uz 10 000 iedzīvotājiem slepkavību skaits ir ievērojami lielāks nekā tādās stabilās valstīs kā Zviedrija, Dānija, Norvēģija. Augsta latentība saglabājas kontrabandā, nodokļu sfērā, korupcijā. Tajā pašā laikā būtu negodīgi neredzēt skaidri iezīmējušās pozitīvās tendences. To padziļināšana vispirms ir atkarīga no kopējās valstiskās stabilitātes, skaidriem mērķiem un kursa. Kā tuvākie specifiskie uzdevumi izmeklēšanas un tiesu iestādēm būtu jāuzsver jaunā krimināllikuma apgūšana, kā arī ekonomisko noziegumu izmeklēšanas mācību sistēmas izveidošana.

Kā valstiski svarīga būtu jāatzīmē nepieciešamība politiķiem apliecināt savu patieso vēlmi cīnīties ar korupciju, izveidot tādu normatīvo bāzi, kas ļautu kontrolēt amatpersonu ienākumus caur viņu izdevumiem.

Nobeigšu ar nelielu salīdzinājumu ar tuvākajiem kaimiņiem un sāncenšiem ceļā uz Eiropas Savienību un NATO — Igauniju un Lietuvu. Labi apzinoties, ka pastāv atsevišķas atšķirības noziegumu uzskaitē, nevar uz to norakstīt šādas atšķirības dzīvē — Latvijā uz 10 000 iedzīvotājiem izdarīti 147,9, Lietuvā — 210,9, Igaunijā — 314,4 noziegumi. Nedrīkstētu tikai ļauties pašapmierinātībai, bet darīt visu iespējamo pozitīvu tendenču padziļināšanai.

Runa konferencē "Latvija šodien un rīt. Tiesiskums un tiesiska valsts" Rīgas pilī 1999.gada 27.janvārī

Konferences laikā: Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa, policijas ģenerālis Aloizs Blonskis, Satversmes tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Aivars Endziņš, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"