Par korupcijas ierobežošanu

Dzintars Rasnačs, 7. Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedrs (tieslietu ministrs no 1995. gada 22. decembra līdz 1998. gada 26. novembrim, bijušais Korupcijas novēršanas padomes priekšsēdētājs) , — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Latīņu valodā vārds "corruptio" nozīmē: 1) samaitāšanu, sabrukumu; 2) pavešanu, piekukuļošanu.1 Vārds "korupcija" vienmēr ir pretstatīts vārdam "godīgums".

Daudzi teorētiķi un praktiķi ir mēģinājuši atrast precīzu definīciju korupcijai, taču nākuši pie secinājuma, ka tā nav nemainīga parādība un to varētu apzīmēt tikai vispārējā veidā, bet, ja tas būtu jāveic precizēti, tā būtu viena no plašākajām definīcijām, kāda vien varētu būt.2,3,4,5

Ievērojot daudzo un dažādo korupcijas definīciju kopumu, man ir izveidojies savs viedoklis par iespējamo korupcijas vispārējo definīciju šodien:

"Korupcija ir indivīda, sabiedrības un valsts demokrātijas, tiesiskuma, likumības, ekonomiskajai un sociālajai attīstībai nevēlama darbība vai bezdarbība, kas veidojas personai, kura apveltīta ar tiesībām pieņemt lēmumu attiecībā pret citām personām, tieši vai pastarpināti pieņemot vai nepieņemot minēto lēmumu savās savtīgajās interesēs, izmantojot savu dienesta stāvokli, kura radījusi vai nākotnē radīs materiālu vai nemateriālu kaitējumu citām personām."

Tātad pēc šīs definīcijas mēs varam secināt, ka korupcija ir drauds: 1) indivīdam; 2) sabiedrībai; 3) valstij; 4) demokrātijai; 5) tiesiskumam un likumībai; 6) sabiedrības un valsts ekonomiskajai un sociālajai attīstībai.

Pēc definīcijas ir redzams arī korupcijas subjekts – tā ir persona, kurai ir tiesības pieņemt lēmumu attiecībā pret citām personām, tātad ar varu apveltīta persona. Taču te uzreiz jāpiebilst, ka padomju jurisprudencē veidots maldīgs priekšstats par šādu subjektu loku, nosakot, ka tās var būt tikai valsts iestādēs strādājošas amatpersonas. Ja atceramies, ka totalitārajā režīmā privātīpašums bija aizliegtais institūts, tad jāatzīst: tajos laikos šāda sašaurināta korupcijas subjektu loka noteikšana tomēr ir bijusi precīza.

Pašlaik uz korupcijas subjektu iespējamo loku ir jāskatās citādi, jo īpašuma formas un sabiedrības attiecības iegūst demokrātiskai un tiesiskai valstij raksturīgu veidolu. Tātad korupcijas subjekti pastāv ne tikai valstiskajā, bet arī privātajā un nevalstiskajā sektorā.

Definīcija arī parāda, kā izpaužas korupcija. Tā biežāk izpaužas kā darbība savtīgās interesēs. Taču jāatzīst, ka nereti tā var būt arī bezdarbība, piemēram, acīmredzamu koruptīvu darbību pieļaušana, savu dienesta pienākumu ietvaros kontrolējot minētās darbības, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā, Finansu policijā, Ekonomiskajā policijā, prokuratūras iestādē, tiesā u.tml.

Īpašas diskusijas vērta ir definīcijā iekļautā jēdziena "nemateriāls kaitējums" interpretācija, jo tajā varētu ietvert zaudēto vai neiegūto nemateriālo (nepamatota atcelšana no amata, pazemināšana amatā, paredzētā dienesta paaugstinājuma, komandējuma, mācību atcelšana u.c.) labumu, morālo kaitējumu u. tml.

Katrā ziņā šī definīcija, kā jau minēju, nav izsmeļoša, un laika gaitā tā noteikti būtu jāpilnveido.

Korupciju var ierobežot, to var samazināt, bet likvidēt to nav iespējams. Katram korupcijas virzienam un veidam varētu būt sava definīcija, jo koruptīvā darbība vai bezdarbība ir ar dažādu sabiedriskās bīstamības pakāpi. Savukārt sabiedriskā bīstamība var izpausties dažādi — tā sabiedrībai var radīt gan materiālu, gan nemateriālu kaitējumu. Tās kaitējums savukārt var būt gan labojams, gan arī ar tālejošām, pat neatgriezeniskām sekām.

Atbildības pakāpi nosaka vairāki kritēriji, un atbildību par koruptīvu darbību vai bezdarbību varētu iedalīt šādi:6 1) kriminālatbildība; 2) administratīvā atbildība; 3)civiltiesiskā atbildība; 4) disciplinārā atbildība.

Bez minētajiem atbildības veidiem pastāv arī tādi šķietami nejuridiski atbildības veidi kā politiskā atbildība un morālā atbildība, kas balstās uz sabiedrības ētiku un morāli, tās paražām, tikumības normām un citiem sabiedrībā pieņemtiem nosacījumiem, kas nereti minēti ētikas kodeksos, bet nav rakstīti likumos un citos normatīvajos aktos, izņemtot dažus.

Latvijas Republikas Satversmes 53.pantā rakstīts: "Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem, izņemot četrdesmit astotā un piecdesmit sestā pantā paredzētos gadījumus."7

Jāsecina, ka tomēr politiskā atbildība ir juridisks jēdziens un Valsts prezidents ir politiski atbildīgs divos gadījumos — par Saeimas atlaišanas ierosināšanu un par Ministru prezidenta amata kandidāta aicināšanu (nominēšanu). Ministru prezidenta un ministru politiskā atbildība ar formu "atbildība" ir minēta Satversmes 59.pantā. Tātad politiskās atbildības subjekti ir Ministru prezidents, ministri un atsevišķos gadījumos arī Valsts prezidents. Ministru kabineta iekārtas likums savukārt paplašina politiski atbildīgo personu loku ar valsts ministriem un ministriju parlamentārajiem sekretāriem.8

Ja runājam par morālo atbildību, — tā ir cieši saistīta ar visiem pieciem iepriekš minētajiem atbildības veidiem, taču tās juridiskā būtība ir vainas pakāpes, atbildību pastiprinošo vai mīkstinošo apstākļu novērtējumā. Morālās atbildības tēmu savās publikācijās visbiežāk skar tieši preses pārstāvji.

Sabiedrības izpratne par korupciju

Iepriekšējā režīma — PSRS padomju — tiesībās nav bijusi demokrātiskai un tiesiskai valstij atbilstoša izpratne par korupciju. Vārds "korupcija" sastopams tikai tā saucamo buržuāzisko tiesību iztirzājumā un padomju enciklopēdijās kā tam laikam un tai iekārtai nevēlama ar privātīpašumu un brīvo tirgu saistīta negācija. Nereti šis vārds parādījies arī to laiku kompartijas cenzētajā presē saistībā ar dažādiem augstākā līmeņa korupcijas skandāliem Rietumu valstīs.

Šādas korupcijas izpratnes veidošana radīja maldīgu priekšstatu, ka korupcija Padomju Savienībā nav iespējama. Lai gan realitāte bija pavisam citāda — īstā korupcija pastāvēja kompartijas nomenklatūras īpašās nerakstītās totalitārā režīma paražu tiesībās.

Vienlaikus arī jāmin, ka tajā laikā sabiedrībā tika veidots sašaurināts un maldinošs uzskats par koruptīvu rīcību. Kukuļošana, tā saucamā sociālistiskā īpašuma izlaupīšana un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana bija noziegumu veidi, kas sabiedrībā veidoja priekšstatu par korupciju. Piemēram, to laiku represīvā iekšlietu iestāde valsts īpašuma aizsardzībai bija uzņēmumu vadītāju un grāmatvežu bieds. Minētās represīvās iestādes vadītāji (bet ne darbinieki) arī bija tiešā valdošās nomenklatūras atkarībā. Korupcija augstākajos kompartijas nomenklatūras līmeņos tika sargāta arī ar šādu un līdzīgu iestāžu vadītāju palīdzību.

Cīņa pret tā sauktajiem bezstrādes ienākumiem tiešā veidā neskāra kompartijas nomenklatūru. Tai, kā arī dažādām tiesu izbraukuma sēžu paraugprāvām pret sociālistiskā īpašuma izlaupītājiem un spekulantiem bija profilaktiska iebiedējoša nozīme ārpus nomenklatūras esošajā sabiedrības daļā.

Ja tajā laikā sabiedrībā spēkā bija tradīcija nest mājās no darba visu, ko vien iespējams nesodīti aiznest, tad augstākajos nomenklatūras slāņos spēkā bija arī tādas tradīcijas kā specializētie veikali, sanatorijas, slimnīcas, medības, ārzemju komandējumi, tā sauktās telefona tiesības un "blati", nomenklatūras pārstāvju izdarītu noziedzīgu nodarījumu neizmeklēšana un neiztiesāšana u.tml. Tikai perestroikas laikā, kad tika pasludināta atklātības politika un prese varēja nedaudz brīvāk paust viedokļus, dienas gaismu ieraudzīja ziņas par sensacionāliem korupcijas faktiem Uzbekijā, PSKP CK nomenklatūrā un citur.

Kompartijas nomenklatūras korporatīvisms un tajos laikos iedibinātās paražas ir atstājušas dziļu iespaidu ievērojamas sabiedrības daļas tiesiskajā apziņā. Augstākajos varas slāņos nostiprinājās uzskats, ka ir atļauts viss, kas nav rakstīts Kriminālkodeksā.

Jāpiebilst, ka arī patlaban vairumā pārejas perioda valstu totalitārā režīma korporatīvās un koruptīvās paražas joprojām saglabā ilgstošu dzīvotspēju.9

"Totalitārajā iekārtā sabiedrībā pamatā veidojās apziņa, ka likumu neievērošana ir goda lieta. Taču šodien, veidojot demokrātiskas un tiesiskas valstis, tā ir jāmaina – likuma burta un gara ievērošanai ir jābūt ikviena indivīda goda lietai,"

teica Čehijas Republikas prezidents Vāclavs Havels atklāšanas pasākumā Eiropas Padomes dalībvalstu tieslietu ministru 21.konferencē 1997. gada jūnijā Prāgā. Minētā konference bija veltīta pretkorupcijas pasākumiem Eiropas Padomes dalībvalstīs un jaunās pretkorupcijas konvencijas sagatavošanai.10

Manuprāt, piedalīties tiesiskās apziņas atjaunošanā un attīstīšanā ir ne tikai juristu uzdevums. Šajā procesā būtu aktīvāk jāiesaistās akadēmisko un radošo aprindu, varas struktūru, preses un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.

Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem, vispirms jau Amerikas Savienotajās Valstīs, pēc tam, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, arī Eiropā un cituviet situācija ir ievērojami mainījusies. Valdības un sabiedrība ir sapratušas korupcijas draudus demokrātijai, tiesiskumam un attīstībai.11

Tāpat kā korupcija ir kļuvusi starptautiska, arī cīņa pret korupciju pasaulē jau ieguvusi daudz plašāku — starptautisku — raksturu. Tajā iesaistās starptautisko organizāciju, valdību, nevalstisko organizāciju, biznesa struktūru un preses pārstāvji.

 

Korupcijas cēloņi un sekas

Latvijas jurisprudencē pēc neatkarības atjaunošanas kopš 1991.gada nav bijis vienota korupcijas jēdziena. Tas nepārtraukti mainījies un pilnveidojies. Arī nacionālajās tiesību zinātnēs šis jautājums nav pietiekami pētīts. Tāpēc valdības pārstāvjiem, deputātiem, prokuroriem, tiesnešiem, ierēdņiem un akadēmisko aprindu pārstāvjiem nākas apgūt zināšanas šajā jomā pārsvarā pašmācības ceļā, iegūstot informāciju no vecās demokrātijas valstīm, ārvalstu literatūras, starptautisko semināru un konferenču materiāliem, kā arī veicot socioloģiskos un kriminoloģiskos pētījumus Latvijā.

Latvija šajos gados pēc neatkarības atjaunošanas veidojas kā demokrātiska un tiesiska valsts. Viens no demokrātijas galvenajiem nosacījumiem ir brīva un konkurētspējīga prese. Tā jāmin kā galvenais korupcijas novēršanas un profilakses līdzeklis. Taču vienlaikus ir jāatzīmē arī tas, ka mediji (prese, radio un televīzija) arī ir paaugstinātās korupcijas riska zonā, jo tie vienlīdz ietekmīgi var būt gan kā ierocis pret korupciju (patiesība, atklātība, personas datu aizsardzība, ētikas normu ievērošana), gan arī kā korupciju veicinošs līdzeklis (tendenciozitāte, reālās korupcijas slēpšana, šķietamās korupcijas nozīmes pārspīlēšana, negodīgas konkurences veicināšana publiskajā un privātajā sektorā).

Ceļā uz tiesisku valsti ļoti nozīmīga ir korupcijas novēršanas politika kopumā, tās stratēģija un taktika. Lai to pietiekami precīzi izstrādātu, nepieciešams rūpīgs pētnieciskais darbs par korupcijas riska zonām.

Mūsdienu pārejas perioda valstīs, arī Latvijā, atklājas īpaši plašas korupcijas riska zonas. To dziļākai izpētei un ar tām saistītajām cēloņsakarībām jāzina tās pārejas periodam raksturīgās īpatnības, kas veicina korupcijas riska faktoru:

1) savstarpēji nesaskaņotas reformas (ekonomiskās reformas nesamērīgi apsteidz tiesību un tiesu, valsts pārvaldes, kā arī sociālās reformas);

2) nepietiekami caurspīdīgs privatizācijas process (pretendentu atlase, izvērtēšana, monopoldarbības ierobežošana, patērētāju tiesības, sabiedriskie pakalpojumi u.c.);

3) pārmērīgā sadale un pārdale (valsts un pašvaldību pasūtījums u.c.);

4) birokrātisko šķēršļu veidošana tajās nozarēs, kurās uzņēmīgākā sabiedrības daļa apliecina vēlmi veicināt savu attīstību un palielināt valsts budžeta ieņēmumus (atļaujas, licences u.tml.);

5) korupcijas riska zonā esošo amatpersonu darbības atklātuma un caurspīdīguma trūkums;

6) korupcijas riska zonā esošo amatpersonu salīdzinoši zemais atalgojums, kas veicina tā saucamo izdzīvošanas korupciju;

7) nepietiekama likumiskā bāze jaunajām sabiedrības un valsts attiecībām (tiesību normu trūkums vai to savstarpējās pretrunas rada labvēlīgu vidi prettiesiskai rīcībai un nelabvēlīgu vidi indivīda tiesību aizsardzībai pret varas iestāžu un amatpersonu patvaļu);

8) nav izveidojusies pietiekami stabila daudzpartiju sistēma (to darbība pārsvarā atkarīga no ziedotājiem, nav tiešā valsts finansējuma, pastāv slēptais lobisms, negodīga konkurence u.c.);

9) nestabila nodokļu politika, nepārskatāma un nepilnīga finansu atskaites sistēma un grāmatvedība;

10) profesionālās ētikas normu trūkums (vispirms jau Saeimā, Ministru kabinetā, valsts pārvaldē un tiesību aizsardzības iestādēs, žurnālistikā);

11) sabiedrības nepietiekama informētība par korupcijas būtību, cēloņsakarībām un sekām (preses un sabiedrības kontrole, spēja atšķirt šķietamo korupciju no reālās korupcijas u.c.);

12) iepriekšējā iekārtā (totalitārajā režīmā) iegūtās paražas, atsevišķi korporatīvie veidojumi, kurus vieno iepriekšējā režīmā iedibinātā prakse un zemais tiesiskās apziņas līmenis.

Visnopietnākās korupcijas riska zonas ir jomās, kas tieši saistītas ar ekonomiku un finansēm — lielie valsts pasūtījumi, lielo objektu privatizācija, mākslīgo monopolu veidošana, īpaši to pakalpojumu sfērā, kas skar plašāku patērētāju loku. Lietu kārtība un elementāra loģika liek secināt, ka minētās zonas kontrolējošās iestādes atrodas vēl augstākā riska zonā, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests, muitas iestādes, Finansu policija, Ekonomiskā policija, Valsts kontrole, Konkurences padome, prokuratūras iestādes. Šajā uzskaitījumā varētu minēt arī politisko organizāciju vadību, ja to deleģētie pārstāvji piedalās kontrolējošo institūciju darbā, piemēram, lielo uzņēmumu padomēs, arī iepriekš pieminētie mediji (prese, radio, televīzija), īpaši to redaktori un īpašnieki.

Valstī veicamās reformas dalāmas vairākos virzienos – likumdošanas, institucionālajā un finansiālajā. Minētajos trīs virzienos nepieciešama savstarpēji harmoniska attīstība. Diference starp to attīstību veido labvēlīgu augsni korupcijai, savukārt harmoniska attīstība – veiksmīgu korupcijas ierobežošanu.

Tiešai vai mazāk tiešai publiskā un privātā sektora korupcijas ierobežošanai Latvijas pārvaldes un tiesību aizsardzības sistēmā ir izveidota vesela virkne institūciju, piemēram, trīs līmeņu un trīs instanču tiesas, prokuratūras iestādes, Valsts ieņēmumu dienests, Valsts pārvaldes reformu birojs, Valsts kontrole, Konkurences padome, Finansu policija, Ekonomiskā policija, Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas birojs, Satversmes aizsardzības birojs, Cilvēktiesību birojs, Satversmes tiesa u. c. Šo institūciju darbība ir reglamentēta likumos un citos normatīvajos aktos, to darbībai ar likumu budžetā ir noteikts nepieciešamais finansējums. Tuvākajā nākotnē paredzēts Tieslietu ministrijas pārraudzībā izveidot vēl vienu jaunu institūciju — Fizisko personu datu aizsardzības inspekciju.

Tās ir valstiskā sektora institucionālās prioritātes korupcijas novēršanā, taču, kā jau iepriekš minēts, galvenā loma ir presei, kas valstiskā un nevalstiskā sektora ietekmē veido sabiedrisko domu, līdz ar to arī prese pamatos veido sabiedrības attieksmi pret valsti, valsts politisko stabilitāti, sabiedrības iespējas kontrolēt notiekošos procesus.

Korupcijas novēršana var būt sekmīga tikai tad, ja tā balstīta uz trim pīlāriem:

1) valsts varas trīs zari — likumdevējvara, izpildvara, tiesu vara;

2) privātais sektors — uzņēmēji, mediju pārstāvji;

3) pilsoniskā sabiedrība — vēlētāji, sabiedriskās organizācijas, reliģiskās organizācijas, akadēmiskās un radošās aprindas.

Tikai vienoti uz šiem trim balstiem ir iespējams veidot korupcijas novēršanas stratēģiju, nevairoties no strīdiem un diskusijām konferencēs, semināros, medijos. Pašreiz Latvijā valsts attīstībai un sabiedrībai visbīstamākā varētu būt kontrolējošo iestāžu, tiesību aizsardzības iestāžu, politisko organizāciju un masu informācijas līdzekļu pārstāvju korumpētība. Taču sabiedrības uzmanību mediju pārstāvji pārsvarā pievērš Saeimas deputātu, ministru darbībai un tās atklātumam, kam, protams, arī ir liela nozīme, bet sadalošo, pārdalošo un kontrolējošo institūciju un to amatpersonu darbības atspoguļojums varētu būt atklātāks, jo šī zona ir ar ievērojami augstāku korupcijas riska pakāpi.12

Korupcija zeļ un plaukst tādā vidē, kur ierobežota vārda un preses brīvība, kur notiek pārmērīga tirgus regulēšana, kur patērētāji ir spiesti pakļauties monopolu diktātam, kur jebkuram indivīdam ir ierobežotas tiesības vērsties likumīgā un taisnīgā tiesā, kur indivīdam ir liegtas tiesības pārsūdzēt amatpersonu lēmumus, kur vēlētāju atbalstu ieguvušās politiskās partijas ir spiestas kalpot nevis vēlētājiem, bet gan atsevišķām interešu grupām.13

 

Interešu konflikti, lobisms, šķietamā un reālā korupcija

Kā jau iepriekš minēts — un tas atkārtoti jāuzsver vēlreiz —, korupcija ir nepārtraukti mainīga parādība publiskajā un privātajā sektorā. Tā pētāma un ierobežojama gan nacionālajā, gan arī starptautiskajā līmenī. Tieši astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sabiedrības un valsts attiecību reformu rezultātā, pieaugot preses un vārda brīvības nozīmei un ietekmei, varas gaiteņos notiekošie procesi ir kļuvuši caurspīdīgāki un korupcija kļuvusi redzamāka. Ar ietekmi un tiesībām pieņemt lēmumus privileģēto personu darbībai sabiedrība pievērš aizvien lielāku uzmanību, īpaši valstiskajā sektorā. Sabiedrības iespējas piedalīties kontroles procesā ir ievērojami paplašinājušās, un tas korupciju ierobežo.

Atšķirt īstu korupciju no šķietamās korupcijas nav vienkārši. Ar šķietamo korupciju pareizi būtu jāsaprot formāla interešu konflikta pastāvēšana, tā atklāta deklarēšana un minētās situācijas neizmantošana savtīgās interesēs. Informācijas slēpšana, kas saistīta ar formālo interešu konfliktu jeb šķietamo korupciju, samazina sabiedrības kontroles iespējas un palīdz šķietamajai korupcijai pāraugt īstā korupcijā. Mediju pārstāvju un atsevišķu likumdevēja pārstāvju nespēja atšķirt šķietamo no reālā palīdz veidot sabiedrībā maldīgus priekšstatus par īsto korupciju un cīņu pret korupciju pārveido par šādas cīņas imitāciju un farsu.

Te jāmin 1997.gada maija – jūlija ažiotāža ap tā saucamajiem korupcijas skandāliem.14

Latvijā vēl neviens nav apkopojis datus par to milzīgo kaitējumu, kāds ar šo ažiotāžu tika radīts mūsu valstij, tās starptautiskajam prestižam. Par šo kaitējumu liecina starptautiskās organizācijas "Transparency International" 1998.gadā publicētais pētījums par sabiedrisko domu pretkorupcijas jomā, kurā Latvija vērtējumā gandrīz vai starp simt valstīm ir ierindota kaunpilnajā 72.vietā aiz tādām valstīm kā Krievija, Baltkrievija un Ukraina.

Šķietamu interešu konfliktu Latvijā kā salīdzinoši mazā valstī mēs varam konstatēt gandrīz ikvienas ar tiesībām pieņemt lēmumus apveltītas personas darbībā.

Latvijā 1995.gadā iesāktā interešu konfliktu totālā aizlieguma politika var būt bīstama valsts turpmākajai attīstībai. Par to liecina kaut vai Latvijas parlamentu sastāva kvalitātes izmaiņu tendences Augstākās padomes, Piektās Saeimas un Sestās Saeimas laikā. Politikā un valsts varas struktūrās pēdējā laikā nereti iekļaujas personas, kuras citur, piemēram, biznesā, normālas konkurences apstākļos nespēj sevi apliecināt. Aizliegumu politika liedz spējīgākajiem iekļauties valsts institūciju darbībā. Bieži vien atalgojums, ko saņem paaugstināta korupcijas riska zonā esošie valsts iestāžu darbinieki (piemēram, tiesneši un prokurori), ir salīdzinoši zems, un tas veicina tā saucamo piespiedu jeb izdzīvošanas korupciju. Ja kardināli nemainīsim valsts politiku šajā jomā, tad nav izslēgts, ka pašreizējās Septītās Saeimas četru gadu pilnvaru laikā liela daļa spējīgāko deputātu noliks savas pilnvaras un aizies strādāt labāk atalgotu darbu. Samērā liela personāla mainība tieši neapmierinošā atalgojuma dēļ vērojama arī civildienestā, policijā, prokuratūras un tiesu iestādēs.

Aizliegumu politika veido slēpto lobismu, negodīgu konkurenci, noziedzīgā ceļā iegūtu finansu legalizāciju, korporatīvu klanu sistēmu.

Interešu konflikta slēpšana noteikti būtu jākvalificē kā pārkāpums. Domāju, ka interešu konflikta publiskums ir galvenais līdzeklis īstas korupcijas novēršanai, jo publiskums sabiedrībai ļauj pilnvērtīgāk piedalīties kontroles procesā, ierobežo iespējas interešu konfliktam pārveidoties korupcijā. Publiskums liedz formālo interešu konfliktu pārveidot reālā interešu konfliktā un korupcijā.

Tas pats būtu attiecināms uz tādu parādību kā lobisms. Personu, kura ir ieguvusi tiesības pieņemt lēmumus, varētu nosacīti saukt arī par pilnvarnieku, jo tā pilda tās sabiedrības daļas deleģētos pienākumus, kura tai ir devusi pilnvaras (vēlētāji, varas struktūras, partijas, nevalstiskās organizācijas, uzņēmēji). Ir vesela virkne amatu, kuriem pilnvarojumu ir devušas vienlaikus vairākas institūcijas vai interešu grupas. Ja dažādā pilnvarojuma uzdevumi ir citādi un tie nonāk vai varētu nonākt konfliktā, tie būtu obligāti deklarējami kā atklātais lobisms. Ja lobisms ir slēpts, tad veidojas labvēlīga augsne korupcijai un persona, kura virza un aizstāv konkrētas intereses, pirmām kārtām jau nodara kaitējumu vismaz vienam savam pilnvardevējam un var kļūt par potenciālu likumpārkāpēju.

Atbalstu tādu publisku un atklātu lobismu, kas veicina attīstību, legālu līdzekļu iegūšanu, konkurenci un pastiprina atbildību par amata stāvokļa izmantošanu savtīgās interesēs. Tāpēc, domājot par amatpersonu darbības kontroles iespējām, ko veic sabiedrība, būtu rūpīgi jāizvērtē interešu lobisma obligātās deklarēšanas ieviešanas iespējas.

 

Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas politika un tirgošanās ar ietekmi

Pareiza politisko partiju finansēšanas politika ir viens no labākajiem līdzekļiem pret korupciju augstākajās valsts varas struktūrās. Pašreiz spēkā esošais Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums ir samērā labs profilakses līdzeklis, taču Latvijā būtu nepieciešama jauna valsts koncepcija partiju finansēšanas politikai pārejas perioda noslēguma posmam un pēc tā.15

Ir jābūt skaidrai atbildei uz jautājumu, kam būs lielāka ietekme partiju finansēšanā: nodokļu maksātājiem — vēlētājiem — caur valsts budžetu vai arī ziedotājiem.

Šobrīd lielāka ietekme ir ziedotājiem, konkrētām ekonomisko interešu grupām. No valsts budžeta ir tikai neliels netiešais finansējums – bezmaksas aģitācijas laiks vēlēšanu kampaņai, iespēja publicēt savu programmu vienīgajā oficiālajā valsts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", frakciju darba finansējums Saeimā. Anonīmie ziedojumi, ja tādus partijas saņēmušas, tām jāieskaita speciālā Tieslietu ministrijas kontā, un tie tiek sadalīti partijām pēc kārtējām vēlēšanām proporcionāli parlamentā iegūto vietu skaitam. Absolūti lielāko daļu partiju finansēšanā iegulda ziedotāji. Pavisam nelielu daļu veido biedra nauda un iestāšanās nauda.

Tādējādi veidojas šāda situācija — partijas saņem divus pilnvarojumus: pirmo — no vēlētājiem, kas dots, balsojot par konkrēto partiju, un otru — no ekonomisko interešu grupām, kuras pārstāv ziedotāji.

Nereti gadās, ka ziedotāju noteiktais pilnvarojums ir pretrunā ar vēlētāju noteikto pilnvarojumu. Tādējādi veidojas pretruna ar vēlētas pārstāvniecības demokrātijas principiem. Mūsu uzdevums ir likumdošanas ceļā mazināt šādu pretrunu veidošanās iespējas. Tas būtu darāms, samazinot partiju atkarību no ziedotājiem, īpaši no atsevišķu personu vai šauru to grupu pārsvara (monopolstāvokļa) konkrētas partijas ziedotāju lokā.

Šo nostāju vēlreiz apstiprināja trešā Eiropas konference cīņai ar korupciju, kas notika 1998.gada 28.—30.oktobrī Madridē. Konferences pamattēma bija "Tirgošanās ar ietekmi un nelegālā politisko partiju finansēšana".16 Konferences noslēgumā tās dalībnieki vienojās par secinājumiem, kas par ieteikumiem kalpos 40 Eiropas Padomes dalībvalstīm (arī Latvijai) to turpmākajā darbā:

Politiskajām partijām ir nozīmīga loma demokrātiskā sistēmā. To darbībai nepieciešami atbilstoši līdzekļi, bez tam vēlēšanu kampaņas kļūst arvien dārgākas. Sakarā ar pieaugošajiem izdevumiem politiskās partijas nav spējīgas dzīvot tikai no biedra naudu maksājumiem. Šī iemesla dēļ pieaugusi tirgošanās ar ietekmi. Lai cīnītos pret šādu situāciju, kas ir bīstama tiesiskumam un demokrātijai, ir nepieciešams nodrošināt, lai politisko partiju finansēšana notiek visatklātākajā veidā. Izdevumu kontrole un valsts finansējums ir priekšnoteikumi cīņai pret tirgošanos ar ietekmi.

Tomēr, korupcijai iegūstot starptautiskas dimensijas, iekšējo likumu pieņemšana nav vairs pietiekami efektīva. Korupcijā iesaistītie arvien biežāk izmanto ārvalstu sabiedrības tālajās salās vai teritorijās, kurās banku rēķini netiek kontrolēti (finansu vai nodokļu "paradīzes"), kuras bieži vien atrodas Eiropā. Nauda plūst no aizrobežu zonām, kur tā tiek atmazgāta. Ieņēmumi no korupcijas plūst pa šiem no kontroles pasargātajiem centriem, rezultātā dodot peļņu no kriminālo un likumīgo darbību sajaukuma.

Tā kā nauda un pārkāpēji cirkulē arvien brīvāk, tiesneši un citas atbildīgās amatpersonas, kuras veic izmeklēšanu, ir ierobežotas ar valstu robežām. Viņi saskaras ar šķēršļiem, kurus rada apstrīdami likumi, kas paredz banku noslēpuma aizsardzību finansu un nodokļu "paradīzēs".

Tādējādi Eiropā ir nepieciešams veikt pasākumus, kas ļautu izsekot pārskaitījumiem un kapitāla kustībai, kā arī ļautu tiesnešiem un citām atbildīgām amatpersonām veikt izmeklēšanu ārpus valstu robežām. Izmeklēšanu nevajadzētu izbeigt tikai tāpēc, ka tādi ir attiecīgās valsts iekšējie likumi vai banku darbības slepenība.

Dalībnieki atzīmēja Eiropas Padomes Korupcijas kriminālkonvencijas nozīmīgumu, kurā paredzētas tirgošanās ar ietekmi, korupcijas un citu pārkāpumu definīcijas.

Ievērojot iepriekš teikto, dalībnieki nolēma, ka nacionālajā līmenī nepieciešams:

1. Prasīt ierobežot politisko partiju un vēlēšanu kampaņu izdevumus.

2. Nodrošināt politisko partiju saprātīgu finansēšanu no valsts līdzekļiem saskaņā ar pārstāvniecības līmeni.

3. Aizliegt anonīmus uzņēmējsabiedrību un ārvalstu ziedojumus politiskajām partijām.

4. Nodrošināt, ka politisko partiju līdzekļi ir atklāti un to rēķini tiek publicēti.

5. Pieprasīt nacionālajiem un reģionālajiem biroju darbiniekiem deklarēt ienākumus, darbu uzsākot un aizejot no amata.

6. Izveidot neatkarīgu institūciju ar reālām izmeklēšanas iespējām, kas būtu atbildīga par politisko partiju naudas līdzekļu, vēlēšanu izdevumu un vēlēto pārstāvju ienākumu kontroli, kā arī par sankciju uzlikšanu – sodīšanu, vēlēšanu anulēšanu u.tml.

7. Padarīt politisko partiju nelegālu finansēšanu par kriminālsodāmu.

8. Padarīt par kriminālsodāmu ievēlētas personas iedzīvošanos bagātībā, ja tā nevar pierādīt savas bagātības avotu legalitāti.

9. Izbeigt nelikumīgos "komisijas" maksājumus eksporta līgumos.

10. Ierobežot vairāku politisko biroju uzturēšanu.

11. Noregulēt vienlaicīgu politiskā amata un privātā sektora pienākumu pildīšanu tādā veidā, lai tiktu novērsti interešu konflikti.

12. Prasīt no bankām ziņot par aizdomīgiem naudas pārskaitījumiem, kā arī naudas pārskaitījumiem uz vai no finansu "paradīzēm".

Kādi varētu būt svarīgākie uzdevumi partiju finansēšanas politikā Latvijā tuvākā gada, divu, trīs, četru gadu laikā?

Jāsagatavo un jāpieņem jauns politisko organizāciju (partiju) likums, izslēdzot attiecīgo sadaļu no Sabiedrisko organizāciju un to apvienību likuma, iekļaujot politisko organizāciju un to apvienību finansēšanas likumu jaunajā likumā kā atsevišķu sadaļu un Pārejas noteikumos nosakot laiku un mehānismu pilnīgai valstiskā finansējuma ieviešanai.

Pārejas periodā jāpalielina partiju netiešais finansējums no valsts budžeta; jāsamazina ziedojuma maksimālās summas apmērs; jāierobežo partiju skaits, kurām ziedotājs var ziedot viena gada laikā; pakāpeniski un proporcionāli Saeimā iegūto vietu skaitam četru gadu laikā jāpāriet uz politisko partiju valstisko finansējumu, nosakot Valsts kontroles tiesības un pienākumus šīs finansējuma daļas izlietojuma kontrolē.

Diskutējami ir jautājumi par to, vai partijām vajadzētu ļaut veidot savus finansēšanas fondus, vai partiju pārstāvjiem, kuri strādā varas struktūrās, būtu ik mēnesi no savas algas jāpārskaita partijas budžetā noteikta summa, vai partiju finansu pārskati būtu jāpublicē ne tikai oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", bet arī katram vēlētājam pieejamā speciālā brošūrā, vai šādā brošūrā būtu publicējamas arī amatpersonu deklarācijas vai ziedojumi un valstiskais finansējums būtu maksājami caur speciālu Centrālās vēlēšanu komisijas kontu, kā arī īpašas diskusijas vērta būtu partiju naudas plūsmas kontrole. Kā viens no aktuālajiem jautājumiem jāizvērtē arī iespēja no valsts vai pašvaldību budžeta proporcionāli vēlētāju uzticībai atbalstīt partiju darbību Latvijas lielākajās pašvaldībās – Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Ventspilī, Rēzeknē, Jūrmalā.

Uzskatu, ka partiju tiešā finansēšana no budžeta būtu uzsākama jau 2000.gadā proporcionāli Septītās Saeimas vēlēšanās iegūto deputātu mandātu skaitam (variants — proporcionāli katram sarakstam, kas ieguvis vairāk nekā 2% vēlētāju nodoto balsu).

Te noteikti būtu īsti vietā piebilst, ka Eiropas valstu absolūtajā vairākumā partijas tiek finansētas no valsts budžeta.

Arī mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā šāda sistēma jau pastāv.

 

Korupcijas novēršanas jaunā dimensija

Lai gan Latvijā korupcijas novēršanas jomā ne mazums tiek runāts un kaut kas arī tiek darīts jau septiņus gadus, tomēr jāatzīst, ka būtiskākie panākumi ir bijuši, sākot ar 1995.gadu, bet konkrēti rezultāti — tieši pēdējos divos — 1997. un 1998.gadā.

Kā būtiskāko pretkorupcijas aktivitāšu sākumu valstiskā mērogā var minēt Latvijas valdības, Pasaules bankas un Valsts administrācijas skolas kopīgi rīkoto konferenci "Korupcijas novēršana valsts pārvaldē" 1997.gada 12.–13.februārī Jūrmalā. Konferencē bija pārstāvētas valsts pārvaldes un kontrolējošo institūciju augstākās amatpersonas, masu informācijas līdzekļu un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Tās uzdevums bija noteikt valsts pretkorupcijas politikas pamatvirzienus Latvijā.

Kopumā to veica plenārsēde un četras darba grupas šādos virzienos: valsts pārvaldes administratīvais darbs, tā caurspīdīgums; ekonomikas regulācija un monopoldarbības problēmas; juridiskā regulēšana, likumdošana, kontrolējošās funkcijas; masu informācijas līdzekļu loma korupcijas novēršanas atbalstam sabiedrībā, mācību iestāžu loma.

Pasaules bankas aktivitātes Latvijā korupcijas novēršanas jomā turpinās jau vairākus gadus. To pamatā ir rūpes par pārejas perioda valstu sekmīgu attīstību, kā arī par attīstībā ieguldīto līdzekļu veiksmīgu izlietojumu.

Latvijā 1997.gads ir atzīstams par korupcijas novēršanas stratēģijas trūkuma pārvarēšanas gadu. Pasaules bankas pārstāvji aicināja Latvijas Ministru prezidentu izveidot speciālu koordinējošu starpresoru institūciju Ministru prezidenta vadībā, kas valsts mēroga stratēģijas ietvaros varētu veiksmīgi vadīt korupcijas novēršanu . Ieteikumos tika minēta nepieciešamība izveidot speciālu korupcijas apkarošanas izpildstruktūru aptuveni 30 cilvēku sastāvā, līdzīgi kā Honkongā, un korupcijas novēršanā aktīvāk iesaistīt masu informācijas līdzekļus un sabiedrību. Daļēji ieteikto rekomendāciju ietvaros Ministru kabinetā tika nolemts veidot Korupcijas novēršanas padomi kā koordinējošu institūciju tieslietu ministra vadībā.17

Saskaņā ar minētā nolikuma pirmo punktu Korupcijas novēršanas padome ir Ministru kabineta izveidota koordinējoša institūcija, kuras uzdevums ir veidot vienotu korupcijas novēršanas valsts politiku un veicināt tās īstenošanu. Padomes personālsastāvu ar īpašu rīkojumu apstiprina Ministru prezidents.18 Taču te uzreiz jāmin, ka nolikumā ir minēta institucionālā pārstāvniecība padomes sastāvā, kurā ietilpst: tieslietu ministrs; valsts ieņēmumu valsts ministrs; tieslietu ministra pilnvarots pārstāvis; iekšlietu ministra pilnvarots pārstāvis; finansu ministra pilnvarots pārstāvis; Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors vai viņa pilnvarots pārstāvis; ģenerālprokurors vai viņa pilnvarots pārstāvis; Valsts kontrolieris vai viņa pilnvarots pārstāvis; Latvijas bankas prezidents vai viņa pilnvarots pārstāvis; Valsts administrācijas skolas direktors; Valsts pārvaldes reformu biroja vadītājs un Konkurences padomes priekšsēdētājs.

Saskaņā ar nolikumu padomi vada padomes priekšsēdētājs — tieslietu ministrs, bet viņa prombūtnes laikā šos pienākumus veic padomes priekšsēdētāja vietnieks — valsts ieņēmumu valsts ministrs.

Jaunizveidotā Korupcijas novēršanas padome jau pirmajos savas darbības mēnešos sagatavoja jaunu valdībā konceptuāli apstiprināmu mērķu, uzdevumu un konkrētu pasākumu plānu "Korupcijas novēršanas programma". Vairākus mēnešus tās redakcija tika saskaņota ar citām ministrijām un institūcijām.

1998.gada 27.februārī programma tika izskatīta speciāli šim mērķim paredzētā ārkārtas Ministru kabineta sēdē. Valdība pamatā akceptēja padomes izstrādāto korupcijas novēršanas programmu. Tika nolemts arī turpināt darbu programmas pilnveidošanā, īpašu uzmanību pievēršot konceptuāli neizlemtajiem jautājumiem par partiju finansēšanu, īpašumu sākumdeklarēšanu un legālo prezumpciju. Valsts administrācijas skolai kopīgi ar Tieslietu ministriju tika uzdots sākt priekšdarbus konferences par korupcijas jautājumiem sagatavošanai.19

Speciālas izpildinstitūcijas veidošanas iespēja, kas varētu darboties Korupcijas novēršanas padomes pakļautībā, tika noraidīta.

Programmas ievadā minēts, ka tā izstrādāta ar mērķi veidot ilglaicīgu un efektīvu politiku korupcijas novēršanā, identificējot korupciju veicinošos apstākļus un paredzot šo apstākļu novēršanas tiesiskos un citus iespējamos līdzekļus, tai skaitā jaunu normatīvo aktu izstrādāšanu un ieviešanu. Programma ir izstrādāta, par pamatu ņemot Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997.gada 6.novembra rezolūcijā ietvertos 20 korupcijas apkarošanas vadošos principus. Tajā ietverti arī dažādu citu starptautisko institūciju ieteikumi un padomē pārstāvēto institūciju priekšlikumi. Korupcijas novēršanas stratēģija programmā tiek vērsta vienlaikus trijos galvenajos virzienos:20 novēršana; apkarošana; izglītošana.

Raksturojot katru no šiem virzieniem, jāmin, ka novēršana, pirmām kārtām, jau skar izmaiņas mūsu valsts likumos, pievienošanos starptautiskajām konvencijām, institucionālās pārmaiņas, atklātības un caurspīdīguma politiku.

Novēršana ir uzskatāma par centrālo un galveno pretkorupcijas virzienu, bez kuras nevar būt nedz sekmīgas apkarošanas, nedz arī sekmīgas izglītošanas.

Apkarošanas virziens savā būtībā vairāk raksturīgs kā cīņa ar korupcijas sekām, kā pārkāpumu atklāšana, kā pareiza sodu politika, kā saskaņota korupcijas apkarošanas dažādo institūciju darbība. Arī apkarošanā ir atsevišķi novēršanas un izglītošanas elementi, piemēram, sods kā brīdinājums potenciālajam kukuļa izspiedējam vai piedāvātājam. Likumīga un taisnīga soda neizbēgamība mazinās tiesisko nihilismu, vairos ticību likuma varai, policijai, prokuratūrai, tiesai.

Izglītošanas virziens vairāk raksturīgs kā investīcija sabiedrības un valsts nākotnei, demokrātijas un tiesiskuma attīstībai. Tās galvenais uzdevums ir, sākot no augstākajiem varas slāņiem un beidzot ar ikvienu indivīdu (jau no skolas vecuma), radīt arvien pilnīgāku sapratni par mūsu tiesībām un pienākumiem demokrātiskā un tiesiskā valstī. Arī izglītošanā ārkārtīgi liela nozīme ir publiskai un atklātai politikai. Sabiedrībai ir jāzina, kāpēc valstī ir jābūt likuma varai; kas ir demokrātija; kāpēc valsts nevar pastāvēt bez nodokļiem. Sabiedrībai jāzina, kur tiek ieguldīta vai tērēta nodokļu maksātāju nauda.

Visi trīs virzieni minētajā programmā ietver kopā vairāk nekā 70 konkrētu uzdevumu dažādām Latvijas institūcijām, kas veicami gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī. Tādējādi Latvija ir pirmā pārejas perioda valsts Eiropā, kur valdības līmenī ir apstiprināta un tiek realizēta šāda pretkorupcijas programma.

Nepilna gada laikā lielākā daļa šo uzdevumu ir izpildīti, tāpēc Korupcijas novēršanas padome ir uzsākusi jaunas — otrās — programmas projekta sagatavošanu.

Kā svarīgākais no paveiktā jāmin:

1) noziedzīgā ceļā iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta darbības uzsākšana Ģenerālprokuratūrā 1998.gada 1.jūnijā;21

2) Latvijas pievienošanos piecām nozīmīgām Eiropas Padomes konvencijām, kas ierobežo noziedzību un korupciju;22–26

3) Informācijas atklātības likuma pieņemšana Saeimā;27

4) Augstākās tiesas Senāta spriedumu un lēmumu apkopojuma izdošanas atjaunošana;

5) ir panākts reāls tiesnešu un prokuroru atalgojuma paaugstinājums un konceptuāli grozīta tiesnešu atbildības un kvalifikācijas noteikšanas sistēma;28

6) ir sagatavots, Ministru kabinetā apstiprināts un Saeimā iesniegts jaunais Administratīvā procesa likumprojekts;29

7) Ģenerālprokuratūrā ir izveidota jauna struktūra, kuras kompetencē ir procesuālo aizsardzības līdzekļu noteikšana liecinošajām personām;

8) vairākās institūcijās ir pieņemti amatpersonu (darbinieku) ētikas kodeksi;30,31

9) Tieslietu ministrijā ir izstrādāts jauns politisko organizāciju likumprojekts, kurā noteikta partiju finansēšana arī no valsts budžeta;32

10) valdībā ir noteikts īpašumu obligātās sākumdeklarēšanas aizvietošanas mehānisms ar Latvijas situācijai piemērotākiem līdzekļiem;33

11) darbību ir uzsākusi Konkurences padome, kas kalpo kā līdzeklis godīgas konkurences nodrošināšanai;34

12) ir pieņemts jauns Krimināllikums, kas stāsies spēkā 1999.gada 1.aprīli;35

13) ievērojami modernizēts muitas darbs;

14) lai mazinātu funkciju dublēšanu un veicinātu informācijas apmaiņu likumpārkāpumu novēršanai, noslēgti speciāli sadarbības līgumi starp Valsts ieņēmumu dienestu un Valsts policiju (1997.g.), kā arī starp Valsts ieņēmumu dienestu un Uzņēmumu reģistru (1998.g.);

15) palielināts Valsts ieņēmumu dienesta Korupcijas novēršanas kontroles daļas un VID teritoriālo iestāžu darbinieku skaits;

16) ir izveidots Kontrabandas apkarošanas koordinācijas centrs, kura sastāvā ietilpst Ģenerālprokuratūras, Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts policijas pārstāvji;

17) Tieslietu ministrija sadarbībā ar Pasaules banku 1998.gada jūnijā organizēja plašu Korupcijas novēršanas konferenci;36

18) ir sagatavoti nepieciešamie priekšdarbi, lai Latvija varētu pievienoties vēl divām nozīmīgām pretkorupcijas konvencijām.37

Kā iepriekš tika minēts, Latvija ir pirmā valsts Viduseiropā un Austrumeiropā, kas sāk cīņu ar korupciju. Tomēr sabiedrībā pārsvarā dominē negatīvs viedoklis par mūsu patieso stāvokli. Šis jautājums ir īpašas analīzes vērts, jo pēc Pasaules bankas pēdējā pētījuma publicēšanas 1998.gada decembrī kārtējo reizi nākas secināt, ka korupcijas novēršana un korupcijas apkarošana nebūs pietiekami efektīvi līdzekļi, ja vienlaikus nebūs pienācīgi rūpīgi sagatavota un realizēta pret korupciju vērsta izglītojoša programma.

Jaunākās tendences korupcijas attīstībā pasaulē liecina par privātā sektora arvien plašāku aktivitāti. Galvenokārt tā izpaužas kā ēnu ekonomika, negodīga konkurence, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, noziedzīgā ceļā iegūto finansu līdzekļu legalizācija. Minēto uzdevumu veikšanai arvien biežāk tiek izmantotas beznodokļu zonas jeb tā saucamās finansu paradīzes. Privātā sektora korupcija pārsvarā ir cieši saistīta ar organizēto noziedzību, konkrēti — ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecību. Vecās demokrātijas valstīs pēdējā laikā īpaša uzmanība tiek pievērsta jaunam organizētās noziedzības rīcības līdzeklim — datornoziegumiem.

Līdz ar straujajām reformām pārejas perioda valstīs, īpaši saistībā ar Eiropas integrācijas procesiem, starptautisko institūciju redzeslokā parādījies jauns korupcijas veids — pārrobežu korupcija.

Pretkorupcijas pasākumi daudzās pasaules valstīs vēstures gaitā ir parādījuši, ka līdz ar valdības un sabiedrības kopīgi veiktajiem korupcijas ierobežojumiem vienlaikus mainās un attīstās arī to personu rīcība, kuras ir saistītas ar korupciju un organizēto noziedzību.

Šķiet, ka pēdējos gados korupcija Latvijā un pasaulē ir gājusi plašumā, taču šāda šķietamība ir maldinoša, jo cilvēki vairāk zina par korupciju nekā agrāk, prese to vairāk atspoguļo. Tātad sabiedrība ir informētāka un izglītotāka, līdz ar to spējīgāka korupciju ierobežot.

Korupcija ir kā aisbergs, kam ir maza mazītiņa redzamā daļa un nesamērojami liela neredzamā daļa.

Mūsu uzdevums ir virzīt šo aisbergu "siltākos ūdeņos".

Kā veiksmīgi ierobežot korupciju?

Kopsavilkumā, apkopojot faktus, atziņas un secinājumus, jāatzīst, ka tuvākajā nākotnē nepieciešams: 1) attīstīt pretkorupcijas pētniecisko darbu, plašāk izmantojot vispirms jau Amerikas Savienoto Valstu un citu šajā jomā pieredzējušāko valstu, kā arī starptautisko ekspertu pieredzi; 2) sadarbībā ar starptautiskajiem ekspertiem veikt pietiekami precīzu ilglaicīgu prognozi korupcijas attīstībai nacionālajā un starptautiskajā līmenī tuvākajiem pieciem līdz desmit gadiem, ievērojot pasaules valstu ģeopolitisko attīstību, jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus (informātikā, ģenētikā, kriminoloģijā u.tml.), pasaules tirgus pārmaiņas, noziedzības attīstību un respektējot valdību un sabiedrības patiesu vēlēšanos korupciju ierobežot; 3) ievērojot divus iepriekš minētos uzdevumus, sagatavot Latvijas ilglaicīgās pretkorupcijas stratēģijas programmu tuvākajiem pieciem līdz desmit gadiem; 4) ievērojot stratēģijas programmā minētās prioritātes, reizi gadā valdībā apstiprināt un īstenot pretkorupcijas pasākumu ikgadējo rīcības programmu: preses pārstāvjiem regulāri pieprasīt no atbildīgajiem resoriem un amatpersonām atskaites sabiedrībai par veiktajiem pretkorupcijas pasākumiem; 5) veikt starptautisko pretkorupcijas tiesību aktu rūpīgāku izpēti un aktivizēt Latvijas pievienošanos tiem; 6) attīstīt sabiedrības izglītošanas pasākumus, kas vērsti pret korupciju, kas būtu jāveic gan izglītības sistēmai, gan masu medijiem (presei, radio, televīzijai), gan valstisko un nevalstisko institūciju kopīgos semināros un konferencēs; 7) atbalstīt tos žurnālistus, kas veicina korupcijas atklāšanu un pretkorupcijas izglītošanu, nodibinot ikgadējo speciālo balvu (balvu fondu); 8) iespējami ātrāk pieņemt un ieviest jauno Administratīvā procesa likumu; 9) jaunajā Kriminālprocesa likumā iekļaut normas, kas vienkāršo procesu un veicina korupcijas faktu atklāšanu, liecinieku aizsardzību, legālās prezumpcijas ieviešanu, likumīgu un taisnīgu iztiesāšanu; 10) iespējami ātrāk pieņemt un ieviest jauno Komerclikumu; 11) pieņemt jaunu Politisko partiju likumu, kas nostiprina daudzpartiju demokrātiju un paredz Valsts kontroles uzraudzītu valsts finansējumu politiskajām partijām; 12) noteikt korupcijas riska zonā esošo struktūru pārstāvjiem paaugstinātas kvalifikācijas prasības un atbilstošu atalgojumu; 13) nostiprināt un attīstīt Korupcijas novēršanas padomes darbu, paplašināt tās pilnvaras un izveidot tai pastāvīgu izpildinstitūciju (sekretariātu); 14) konceptuāli pārveidot Korupcijas novēršanas likumu, nodalot tajā formālo interešu konfliktu no reālā interešu konflikta un precīzi diferencējot atbildības veidus; 15) pilnveidot amatpersonu īpašumu, ienākumu un izdevumu deklarēšanas sistēmu, paplašinot un vienkāršojot to, kā arī pakāpeniski paplašinot līdz pilnam korupcijas subjektu uzskaitījumam to valstiskā un nevalstiskā sektora amatpersonu loku, kurām ienākumi un īpašumi būtu jādeklarē; 16) attīstīt profesionālās ētikas normu akceptēšanu un ievērošanu visās ar korupcijas risku saistītajās profesijās, nozarēs, institūcijās.

Šī publikācija veidota uz zinātniskā referāta "Korupcijas novēršana kā īpašs valstisko un sabiedrisko attiecību regulējums" bāzes. Minētais referāts iesniegts un aizstāvēts Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu apakšprogrammas maģistratūras studiju ietvaros 1999.gada 20.janvārī. Tajā izmantoti vairāk nekā 200 dažādi literatūras avoti.

Publikācija ir neliela daļiņa sabiedrības izglītošanas procesā, un tā rakstīta ar mērķi ne tikai parādīt korupcijas visaptverošo, valsts un sabiedrības attīstībai bīstamo raksturu, bet, galvenais, arī aicināt meklēt patiesos reālās, nevis šķietamās korupcijas ierobežošanas ceļus.

1 Bištēviņš E., Švarcbahs R. Latīniski–latviska vārdnīca. Otrs iespiedums. // Rīga, Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1938, 108. lpp.

2,3,4,5 De Spevile Bertrāns, Pasaules bankas eksperts, konsultants pretkorupcijas jautājumos. "Pierādīšanas sloga uzlikšana pretējai pusei: vai tas ir savienojams ar cilvēktiesību normu ievērošanu?" Limas konferencē nolasītais pretkorupcijas referāts. Lima, Peru, 1997. g. 7.–11. sept.

6 Minētos atbildības veidus esmu minējis savā ziņojumā arī Pasaules bankas un Latvijas Tieslietu ministrijas kopīgi rīkotajā pretkorupcijas konferencē Rīgā, Kongresu namā, 1998. gada 10. jūnijā "Par korupcijas novēršanas iespēju Latvijā". // "Latvijas Vēstnesis", 1998. g. 18. jūn.

7 Latvijas Republikas Satversme: "Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1998. g. 23. jūl." // "Latvijas Vēstnesis", 1993. g. 1. jūl.

8 Ministru kabineta iekārtas likums. "Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1998. g. 26. jūn." // "Ziņotājs", 1993. g. 19. aug.

9 Reģionālais sabiedriskais fonds "Informātika demokrātijai" (Krievija), Satarovs G.A., Levins M.I., Ciriks M.L. Analītiskais ziņojums. "Krievija un korupcija, kurš kuru?", Maskava, 1998. Parīze, 1998. g. 15.–16. jūn.

10 Izvērsts minētās konferences darba pārskats ir lasāms manā Atskaitē Ministru prezidentam A.Šķēlem un ārlietu ministram V.Birkavam par 21. Eiropas tieslietu ministru konferenci Prāgā (10.–11. jūnijs). Rīga, 1997. g. 19. jūn.

Piezīme. Minēto pretkorupcijas konvenciju paredzēts parakstīt 1999. gada 27. janvārī.

11 Plašāks ASV pretkorupcijas politikas pārskats lasāms manā Atskaitē Ministru prezidentam G.Krastam un ārlietu ministram V.Birkavam par ASV Attīstības aģentūras (USAID) finansēto un "World Learning" organizēto studiju braucienu uz ASV 1998. gada 21. martā – 4. aprīlī. Rīga, 1998. g. 22. apr.

12 Piezīme. Visos trijos pīlāros (izņemot tiesu, prokuratūru, policiju un atsevišķas kontroles institūcijas) ir politisko partiju pārstāvji, tāpēc tieši politiskajām partijām ir jābūt kopīgas korupcijas novēršanas politikas galvenajām atbalstītājām un virzītājām.

13 Par indivīda attiecībām ar valsti plašāk savu viedokli esmu izklāstījis publikācijā "Administratīvo tiesību vieta šodienas Latvijas tiesību sistēmā". // "Latvijas Vēstnesis", 1999. g. 14. janv.

14 Īpašas analīzes vērtas ir Latvijas lielāko laikrakstu publikācijas par minētajiem skandāliem, 1997. gada maijā, jūnijā un jūlijā.

15 Briede Jautrīte "Par partiju finansēšanas ceļiem". // "Latvijas Vēstnesis", 1998. g. 12. nov.

16 Izvērsts pārskats par minētās konferences darbu ir lasāms manā Atskaitē Ministru prezidentam G.Krastam un ārlietu ministram V.Birkavam par darba vizīti Spānijā no 1998. gada 27. oktobra līdz 1. novembrim. Rīga, 1998. g. 6. nov.

17 Ministru kabineta noteikumi Nr. 337 "Korupcijas novēršanas padomes nolikums". Ar grozījumiem, kas izdoti līdz 1998. g. 13. janv. // "Latvijas Vēstnesis", 1997. g. 25. sept.

18 LR Ministru prezidenta rīkojums "Par Korupcijas novēršanas padomi", 1997. g. 7. okt., Nr. 294 // "Latvijas Vēstnesis", 1997.g. 9. okt.

19 LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr. 9 izraksts "Korupcijas novēršanas stratēģija, tās prioritātes valsts pārvaldē", dok. Nr. 693–k, Rīgā, viesnīcā "Latvija", 1998. g. 27. febr.

20 Korupcijas novēršanas programma. // "Latvijas Vēstnesis", 1998. g. 9. jūn.

21 Likums "Par noziedzīgā ceļā iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu". // "Latvijas Vēstnesis", 1998. g. 6. janv.

22–26 Likums "Par Eiropas Padomes konvenciju par tiesvedības nodošanu krimināllietās". // "Latvijas Vēstnesis", 1997.g. 9. apr.

Likums "Par Eiropas Padomes konvenciju par savstarpējo palīdzību krimināllietās un tās papildu protokolu". // "Latvijas Vēstnesis", 1997. g. 9. apr.

Likums "Par Eiropas Padomes konvenciju par izdošanu, tās papildu protokolu un otro papildu protokolu". // "Latvijas Vēstnesis", 1997. g. 9. apr.

Likums "Par Eiropas Padomes konvenciju par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai". // "Latvijas Vēstnesis", 1997. g. 9. apr.

Likums "Par Konvenciju par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju". // "Latvijas Vēstnesis", 1998. g. 23. okt.

27 Informācijas atklātības likums. // "Latvijas Vēstnesis", 1998. g. 6. nov.

28 Likums "Par tiesu varu". Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1998. g. 29. okt. // "Ziņotājs", 1993. g. 14. janv. Tiesnešu disciplinārās atbildības likums. Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1998. g. 29. okt. // "Latvijas Vēstnesis", 1994. g. 10. nov.

29 Minētais likums ir uzskatāms par svarīgāko normatīvo instrumentu no cilvēktiesību aizsardzības viedokļa indivīda attiecībās ar valsti un efektīvs līdzeklis korupcijas ierobežošanai valsts pārvaldē. LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr. 63 izraksts, Administratīvā procesa likums, dok. Nr. 4086–k, Rīgā, 1998. g. 24. nov.

30, 31 Latvijas prokuroru ētikas kodekss. Apstiprināts ar Latvijas Ģenerālprokurora padomes lēmumu Nr. 70, 1998. g. 17. jūn. Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku ētikas kodekss. Apstiprināts ar Valsts ieņēmumu dienesta padomes sēdes protokolu Nr. 5 1997. g. 17. aug.

32 LR tieslietu ministra rīkojums "Par likumprojekta "Par politisko organizāciju finansēšanu" un grozījumu projekta likumam "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" izstrādāšanas darba grupu", 1998. g. 9. jūl., Nr. 1–1/79.

33 LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr. 23 izraksts "Par fizisko personu īpašuma un ienākumu sākumdeklarēšanu", dok. Nr. 1041–k, Rīga, 1998. g. 5. maijs.

34 Konkurences likums. // "Latvijas Vēstnesis", 1997. g. 8. jūl.

35 Krimināllikums. // "Latvijas Vēstnesis", 1998. g. 8. jūl.

36 Belousova Rita. Pret korupciju — reāli, bez imitācijas. // "Latvijas Vēstnesis", 1998. g. 11. jūn.

37 Eiropas Padomes Krimināltiesību Pretkorupcijas konvencija, kas 1998. gada 4. novembrī ir pieņemta Eiropas Padomes Ministru komitejā un tā tiks atklāta parakstīšanai 1999. gada 27. janvārī, kā arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 1997. gada 21. novembra konvencijai "Par kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos uzņēmējdarbības darījumos."