Aprit 80 gadu kopš pulkveža Oskara Kalpaka bataljona uzvaras ceļa sākuma

Pie pieminekļa Oskaram Kalpakam Airītēs un pie pieminekļa Latvijas atbrīvošanas kaujās un Pasaules karā kritušajiem Blīdenes draudzes dēliem

Rudbāržos.

Jau agri 25. janvāra rītā pie Nacionālā teātra un Aizsardzības ministrijas pulcējās ZS štāba bataljona 62. padomnieku rotas, NBS štāba, Nacionālās aizsardzības akadēmijas, karavīru, Daugavas Vanagu, kultūras, sabiedrisko organizāciju un iestāžu pārstāvji, lai ar NBS autobusiem un vieglajām automašīnām izbrauktu uz pulkveža Oskara Kalpaka bataljona atbrīvošanas cīņu sākuma 80. gadskārtas atceres pasākumiem Rietumkurzemē. Ceļā pavadītās stundas aizritēja nemanot, sabalsojoties smeldzīgām un draiskām latviešu karavīru dziesmām. NAA pasniedzējs, katedras vadītājs majors Zigurds Irbe iepazīstināja braucējus ar vēsturiskiem Latvijas armijas fotodokumentiem, vanadze Maiga Pubule, tēlnieks, zemessardzes virsniekvietnieks Imants Lukažs u.c., kuru tēvi cīnījušies Kalpaka bataljonā, stāstīja saistošas kauju epizodes, dzirdēto un lasīto par to dienu notikumiem, tādējādi mēģinot ieskicēt kaut nelielu ieskatu toreizējā sarežģītajā vēstures situācijā, ko piedāvāju arī "LV" lasītājiem.

...Jaunās valsts Latvijas Pagaidu valdībai 1919. gada sākums ir grūts pārbaudījumu laiks. Janvāra pirmajās dienās uz Rīgu laužas Padomju Krievijas apbruņoti lielinieki, turīgie pilsoņi evakuējas uz Angliju. Valdība pārceļas uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju. Vācu karaspēks nepilda sabiedroto uzliktos pienākumus, priekšlaikus atkāpjas, laupa, rīko slepenas sazvērestības. Arī angļu karakuģi Rīgas ostā atsakās piedalīties galvaspilsētas aizstāvēšanā. Sarkanarmija ieņem Latgali, Vidzemi, lielāko daļu Kurzemes. Avīzes vīpsnā: kāds bagāts uzņēmējs griezies pie Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa, apsolījis visu savu īpašumu, lai tikai vispirms padzenot svešzemju laupītājus. Bet kā to izdarīt? Nav vienotas armijas, nav ieroču, nav pārtikas, nav līdzekļu. Valdībai uzticamajām, nesaliedētām karavīru vienībām nav droša komandiera... Ulmanis lūdz palīdzību ārzemēs: Kopenhāgenā angļu sūtnis apsolījis ieročus, Lietuvas valdība piešķir aizdevumu vācu markās, izdodas ar Igauniju noslēgt aizsardzības līgumu, kam liela nozīme vēlākajos notikumos. Šajā kritiskajā brīdī atceras pašaizliedzīgo virsnieku, kurš pats pieteicies — esot gatavs komandēt jebkuru karavīru vienību cīņā par Latviju. Šis vīrs ir no Lubānas puses — Oskars Kalpaks. Viņa rīcībā tiek nodoti 132 vīri no virsnieku rezerves rotas, 85 — no Cēsu rotas. Pārējie — 190 no Studentu rotas — nosūtīti valdības apsardzei. Ar šo varonīgo jaunās valsts sargu kopu, kas veido Latvijas topošās armijas kodolu, Kalpaks 3. janvāra rītā pāriet Daugavas tiltus. Jelgavā izdota pirmā pavēle, jaunieceltais komandieris spiests sadarboties ar Dzelzs divīziju, landesvēru, majoru Bišofu, ģenerāli grāfu Golcu, kas kļuvis slavens ar izteicienu, ka divas trešdaļas latviešu tagad gaidot karātavas... Vēlāk vācu virsnieki, ierodoties pārbaudīt Kalpaka kaujas vienības, kā rakstīts memuāros, ir pārsteigti, redzot labi noorganizētu, disciplinētu, skaitliski augošu karaspēka daļu, kas spējīga veikt patstāvīgus uzdevumus. Blakus sirmojošiem vīriem ierindā esot pusaudži, kurus vienojot tēvzemes mīlestība. Kalpaka komandpunktā pārsteidzot arī ļoti vienkāršā dzīvojamā telpa, zemnieciskais pusdiengalds. Sākotnējais atiešanas ceļš ir ļoti smags, tomēr Kalpaks, negribēdams tautiešu grūto stāvokli padarīt vēl grūtāku, neļauj ņemt zemnieku šķūtniekus. Komandieris vienmēr iet priekšējās rindās, un tikai aiz Auces piekrīt kāpt seglos. Atgājuši līdz Rudbāržiem aiz Skrundas, sasnieguši Kalveni — Aizpores pusmuižiņu, kalpakieši pagriežas atpakaļ, sakopo spēkus, lai ar Lāčplēša garu un zobenu sāktu savu slavas un Latvijas atbrīvošanas ceļu. Zīmīgi ir Aizpores kapukalnā uzceltajā piemineklī iekaltie Edvarta Virzas vārdi: "Kalpakam un viņa karavīriem. 1919. gada 25. janvāra rīts... No šejienes iesākās gaismas aušana pāri Latvijai."

...Jauniešu kupli apmeklēto Kalpaka bataljona cīņu sākuma atceres sarīkojumu ciklu ievadīja Skrundas vidusskola. Pēc direktora Ilgvara Mielava uzrunas zemessargs Nacionālā teātra aktieris Oļģerts Šalkonis, nodeklamējis Annas Brigaderes pazīstamo dzejoli "Latvija Kalpaku sūta", pieteica allaž gaidīto viešņu — aktrisi Veru Gribaču–Valteri, skolēnu priekšnesumus, vokālo ansambli "Skrundas vīri", Austrālijas–Latvijas biedrības priekšsēdi Ilgvaru Cīruli, kurš, sekojot Kārļa Ulmaņa iedibinātajam Draudzīgajam aicinājumam, pasniedza skolai svešatnes tautiešu sarūpētu dāvanu — grāmatas, tostarp Ulža Ģērmaņa "Latviešu tautas piedzīvojumus". Klausītāju lielu atzinību izpelnījās NBS Jūrasspēku orķestra sniegtais koncerts diriģenta bocmaņa Normunda Krūmiņa vadībā. Līdzīgs sarīkojums notika Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskolā, kur viesi iegriezās arī svinīgi sapostajā Varoņu piemiņas zālē. Atceres pasākumi noslēdzās ar svētbrīdi Kalvenes pagasta Aizpores kapos, kur atdusas deviņi varoņnāvē kritušie kalpakieši, šalc Ēvalda Valtera dēstītais piemiņas ozols. NBS komandiera p.i. pulkvežleitnants Raimonds Graube, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" ģenerālsekretāra vietniece Palmīra Lāce un pārējie runātāji aicināja karavīrus, zemessargus un Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma jaunsargus būt cienīgiem Kalpaka varoņgara mantiniekiem. Es nolasīju jaunāko dzejoli "Zemessargi brauc uz Skrundu". Izskanot kopēji skandētajai dziesmai "Svēts mantojums", ziedus pie pieminekļa nolika NBS štāba Personāla pārvaldes virsnieku daļas priekšnieks pulkvežleitnants Andris Millers, štāba kultūras daļas vadītāja Edīte Sondoviča, ZS 42. un 47. bataljona vadības, Kalvenes pagasta pašvaldības, Rīgas un Liepājas, Daugavas Vanagu, jaunsargu pārstāvji. Par spīti lietainajam laikam, kapos iedegās piemiņas svecītes, bet mazliet vēlāk pļavmalē gaiši uzdzirkstīja Latvijas sargu, paaudžu dziesmots atmiņu ugunskurs. Atvadoties 62. rotas komandiera p.i. ZS virsleitnants Oļģerts Mentelis, pateicās pasākumu rīkotājiem par viesmīlību, svētku dalībnieku vārdā apsolījās tikpat kuplā skaitā ierasties uz Oskara Kalpaka nāves 80. gadskārtas atceri 6. martā.

Valdis Rūja —

īpaši "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Jāzeps Danovskis