Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Linards Muciņš:

Turpinājums

no 1.lpp.

Svarīgi ir panākt, lai konflikti starp valsti un indivīdu norisinātos tikai tiesiskās formās. Tam kalpos jaunais Administratīvā procesa likums, kura projektu valdība jau iesniegusi Saeimā.

Valsts stāvokli no drošības un kārtības viedokļa raksturo atbilde uz šādiem jautājumiem: 1) vai tiesas ir efektīvas; 2) vai ierēdņi ir neuzpērkami; 3) vai policijas (plašā nozīmē) aizstāvība ir pieejama.

Likumi ir uzrakstīti uz papīra, tie paši par sevi nav aktīvi. Likumu piemērošanu traucē neefektīvas tiesas, uzpērkami ierēdņi un valsts aizstāvības nepieejamība kopā ar korupciju. Veidojas nelabvēlīga tendence ar varu saistītos konfliktus risināt privātā ceļā. Kā piemēru var minēt neefektīvu tiesizpildītāju institūciju darbību. Valdības apstiprinātā jaunā tiesizpildītāju koncepcija, kas paredzēs brīvu, juridiski izglītotu un atbildīgu tiesizpildītāju ieviešanu, kuru darba samaksa būs saistīta ar viņu darba rezultātiem, likuma formā sakārtos esošo problēmu.

Ārējās drošības nodrošināšanai likumdevējs pieņēmis likumus "Par valsts aizsardzību", "Par Aizsardzības spēkiem", "Par Latvijas Republikas Zemessardzi". Svarīgs būs Nacionālās drošības likums un Nacionālo bruņoto spēku likums, kuru izskata Saeima.

Ikgadējas diskusijas par Valsts budžeta likumu, it sevišķi par valsts aizsardzībai nepieciešamo līdzekļu apjomu, kā tas notiek šogad, uzskatāmas par leģislatīvu darbību valsts ārējās drošības nostiprināšanā, tuvinot mūs iestājai NATO.

Vai Latvijas likumdošana

nodrošina brīvību?

Pilsoniskas un tiesiskas valsts veidošanā brīvība un īpašums bija izšķirošās pamatvērtības. Laika gaitā tās tika papildinātas ar tiesībām aktīvi piedalīties politiskajā dzīvē.

Valsts tiesiskumu mēs varam novērtēt balstoties uz šādiem, varētu pat teikt, vēsturiskiem, brīvību ierobežojošiem aspektiem:

1) aizsardzība no valsts patvaļas aktiem jeb aizsardzība no valsts absolūtisma tendences;

2) aizsardzība no nepamatotas īpašuma konfiskācijas un

3) aizsardzība no pēkšņas, nepamatotas apcietināšanas.

Kādi principi tiek ievēroti tiesiskā valstī? Tie ir šādi:

1) personu tiesības un brīvības tiek nodrošinātas Satversmē. Kā ļoti svarīgu faktu šajā sakarā gribētu atzīmēt Satversmes papildināšanu ar 8. nodaļu — "Cilvēka pamattiesības". Saistībā ar Satversmes 1. pantu par Latviju kā demokrātisku valsti un Satversmes tiesas likumu esam ieguvuši būtisku normatīvo aktu tiesiskas valsts uzcelšanā;

2) visu valsts darbību (rīcības) pamatā jābūt likumam;

3) tiesības un brīvības jāievēro pēc būtības, nevis formāli.

Tiesiskā valstī indivīda brīvība tiek nodrošināta, pamatojoties uz privātautonomijas principu — indivīds var izvēlēties, kādas ar likumu neaizliegtas tiesiskas attiecības nodibināt, kā arī var darīt to personiski vai ar savu privāttiesisko nodibinājumu palīdzību.

Tiesiskā valstī eksistē vispārējā rīcības brīvība, ieskaitot: 1) darījumu (līgumslēgšanas) brīvību; 2) apvienošanās ( biedrošanās un savienību) brīvību; 3) profesiju un aroda brīvību, kas nodrošina brīvu saimniecisko kārtību.

Šajā jomā būtiska ir likumu grupa, ar kuru tika atjaunots 1937.gada Civillikuma spēks. Šo notikumu pēc nozīmības varētu pielīdzināt Satversmes darbības atjaunošanai.

Biedrošanās brīvību nodrošina likums "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām". Tā grozījumi pašlaik tiek izskatīti Saeimā.

Profesiju un aroda brīvību nodrošina likums "Par uzņēmējdarbību", kuru nākotnē aizvietos Komerclikums, kura projektu nesen valdība iesniedza izskatīšanai Saeimā.

Tiesības uz īpašumu ir vienas no svarīgākajām tiesībām. Attieksme pret īpašumu apliecina valsts un sabiedrības brieduma pakāpi. Latvijā norit īpašuma reforma, ir pieņemta virkne likumu, kuri nodrošina zemes un īpašuma reformu, nelikumīgi nacionalizētā un atņemtā atdošanu īpašniekiem. Ne vienmēr šajos jautājumos varam novērot tiesiskai valstij atbilstīgus tiesu, pašvaldības, valdības un reizēm pat parlamenta lēmumus. Šeit viena darvas karote var sabojāt veselu mucu medus, bet valsts kopumā var tikt atzīta par nenobriedušu, tātad beztiesisku.

Īpašums indivīdam ne tikai var piederēt. No tā izriet arī valsts pienākums to aizsargāt. Esam atjaunojuši Zemesgrāmatu likumu un vairākas ar nekustamā īpašuma reģistrāciju saistītos likumus. Tomēr, šķiet, nekustamā īpašuma tiesiskā aizsardzība paģērē vēl lielāku valsts patronāžu šajā jomā, analogi, kā tas ir pie mūsu kaimiņiem gan Rietumos, gan Austrumos.

Politiskās brīvības Latvijā tiek garantētas Vēlēšanu likumā un likumos "Par pašvaldību vēlēšanām", "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem", "Streiku likumā".

Svarīgs demokrātijas un brīvības garantijas instruments ir likums "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", kura pirmās rezultatīvās piemērošanas liecinieki un dalībnieki pēdējās vēlēšanās bijām mēs visi.

Tiesiskā valstī tiesībām jābūt drošām. Šis tiesību drošības princips nozīmē, ka:

1) tiesībām jābūt nepārprotamām;

2) tiesībām jābūt zināmām;

3) tiesībām jābūt saprotamām;

4) tiesībām jābūt prognozējamām ar paredzamām piemērošanas sekām.

Tiesību drošību ierobežo:

1) neskaidri, nepārskatāmi likumi;

2) bieža likumu grozīšana un nomaiņa;

3) svārstīga tiesu prakse.

Diemžēl jāsaka, ka Latvijai ir raksturīga minētā tiesību nedrošība. Daļēji tam ir objektīvi iemesli, ko nosaka ātrie reformu tempi, kā arī speciālistu, zināšanu un izpratnes trūkums likumdošanas jomā, bet lielākoties tam nav attaisnojuma. Nevaram sagaidīt investoru aktivitāti, pastāvot tik mainīgai likumdošanai, it sevišķi nodokļu jomā, kuras izstrādāšana lika ekonomiskus pamatus Latvijas neatkarībai. Taču šobrīd parlamentu neapjož barikādes un nav pamata tik svārstīgai nodokļu politikai. Attiecībā uz svārstīgu tiesu praksi māc šaubas, ka tā atsevišķu īpašumtiesību jautājumos varētu mums aizvērt durvis uz Eiropas Savienību.

Vai Latvijas likumdošana

nodrošina sociālo drošību?

No valsts un tiesu prakses tiek gaidītas sociālās eksistences nodrošināšanas garantijas.

Latvijā veikta pensiju reforma, likumdevējs pieņēmis likumu "Par valsts pensijām" un virkni ar to saistītu likumu, mūsu likumdošana šajā jomā atzīta par vienu no labākajām reformu valstīs. Sabiedrība ir izpratusi civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas nozīmi, jo likumi par obligāto atbildības apdrošināšanu atsevišķās profesijās, transportā un citur īsteno sabiedrības sociālās solidaritātes principu un nodrošina sociālo drošību, taču vēl ir jomas, kurās nepieciešams ieviest šo principu.

Svarīga sociālās drošības joma ir veselības obligātā apdrošināšana, kuras likumprojektu valdība patlaban izstrādā.

Kā Latvijas likumdošana

nodrošina kooperāciju?

Tieši sabiedrības kooperācijas jomā Latvijas likumdošana no sociālistisko tiesību principa "kas atļauts" pārkārtoja sabiedrības domāšanu un praksi uz principu "atļauts ir viss, kas nav aizliegts". Tika pieņemts likums "Par uzņēmējdarbību", likumi par atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem, speciālie likumi par atsevišķām nozarēm, kā arī likumi "Par bankām", "Par telekomunikācijām", kuru īstenošana atnesa mums daudz iespēju un arī vilšanos.

Mūsu likumdošana pamatvilcienos nodrošina sabiedrības kooperāciju, veidojot spēcīgu privāto saimniecisko sektoru Latvijā, kur uzņēmumu, līgumsabiedrību un kapitālsabiedrību ietvaros garantē daudzu personu kooperāciju, ne tikai nodrošinot ar darbu daudzus cilvēkus, bet, cerams, pārdzīvojot arī savus radītājus daudzās paaudzēs.

Tiesībām jārada tikai lauku privātā saimnieciskā sektora funkcionēšana, ar likumiem jānosaka konkrēti sasniedzamie mērķi, spēles lauks un tā tiesiskās robežas, kuras pārkāpjot prettiesiskās darbības tiek aizliegtas, sodītas administratīvā vai kriminālā kārtībā vai radušies zaudējumi atlīdzināti civiltiesiskā kārtībā.

Vai Latvijas likumdošana

nodrošina integrāciju?

Latvijas likumdošana akceptē un nosaka Latvijas integrāciju jaunās struktūrās. Sagrūstot mūsu vardarbīgajai un prettiesiskajai inkorporācijai PSRS struktūrās, mūsu tiesības atbilda reālajām cilvēku izjūtām. Savukārt Latvijai Saeimā pieņemot likumus par integrāciju tādās starptautiskās struktūrās kā Eiropas Padome, Eiropas Savienība, Pasaules tirdzniecības organizācija, NATO, nepieciešama cilvēku apzinātā darbība. Likums viens pats nevar panākt, lai sabiedrība būtu integrēta. Mēs akceptējām integrāciju Eiropas Padomē, bet atstājām nāvessodu, virzāmies uz NATO, bet atsakāmies tam dot adekvātu budžeta finansējumu. Tikai tad, kad cilvēki apzināti sadarbosies integrācijas virzienā un visiem būs pilsoniskas solidaritātes apziņa, mēs varēsim runāt par integrētu sabiedrību. Tad mūsu likumiem par integrāciju būs faktisks pamats sabiedrībā, nebūs "reņģu", "cūku" un "margarīna" karu.

Uz jautājumu vai Latvijas likumdošana veido tiesisku valsti, var atbildēt: Latvijas likumdošana veido tiesisku valsti, mēs esam ceļā uz to, mēs ejam pareizā virzienā, tomēr mums garš ceļš vēl priekšā.