DOMAS. CILVĒKI. LAIKS

 

Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

 

Otrā

tikšanās

 

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks

dramaturgs Gunārs Priede

Gunārs Priede: Es šeit redzu mūsu mākslinieci Elzu Radziņu. Un tad atceros, ka pirms gadiem, kad viņa bija Karaliene filmā "Hamlets" un es biju bezdarbnieks, tad es kļuvu par viņas impresārio un mēs abi braukājām apkārt pa Latviju. Mēs rādījām filmas fragmentus, cienījamā māksliniece stāstīja par sevi un par teātri. Pie tam mēs bijām norunājuši, ka iepriekš nekas netiks sagatavots. Runāsim, kas ienāks prātā. Aktrise sākumā uztraucās — kā tas būs un ko viņai jautās. Es tad mierināju, ka var taču neatbildēt uz jautājumiem, kas viņai liekas nepiedienīgi. Un tā mēs vadījām tās tikšanās brīvā sarunā. Reiz kādā pilsētā viņa un kinobrigāde bija jau priekšā, es atbraucu vēlāk no kaut kurienes, un sākām runāties. Viņa mani nosauca par Gunāru no Lielvārdes. Vēlāk no zāles pienāca zīmīte: "Paskaidrojiet, lūdzu, kas ir Gunārs no Lielvārdes!" Cilvēki nebija afišu izlasījuši un bija neizpratnē. Māksliniece viņiem paskaidroja, ka tas esmu es. Toreiz gan es biju pa pusei no Lielvārdes, jo dzīvoju gan tur, gan Rīgā. Bet tagad es tiešām esmu Gunārs no Lielvārdes. Un jāteic, ka Lielvārde ir tāda laba vieta. Saulcerīte arī to lieliski zina, jo viņa bija tā, kas pirms gandrīz jau trīsdesmit gadiem izveidoja Lielvārdē Pumpura muzeju. ( Saulcerītes Vieses replika: "Mēs toreiz bijām trīs Pumpura atraitnes — es un vēl Dzidra Bļodone un Anastasija Neretniece." ) Jā, un tas viss ir tā labi attīstījies. Muzejs visu laiku darbojas un pagājušajā gadā bija vairāk nekā 10 tūkstoši apmeklētāju. Tas ir daudz. Un nupat mēs atzīmējām Lielvārdes teātra 125 gadus. Jo 1873. gada trešajos Ziemassvētkos Auseklis, kam toreiz bija 23 gadi, vienās mājās — Vecutelēs — saimes istabā uz improvizētas skatuves iestudēja un parādīja divus lokalizētus viencēlienus.

No tā brīža mēs skaitām Lielvārdes teātra mūžu. Tas ir tikai par pieciem gadiem jaunāks nekā latviešu teātris, ja par sākumu uzskata "Žūpu Bērtuļa" izrādi.

Vecuteles atradās Lielvārdes pagasta nostūrī. Tagad tur ir Ogresgala ciemats. Šis nostūris bijis ļoti interesants, pārsātināts ar folkloru. Pēc folkloristu datiem, Lielvārde Krišjānim Baronam "Latvju Dainām" ir devusi 7000 dziesmu. Tas ir vairāk nekā jebkura cita vieta Latvijā. Vairāk par sešiem tūkstošiem ir vēl tikai Lubānā. No citām vietām šie skaitļi ir mazāki, līdz Ogre ir devusi divas un Liepāja — tikai vienu dziesmu. Bet Lielvārde — septiņus tūkstošus. Tik daudz! Nav jau domājams, ka Liepājā nebija vairāk dziesmu. Bet laikam nebija, kas pieraksta, vai varbūt nebija radusies interese.

Savukārt, kad mēs Pumpura muzeja dibināšanas laikā sākām pētīt, kur tad ir tie Lielvārdes teicēji, kas tad ir tie, kas tik daudz dziesmu zinājuši. Un izrādījās, ka tie gandrīz visi ir no Vecuteļu apkārtnes, tas ir kādi deviņi kilometri no tagadējās Lielvārdes. Gandrīz visi — ja pavisam pierakstīti septiņi tūkstoši, tad no turienes nākuši vairāk nekā seši tūkstoši. Tāpēc arī tajā vietā tagad atklāta — laikam Latvijā vienīgā — piemiņas zīme teicējiem. Pie Vecuteļu mājām uzlikts ceļastabs ar rādītājiem uz visām pusēm — uz mājām, kur dzīvojuši tie teicēji. Visslavenākā bija Anna Boze, arī Ede Žagata un vēl daudzi citi. Un tā vairs neliekas nejaušība, ka Auseklis ieradās tieši tur un iestudēja izrādi. Tur jau bija sagatavota augsne. Viņa sētie graudi krita auglīgā zemē. Jo ir zināms, ka tā pati Anna Boze bieži aicināta kāzās par vedējmāti. Un, kur tāda dziesmu zinātāja ieradās, tur droši vien gāja vaļā apdziedāšanās. Bet kas ir apdziedāšanās? Tas taču ir teātris! Tur ir konflikts, tur ir dialogs un vēl daudz kas cits. Šajā apvidū bijusi ļoti dzīva arī ķekatu jeb budēļu tradīcija. Bet, lai ietu budēļos, tad, protams, nepietika pārģērbties par Kazu, Nāvi, Dzērvi vai Čigānieti —‚ ar to bija par maz. Vajadzēja arī atbilstoši uzvesties, runāt varbūt kādus iepriekš izdomātus gabalus un kaut ko tēlot. Tas jau ir pavisam īsts teātris. Tāpēc, kad tur ieradās Auseklis, viņu saprata. Viņam nebija grūti uzsākt te Lielvārdes teātri. Jau nepilnus divus mēnešus pēc pirmās nāca otra pirmizrāde. Tā bija Tomsona luga "Vika". Un tā teātris te nav apstājies.

Jubilejas priekšvakarā tika parādīti trīs darbi, kas patlaban ir repertuārā. Tie ir Alunāna "Iciks Mozes", Paļēviča "Preilenīte" un Gulbja "Uz Liepsalām ejot".

Pēc tam visus teātriniekus saaicināja uz skatuves, nofotografēja. Un jau pēc pāris stundām katrs saņēma lielu bildi, krāsainu. Bija liela balle. Bija jauki, ka Lielvārdes teātris apsveica arī tagadējo Vecuteļu saimnieku. Ausekļa draugam Mārtiņam Krastiņam, pie kura viņš toreiz darbojās, bija dēls Indriķis. Viņu mēs satapām, kad meklējām tās mājas. Lielvārdieši nezināja mums parādīt, mums bija pašiem jāmeklē. Un tad mēs Indriķim Krastiņam vaicājām, vai šajās mājās kādreiz ir teātris spēlēts. Viņš padomāja un tad teica: "Jā!" Bet, kad mēs vēl prasījām, vai teātri iestudēja Auseklis, viņš sacīja: "Nē, tāds te nebija, te bija Krogzemju Mikus, skolotājs". Ar to viņš kļuva slavens. Skan kā anekdote, bet es to dzirdēju savām ausīm.

Tagadējā saimniece Ausma ir viņa meita, tātad Ausekļa drauga mazmeita. Viņa, jauna, skaista kundze, stāvēja Lielvārdē uz skatuves un runāja. Jā, izrādās, tas nemaz nav tik tālu. Mēs taču tikāmies arī ar Andreja Pumpura dēlu Indriķi. Kad Indriķis aizgāja pie Dieviņa un ģimene vēlējās, lai es būtu izvadītājs, man bija tā savādi — Pumpurs, "Lāčplēsis", zināms jau no skolas laikiem, un pēkšņi — dēls! Meža kapu Lielajā kapličā atvadījāmies no viņa. Dēls bija divus gadus jaunāks par eposu. "Lāčplēsis" — 1888., dēls — 1890.gadā. Nu, un es tur runāju, stāstīju par Pumpura Piebalgas laiku, par Edi Gobu un "Stāsti, manim Daugaviņa!" Pēc tam es aizgāju aiz aizslietņa, kur orķestrītis spēlēja. Kad muzikanti beidza spēlēt, viņi sanāca man apkārt un jautāja: "Vai mēs nepārklausījāmies? Jūs tiešām teicāt, ka aizgājējs ir Pumpura dēls?" Es sacīju: "Jā, dēls. Ko tad jūs domājāt?" Viņi atteica, ka kapos jau izveidojies tāds konveijers. Viņiem teikts, ka te ir viens vecaistēvs. Un tā muzikanti uzreiz nospēlēja "Ave Marija!"

Tā mums Lielvārdē dzīve rit. Un Vecuteļu mājās Lielvārdes teātris katru vasaru sniedz viesizrādes.

Vaicāts, kā pašlaik veicas ar lugu rakstīšanu, Gunārs Priede mazliet pa-stāsta arī par sevi:

— Jubilejas reizē Lielvārdes domes priekšsēdētājs Aivars Troska pasniedza visiem lielus goda rakstus. Viņiem ir sava izdevniecība "Lielvārds", tāpēc tie bija ļoti skaisti. Arī es saņēmu Goda rakstu. Un tur ir teikts, ka tas man par mūža ieguldījumu Lielvārdes teātrī. To varētu uztvert arī ar humoru, bet... no maniem 40 opusiem Lielvārdē puse ir iestudēta.

Savā laikā Lielvārdes teātris ar manas lugas "Centrifūga" izrādi kļuva par Tautas teātri. Šis iestudējums tiešām bija ļoti spēcīgs, un tas parādījās pirms Ādolfa Šapiro izrādes Jaunatnes teātrī.

Bet patlaban... nu, gadiem ejot, nav jau vairs tās dramaturģiskās uzlādētības tik augstā pakāpē, bet kaut ko tomēr uzrakstu. Šajā Lielvārdes teātra jubilejā bija arī Alūksnes tautas teātra delegācija. Galvenais režisors Uldis Sedlenieks paziņoja, ka viņi sākuši iestudēt manu lugu, ko izlasījuši žurnāla "Karogs" decembra numurā. Mani tas ļoti pārsteidza, jo ludziņa ir maza pēc apjoma. Bet vasarā Alūksnē būšot kamerlugu festivāls. Tad jau varbūt noderēs.

 

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere

esejiste un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese

Saulcerīte Viese: Runājot par laiku, par lietām un dzīvi, cilvēks jau beigās kļūst tomēr filozofisks. Kāds bija cīniņš par to, lai Pumpuram Lielvārdē būtu muzejs! Toreiz es tā īsti aptvēru, cik mūsu tauta ir tomēr stipra. Visaugstākajās aprindās bija milzīgs skandāls: nu nevarēja taču vienam cara virsniekam, turklāt vēl apšaubāmam dzejniekam, tā uzreiz taisīt muzeju, kamēr citiem, cienīgākiem, vēl nav. Lācim, piemēram, un Piektajam gadam. Bet mēs muzeju atklājām, un sabrauca milzums cilvēku. Viņiem muzejs bija ļoti svarīgs. Pie tam — ne jau tie augsti studētie tur bija, ne tie, kas milzīgi labi pārzina literatūru, bet vienkāršais cilvēks. Tieši viņš visos šajos gados ir parādījies ļoti labā gaismā. Ne tikai toreiz, Janvāra dienās, bet arī tagad es jūtu, ka īstais atbalsts un īstais spēks ir tajā vienkāršajā, visādu ideoloģiju nesabojātā cilvēkā, kas apzinās realitāti un tajā pašā laikā ar apbrīnojamu latvieša neatlaidību un mīlestību, cilvēka un dabas cienīšanu dara savu darbu. Un, man šķiet, briest kādi jauni spēki, kas varbūt mūsu sarežģītās attiecības ar laiku padarīs citādas, cildenākas.

Tagad mana dzīve saistīta arī ar Gaiziņu. Un tur ir apbrīnojami cilvēki. Piemēram, Jānis Krūmiņš, godāts par Krūmiņtēvu. Viņš gan būtu ordeni pelnījis. Gunārs te sacīja, ka no Lielvārdes nāk 7000 dziesmu, bet Krūmiņtēvs Gaiziņa apkārtnē pēc kara — no 1947.gada līdz pat savai aiziešanai 1984.gadā — pierakstījis pāri par 8000 dainu. Viņš bija pārliecināts, ka ticība kultūras un gara mūžībai jāliek cilvēka darbības pamatā. Jānis Krūmiņš kādu laiku bija "Saldus Avīzes" redaktors, kas pastāvēja līdz 1940.gada 2.jūlijam. Un desmit dienas pirms tās slēgšanas viņš rakstīja: "Mums te tuvojas sarežģīti laiki, bet, kamēr dzīva vēl ir kultūrpasaules morālā sirdsapziņa un ticība taisnības, tiesību un brīvības uzvarai, mēs esam glābti no pagrimšanas. Šī ticība kultūras un gara mūžībai ir mūsu darbības pamats." Vēlāk Jānis Krūmiņš kļuva par bitenieku pie Gaiziņkalna, klusi darīja savu darbu. Četrdesmit gadus viņš nostrādāja par biškopi, veica bišu dzīves novērojumus, pētīja iespējas uzlabot medus vērtību un dziednieciskās spējas. Bet mūža lielākā aizraušanās bija novada garīgo bagātību apzināšana. Dziesmu pierakstīšanā viņš iesaistīja arī pašas teicējas. Kāda saimniece par to raksta savai svainei uz Kurzemi: "Man te uzplijās viens seno dainu vācējs un atstāja burtnīcu, kur lai rakstu, bet burtnīca nostāvēja kādu mēnesi un es nevienu nebiju ierakstījusi. Tad gan labi sabāra — ko es domājot, neviens krievs, ne polis mums viņas nerakstīšot, pašiem esot viņas jāglabā." Nu viņa kādas simtu desmit jau esot sagādājusi. Un vidzemniece tagad pati aicina savu radinieci: "Raksti tu ar man kādas, varbūt, ka Kurzemē būs citādas. Redzēsi — gan patīkams, gan interesants darbs ir." Un vēl Krūmiņtēvs pierakstīja laika novērojumus, darba paņēmienus, dažādas receptes un etnogrāfiskas ziņas, krāja vietvārdus un radīja jaunvārdus, īpaši biškopībā. Viņš pierakstījis arī daudz sakāmvārdu, parunu, teiku. Tā ir milzu bagātība, ko viņš atstājis. Un apkārtējie cilvēki viņu saprata, viņš nebūt nebija tur kā tāds vientuļnieks vai īpatnis. Visi viņam stāstīja, ko zināja, palīdzēja viņa darbā. Rezultātā ir savākts milzu materiāls, kas tikai minimāli ir līdz šim izmantots. Tas varētu būt ļoti noderīgs Gaiziņa apkārtnes tālākai izkopšanai. Gaiziņš jau prasītu pavisam jaunu pieeju.

Tāpat ir ar Mežaparku, kur es dzīvoju un strādāju. Visa tā vecā inteliģence, kas te dzīvojusi divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, bet tagad pilnīgi nogājusi pie malas, tā ir fantastika. Viņā ir apbrīnojams gaišums, ļoti gudra vēlēšanās saglabāt to, kas ir dzīvei derīgs. Dot to tālāk un atbalstīt tos jaunos, kas kaut ko dara ar savu iniciatīvu. Mēs jau bieži sakām: "Kad mēs augām, tad gan tā negāja...", un kritizējam jaunatni, bet jaunieši arī ir dažādi. Piemēram, tie, kas darbojas vides sakopšanā. Ar kādu enerģiju viņi tagad uzstājas, lai cauri Rīgai nevilktu lielo sešu līniju šoseju. Un kā viņus neviens neuzklausa, un kā viņiem saka:"Jūs nekā nesaprotat. Rīgai jābūt modernai pilsētai. Un tai jābrauc cauri ar ātrumu 120 kilometri stundā. Vajag pieeju pie ostas un visa cita!" Bet viņi neatlaidīgi paliek pie sava — ka pilsētai jābūt mājīgai, jābūt priekš cilvēkiem nevis otrādi. Un šie jaunieši audzina trīs četrus bērnus un domā par dzīvi!

Mūsu laiks, par kuru mēs bieži gaužamies, visādā ziņā ir ļoti niansēts savās izpausmes formās. Kādreiz saka:" Šis nav mans laiks..." Es domāju — šis ir mūsu laiks, mums atvēlētais laiks. Un varbūt tas ir pat ļoti labs laiks. Mūsu tauta ir daudz ko pārdzīvojusi. Kaut vai no tām pašām Gaiziņa teikām — tur ir nostāsti par sumpurņiem, kas nāvi sēdami, drāzušies cauri novadiem. Spriežot pēc aprakstiem, tie droši vien bija krievu cara Ivana Bargā opričņiki. Kur pāri gājis posts, paliek tikai daži cilvēki. Viens aizbēg uz vienu pusi, otrs — uz otru. Tomēr viņi savācas atkal kopā. Un, kas pats galvenais — viņi neaizmirst tradīcijas, neaizmirst dzīvesveidu. Viņi neaizmirst savas tautasdziesmas un buramvārdus, neaizmirst, kā noganīt lopus un atvairīt vilkus. Šajos cilvēkos tas viss paliek. Un tauta atkal veidojas no jauna.

Saglabājies tāds ļoti interesants Krūmiņtēva pieraksts par dzimtas vēsturi. Slimībās un karos dzīvs palicis tikai viens puisītis, ko atrod pamestu. Un viņi saskaitījuši, ka no šī puisīša dzimta atkal sazarojusi un četrās vai piecās paaudzēs izauguši 500 vīriešu dzimtas pārstāvju. Notiek brīnišķīga atdzimšana. Un to jau nerēķina nekādi zinātnieki, demogrāfijas profesori, rēķina vienkāršie cilvēki. Viņi dara savu lauku darbu, Rīgā varbūt bijuši piecreiz mūžā, bet viņi redz perspektīvu. Šī perspektīva vienmēr bijusi. To arī Jānim Krūmiņam bija ļoti svarīgi apzināties — ka perspektīva ir iespējama. Laiki ir bijuši grūti un sarežģīti. Bet, ja gribam būt stiprāki par laiku, tad mēs varam tādi būt.

Gunāra Priedes replika: "Tikko atcerējos, ka pagājušā gadā Zinātņu akadēmijā bija tāda saruna par Melngalvju namu, un mēs ar Saulcerīti arī izteicāmies un priecājāmies, ka tas nams tiks atjaunots. Un tad mūs kritizēja, ka mums viss pārāk gaišs rādoties. Tika teikts: "Tam nav nekāda pamata. No tā nama atjaunošanas nekas nevar iznākt! Viss ir tik sarežģīti, grūti un pretrunīgi." Bet, tā kopīgi pūst vien — tas mums tā nelikās pareizi. Kādreiz jau tā sacīja arī par mūsu lauksaimniecību — tā varētu attīstīties daudz sekmīgāk, ja tikai nebūtu tie četri gadalaiki. Tā vienmēr ir kā tāda stihiska nelaime. Un Rīgā sniegs. Tas jau arī vienmēr ir brīnums. Rīga tam nav sagatavota.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks

dzejnieks Andrejs Eglītis

Andrejs Eglītis: Esmu šeit kā baltais zvirbulis. Piecdesmit gadus esmu bijis svešumā. Un esmu atgriezies tad, kad man bija brīv atgriezties. Arī šodien es citu problēmu neredzu kā tikai to: kā mūsu tautai izdzīvot? Kā nepazaudēt savu valodu? Kā panākt, lai mēs būtu gudrāki nekā līdz šim un saprastu, ka tiekam arī daudz muļķoti — i no Rietumiem, i no Austrumiem? Tas viss man liekas svarīgi. Un domāju, ka arī daudzus citus ik rītu, dienu un nakti nodarbina šie jautājumi, kas mums ir paši galvenie.

Mūžs ir upe, kas netek atpakaļ. Un laiks, tas ir nenotverams — te ir, te nav. Bet tas ir vienmēr.

Un tā ir arī ar mani kā balto zvirbuli. Man ir jāiejūtas jūsu sabiedrībā, jāpierod pie jūsu likumiem, noteikumiem, birokrātijas. Es neprotestēju, bet lielu daļu es nepieņemu. Es esmu pazemīgs, jo es redzu, ka visa tauta tāpat mokās — ar šiem īres noteikumiem, ar visām pusblēdībām un tā tālāk, un tā tālāk.

Nu, protams, par lielāku vai mazāku zagli mani neiztaisīs. Bet šī ir mana tauta, un mēs visi esam šeit, un mums ir jācīnās. Man nav citas domas bijis, un es esmu ļoti priecīgs, ka varu teikt: es esmu mājās! Lielākā daļa manu grāmatu ir par to: es gribu tikt mājās!

Domāju, ka es beigšu savu runāšanu. Jo par visu jūs zināt — esmu šos piecus mēnešus tik daudz runājis: radiofonā, televīzijā, vakar, aizvakar, arī avīzēs. Vai nevarētu es šodien izsludināt — šis būs mans nerunāšanas gads?

Un es gribētu lūgt cienījamo zelta muti — aktrisi — nolasīt manus dzejoļus. Tur būs zināms punkts pielikts arī man.

 

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece aktrise Elza Radziņa

Mans Dievs

Mans Dievs ir viss ap mani.

Gan pļava, mežs un lauks —

Mans Dievs ir sapņu tvani

Un ūdensrožu trauks.

 

Mans Dievs ir viss ap mani.

Kam jāmeklē gan tas?

Viņš man zem alkšņa stāsta

Par sauli pasakas.

 

 

Andreja Eglīša dzejoļi ar au-tora atļauju — šajā pārskatā par tikšanos šajā "Latvijas Vēstneša" pēcpusdienā

 

Elza Radziņa: Esmu izmantojusi jūsu dzejoļus jau agrāk, mūsu tautai ļoti smagajā laikā. Bet, tā kā man ir jau ļoti cienījami gadi, tad neviens neko īpaši neteica, ka to nevajag.

Nav visai sen, kad sabiedrībā izraisījās pārrunas un pārdomas par reliģiju, par Baznīcu, par Dievu. Šīs tēmas es atradu jūsu dzejā, kas man ir ļoti tuva.

Jūsu dzejā Dievs nav nekas atsvešināts, bet, man liekas, tuvs katram cilvēkam. Tas ir vecais latviešu Dieviņš, kas iet pa lauku un kura pēdās dīgst asni, un kurš zem krūma var pastāstīt pasaku par sauli, tas ir tāds Dieviņš, ko mēs no senču senčiem nēsājam savā sirdī. Tas ir tāds mīļš, skaists.

Bez vēja...

Bez vēja ezers iedrebējās,

Zieds pagriezās uz saules pusi.

Bez tumsas zvaigzne iemirdzējās,

Un sirds bij priekā noreibusi,

Kad, ziediem viegli iedams pāri,

Dievs pārlaipoja zaļu āri.

 

Lielais Dievs

Es tevi redzēju —

Mans lielais Dievs.

Ar brūnu kameni

Tu lēnām staigāji

Pa sila pureni...

No rasas padzēries

Un manī pavēries —

Tu lielais Dievs.

 

Es vārgu sakni aplēju...

Es vārgu sakni aplēju,

Un Dievs man teica paldies.

Es māri smilgā iecēlu,

Un Dievs man teica paldies.

Es sēnei sūnas norausu,

Un Dievs man teica paldies.

Es putnu ligzdā iecēlu,

Un Dievs man teica paldies.

Un tad es zālē atlaidos

Un līksms augšup raudzījos

Un teicu Dievam — paldies.

Elza Radziņa: Un tagad dzejoļi, kurus es izmantoju jau tad, kad tos vēl īsti nedrīkstēja lasīt. Kaut kur, pa visādiem kanāliem mēs tos dabūjām no aizjūras, kad šī dzeja pie mums vēl nebija oficiāli atļauta.

 

Tēvu zeme

Es apdziedu atkal Tevi, visu zemju zeme,

Tēvu zeme.

Visu vasaru vasara un visu ziemu ziema,

Tēvu zeme.

Visu debesu debesis un visu dienu diena

un nakšu nakts —

Tēvu zeme.

Un beidzot, nē, vēl mazliet —

visu puķu puķe —

Tēvu zeme.

Un visu mīlestību mīlestība un sāpju sāpe,

Tēvu zeme.

- - - 

Kāds neredzēts un dīvains spožums plūst

Pāri mūsu bēdu piemirkušai

debesu un zemes telpai,

kur esam dzimuši, kur gadu gados nomirstam, kur savās dvēselēs un elpās mītam.

Es sadrebos un ļaujos kā mūžā nesajustai

Dieva pestīšanas dvašai

— vai savai naktij izgājuši cauri esam?

Mazs solis vēl līdz pilnam rītam.

Patiesi, saku jums, patiesi,

par daudz nāvju gūlies mūsu krūtīm pāri. Nu gana būs, nu gana,

es pošos brīvībā ar spārnos pacēlušos māri.

 

Nomods

Es vienmēr nomodu par sauli turu,

Ar sirdi palīdzu tai augšup celties,

Caur melnām tumsas bruņām kvēli šķelties.

Ar acīm aicinu un dziesmām saucu,

Ar bultu šautu viņai pretī traucu,

Kad pāri pasaulēm tā skanot auļo.

Kur ir tās acis, ko tā nepiesauļo?

Ai, kā gan sirds un zeme sāpēs brēktu.

Ja kādreiz, saule, tu vairs neuzlēktu.

 

Ir tādas vātis

Ir tādas vātis, kuras tautai mūžos nesadzīs.

Vienmēr kāds svešinieks tās kājām mīs.

Vienmēr kāds zieds pēc siržu

mīlestības nāvē sals.

Tik nesakiet, tā nesakiet,

ka tas būs mūsu gals.

Tā bij. Tā ir. Kas saskaitīs,

cik asiņainu pēdu mūsu zemē mīts,

Bet nenokaujams tautas

dvēselē arvienu izaust rīts.

Sirds, manu ziemcieti, tumsā un salā,

Apkārt tev ledus dus, saule raud malā.

Visu tu pacieti, paciet šo ziemu vēl.

Izdzēra asinis,

Atplēsa miesu —

Pacieti.

Ugunīs deldēja,

Putekļos izsēja —

Pacieti.

Nāvē un tumsā

Paglābās kodols —

Ziemcietis!

Celies nu stipra, ziemciešu tauta,

Pērkonu kulta, zibeņu pļauta,

Miljonu cerībās jaužams tavs spēks —

No ziemas uz vasaru,

No ledus uz sauli,

Latvija!!!

Ziemciešu tauta,

Pacieti!

 

Andrejs Eglītis: Man liekas, ka nav, ko piebilst. Tāds nu es esmu. Ko lai es vēl saku? Rakstīts ir daudz. Es domāju, ka daudzkārt tas, ko mute izrunā, nav tas svarīgākais. Svarīgākais ir darbs, ko mēs varam darīt arī tagad. Un tā es domāju par visiem mūsu šīs zemes ļaudīm un visiem viņu pienākumiem. Daži pierunā pilnas debesis un pasauli, bet viņa ir tik maza... Es te vienu dienu biju uz barikādēm, parunāties. Gribējās sacīt kādus vārdus, kas ir Svētajos rakstos: esi karsts vai esi auksts, bet neesi remdens, tad tu tiksi izspļauts!

Man gribētos par mūsu tautu teikt: mēs esam mazliet remdeni, mēs par daudz remdeni esam palikuši. Par daudz atļaujamies, lai mums bada acīs ar pirkstu arī Rietumi, par Maskavu nemaz nerunājot. Mums vajag vairāk stipruma.

Esmu šos piecus mēnešus ļoti daudz bijis saskarē ar mūsu vidusskolu jaunatni. Un esmu priecīgs, ka mūsu zemē ir izaugusi tāda politiski nobriedusi jaunatne. Varu droši teikt, ka viņa būs tā, kas nākamā gadu simtenī ieies ar mūsu brīvības atslēgu, ar demokrātisku izaugsmi, ar brīvību un neatkarību. Viņa būs tā, kas ieies jaunajā gadu simtenī. Ne jau nu ar bungām un trompetēm mūs tur saņems. Bet mēs tur ieiesim. Mēs nebūsim citu iepriekšējo cilšu cīniņu pametuši, mēs ieiesim jaunā gadu simtenī. Un mums te blakus nostāsies Rīgas 800 gadi, es daudzkārt esmu ar jauniešiem par to runājis: jūs būsit tie, kas parādīs, kas mēs esam, kāda mums sena kultūra, kāda ir mūsdienu kultūra. Jūs un neviens cits! Un tas viņos rada zināmu pašapziņu, prieku: lūk, uz mums gulsies tas viss! Ne jau uz veco paaudzi, uz vidējo paaudzi, kas tai patiesībā nav sagatavota.

Ir labi, ka mums vidusskolās aug tāda jaunatne. Un arī ārpus vidusskolām tā ir labi sagatavota. Un par to mēs varam būt priecīgi. Pagājušajā naktī es redzēju sapnī, ka dzied cīruļi. Tas gan bija tikai sapnī... Bet šī jaunatne ir. Es tiešām esmu optimists un ticu tai. Kā viņa ir izaugusi! Būsim pateicīgi. Un priecāsimies arī tad, kad dažkārt nāk bēdas virsū. Punkts un āmen!

Saulcerīte Viese: Maza epizode no manas dzīves. Mēs ar mazmeitiņu, viņa tagad mācās pirmajā klasē, ejam vasarā pa pļavu. Dzirdu, ka meitēns ik pa brīdim teic: un Dievs man saka paldies... Jautāju: ko tu tur runā? Beigās viņa nosēstas zālītē un noskaita visu dzejoli no viena gala līdz otram. To pašu, ko mēs tikko dzirdējām.

Andrejs Eglītis: Pasveiciniet viņu no manis! Brīnišķīgi, ka tādi bērni arī aug.

Tas Dievs, ko es bērnībā esmu ņēmis līdzi, līdz šodienai manī ir stipri mainījies. Tas Dievs neprasa iešanu baznīcā pasaules dēļ vai tamlīdzīgi. Es neeju garām baznīcai, bet es neesmu baznīcas cilvēks. Es esmu ar Dievu saskarē pats. Es atrodu to veidu, kā es varu Viņam tuvoties. Un tas ir veids, kas mani dara paļāvīgu. Un es no Viņa neatsakos ne dienu, ne nakti. Bet tas ir tas Dievs, ko es pats esmu dvēselē atradis. Protams, Viņš nāk no kristiānisma, bet kalpošana ir mana paša — kā es to izvēlos, lai tiktu Viņam tuvāk. Un tā es sajūtu apmierinājumu, un es pie Viņa palieku. Es neeju baznīcai garām. Bet es eju tur, gribēdams būt kopā ar visiem. Un, ja tur ir laba mūzika un tamlīdzīgi, ir arī ko pārdomāt. Bet mazāk eju sprediķus meklēt. Lai Dievs pasargā, ka jūs pārprastu, — es nesaku, ka mācītāju sprediķi slikti, nē, ir visādi sprediķi. Ar to gribu pateikt — katrs atrod savu Dievu. Kaut Viņš ir mums visiem tikai viens Dievs.

Pirmie mani gājieni Dieva atrašanā bija tie, ko jūs lasījāt. Un tad es paliku vienatnē. Un to es nenožēloju.

Ko vēl?

Man gribētos piedzīvot Rīgas 800 gadus, bet tas ir Tā Kunga ziņā. Tie var būt latviešu tautai, visai mūsu kultūrai, mūsu neatkarības dziņām lieli svētki. Domāju, nevienam nav šaubu, ka mēs ieiesim nākamajā gadu simtenī kā demokrātiska valsts, cik demokrātiski nu mēs šodien esam. Un tad būs Rīgas 800 gadi. Tiem vajadzētu būt lieliem svētkiem, un šī paaudze tos piedzīvos. Bet, man liekas, ir liels brīdinājums. Vai jūs domājat, ka mēs tur ieiesim bez ienaidnieka uzmācības? Jau tagad Maskava sāk savus zobenus kalt.

Kad mēs svinēsim Rīgas gadadienu, savu kultūru parādīsim un būsim Eiropas centrā, arī ienaidnieks gribēs mums parādīt to, ka var mums ceļā daudz akmeņu likt. Arī uz to mums ir jāgatavojas. Maskavietis nekad neļaus mums mierīgi un brīvi justies. Jo maskavietis šajā gadu simtenī nav mainījies. Viņš ir tāds pats, kāds bija vakar. Tāds viņš ir šodien, un tāds viņš būs arī rīt. To redzam jau no visas politikas. No tā nav jābaidās. Bet mums ir jābūt ar taisnāku muguru.

Tie varētu būt tiešām mūsu svētki. Un būs tie mūsu svētki! Bet jau šodien mums jāņem vērā arī tas, ka daudz akmeņu būs mūsu ceļā.

— Pirms tikšanās Elza Radziņa teica, ka ir daudz darba — četras izrādes vienā nedēļā, arī šovakar. Un tajā pašā laikā kritiķi raksta, ka vecākā paaudze no teātra esot prom...

— Jaunie kritiķi nenāk uz izrādēm, viņi jau nezina, kas spēlē. Šovakar man jāspēlē izrādē "Māja Prāgā paredzēta nojaukšanai". Un rītvakar ir "Pilnos auļos", bet parīt — "Dullais barons Bundulis", un es esmu Bunduļmadāma. Es savā pilnziedā neesmu tik daudz spēlējusi, kā tagad, vecuma galā. Kā var rakstīt, ka vecie vairs nespēlē?

— Vai jūs tiešām domājat, ka arī šobrīd neesat pilnziedā?

— Nu tad man jums jāizstāsta, kā gadījās virsraksts Lilijas Dzenes grāmatai "Draiskā peonija". Man ir mīļa gleznotāja Dzidra Bauma. Viņa arvien aicināja izstādes atklāšanā parunāt kādu dzeju. Viņai ļoti tuva ir Ārijas Elksnes dzeja, un viņa zina, ka arī man tā ir mīļa autore. Biju runāt kādās divās viņas izstādes atklāšanās, pirms dažiem gadiem bija trešā. Toreiz biju iecerējusi pavisam citu sākumu, bet es ieraudzīju lielu, skaistu pujeņu pušķi. (Man mammīte teica un es arī saku: pujenes, bet smalkākā vārdā — peonijas.) Un tā izplaukušas — līdz pēdējam. Vien mazu vēja pūsmiņu vajag, lai tās tūlīt nobirtu... Man tas tik ļoti iepatikās: viņas zied it kā par spīti — man tūlīt jāiet prom, tūdaļ sabrukšu, bet es vēl pilnā ziedā! Es to izstāstu Lilijai Dzenei. Kad viņa grāmatu bija uzrakstījusi, es interesējos — kāds tad būs virsraksts.Viņa saka: man virsraksts jau ir — "Draiskā peonija". Saku: apžēlojies, tad jau raksti tā, kā ir — draiskā pujene. Viņa uzlika smalkāk — to peoniju...

Tā ir vienīgā glezna, ko es savā mūžā esmu nopirkusi. Man visas ir sadāvinātas. Un tā ir pielikta istabā tieši pretim durvīm, kas vienmēr stāv vaļā. Man šī glezna tik ārkārtīgi patīk. Un tāpēc es domāju tā, kā ar tām pujenēm: līdz pēdējam elpas vilcienam — es varu, es daru, es eju! Man tūlīt būs 82 gadi, bet lēkāju kā kaza pa skatuvi... To jau neviens saprātīgs cilvēks tā vairs nedara. Bet tāds man ir tas prātiņš.

Un tā es domāju — cilvēkam nekad nevajag padoties. Ja es uzskaitītu visu, kas manā ķermenī ir lieks salikts, tad jau es esmu tā kā tāds izbāzenis. Un ja tagad to visu ņemtu galvā un vaimanātu, tad jau vairs nav dzīves.

Bet man liekas — dzīve ir jādzīvo līdz pēdējam elpas vilcienam ar pilnu jaudu.

Es tikai nevaru ciest, ka lasu avīzēs visus tos svešvārdus — ekskluzīvi, relaksēties... Atbrauc tie, kas gadu desmitiem dzīvojuši svešās zemēs, un runā skaidrā, tīrā latviešu valodā. Bet kā mēs esam piecūkojuši savu valodu! Cilvēki it kā grib parādīt savu inteliģences pakāpi vai savas zināšanas. Piedodiet par tādu nepieklājīgu izteicienu, bet, manā izpratnē: tas ir stulbums! Ja paķer no angļu valodas vienu vārdu un iegrūž iekšā latviešu teikumā... Vai tad mums vārdu trūkst? Mums taču ir tik skaista, tīra valoda. Kāpēc mums tā jāpiesārņo? Es to nesaprotu. Man par to ļoti sāp sirds.

 

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks

tautsaimnieks Aleksandrs Zālītis

Aleksandrs Zālītis: Esmu ļoti pagodināts, ka atrodos izcilu latviešu tautas radošo personību vidū, kur tiek runāts arī par Lielvārdi. Tā ir mana tēva dzimtene, tur esmu gājis skolā, tur pavadīju bērnību, daļu savas jaunības. Var teikt, ka tur es zinu katru kvadrātmetru no Rembates līdz Kaibalai, līdz Jumpravai un tālāk.

Es vadu Tramvaju un trolejbusu pārvaldi, šo četrus tūkstošus cilvēku lielo kolektīvu, no 1951. gada. Tātad nav tālu, kad šis darba gadu skaits būs 50, gan ar pārtraukumiem no manis neatkarīgu iemeslu dēļ. Jo man liktenis bija lēmis izveidot, pārveidot, reorganizēt, rekonstruēt. Citiem vārdiem sakot, nodrošināt normālu cilvēka dzīvi pilsētā: normālus pārvadājumus, normālu satiksmi.

Zināt, kas man visvairāk ir palīdzējis? Tas, ka no jaunības dienām atrados ļoti labu, spējīgu un garīgi bagātu latviešu tautas inteliģentu un radošo personību vidū. Tie bija teātra cilvēki, dziedātāji, dejotāji, mākslinieki, tuvi un labi draugi. Viņu vidū es esmu audzis, esmu smēlies, bagātinājies un ieguvis ļoti, ļoti daudz.

Diezin vai es būtu tik spējīgs vairs savā vecumā, bet man liekas — spēka vēl ir daudz, vismaz spēju sev to ieskaidrot. Man tas palīdz. Liekas, kaut kur ir kāds propelleris, ko nevar apturēt, un enerģijas manī reizēm ir par daudz.

Tikai ne vienmēr enerģiju varu patērēt radošā darbā. Jo satiksme mūsdienās ir paaugstinātās bīstamības zona, tur ar radošiem vārdiem vien vai ar svētā ūdens izlaistīšanu ir par maz. Tirgus ekonomikas apstākļos cilvēks šad un tad jāietekmē ne tikai ar runāšanu, bet ar visiem līdzekļiem, kas ne vienmēr ir tie humānākie. Mēs sodām, atlaižam no darba, neizmaksājam prēmijas. Līdz ar to radām materiāli ļoti grūtus apstākļus pat visai šā cilvēka ģimenei. Bet te ir runa par jūsu veselību, par jūsu dzīvībām.

Ne aviācijā, ne uz dzelzceļa, ne pilsētas transportā vispār nav atlaižu vai līdzjūtības. Toties mums ir gan medicīniskās apskates, gan sociālā nodrošināšana, gan laikā un bez kavējuma izmaksātas algas. Ir viss, kas nepieciešams, lai varētu strādāt — darba apstākļi, vide. Mēs prasām vienu — precīzi izpildīt savus pienākumus. Pat pieļaujam, ka ikviens cilvēks var kļūdīties, ka ikvienam ir tiesības uz dažām kļūdām. Bet ne uz visām.

Diezin vai jūs kāds vēlētos lidot, ja jums pirms iesēšanās lidmašīnā (ticiet man — esmu bijis kara lidotājs) negarantētu simtprocentīgu drošību. Un tas pats attiecas uz tramvaju un trolejbusu. Ņemot vērā šīs prasības, mums ir attiecīga kārtība. Tas ir grūts uzdevums, kam aiziet daudz garīgā un fiziskā spēka. Latviešu tautai pēdējie piecdesmit gadi ir bijis smags laiks. Nemaz nerunājot par tiem, kas nonākuši trimdā ārzemēs vai bijuši Sibīrijā. Es pats neesmu bijis ne tur, ne citur. Bet esmu bijis karā, četras reizes ievainots. Nav bijis viegli. Tomēr visam esam tikuši pāri. Un tikai tāpēc, ka mūsu tautā ir tik daudz labu, izcilu personību, ir tik daudz spēcīgā latviskuma. Mēs dzīvosim tālāk.

Mums ir jācīnās. Ir bijušas grūtības, pie tām tauta ir pieradusi, viņa uz tām ir izaugusi, viņai šī cīņa ir gēnos. Mēs iesim tālāk un katrā ziņā sasniegsim pilnveidīgu demokrātiju. Piekrītu, reizēm viss ir līdz kaklam. Tā notiek gan, klausoties debates Saeimā, gan šad un tad vērojot, kā mūsu cienījamie latviešu emigranti rāda piemēru, ar šorta biksēm kāpjot tribīnē. Es nerunāju par modes lietām!

Redziet, tādi mēs esam. Gan tur, gan te. Bet mēs jau spējam izšķirot, kas mums ir pieņemams un kas nav.

Par basketbolu. TTT meistarkomanda, kurai nesen nosvinējām 40 gadu jubileju, ir unikāls gadījums mūsu vēsturē. Tā ierakstīta arī Ginesa rekordu grāmatā. Nezinu, vai tādus panākumus basketbolā mums tuvākajos gados izdosies gūt. Bet mēs darām visu iespējamo — mazliet citādā formā, ko nosaka tirgus ekonomika. Mūsu sieviešu meistarkomandā TTP tiek gatavotas spēlētājas, ko "pārdot" par dolāriem spēlēšanai ārzemēs. Šo komandu atbalstām, cik nu tas ir mūsu spēkos. Es to darīšu, kamēr vien tur strādāšu. Aug jauna, spējīga paaudze. Es ceru, pienāks arī brīdis, kad nevarēs visus mūs nopirkt par dolāriem, frankiem utt., kad mēs būsim paši vairāk vai mazāk spējīgi uzturēt savu jaunatni, rūpēties par jaunatnes veselību, gādāt, lai tā nedauzās pa ielām, lai ir kādas citas intereses, kas to saista. Un sports ir tas, kas gan veido cilvēku, gan nostiprina viņa veselību, ja tas vēl nav pārlieku profesionalizējies. Mūsu basketbolistes pašlaik aug un veidojas. TTP komanda spēlē Latvijas meistarsacīkstēs, ieņem otro vietu aiz "Klondaikas".

Tātad darām to, kas ir mūsu spēkos.

Kaut gan dažādas komercstruktūras arvien meklē, ko varētu nopirkt, lai uz tā rēķina nopelnītu. Mēs kapitālismu jeb tirgus ekonomiku esam sapratuši ļoti šauri — kur var kaut ko nozagt, kaut ko izkombinēt... Tas nav tas civilizētais bizness, ar ko ir pieraduši rēķināties ārzemēs, ka uzņēmējdarbībā tiek turēts vārds, ka tā ir godīga. Līdz tam mums vēl ir jāizaug. Bet smagi un grūti ir šo laiku pārdzīvot, redzot, kas notiek visapkārt. Daudz kas sarūgtina.

Saprotu, ka vēl vairāk tas sarūgtina radošas personības. Es pats esmu iekšā šajā vidē un varu to iespaidot, pagrozīt, ņemot vērā manu raksturu un to, ka man nav nekāds mīkstais mugurkauls.

Mēs to visu varam. Bet mums ir mazliet jāpārveidojas. Mums kā tautai tie piecdesmit gadi ir atstājuši visu ko — tādas lietas kā blati un kompromati iegājušas ne tikai vārdu krājumā, bet krietni dziļāk. Mēs gan visi varam teikt, ka esam svēti un ar spārniņiem. Bet ja paši paskatīsimies spogulī?

Kad atbrauca no Vatikāna pie mums pāvests, satiku kādu savu radinieci, kas steidzās uz Mežaparku, lai saņemtu grēku atlaidi, un aicināja mani līdzi. Es atbildēju: man to grēku ir tik daudz, ka pat svētais pāvests nepalīdzēs. Tā arī šķīrāmies.

Tādi mēs esam, tāda ir dzīve. Bet ir jādara. Un bez pārtraukuma. Vai tas ir uz skatuves, vai tas ir pie rakstāmgalda, vai tas ir, tiekoties ar skolēniem, vai vadot tramvajus un trolejbusus, vai sacerot dzejas, vai gleznojot gleznas.

Nesen biju pie sava drauga Harija Veldres. Viņš ir diezgan nopietni slims — nebija labi ar kājām, tagad — ar sirdi. Es viņam saku: Hari, vienīgais, ko tu nenoliec, — pindzeli, kaut uz stundu! Viņš ir viens no mūsu vecmeistariem, mūsu vidū jau viņu vairs nav daudz.

Piekrītu, ka tautas nelaime ir sēdēšana pie šņabja pudeles. Savā darbā ar vietējās avīzes palīdzību es to esmu pateicis visiem: ja kādam gribas iedzeršanai dienu, divas, nedēļu — lūdzu! Bet nekāda pāraudzināšana, izskaidrošana, svētā ūdens smidzināšana nenotiks. Piecdesmit gadus jau ar to nodarbojās — ir bijis "Aģitatora bloknots", politinformācijas utt. Ceru, ka piecdesmit gadu mūsu tautai bija pietiekami, ka tie laiki beigušies.

Jau minēju, ka man bija pārtraukums darbā. Jūs nekad nesapratīsit, kāpēc tas tā notika. Mani uzaicināja uz pārrunām Augusts Voss, un saruna notika Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Longina Avdjukēviča klātbūtnē. Sāka uzdot jautājumus. Kāpēc Tramvaju un trolejbusu pārvaldē visas sanāksmes notiek latviešu valodā? Kāpēc pie jums visi vadošie darbinieki ir latvieši? Kāpēc pie jums strādā Munters, Dreslers, Ulmanis? Kad man tā visu noskaitīja, es pat apmulsu. Un tad man saka: mēs aizsūtīsim pie tava drauga, pie Berklava. Un parādīja fotogrāfiju, kur ar teleobjektīvu pie Berģiem uzņemta mūsu tikšanās, kad Eduards Berklavs bija atbraucis no Vladimiras, man iepriekš piezvanot. Vēl noskaitīja, cik es esmu pieņēmis darbā tos, kas atgriezušies no Sibīrijas... Mēģināju atjokoties un šiem vīriem pa-stāstīju kādu politisku anekdoti, bet tas laikam bija pēdējais piliens manu "pārkāpumu" sarakstā.

Un tā mani atbrīvoja, radās pārtraukums darbā Tramvaju un trolejbusu pārvaldē.

Vēl par problēmām. Mūsu kolektīvs, četri tūkstoši cilvēku, būtībā uz sava rēķina, ar savām algām uztur visus tos, kas brauc ar atlaidēm. Mēs tam tērējam gandrīz sešus miljonus latu. No šīs naudas Rīgas dome iedod tikai vienu miljonu un trīssimt tūkstošus latu. Tātad četrus miljonus un septiņsimt tūkstošus zaudējam mēs, pie savām caurmēra algām 140 latu mēnesī. Jā, tas ir trīs reizes vairāk nekā aktierim teātrī, bet tā ir nauda, par ko es varu nopirkt šo darbinieku. Tramvaja vai trolejbusa vadītājs par simts latiem strādāt nenāks, viņš ies dzērienu bodē kastes nēsāt... Ar konduktoriem tāpat — no 1200 konduktoriem mēs pērn nomainījām 680. Vai tas ir normāli Latvijā un Rīgā? Alga 110 latu mēnesī, specialitāte tā nav nekāda.

Vai mums ir bezdarbs? Nerunājot nemaz par amatniekiem, pat inženierus es varu mēnesī atrast vienu vai divus. Mums uzņēmumā ir 52 specialitātes, tas ir sarežģīts tehnisks uzņēmums. Mēs drīz izlaidīsim pašu būvētus tramvajus, katru mēnesi četrus. Pirmie būs jau šomēnes — tīri, gaiši, silti, ar elektroniku aprīkoti. Un to mēs darām paši, mūsu kolektīvs. Jo citas cerības nav — neviens neiedos. Un tuvākajos septiņos gados Latvijai nebūs naudas, lai nopirktu jaunus. Bet pilsētai ir jāfunkcionē. Un jāripo arī transportam.

Pirms diviem gadiem izdarīju eksperimentu: ievietoju sludinājumu, ka mums ir vajadzīgi inženieri. Atnāca 42 pretendenti. Savācu visus zālē pie lielas tāfeles. Katrs man stāstīja, ko ir darījis. Iznāca, ka vairums gandrīz vai kosmosa kuģus būvējuši. Es katram iedevu primitīvus ekonomikas, inženiertehnikas un elektrotehnikas uzdevumus un liku turpat uz vietas tos izskaidrot, veicot uz tāfeles aprēķinus. No 42 tikai divi spēja kaut cik atbildēt pēc būtības, lai gan es pat mēģināju teikt priekšā. Diploms jau ir, bet tas, izrādās, varbūt noder, lai ar to lielītos vecmāmiņai...

Elza Radziņa: Es vēl kaut ko gribu pateikt. Ne no sevis. No tautas:

Rīga dimd, Rīga dimd!

Kas to Rīgu dimdināja?

Lieli kungi naudu skaita —

Tie to Rīgu dimdināja.

 

Kas tur dzied? Nabags dzied:

Visi Rīgas nami skan!

Kas tur raud? Bagāts raud:

Nauda māca dvēselīti.

 

Ko, bāliņi, baraties

Ap to vienu ozoliņu?

I šodien lietiņš lija —

Aug i jauni ozoliņi.

 

Viena zeme, viena tauta,

Nevienāda pasaulīte:

Citam zelts, sudrabiņš,

Citam gaužas asariņas.

 

Dziediet visi vienu dziesmu,

Kas vienā istabā:

Kā mūs visus pamieloja

Viena veca māmuliņa!

 

 

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Aina Rozeniece, Andris Sproģis, Arnis Blumbergs, "LV"

No kreisās: Elza Radziņa, Saulcerīte Viese, Gunārs Priede, Aleksandrs Zālītis un Andrejs Eglītis "Latvijas Vēstnesī"

Elza Radziņa: Neesmu pieradusi runāt, kad man publika ir tik tuvu. Un, ja jūs tur sēžat, kura dzejoļus mēs esam ķēruši no avīžu strēmelēm, no vēstulēm, kur ierakstīta kāda dzeja, kas tolaik vēl nebija atļauta... Bet šīs domas cilvēki sa-prata, zināja un juta. Piemēram, par sāpēm runājot... Paldies!

"Latvijas Vēstneša" paldies Elzai Radziņai no galvenā redaktora Oskara Gerta