Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Vija Jākobsone:

Turpinājums

no 1.lpp.

Par cilvēktiesību garantijām pasaulē un Latvijā

Taču likumprojektu izstrādāšanā un pieņemšanā ir arī sarežģījumi. Tūlīt pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, kad sākās likumprojektu izstrādāšana, nebija un joprojām nav noteikta likumprojektu izstrādāšanas sistēma (plāns), to izstrādāšanas un pieņemšanas pakāpenība, kas traucē to saskaņošanu un rada nemitīgus grozījumus jau pieņemtajos likumos, dažreiz pat tad, kad tie vēl nav stājušies spēkā. Jāvērš uzmanība arī uz likumdevēju, izpildvaras un justīcijas iestāžu darbinieku attieksmi pret starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jautājumos. Šie dokumenti nereti tiek uzskatīti par lozungiem, kurus var izmantot, reprezentējoties starptautiskajās organizācijās, ANO vai Eiropas Padomē, taču praktiskā darbībā tos var neņemt vērā.

Te jāmin Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 6.protokols, kas paredz nāvessoda atcelšanu. Latvijas Republika šo protokolu parakstīja 1998.gada vasarā un gatavojās to ratificēt. Taču tajā pašā laikā tika pieņemts Krimināllikums, kurā kā viens no soda veidiem noteikts nāvessods. Šajā jautājumā tika ignorēts arī ANO Cilvēktiesību komitejas 1995. gada atzinums.

Jāatzīmē, ka pēc 6.protokola parakstīšanas tiesas vēl arvien piespriež nāvessodu. Valsts prezidents ir pasludinājis nāvessoda izpildes moratoriju, un tas tiek ievērots. Taču tas, vai būt vai nebūt nāvessodam, ir jānosaka likumā. Likumi, kas garantē cilvēka tiesības, vairāk vai mazāk pilnīgi Latvijā ir pieņemti. Taču ir jānodrošina to īstenošana. Šajā jomā neatkarības gados paveikts daudz. Latvijā notika un vēl tagad turpinās justīcijas iestāžu sistēmas reforma un veidošana.

Latvijā ir trīspakāpju neatkarīgas tiesas sistēma, Satversmes tiesa, prokuratūra, policija, advokatūra, notariāts. Tagad Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības griezties arī ANO Cilvēktiesību komitejā un Eiropas Padomes Cilvēktiesību tiesā. Jāņem vērā, ka 1998.gada 1.novembrī ir stājies spēkā Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 11. protokols, kas regulē Cilvēktiesību tiesas darbību.

Pieņemto un spēkā esošo likumu piemērošanas garantēšanā ir vairākas problēmas. Līdz šim pilnībā nav pabeigta justīcijas iestāžu reforma. Tikai no 1995.gada oktobra darbojas apelācijas un kasācijas tiesu instances, tādēļ nav nostiprinājusies tiesu prakse. Latvijas justīcijas iestādes, arī tiesas, vēl gandrīz tieši nepiemēro starptautisko līgumu normas, kaut gan tās ir spēkā Latvijas Republikā. Tiesu praksē ir tikai dažas lietas, kur šīs normas ir tieši piemērotas.

Ļoti aktuālas ir justīcijas iestāžu darbinieku mācības un kvalifikācijas celšana. Īsā laikā ir jāapgūst liels skaits jaunu likumu un citu normatīvo aktu. Bez tam justīcijas iestādēs ienāk daudz jaunu darbinieku bez attiecīgas pieredzes un zināšanām, bet dažviet strādā darbinieki, kuriem vispār nav speciālās izglītības.

Ir jāsāk gatavoties arī dalībai Eiropas Padomes Cilvēktiesību tiesā, juridiskās palīdzības sniegšanai dokumentu sagatavošanā un iesniegšanā šai tiesai. Arī valsts institūcijām jāveido dienests, kas pārstāvēs Latvijas valsti Eiropas Padomes Cilvēktiesību tiesā, jo tādi iesniegumi jau ir. Cik zināms, ar šo jautājumu nodarbojas Ārlietu ministrija.

Advokatūrai jebkurā demokrātiskā valstī, arī Latvijā, ir sava noteikta vieta un loma cilvēktiesību nodrošināšanā.

Vajadzība pēc juridiskās palīdzības kļūst arvien aktuālāka, jo dažādu sabiedrisko attiecību tiesiskais regulējums ir kļuvis ļoti sarežģīts. Ne velti starptautiskajos līgumos cilvēktiesību jautājumos vienas no cilvēka tiesībām, kuras jāgarantē valstij, ir juridiskās palīdzības pieejamība.

Latvijā ir Zvērinātu advokātu kolēģija, kurā advokātu skaits, salīdzinot ar 1990.gadu, ir divkāršojies un kopā ar advokātu palīgiem sasniedzis 600. Zvērināti advokāti darbojas visos Latvijas administratīvajos rajonos, sniedz personām juridisko palīdzību, to uzdevumā piedalās lietu iztiesāšanā tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā kā aizstāvji un pārstāvji, kā arī veic citas juridiskas darbības.

Latvijas Kriminālprocesa kodekss atbilstoši starptautisko līgumu cilvēktiesību minimumam krimināllietās nosaka, ka aizstāvis piedalās kriminālprocesā no brīža, kad persona likumā noteiktā kārtībā kļuvusi par aizdomās turēto. Noteikts arī, kad aizstāvība ir obligāta.

Saskaņā ar starptautisko līgumu normām aizstāvība krimināllietās jāgarantē valstij (valdībām). Taču līdz šim mūsu valstī tādas iespējas pilnībā vēl nav attiecīgā finansiālā nodrošinājuma trūkuma dēļ. Taču zvērināti advokāti un viņu palīgi pilda likumā noteiktos uzdevumus. Tikai 1998.gadā pēc procesa virzītāja nozīmējuma viņi ir veikuši aizstāvību gandrīz 9000 krimināllietās, saņemot nepilnu darba apmaksu.

Dažkārt valsts un pašvaldību institūcijās vēl vērojama advokatūras uzdevumu un darbības principu neizpratne, izvairīšanās no dalības juridiskās palīdzības pieejamības nodrošināšanā (piemēram, darba telpu nodrošināšana advokātiem).

Nākotnē vajadzēs risināt arī jautājumu par juridiskās palīdzības pieejamību personām, kas imigrējušas no citām valstīm un vēlas iegūt bēgļa statusu. Pašlaik šajā jautājumā Zvērinātu advokātu padome sadarbojas ar ANO Bēgļu komitejas pārstāvniecību Latvijā, kā arī advokātu mācībās palīdzību sniedz Zviedrijas bēgļu komiteja.

Rezumējot teikto, jāsecina, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ir paveikts nozīmīgs darbs starptautiskajos līgumos noteikto cilvēka tiesību garantiju nodrošināšanai. Šis darbs turpinās, un visiem Latvijas juristiem ir pienākums dot savu ieguldījumu tiesiskas valsts nostiprināšanā un tiesiskās apziņas veidošanā.