Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks Modris Zihmanis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.02.1999., Nr. 28/29 (1488/1489) https://vestnesis.lv/ta/id/21416

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Triju Zvaigžņu gaismā - par sevi, par dzīvi, par laiku

Vēl šajā numurā

02.02.1999., Nr. 28/29 (1488/1489)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ordeņa virsnieks Modris Zihmanis

Par sevi, par dzīvi

DZ.JPG (26034 BYTES) Esmu dzimis Tērvetes pagasta "Lāčplēšos" — kādreizējā barona Bīstera lopu muižiņā, kuru jaunās brīvvalsts valdība piešķīra tēvam — Lāčplēša kara ordeņa kavalierim. Šai jaunsaimniecībai bija arī saimniecības ēkas un tā joprojām saglabājusi savu vēsturisko nosaukumu — "Bīstermuiža".

Tēvu Cēsu kaujā ievainoja celī, vēlāk kāja vairs nelocījās, un veiksmīgs zemes rūķis no viņa neiznāca. Pagastā dibināja aizsargu nodaļu un tēvu ievēlēja par tās priekšnieku.

Māte bija inteliģenta un skaista ieviete, un viņai patika apgrozīties pagasta saviesīgās dzīves virpulī. Svētki, svinības, banketi, masku balles. Tēvs, būdams invalīds, nedejoja, tāpēc māte jo vairāk tika aplidota, radās nesaskaņas.

Ģimenē biju ceturtais bērns un kādā ģimenes strīdā tēvs, būdams afekta stāvokī, paņēma mani, trīs mēnešu vecu bērnu, un ziemas naktī noveda pie vecmammas. Viņa kļuva par manu otro māti, audzināja un skoloja, kristīja un iesvētīja.

Ziemā mācījos Annas Brigaderes pamatskolā, bet vasarās, jau no agrīnākajiem gadiem, gāju ganos. Arī man, guži kā pārējiem kalpu bērniem, tika ierādīta sava dobīte, lai varētu sacensties, kuram izaug lielāks kālis vai kuplāks cukurzirnis.

1943.gadā iestājos Jelgavas valsts tehnikumā, bet pēc pilsētas nopostīšanas turpināju mācības Rīgas Industriālajā politehnikumā. Bija pirmie grūtie pēckara gadi ar Baigā gada atmiņām un jauni represiju vilņi. Daudzās skolās sāka veidoties pretpadomju organizācijas, arī mūsējā.

1946.gadā novadnieks un draugs Pēteris Kļaviņš pavēstīja, ka viņš iesaistījies Latvijas jaunatnes Triju zvaigžņu organizācijā, kas darbojās Celtniecības tehnikumā un vēl citās skolās. Arī es labprāt tajā iestājos, jo mūsu posmā bija vēl divi pazīstami zēni no bijušā Jelgavas tehnikuma. Izplatījām skrejlapas un aicinājumus pretpadomju garā, vēlāk paši tās pavairojām, uz kaut kur nočieptas rakstāmmašīnas. Savas jaunības maksimālisma īpaši aizrāvušies un varbūt pat nepiesardzīgi bijām Latvijas valsts un reliģiskajos svētkos, "orgāni" nonāca uz pēdām, pienāca ziņas par pirmajiem arestiem. Mēs ar Kļaviņu neriskējām vairs turpināt mācības savās Rīgas skolās un 1947.gada nogalē pārgājām uz nelegālu dzīvi un jau 1948.gada pavasarī iekļāvāmies Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Kārļa Kraujas (segvārds) nodaļā, ar ko bija uzturēti sakari. Vēlāk uzzināju, ka esmu atskaitīts no Rīgas Industriālā politehnikuma IV kursa skolas neapmeklēšanas dēļ. Tā beidzās mana civilā karjera.

Četrdesmito gadu nogalē mūsu nacionāla partizānu nodaļa bija lielākā Zemgales novadā. Bunkurā (54m2) ziemojām 27, bet bija vēl vairāki nelegāļi, kas ziemas mēnešos slēpās pie radiniekiem vai paziņām. Mūsu pazemes mītnēm bija elektriskās strāvas ģenerators mīnu tālvadības nodrošināšanai, grodu aka, plīts, satiksmes ejas un palīgtelpas — produktu novietnei un tualetei. Izdevām grupas biļetenu "Brīvības balss".

1949.gada 17. marta rītā bunkuru aplenca čekas karaspēks, vairāku stundu ilgajā kaujā krita 15 latviešu un lietuviešu partizāni. Pēcpusdienā bunkuru uzspridzināja un aizdedzināja, 9 nosmakušos un ievainotos sagūstīja.

Sekoja čeka, cietums, kara tribunāls, nāvessodus aizvietoja ar 25 ieslodzījuma gadiem. Nokļuvu Džezkazganas akmens lauztuvēs Kazahijā, Stepes lēģerē ar speciālo režīmu. Trijos mēnešos zaudēju pusi no sava svara, divreiz nokļuvu distrofiķu slimnīcā, koridorā, jo visas palātas bija pārpildītas ar izģindeņiem. Kad organisms atguva daļu zaudētās miesas, mani iedalīja šahtinieku brigādē. Krāvām atspridzināto vara–svina rūdu vagonetēs, rijām amanola gāzes un kvarca putekļus — silikozes izraisītājus, un brigadieri, lielākoties kriminālisti, mūs nodzina līdz pēdējam.

Sākot ar 1952.gadu, Gulaga nometņu politieslodzītie organizēja slepenas pretošanās grupas. Gada laikā pa vienam vien tika novākti čekas vagoni — brigadieri un atmaskotie stukači. Tie bija "pakļuvuši" zem ritošo vagonešu riteņiem vai "iekrituši" atspridzinātās rūdas tilpnēs. Tagad katrs pats varēja tērēt spēka kalorijas pēc saviem ieskatiem un spējām. Sākās tā saucamā lēģeru atmoda.

Neilgi pēc Staļina nāves, 1953.gada pavasarī, baltieši otrajā Lieldienu dienā neizgāja darbā. Ar viņiem solidarizējās ungāri, pievolgas vācieši, poļi un pat bijušie Polijas jeb rietumu ukraiņi, kuri reliģiskos svētkus svin pēc vecā stila. Streika pieteikšanai nebija pamatojuma – kristieši būdami, svinējām savus svētkus un tā arī skaidrojām pārsteigtajai un apjukušajai lēģera administrācijai. Darbā negājēju bija vairāki simti, visiem nepietiktu vietas ne soda barakā, ne karceros. Un tikai vēlāk daži aizdomās turētie organizatori tikai aizsūtīti uz citu nometni. Lieldienu streiks cēla baltiešu autoritāti pārējo ieslodzīto vidū, stiprināja pašapziņu un konsolidēja tālākiem notikumiem.

1953.gada rudenī pienāca ziņas par politieslodzīto streikiem Vorkutas ogļu šahtās un streikotāju apšaušanu. Streiks bija ieildzis, Ļeņingradas ogļu krājumi izsīkuši, draudēja apstāties rūpnīcas. Šīs ziņas gan satrauca, gan mobilizēja, un kad nākamā pavasara 16. maijā tuvējā Kingiras nometnē izcēlās streiks ar ekonomiskām un politiskām prasībām, steigšus izveidojām šahtinieku streika komiteju un ar kingiriešiem solidarizējāmies. Tos, uz kuriem krita aizdomas, streika pirmajā dienā izolēja un itin drīz tikām, nosūtīti uz Verhnijuraļskas cietuma politisko izolatoru. Kingiriešu streiks pārauga par sacelšanos, ko pēc 40 dienām noslāpēja padomju tanki un automātisti, bija vairāki simti upuru.

Pēc atsēdētā gada Urālu cetumā atpakaļ uz šahtām mūs vairs nesūtīja, jo bijām izpelnījušies buntavnieku statusu. Aizvizināja uz Austrumsibīrijas taigu un divos naktī izsēdināja kādā kokapstrādes kombināta lēģerī Čunas pilsētiņā. Nākamajā rītā no šā lēģera 3000 ieslodzītajiem neviens vairs neizgāja darbā. Tad zonā ienāca čekas automātisti un mūs, visus 40 cietumniekus, aizvizināja uz Bratskas rajona specrežīma nometni Nr.308. Tur mūs sagaidīja 500 Vorkutas un Noriļskas nometņu streikotāji. Bet viņi negāja darbā, jo uzturēja spēkā iepiekšējās prasības. Rudenī lēģeri izformēja, kādu pusi nosūtīja uz tuvējo 307. nometni, kur apstākļi bija vēl sliktāki. Sāka salt, bet ziemas apģērbs nebija vēl piesūtīts. Iziet meža darbos vasaras drēbēs atteicāmies, bet, kad atveda bojātus produktus, nonesām tos pie apsardzes namiņa ar pavadrakstu priekšniekam: "Mišin, izbaro tos savām cūkām!"

Nākamajā rītā zonas radiotīklā atskanēja priekšnieka pavēle, ka par sistemātisku un ļaunprātīgu atteikšanos no darba tiekam sodīti ar minimālo uzturdevu. Tas nozīmēja, ka garantēto 700 g vietā saņemsim vien 400 g maizes. Novājinātajiem oganismiem tā bija lēna izdzišana. Streika komitejas latviešu pārstāvniecībai izraudzīja mani, sēdes notika aiz slēgtām durvīm. Lielā vienprātībā nolēmām pieteikt bada streiku, ja jāiet bojā, tad ar pašcieņu. Baltiešu barakā mitām 80 cilvēku, atdevām savu graudu cukura trūcīgo devu, kam tāda bija sataupīta, slimo un vājinieku uzturēšanai pie dzīvības. Saskaitījām graudus. Lūdzām pieteikties priekšniecībai cilvēkus, kam pietrūkst fiziskas vai morālas gatavības bada streikam un paziņojām čekas uzraugiem, ka no šā brīža negarantējam viņu drošību, ienākot nometnes zonā. Sastādījām patruļu grafiku tuvākajām dienām, aiz izcirtumā pamestiem celmiem izveidojām posteņus vārtu tuvumā, lai ar akmeņiem un sprunguļiem atvairītu iespējamo uzraugu tuvošanos, kamēr ieradīsies mūsu pieprasītā komisija no Ozerlaga pārvaldes.

Komisija ieradās piektajā dienā, kad jau gulējām uz lažām vārgi un nevarīgi. Ne jau uz pārrunām, bet lai veiktu piespiedu ēdināšanu. Pirmā pagadījās krievu baraka. Čekas ārsta klātbūtnē ieslodzītajiem atlauza žokļus un ievadīja mannā tumi vai buljonu. Dažiem, kas enerģiskāk pretojās, tika izlauzti zobi, kādam buljons iekļuva elpojamā vadā. Jaunākie, sakopojuši pēdējos spēkus, rausās kājās, kāds jūrnieks nokliedzās "polundra!" Un vīri, kas vien spēja ieročus cilāt, rāva no lažām dēļus un devās uzbrukumā. Burzmā mannas kastrolis apgāzās, bēgošajiem čekistiem slīdēja kājas, kaujas laukā palika pulkveža Jevstegņejeva karakula papaha. Ar to mākslīgajai ēdināšanai bija pielikts punkts, divas dienas neviens vairs nerādījās. Septītajā dienā lēģeri izformēja. Ko balstot, ko uz nestuvēm. Mans ceļaposms tagad noslēdzās Vladimiras cietuma politizolatorā, kam sekoja stingrā režīma nometne. Tā pagāja pieci atmiņām bagātākie ieslodzījuma gadi, kad neko smagāku par karoti rokā netiku turējis. Cietumos iemācījos krievu un angļu valodu, orientējos spāņu un vācu valodā. Pēc gadiem nokļuvis ciešamākos apstākļos, pabeidzu lēģera vidusskolas izlaidumklasi ar teicamnieka diplomu, man samazināja sodu, un pēc 15 katorgas gadiem sveiks un vesels atgriezos dzimtenē. Taču pie iestājeksāmenu kārtošanas universitātē netiku pielaists. Tas nozīmēja, ka arī uz publicēšanos ceļš man bija slēgts. Gandarījums? — Ka mani patriotiskie dzejoļi bija ieguldījums lēģeru pretošanās kustībā. Un ka ungāri un poļi, mājās atgriezušies, lika lietā mūsu pieredzi. Budapeštas sacelšanās, Prāgas pavasaris un poļu "Solidaritāte" bija likumsakarīgs padomijas politieslodzīto centienu turpinājums, kas sadrupināja sarkano impēriju un pavēra ceļu baltiešu atmodai. Arī cilvēktiesību aizstāvju grupai "Helsinki–86" un Latvijas Tautas frontei. Še vietā pieminēt demokrātijas tribūnus Solžeņicinu un Saharovu, kas iznesa Gulaga vārdu tālu pasaulē, kā arī Gunāru Astru — mūsu Atmodas priekšvēstnesi.

Modris Zihmanis

 

Tikšanās. Ne vien apliecinātājs, bet arī cīnītājs

Ar Modri Zihmani iepazināmies atmodas laika pašā sākumā. Viņš piepulcējās Liepājas literātu saimei, nekautrējās nākt uz konsultācijām, labot un pārveidot dzejoļus, kurus bija rakstījis nometnēs un cietumos ar bārdā ieslēptu zīmuļgalu uz sīkām papīra strēmelītēm. Savas nelokāmās pārliecības dēļ bijis spiests klusēt okupācijas gados, Modris Zihmanis atplauka kā dzejnieks, atjaunojot agrāk rakstītos darbus, kļūstot par Trešās atmodas hronistu, kurš ar lielu pārliecības spēku un jau ar poētisku meistarību atsaucās ik būtiskam notikumam, Latvijai atkal atgūstot neatkarību. Viņš allaž bija tā laikā progresīvāko kustību un organizāciju biedru rindās, allaž tur, kur risinājās izšķiroši notikumi un bija jāpasaka skaudrs, atklāts vārds. Viņš bija viens no tiem, kuri kā smagu spaidu izjutuši komunistikā režīma nežēlību un necilvēcību, cik un kā vien bija iespējams cīnījušies pret to, brīvības atgūšanā darīja visu, kas viņu spēkos, lai piepildītu ideālus, ko jau bērnībā un jaunībā turēja godā. Un lai cik daudz Modrim Zihmanim bijis iemesli ienīst savus idejiskos pretiniekus, mocītājus un spīdzinātājus, just atriebības alkas, viņš allaž augstāk turējis kristīga cilvēka morāli un nav nolaidies kā dažkārt citi, līdz šīm cilvēku garīgi pazemojošajām jūtām. Protams, ir principiālas nostādnes, kad ir runa par latviešu kā tautas izdzīvošanu, mūsu valsts pastāvēšanu, tad labsirdību ne vienmēr var piesaukt par padomdevēju.

Iepazīstot Modri Zihamani kā kolēģi un domubiedru, atklājās arī citas viņa rakstura īpašības un personības šķautnes. Vispirms jau viņa dzejnieka, prozaiķa, publicista talants. Kopš tā laika, kad Modris pirmoreiz prasīja padomu par saviem dzejoļiem, viņš ir nemitīgi pilnveidojies kā dzejnieks, kļuvis ar saviem darbiem iecienīts nevien Liepājas sabiedrībā, bet visā Latvijā. Pirmās apjomīgākās publikācijas "Via Dolorosa" divās grāmatās, kopkrājumā "Atmiņu lauskas" (40 dzejoļi). Tad dzejoļu krājumi "No manas asingrupas", "No mīlestības pergamentiem" un nesen izdotā prozas grāmata "Nemesīdas gūstā", kurā galvenokārt pausts par paša piedzīvoto un pārdzīvoto. Var sacīt: Modris Zihmanis savu Latvijas patriota biogrāfiju uzrakstījis dzejā un prozā, apliecinājis mīlestību un cieņu dzimtenei, saviem cīņubiedriem, latviešu tautai, tuviniekiem un — sievietei! Mīlas lirika caurvij vai visu dzejā rakstīto. Arī prozu. No dramatiskām kolīzijām lēģeru īstenībā un cietumnieka sapņojumiem līdz drastiskākiem toņiem saskarsmē ar sievieti jau brieduma gadu izjūtu un iztēles brīvībā.

Apbrīnojama ir Modra Zihmaņa sabiedriskā aktivitāte. Viņš ir darbīgs Latvijas Rakstnieku savienības un Latvijas Nacionālo partizānu pavienības biedrs un Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas apvienības Liepājas nodaļas valdes loceklis, darbojas Liepājas pilsētas un rajona Represēto kluba Revīzijas komisijā, kā arī pilsētas domes komisijā, kas izskata politiski represēto pesonu un nacionālās pretošanās kustības dalībnieku iesniegums.

— Vislielāko gandarījumu man sagādā tikšanās ar jauniešiem, kad no savas pieredzes un pārliecības varu viņiem dot orientierus, kādus viņi meklē mūsu pašreizējās visai haotiskās dzīves situācijā — saka Modris un piebilst, ka šīs tikšanās, kādreiz dēvētas par patriotisko audzināšanu, prasa no viņa arī lielu garīgu piepūli, līdz tiek panākta vaļsirdība un savstarpēja uzticēšanās. Viņš ir bieži aicināts viesis pilsētas un lauku skolās (nevien Liepājā un Liepājas rajonā), bibliotēkās. Sešus gadus sadarbojas ar Dienvidu rajona Jūras spēku mācību centru, virsdienesta jūrniekiem. Ir viens no iniciatoriem par Latviju kritušo karavīru pieminekļu apzināšanā, piemiņas zīmju uzstādīšanā un kritušo pārbedīšanā, kas jau notikusi Vecpilī, Salienā, Medzē, Gaviezē, Rucavā un Mātru kapsētā. Pērnvasar tikšanās ar Studentu bataljona zemessargiem, ar jaunsargiem Kalvenē un Kazdangā. Modrim Zihmanim kalendārā tālu uz priekšu atzīmētas dažādas tikšanās, ik ailīte piepildīta gandrīz mēneša garumā. Un pie tam viņš kopā ar dzīvesbiedri Annu pagūst uz koncertiem, izstāžu atklāšanām un citiem sarīkojumiem. Allaž ar pašaudzētiem ziediem rokās, lai sveiktu kolēģus, māksliniekus, jubilārus.

Vēl Modris Zihmanis ilgstoši sadarbojas ar Okupācijas un Kara muzeja darbiniekiem, nodevis muzeja ekspozīcijai savu kaujas ieroci, atrastu pie nacionālo partizānu kādreizējā bunkura Īlē. Viņš vienmēr ir gaidīts viesis arī dzimtajā Zemgales pusē. Un kur nu vēl sarakste ar visu kontinentu Daugavas Vanagu organizācijām, grāmatu, audio un video kasešu sūtījumi. Arī ieraksts no Latvijas valsts proklamēšanas 80. gadadienas, viņa un komponista Agra Engelmaņa kopējā darba oratorijas "Via Doloresa", kuras pirmsatskaņojumi notika gan Rīgā, gan Liepājā.

Un pie tam nu jau kādus divdesmit gadus Modris Zihmanis audzē rozes. Ap četrdesmit šķirņu dažādu rožu viņš pats potējis, kopis, iemīlējis kā dārznieks un dāvinājis citiem. Līdz ar draudzību un mīlestību, labvēlību un nesavtību. Pašam mīļakā no visām rozēm esot pirms trim gadiem izaudzētā ceriņkrāsas krūmu roze "Ametists".

Daudzi liepājnieki, kā arī citviet sastaptie ļaudis, tiekoties ar Modri Zihmani, izjutuši viņa lielo labvēlību saskarsmē ar cilvēkiem, sirsnīgos draudzības apliecinājumus, viņa mīlestību pret savu tautu un dzimteni, kas caurstrāvo visas viņa domas un jūtas, ilgas un cerības. Arī atmiņas, kad dzīve cietumos un nometnēs šķita kā murgs un sapnis par brīvu Latviju — tāls un nesasniedzams. Taču, ja aprobežojas ar sacīto Modra Zihmaņa raksturojumā, viņa literārajā portretā pietrūkst vienas būtiskas iezīmes: viņš allaž ne vien apliecinājis, bet arī aizstāvējis ideālus, kam visu mūžu bijis uzticīgs kā savas tēvijas patriots.

Olafs Gūtmanis

No sava dzejas pūra autors publicēšanai "Latvijas Vēstnesī"

izraudzījies dažādu gadu darbus:

Jaunības pilsētai

Kad augstāk, augstāk, tik augstāk

šie tērauda putni kāpa,

mīļo Kukažiņ — Jelgava —

tu izplēnēji kā lāpa — —

 

Un neprasīs todien neviens,

kālab šī drāma tapa,

ja lemts būs reiz nolikt ziedus

uz tava ugunskapa.

 

Svētceļos gurušas kājas

Lielupē apmazgāji.

Lēni caur gadsimtiem nāci,

kā nopūta projām gāji.

1944

- - -

... un tas nekas

ka bezvējš dzīves buras

uz brīdi bezcerības mastam kļauj

ja tikai saules ēzēs uguns kuras

un tavā vālā tavi ļaudis pļauj

 

un tas nekas

ja izlolotai rozei

par agru pieskāries

kā bērniņš bass

ja tikai tici savai pilnai lozei —

lai ērkšķi dur

tas nav nekas

1998, decembris

- - -

labā

nenovērs acis

kamēr liktenis

uz tevi tēmē

 

tu izdzīvosi

un pavērsies priekam

kā uzbriedusi sēkliņa

badīgu vistu

izkašņātā zemē

 

tikai smaidus

pasteidzies ieadīt

cerību gada

plānajās oderēs —

tie tev vēl noderēs

1998, decembris

- - - 

1

Ja esi vēl tā pati

jaunā verdzene

kas krita pie mīlas tempļa

ar mocekles smaidu uz lūpām

ja esi tā pati —

ATSAUCIES!

2

Kolīdz saule

piepildīs no jauna

acu sēkļus

tavai Zilajai Nīlai

 

kas izlējusi visu

Ozīrisa gaismu

pār manas dvēseles krācēm

 

pirmā skūpsta

debesbraukšanas naktī —

ATSAUCIES!

3

Kad žūpots

no nirvānas kausa

mīlas hašiša tvanos

 

un zvērēts

pie Vērmanes lauvu

sirdsapziņas

 

kad ausmas vālodzes zilās

tīdamās rožainos spārnos

knābās pēdējās pērles

kanālmalas zālienā

 

un ne asaras vairs

liepu zaļajos kabatas lakatiņos —

ATSAUCIES!

1999

- - - 

1

Nosnieg zvaigznes, nolīkst puķes,

Atšalc tālas atbalss vaids,

Kādā sagūstītā sirdī

Sadeg tavas ēnas smaids.

 

Vai pat sapņa pelnu plēnes

Pāri nepaliks — un viss?

Zibeņu un putnu spārnu

sašvīkotās debesīs.

2

Putos prieki, putos bēdas,

Vilcieni aiz meža skries — —

Ilgu sudrabotās sliedes

Katra savu taku ies.

 

Nevar būt!

Līdz krusta serdei

Mīlestības asins rec.

Pāri šļūdoņiem un lediem

Liesmojoša saule lec.

1999

DZ9.JPG (43178 BYTES)DZ3.JPG (26513 BYTES)
1998. gada Dzejas dienās pie Raiņa pieminekļa (

no kreisās ):Modris Zihmanis, Gunta Šnipke, Olafs Gūtmanis un Māris Čaklais Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!