Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Universitāte, vēsture: Par ievērojamu notikumu latviešu grāmatniecībā

Hronika – vēsturisku notikumu pieraksts laika secībā ar vai bez šo norišu vērtēšanas – ne visiem ir pati interesantākā lektīra: to nelasa kā bestselleru. Taču, ja nebūtu saglabājusies 1225.–1227.gadā sarakstītā Indriķa hronika, kas atbalstīja bīskapa Alberta politiku un vācu krustnešu agresiju Baltijā, daudz kas paliktu nezināms Senlatvijas pagātnē. Savukārt 13.gs. pirmajā pusē uzrakstītā Vecākā atskaņu hronika slavināja Livonijas ordeņa karagājienus. Un 14.gs. 70.gados tapusī Hermaņa Vartberges Livonijas hronika ir savs vērtīgs izziņas avots par tā laika nocietinājumiem un karaspēka bruņojumu. Bet nupat nopietni interesenti ir saņēmuši citu vienreizēju zinātnisku izdevumu – liecinieku nopratināšanas protokolus par notikumiem Livonijā 13.–14.gadsimtā. Taču tas, ja neskaita atsevišķu hroniku fragmentu publicējumus, ir viss, kas šajā laukā izdarīts pēc Otrā pasaules kara (tiesa, Indriķa hronika pirmo reizi latviešu valodā gan iznāca arī 1883. un 1936.gadā).

Nu apzināsimies: visas šīs četras grāmatas ir cieši jo cieši saistītas ar viena cilvēka – viena zinātnieka, perfekta viduslaiku latīņu un vācu valodas zinātāja – akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča vārdu. Ar plašiem viņa komentāriem un ievērojamā lingvista Ābrama Feldhūna (1915–2009) tulkojumā 1993.gadā nāca klajā Indriķa hronikas pirmais zinātniskais izdevums oriģinālā latīņu un latviešu valodā. Akadēmiķis pārtulkoja un skaidroja arī Vecāko atskaņu hroniku (1998), Hermaņa Vartberges hroniku (2005) un nule iznākušo grāmatu. Bet par pēdējo šoreiz kāds vārds ir jāsaka plašāk.

Rīgas arhibīskaps Frīdrihs Peršteins 14.gs. sākumā vērsās pāvesta kūrijā ar sūdzību par ordeņa nelikumīgo rīcību pret arhibīskapijas personālu un baznīcas īpašumiem. Arhibīskaps ordeni pasludināja par Romas baznīcas Livonijā lielāko ienaidnieku, kuru pāvestam jāsauc pie atbildības. Pāvests uzdeva sūdzību izmeklēt savam kapelānam un domkungam Franciskam no Moliano Itālijā. Viņš 1312.gadā no marta līdz jūlijam nopratināja Rīgā vairāk nekā 20 liecinieku par aptuveni 230 jautājumiem. Tas bija liels notikums Livonijā. Liecinieku tirpināšana deva legātam, un tagad arī mums (izmeklēšanas protokols līdz šim nav tulkots citās valodās!), par iekarotāju – Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas – savstarpējo attiecību noskaidrošanai pakļauto teritoriju pārdales procesu. Būtiska informācija šajā dokumentā ir par tā laika administratīvo centru – piļu kontroli un zemgaļu sabiedrības dižciltīgajiem, kas pēc zaudētajām brīvības cīņām meklēja palīdzību un dzīves iespēju Lietuvā un mēģināja rast atbalstu diplomātiskā jomā, griežoties pie katoļu augstākās garīdzniecības vadītājiem Rīgā un Romā.

Profesora Ēvalda Mugurēviča komentāri, kuri aizņem 58 (!) lappuses, ir lasāmi gandrīz vai ar lielāku interesi nekā pamatteksts. Tikai divi piemēri. Akadēmiķis, izmantojot veco un jauno kolēģu, kā arī savus pētījumus, noraida agrāko apgalvojumu, it kā pēc neatkarības kara pie lietuvjiem devušies vairāk nekā 100 tūkstoš zemgaļu. Jo visā Latvijā tolaik bija ap 145 tūkstoš iedzīvotāju, bet Zemgalē – tikai 17–24,5 tūkstoši. Tādējādi senāk minētie skaitļi neatbilst īstenībai (373.lpp.). Tāpat autors norāda (415.lpp.), ka vēsturnieku un valodnieku vidū nav vienprātības, kā rakstīt Zemgales zemes karaļa vārdu. Viņa ieskatā – tuvāk patiesībai ir Nameiks vai Nameiķis.

Jaunais greznais izdevums, mākslinieciski un poligrāfiski teicami noformēts, kam piemīt visas akadēmiskai edīcijai raksturīgās īpašības arī daudzu pielikumu veidā un šī darba kopsavilkums vācu valodā (tulkojusi Dr. hist. Ieva Ose) varēs simts gadu (kas gan ātrāk to vēl drukās no jauna…) kalpot Latvijas viduslaiku pētniekiem, nepelnīti peltajiem vēstures skolotājiem, novadpētniekiem un vienkārši zinībkāriem cilvēkiem.

Ē.Mugurēviča tulkotā un skaidrotā grāmata patiesi ir notikums!

Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs