Valentīns Silamiķelis:

Latvieši un krievi Latvijā

Zviedrijas preses, radio un televīzijas viedokļi

1998. gada pavasarī Latvija nokļuva apskatu gūstā. Latvieši uz karstām pēdām gribēja nonākt Eiropas Savienībā. Taču cerības traucēja atgādinājums par spaidiem pret krievu minoritāti. Krievijas TV rādīja skatus, kas attēloja krievu pensionārus, kurus piekāvusi latviešu policija.

Arī Otrā pasaules kara veterāni sāka maršēt no jauna. Maskava, protestējot pret krievu "apspiešanu", kārtoja latviešu preču boikotu.

Valentīns Silamiķelis ir atradies šo notikumu attīstībā. Viņš bijis kopā ar latviešu veterāniem (leģionāriem) to sanākšanās, ir pārdzīvojis, kā krievi ieplūduši un saņēmuši varu viņa zemē, viņš zina par veco okupantu naidu pret Latviju un latviešiem. Bet tajā pašā laikā viņš, tāpat kā vairums latviešu, pauž toleranci un izpratni.

Simtiem tūkstošu krievu bēga no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām, kad vietējās pamattautas pārņēma varu, bet neviens nebēga no Latvijas. Kāpēc?

Tāpēc, ka krieviem ir labāk Latvijā, nevis Krievijā. Žurnāla "Contra" ievads šim rakstam

Latvijā pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja 2,5 miljoni latviešu, pirms Otrā pasaules kara šis skaitlis bija ap 2 miljoni. Tagad Latvijā ir tikai 1,5 miljoni latviešu. Šis samazinājums ir sekas okupācijām, vardarbībām, kariem, slepkavībām, postījumiem, deportācijām, bēgšanai un rusifikācijai 50 gadu garumā. Un tas viss, pastāvot normālai dzimstībai.

Divos pasaules karos Baltijas tautas ir vairāk cietušas nekā jebkura cita nācija. Pat vairāk (relatīvi) salīdzinājumā ar poļiem un ebrejiem.

Latvijā tagad apmēram 100 000 cilvēku pieder pie īstajām minoritātēm, kas ir lojālas Latvijai, bet no 700 000 tā sauktajiem krieviski runājošajiem, kas iesūtīti Latvijā (padomju okupācijas laikā), ap 400 000 (vismaz) pēc starptautiskajiem likumiem ir kolonisti, nevis etniskā minoritāte. Viņi iebrauca bez jebkādas atļaujas, neprasot to pamattautai.

Vairāk nekā 300 000 no viņiem ir krievu tautības, kas vairākumā nīst (to pierādīja vēlēšanas) Latviju un latviešus, gaida Baltijas atkalapvienošanu ar Krieviju. Tāpēc viņi nemācās latviešu valodu un Latvijas pavalstniecību septiņos gados pieprasījuši tikai 7 procenti no tiem 150 000 iedzīvotājiem, kuriem bija tiesības to iegūt Latvijas patstāvības laikā. Naidīgo attieksmi pret latviešiem viņi demonstrē gluži atklāti — ar plakātiem un kliedzot, rakstot uz sētām aizskarošus vārdus utt.

Bet... vietējā dzīvē mēs sadzīvojam mierīgi. Neviens nav ievainots vai nogalināts savas tautības dēļ — kā, piemēram, notiek ar turkiem Vācijā. No Vidusāzijas un Kaukāza miljons krievu ir aizbēguši uz Krieviju, no Baltijas — neviens. Ja Eiropas Savienība (ES) atvērtu savas robežas, droši vien lielākā daļa no viņiem, Baltijas "minoritātēm", bēgtu tālāk uz Rietumiem. Tāpēc vadošie politiķi un birokrāti ES grib, lai mēs visiem Latvijā dotu pavalstniecību, kaut trūkst valodas zināšanu, nīstot Latviju. Gluži vienkārši... aizkavēt krievu plūdus uz pārējo Eiropu — tāds ir nolūks.

Kāpēc krievi paliek Baltijā? Atbilde: dzīves standarts te ir augstāks. Ir likumība un kārtība, algas un pensijas izmaksā regulāri, kas ne vienmēr notiek Krievijā. Bez tam cilvēki Baltijā ir toleranti. Tāpēc ieceļotāji Baltijā jūtas labi un situācija ir mierīga. Visi prot krievu valodu, un lielākajās pilsētās runā vairāk krieviski nekā latviski. Jo septiņās lielākajās pilsētās latvieši ir minoritāte. Rīgā latviešu ir 33 procenti no iedzīvotājiem, bet Daugavpilī — tikai 13 procenti! Brīvajā Latvijā pirms Otrā pasaules kara bija skolas un brīva kultūras dzīve ne mazāk kā sešpadsmit nacionālajām minoritātēm. Arī tagad Rīgā ir atdotas atpakaļ skolas ebrejiem, poļiem, lietuviešiem, igauņiem un citiem. Brīvā Latvija pieņēma bēgļus legāli no Hitlera Eiropas un deva tiem patvērumu (vairāk nekā 3000, no kuriem lielākā daļa bija ebreji.) Arī pašlaik mums Baltijā ir liberālāki likumi minoritātēm nekā daudzviet Eiropā.

 

Krievu nomenklatūra parūpējās par sevi

Kaut gan mēs kļuvām arvien liberālāki, vienmēr tikām apsūdzēti. Upuris apsūdzēts par vaininieku. Kad mēs nolemjam aizsargāt savu identitāti, valodu no tiešas apspiešanas, saņemam kritiku no ārzemēm un no mūsu pašu prokrieviskajiem reakcionāriem. Latvijā ir stiprākā reakcija, tāpēc esam pakļauti uzbrukumiem. Kad būsim padevušies, kārta nāks Igaunijai un Lietuvai. Skaldi un valdi!

Vecā nomenklatūra, direktori un iestāžu, uzņēmumu vadītāji padomju laikā (parasti) bija krievi. Tiem bija pieejama komunistu partijas un KGB nauda, tie ieņēma galvenos priekšposteņus ekonomikā. Tāpēc viņi ir bagātākie cilvēki Latvijā un, es domāju, arī Igaunijā.

Kad viņi iebrauca Baltijā, tad drīz vien saņēma jaunus vai labiekārtotus dzīvokļus, jo vietējie jau kaut kur dzīvoja, lai arī lielākoties vecajos, bez labierīcībām.

Citādi Baltijā ekonomiskie apstākļi visiem ir vienādi. Krievu militāristi saņem no Krievijas lielākas pensijas, bet daudzi ar nekaunību, egoismu un izveicīgu prasmi, bez jebkādas morāles kļuvuši par kapitālistiem. Viņi ir tie, kas finansē Baltijai naidīgos spēkus, it sevišķi bijušie KGB darbinieki.

Divas nācijas Eiropā ir unikālā stāvoklī — eksistences briesmās. Tie ir latvieši un igauņi, kuriem draud pārkrievošana. Saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem šīm tautām ir tiesības pieņemt tādus savus likumus, kas garantētu izdzīvošanu. Tautas tiesības ir svarīgākas par individuālajām, kā tas ir karā. (To nespēj saprast lielās nācijas.)

Puķes un putni, kuriem draud izmiršana, ir reģistrēti Sarkanajā grāmatā un tiek sargāti viscaur pasaulē, bet kad veselas nācijas tiks ierakstītas Sarkanajā grāmatā? Padomju Savienībā ir iznīcinātas 90 mazas tautības. Mazās nācijas joprojām ir spēļu kauliņi pasaules varenajiem. Vai tam piemērs nav Širaka (Kola) un Jeļcina tikšanās Maskavā?

Patriotisms dažkārt tiek uztverts kā separātisms vai nacionālisms. Tie ir vārdi, kuriem pēc Hitlera nav laba skaņa, bet jāatceras ir (cita tirāna) Ļeņina teiktais, ka "mazas nācijas nacionālisms ir atbilde uz lielas tautas šovinismu".

Vai esat dzirdējuši par kādu zemi, kur vācu okupanti būtu palikuši un vēl atveduši savas ģimenes?

Baltijā ir palikuši desmitiem tūkstošu militāro pensionāru. Viņi sapņo par Padomju Savienības atdzimšanu un raksta par to Rīgas krievu avīzēs. Tūkstoši piedalās demonstrācijās Rīgā. Kāpēc to pieļaujam? Pieļaujam demokrātijas un minoritāšu tiesību labā.

Pēc piecdesmit terora gadiem esam pārāk mīkstsirdīgi un vēl joprojām neesam brīvi no bailēm. Uz katru soli mums vajag atskatīties — ko teiks Krievija? Tāda ir mūsu situācija.

Propaganda un imperiālisms

1998. gada 3. martā krievu avīzes Rīgā organizēja "krievvalodīgo" mītiņu ar ekonomiskām prasībām. Nesankcionētu, vienā no galvenajām ielām. Bija ielūgta televīzija no Maskavas, arī veci ļaudis no citām pilsētām (tālo Daugavpili ieskaitot). Daudzi krievi saņēma 5 līdz 10 latus (ap 150 Zviedrijas kronu) "ceļa izdevumiem". Aiz pārskatīšanās to saņēma arī dažas latviešu sirmgalves. Uz sanāksmi, protestējot pret trūkumu, sanāca vairāk par tūkstoti labi ģērbtu un pabarotu personu ar plakātiem krievu valodā. Viņi pārtrauca satiksmi ilgāk nekā uz stundu, tas izraisīja policijas iejaukšanos. Lai gan demonstranti uzvedās agresīvi, policisti viņus mierīgi atstūma uz trotuāriem. Neviens savainots netika, un nekāda asins neplūda. Provokācija mērķi nesasniedza, taču... (to visu var redzēt TV hronikās) no spalvas tika iztaisīta vista (ir tāds zviedru teiciens).

Kopš 1988. gada katru gadu latvieši svin 16. martu, pieminot latviešu divīzijas Otrajā pasaules karā. Šo dienu svin dievkalpojumos, noliek puķes pie pieminekļiem un kapiem, atceroties biedrus, kas krita par brīvu Latviju (lai tikai neatkārtotos Baigais gads!).

Deviņas reizes pēc kārtas šīs sanāksmes notika bez protestiem. (Tām nebija nekāda sakara ar kādām SS gadadienām vai svinēšanām.) Līdz šim (1998.) gadam piedalījās Valsts prezidents un valsts vadītāji. Šogad pirmo reizi salasījās ap 30 krievu protestētāju pie Brīvības pieminekļa. Viņi turēja plakātus (vienā rokrakstā rakstītus) un izkliedza provokatīvus lozungus.

Toties pie pieminekļa sanāca kāds tūkstotis cilvēku, kas apsveica šos leģionārus, dziedāja patriotiskas dziesmas un korāli "Dievs Kungs ir mūsu stipra pils". Kopā ar leģionāriem nāca arī latvieši, kas cīnījušies Sarkanajā armijā, jo mēs visi bijām latviešu karavīri, kurus spaidu kārtā nelikumīgi mobilizēja abas okupācijas varas.

Nevalda nekāds naids starp šīm abām grupām!

Krievu informācijas līdzekļi Baltijā un Krievijā šo notikumu attēloja pilnīgi aplami. Viss tika aprakstīts kā fašistu SS jubileja ar nacistu uniformām un nacisma atdzimšanu.

Pēc Pirmā pasaules kara latvieši bija lepni uz latviešu strēlniekiem (kas tāpat kā leģionāri cīnījās svešā uniformā par svešu varu). Tie izšķīra carisma gāšanu un līdz ar to iespēju kļūt brīvām Baltijai un Somijai (un Polijai). Monarhisti un Kerenskis nedeva nācijām Krievijā brīvību, bet Ļeņins tām to apsolīja, tāpēc latvieši cīnījās Ļeņina pusē. Pēc Ļeņina apvērsuma gandrīz visi strēlnieki atgriezās Latvijā un piedalījās cīņās, lai atbrīvotos no vāciešiem un boļševikiem (uz ko mazliet varēja cerēt šī kara beigās pēc Vācijas atkalsakaušanas!).

Tagad latvieši un igauņi ir lepni par saviem leģionāriem (un nacionālajiem partizāniem). Lietuvieši lepojas ar saviem nacionālajiem partizāniem. Tie sargāja baltiešu tautas no iznīcināšanas Staļina tirānijā.

17. martā (Rīgā, pie Ministru kabineta ēkas) pūlis bijušo militāristu, komunistu un citu padomju aktīvistu pieprasīja ātrāk izdot ieceļotāju pases. Pieprasīja arī dot visiem Latvijas pilsonību bez valodas pārbaudījumiem un Latviju pievienot Krievijai. Daļa jauniešu bija tērpušies melnā ar nacistu tipa sarkanām rokas lentēm, kur baltā aplī kāškrustam līdzīgi attēlots sirpis un āmurs. Viņi sauca sevi par nacionālboļševikiem un izkliedza fašistiskus lozungus. (Tie ir tie, kas Rīgā un Krievijā atdzemdina fašismu. Bet tas jau tāds boļševiku iemīļots paņēmiens — citus apvainot grēkos, kurus paši pastrādā. Ne pirmo un ne pēdējo reizi!)

Neraugoties uz sanāksmes provokatīvo raksturu, nenotika nekādi starpgadījumi, kaut organizētāju nolūks bija iedarboties citādi. Satiksme bija apturēta uz pusstundu, bet policija tikai noskatījās (šis mītiņš bija atļauts).

Pēc tam sprāga bumbas pie sinagogas un Krievijas sūtniecības. Sinagogai izbira logi ielas pusē un tika bojātas durvis, bet sūtniecība netika bojāta, jo bumba sprāga 100 metrus no ēkas. Sinagoga nekavējoties tika izremontēta uz valsts rēķina. Spridzekļi bija tādi paši, kādi spridzināti pie sinagogas Maskavā...

Kas ir atbildīgs par to? Policijas pirmā hipotēze: tas, kurš gūst kādu labumu no izdarītā. Un kas ieguva no šiem sprādzieniem?

Tas nāca par labu krievu imperiālisma propagandas kampaņai, nevis Latvijas tēlam. Poļi sūdzas, ka viņu zemē atrodas daudz krievu aģentu. Ko tad lai saka par Baltiju? Te tie sēž pat parlamentos!

Vairākus gadus esam piedzīvojuši sprādzienu sērijas, no kurām nevienā to autori netika atklāti. Ja atbildētāji meklējami krievu slepenajos dienestos, tad tās nekad atklātas netiks. Iespējams arī, ka notiks jaunas provokācijas. Ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā.

Krievu imperiālisms atdzimst

Jānožēlo, ka demokrātija Krievijā ir tik vāja, ka neviens tur neprotestēja pret šīm provokācijām. Eiropai jābūt modrai — senais lielkrievu imperiālisms mostas!

Vispirms briesmas draud Baltijai, tad Moldāvijai, Polijai un Skandināvijai. Krievu propaganda pret Latviju atgādina vācu propagandu 1938. gadā pret Čehoslovākiju.

Latvijā krievu imperiālisti tagad atklāti demonstrē savu vēlmi atjaunot Padomju Savienību. Viņi nīst ne tikai latvisko, bet arī visu rietumniecisko un eiropiešus nicinoši sauc par "njemciem" (vāciešiem). Krievijas valdība, Maskavas mērs, vairāki reģionu gubernatori un domes deputāti apsūdz Igauniju un Latviju cilvēktiesību pārkāpumos. Pēc tam to darīs pret Lietuvu, kaut tur nav daudz tā saukto krievvalodīgo. Maskava atbalsta tos spēkus, kas grib izbeigt Latvijas neatkarību.

Krievija līdz ar politiskajiem pasākumiem uzsāka pret Latviju ekonomiskas sankcijas. Oficiāli tiek apgalvots, ka nekā tāda nav, jo viss notiekot pēc privātas iniciatīvas. Pēc privātas darbības, lai nevajadzētu šīs sankcijas (kā, piemēram, pret Irāku) apstiprināt Apvienotajās Nācijās, kuras locekle ir arī Latvija.

Krievija gadsimtiem ilgi centusies pakļaut Baltiju tās svarīgā ģeopolitiskā novietojuma dēļ. Arī iekšējā Krievijas krīze liek meklēt ārējo ienaidnieku.

Tie ir iemesli pašreizējiem krievu uzbrukumiem Latvijai.

Baltiešu leģionāri

Par baltiešu leģionāriem amerikāņu valdības komisija 1950. gada 1. septembrī nolēma, ka ideoloģijā, nolūkos un darbībā tie nav pielīdzināmi vācu "Waffen SS" (ieroču SS) un nav naidīgi ASV. Tikai pēc šī izmeklēšanas komisijas atzinuma šiem leģionāriem bija iespējams iebraukt ASV. Tūkstoši izmantoja šo iespēju.

Leģionāri un nacionālie partizāņi bija dabīga atbilde varai, kas iznīcināja viņu valstis, — Padomju Savienībai. Pēc četriem gadiem dzēsa 1940. gada nepretošanās kaunu.

Kopš 1940./1941. gada (pēc pašu pieredzes) mēs zinājām, ka lielākais ļaunums vēsturē bija Staļina tirānija. Apslēpta un nezināma pasaulei un saviem cilvēkiem vēl joprojām nesaprasta. Mēs bijām gatavi biedroties ar velna vecomāti, ja tā būtu gatava cīnīties pret boļševikiem.

Visi latviešu vīrieši 18 līdz 45 gadu vecumā tika spaidu kārtā iesaukti, izņemot tos, kuri strādāja kara industrijā, ostās vai uz dzelzceļa. Tos, kuri neieradās iesaukšanas komisijās, sodīja — kopā ar ģimenēm — kā dezertierus. Rezultāts nereti bija koncentrācijas nometne. Tas bija pret cilvēktiesībām (un Ženēvas konvenciju). Pēc daļas Baltijas otrreizējas okupācijas 1944. gadā to pašu pārkāpumu izdarīja padomju okupanti, kas iesauca visus palikušos vīriešus vecumā no 16,5 līdz 50 gadiem.

Brīvprātīgi karot pret sarkano apspiedēju parasti devās cilvēki, kas bija zaudējuši piederīgos Baigajā gadā. Daudzi no tiem, kas jau devās mežos vai uzsāka partizānu gaitas (boļševiku varas laikā spontāni aizgāja pašaizsardzības spēkos), pēc dažām nedēļām tika ieskaitīti vācu jaunajos Ostlandes spēkos. Vācieši tos vienkārši (neprasot pašiem) pārskaitīja par policijas bataljoniem un daļēji nosūtīja uz fronti. Tagad no viņiem dzīvi ir tikai daži simti.

Leģions tika nodibināts 1943. gada februārī, kad kļuva skaidrs, ka Vācija karu ir zaudējusi. Mūsu pēdējā cerība bija, ka rietumvalstis iestāsies par mūsu zemju aizsardzību, kā tas bija pēc Pirmā pasaules kara, jo mēs negribējām ticēt Gebelsa propagandai, ka ASV un Lielbritānija ir Baltiju pārdevusi Staļinam.

Leģions bija pakļauts ieroču SS (ģērbts armijas zaļajās uniformās, nevis īsto esesiešu melnajās). Iemesls bija tas, ka starptautiskās tiesības aizliedza okupantam mobilizēt savā armijā okupēto zemju iedzīvotājus. Tāpēc baltiešus nedrīkstēja oficiāli ieskaitīt vērmahtā (Vācijas armijā). Pēc 1943. gada (sākuma) brīvprātīgi neviens nepieteicās, tāpēc vāciešiem vajadzēja likt lietā spaidu metodes, melīgi nosaucot visus par brīvprātīgajiem. Kā to vēl tagad dara Maskava...

Bet, kad sarkanarmija sāka atkal iebrukt Baltijā, daudzi vecāki un jaunāki, pat piecpadsmitgadīgi, brīvprātīgi pievienojās mūsu (leģiona) kaujas vienībām. Gribēja aizkavēt krievus iznīcināt mūsu nācijas. Vāciešiem, kas vēlējās to pašu, tas vairs nebija iespējams! (Un tāpēc no viņiem nāca mazāks ļaunums Baltijai.)

Viņi pat nedeva mums SS vīru statusu! Mēs tikām apzīmēti tāpat kā vērmahtā par grenadieriem, fizilieriem, pieliekot apzīmējumam vārdu "Waffen" (ieroču). Kad Berlīne 1944. gada vasarā deva pavēli atbruņot latviešu 19. divīziju, ziemeļu armiju grupas pavēlnieks Šerners paziņoja: lai to izdarītu, viņam vajag 6 divīzijas!

Atklāti dziedājām "Mēs sitīsim tos varenos... pēc tam tos zilipelēkos". Vāciešu uniformas bija pelēkzaļā vai pelēkzilā krāsā.

Okupanti mobilizēja visus Latvijas vīriešus. Kas var apgalvot, ka viņi visi bija nacisti vai komunisti? Tā bija traģēdija! Traģēdija, ko nepiedzīvoja citas tautas. Ziemsvētku kaujās Kurzemē kāds leģionārs saņēma gūstā savu paša tēvu, kas bija sarkano mobilizēts. Daudzās ģimenēs vecākie brāļi bija iesaukti spaidu kārtā leģionā, bet jaunākie tāpat sarkanarmijā. Brālis šāva uz brāli.

Leģionu dibināja četri gadagājumi, 1920.–1924. gados dzimušie (latviešu pašpārvalde, kurai lemšanas tiesību nebija, tomēr spēja novilcināt pārējo iesaukšanu līdz 1944. gada vasarai, kad sākās Baltijas sarkanā okupācija). Tas notika pēc tam, kad vācieši jau bija veikuši ebreju iznīcināšanu Baltijā un to pasludinājuši par "judenfrei" (brīvu no ebrejiem), savā cinismā pilnīgi atklāti, ko līdzīgos notikumos nekad nedarīja boļševiki.

Bet varbūt iesaukšana vācu armijā izglāba dzīvības manas paaudzes vīriešu lielākajai daļai? Citādi tie būtu mobilizēti sarkanarmijā. Atšķirība bija tā, ka vācu armija bija labi apbruņota, apgādāta un vadīta. Leģionu vadīja labi apmācītie (Latvijas laika) virsnieki un instruktori latvieši (kas mācēja taupīt tautiešus) un karoja aizsardzībā. Zaudējumu bija relatīvi daudz mazāk nekā uzbrūkošajā sarkanarmijā, kuras ģenerāļi nerēķinājās ar cilvēku zaudējumiem.

Krievu avīze "Ļiteraturnaja gazeta" ("Literārā Avīze") rakstīja, ka pēc demogrāfiskajiem datiem Padomju Savienība zaudējusi 22 miljonus vīriešu reproduktīvā vecumā, bet vāciešu zaudējumi pret viņiem — "tikai" 2,5 miljoni Austrumfrontē. Ievainoto, protams, bija daudz vairāk abās pusēs. Draugi, kas karoja sarkanarmijā, stāstīja, ka no Baltijā 1944. gadā mobilizētajiem mazāk par pusi palikuši dzīvi (ap 30 000). No agrākajiem latviešu sarkanarmiešiem — tikai retais.

 

Leģionāri un sarkanarmieši nav ienaidnieki

Pomerānijā dažreiz sagūstītie leģionāri tika ietērpti sarkanarmijas uniformās un sūtīti cīņās pret vāciešiem. Tas tomēr viņus neglāba vēlāk no Gulaga lēģeriem. Tāpēc nav jābrīnās, ka leģionāri un latviešu sarkanarmieši katru gadu iet kopā uz dievkalpojumiem un kapsētām. Mēs darām to katru gadu 16. martā, dienā, kad latvieši pirmo reizi cīnījās kopā (abas divīzijas) pie Latvijas robežas. Šim datumam nav nekādas sakarības ar vācu SS.

Šodien daudzi (no vēl dzīvajiem) esam Zemessardzē un svinībās ģērbjamies Zemessardzes uniformās. (Tās nebūt nav līdzīgas SS uniformām, tāpēc ir meli, ka gājuši tādās uniformās.) Leģionāri un latviešu sarkanarmieši nav ienaidnieki.

Visi vācu armijā iesauktie baltieši, kas atradās padomju okupētajās zemēs, vēlāk tika nosūtīti uz soda vietām. Sods (jeb tā sauktā filtrācija) ilga vismaz divus gadus. Daudzi, it sevišķi virsnieki, tika nosūtīti vai sodīti ar 10 līdz 25 gadiem spaidu darbu — koncentrācijas nometnēs. Apmēram ceturtā līdz trešā daļa no tiem nomira no varmācības, bada un slimībām. Lielākā daļa tika atbrīvota sakarā ar Hruščova amnestiju 1955. gada septembrī, bet ne visi. Mūsu pulkvedis Gailītis un kapteinis Ķeselis cieta ieslodzījumā 17 gadus līdz 1964. gadam.

Neviens, kuru NKVD, NKGB, KGB vai "Smeršs" spēja apvainot par īstiem vai piedomātiem kara noziegumiem, nepalika nesodīts. Visi tika nošauti vai nosūtīti uz iznīcināšanas nometnēm radioaktīvajās raktuvēs. Minētās organizācijas strādāja efektīvi, un, ja tās kādu neatrada, tad neviens cits arī tos neatradīs.

Krievijas propaganda apgalvo, ka leģionāri bija nacisti, jo katrā vienībā esot bijis vācu virsnieks, kas atbildējis par "audzināšanu". Patiesībā vācu virsnieki sakaru nodrošināšanai ("Verbindungsoffiziere") bija tikai pulku štābos. Neviens latviešu karavīrs nebija NSDAP — nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā, kurā drīkstēja būt tikai vācieši. Brīvajā Latvijā nebija nacionālsociālistu partijas (vienīgo organizāciju nepartijas līmenī aizliedza un tās dalībniekus sodīja. Daudzi no Ulmaņa cietuma pa tiešo nonāca padomju varā un tika iznīcināti).

Vācu kara mašīna aptvēra ap 146 000 latviešu karavīru. Pēc kara Rietumos konstatēja, ka ievainoti, krituši un pazuduši ap 50 000. Mēs piedzīvojām, ka ievainoto, kas neatgriezās vienībās, bija vismaz divreiz vairāk nekā to, kas krita un pazuda. Rēķinot arī, ka ceturtdaļa no tiem (30 000) nomira Gulagā, iznāk, ka no iesauktajiem (un brīvprātīgajiem) krituši ap 20 procenti jeb apmēram 30 000. Grāmatā "Latviešu karavīrs Otrajā pasaules karā" pieminēti reģistrētie 16 000 vārdi. Jāpiezīmē šajā izdevumā minētais, ko kādā ASV militārās izlūkošanas štāba arhīvā lasījis atvaļinātais pulkvežleitnants Ojārs Ozols (9. sēj., 317. lpp.):

"Deviņpadsmitā kaujas divīzija sastāv no latviešu virsniekiem, instruktoriem un kareivjiem. Šī ir visvairāk apbalvotā ienaidnieka divīzija ar augstu morāli, lieliem kaujas piedzīvojumiem, ļoti varonīga un labi vadīta. Pēdējās ziņas (1945) norāda, ka šī augstas kvalitātes vienība ir stūrakmens Kurzemes ielenkumā."

Tagad, pēc 50 gadiem, vēl dzīvi ir 13 000 latviešu, kas dienējuši leģionā vai citās vācu vienībās. Izšķirošais visam (ka latvieši cīnījās pret sarkanarmiju kopā ar vāciešiem) bija tas, kas notika 1940./1941. gadā zem Staļina okupācijas. Ja tā nebūtu bijusi, mēs nezinātu vēstures sliktāko tirāniju — Staļinu. Un tad, tāpat kā Pirmajā pasaules karā, cīnītos kopā ar krieviem pret mūsu ienaidnieku kopš gadu simteņiem — Vāciju.

 

Raksts Zviedrijas žurnālā "Contra", Nr. 6, 1998. gada decembrī