Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Satversmes tiesu šodien un rīt. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.02.1999., Nr. 30/31 (1490/1491) https://vestnesis.lv/ta/id/21447

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Apliecinot rainisku gara spēku un daili

Vēl šajā numurā

03.02.1999., Nr. 30/31 (1490/1491)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Satversmes tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Aivars Endziņš:

Par Satversmes tiesu šodien un rīt

Runa "Satversmes tiesa šodien un rīt" konferencē "Latvija šodien un rīt. Tiesiskums un tiesiska valsts" Rīgas pilī 1999.gada 27.janvārī

Satversmes tiesas nodibināšana mūsu valstī ir ilgstošu pūļu rezultāts un viens no nozīmīgākajiem soļiem demokrātijas attīstībā un tiesiskas valsts izveidošanā. Tagad, atskatoties uz Satversmes tiesas pastāvēšanas diviem gadiem, varam teikt: Satversmes tiesa funkcionē, bet... Satversmes tiesa nefunkcionē tā, kā tas bijis iecerēts un kā konstitucionālajai tiesai demokrātiskā tiesiskā valstī pienāktos darboties.

Tādējādi gribu pievērsties gan tam, kas paveikts, gan tam, kas vēl jāpaveic, lai, runājot kādā no nākamajām šāda veida konferencēm, iepriekšteikto aiz "bet" varētu svītrot.

Satversmes tiesa ir izveidota. Kopš 1996.gada 9.decembra pie savu pienākumu pildīšanas ir stājušies seši Satversmes tiesas tiesneši, kas ir pietiekami, lai tiesa funkcionētu. Ir izveidots saliedēts Satversmes tiesas darbinieku kolektīvs. Bet Satversmes tiesa nav izveidota līdz galam. Kā jūs zināt, likums paredz, ka Satversmes tiesā ir septiņi Saeimas apstiprināti tiesneši. Sestās Saeimas nepadarīto — trūkstošā tiesneša apstiprināšanu — septītā Saeima vēl nav pat mēģinājusi paveikt. Atgādināšu, ka vakantajā vietā tiesnesis apstiprināms pēc desmit deputātu priekšlikuma, tāpēc Satversmes tiesa pati šeit nevar uzņemties nekādu iniciatīvu, un man atliek vienīgi apelēt pie klātesošo deputātu atbildības un aicināt tos rūpēties par Satversmes tiesas tiesnešu pilnu sastāvu.

Šomēnes beidzot esam pārgājuši uz savām pastāvīgajām telpām. Satversmes tiesa tagad atrodas daļā ēkas Alunāna ielā 1, ar ieeju no Kalpaka bulvāra. Tā kā telpas nav līdz galam iekārtotas, pagaidām neesam tās vēl prezentējuši nedz kolēģiem, nedz masu informācijas līdzekļiem, bet ceru, ka drīz to varēsim darīt.

Gribu arī atzīmēt, ka Satversmes tiesa ir pielikusi lielas pūles, lai iekļautos Eiropas konstitucionālo tiesu saimē. Esam nodibinājuši kontaktus ar lielāko daļu Rietumeiropas un Austrumeiropas konstitucionālo tiesu, visi mūsu spriedumi angļu valodā ir pieejami Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" Konstitucionālās tiesvedības centra datu bāzē. Esam nokārtojuši formalitātes, lai drīzumā tiktu uzņemti Eiropas konstitucionālo tiesu konferencē. Tomēr, lai cik svarīgas arī būtu Satversmes tiesas reprezentatīvās funkcijas, pamatfunkcija tomēr ir un paliek tiesas spriešana.

Šajā jomā, no vienas puses, mēs varam atzīt, ka Satversmes tiesa funkcionē. Kā redzams no izskatītajām lietām, Satversmes tiesai ir nācies risināt konstitucionāli principiālus strīdus, piemēram, pirmajā lietā 1997.gadā par Satversmes 81.pantu un 1998.gadā par Satversmes 66.pantu; starptautisko tiesību normu interpretāciju, piemēram, lietā par Latvijas tiesību normu atbilstību Eiropas Cilvēka tiesību konvencijai; finansiāli nozīmīgus tiesiskus jautājumus, piemēram, lietās, kas saistītas ar pašvaldību finansu izlīdzināšanu; arī politiski skandalozas lietas, piemēram, par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.

Satversmes tiesas spriedumi, kas pasludināti gan minētajās, gan arī citās lietās, ir guvuši rezonansi sabiedrībā. Ar gandarījumu varu atzīmēt, ka, neraugoties uz atšķirīgajiem viedokļiem, Satversmes tiesai nav pārmests, ka spriedumā izteiktajam viedoklim nebūtu dots pamatojums vai ka Satversmes tiesas tiesneši nebūtu rīkojušies, vadoties no Satversmes un sirdsapziņas.

Dažos gadījumos Satversmes tiesas spriedums bijis aizsākums teorētiskai diskusijai, piemēram, jautājumā par to, vai tiesa spriedumā var atsaukties uz tiesību principiem. Manuprāt, diskusiju izvēršanās ir apsveicama, jo sekmē mūsu tiesību teorijas attīstību.

Tātad Satversmes tiesa ir pierādījusi, ka spēj izskatīt lietas, Satversmes tiesa ir gatava izskatīt lietas, bet, no otras puses, Satversmes tiesā ir izskatīts ļoti maz lietu. Ikviens Satversmes tiesas tiesnesis, tāpat kā vairums no jums, uzskata, ka tas nav normāli. Satversmes tiesa ir gatava izskatīt daudz, daudz vairāk lietu, bet tā nav tiesīga pati nedz ierosināt lietas, nedz tās kā citādi "radīt". Kā mēs visi zinām, viens no varas dalīšanas principa elementiem ir tas, ka tiesa uzsāk savu darbu tikai tad, ja uz to aicina citi subjekti. Ikviena tiesas rīcība lietu "radīšanā" būtu atkāpšanās no šā principa. Tāpēc Satversmes tiesu nevar vainot par mazo lietu skaitu.

Par konstitucionālās tiesvedības izkopšanu mūsu valstī nav un nevar būt atbildīga tikai Satversmes tiesa. Atbildība vienlīdz jāuzņemas arī visiem tiem subjektiem, kas jau pašlaik ir apveltīti ar tiesībām iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, bet to nedara. Atgādināšu, ka Satversmes tiesas likuma 17.pants noteiktos gadījumos dod tiesības vērsties Satversmes tiesā ne tikai tiem subjektiem, no kuriem esam saņēmuši pieteikumus, proti, vienai piektdaļai Saeimas deputātu, Ministru kabinetam, Valsts kontroles padomei un pašvaldībām. Likums dod tiesības griezties Satversmes tiesā arī, piemēram, Cilvēktiesību birojam, ģenerālprokuroram un Augstākās tiesas plēnumam, bet nevienu pieteikumu par lietas ierosināšanu no šiem subjektiem tā arī neesam sagaidījuši.

Satversmes tiesā izskatāmo lietu skaitu varētu palielināt, arī izdarot grozījumus Satversmes tiesas likumā un paplašinot to subjektu loku, kas tiesīgi iesniegt pieteikumus. Šeit iespējami trīs virzieni:

1) jau esošo subjektu tiesību paplašināšana. Piemēram, valsts cilvēktiesību birojs tagad ir tiesīgs iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par Ministru kabineta noteikumu un vairāku aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, bet nav tiesīgs iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu nedz par likuma atbilstību Satversmei, nedz Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem. Būtu lietderīgi apspriest iespēju minētajos jautājumos valsts cilvēktiesību biroja tiesības paplašināt;

2) gan Satversmes tiesas likumprojekta izstrādāšanas gaitā, gan, apspriežot likumprojektu par grozījumiem Satversmes tiesas likumā, Saeimā intensīvi tika debatēts par tiesībām vispārējās kompetences tiesām vērsties Satversmes tiesā. Līdz šim pārsvaru ir guvis noliedzošais viedoklis. Tomēr, iepazīstoties ar praksi, kas izveidojusies šajā jomā gan attīstītās demokrātijās, piemēram, Vācijas Federālajā konstitucionālajā tiesā, gan tepat kaimiņos — Lietuvas Konstitucionālajā tiesā, nākas atzīt, ka šajā praksē ir ļoti daudz pozitīva un, manuprāt, šis jautājums būtu atkārtoti debatējams un pozitīvi risināms;

3) Satversmes tiesas likums pagaidām nedod tiesības indivīdam griezties Satversmes tiesā. Izstrādājot Satversmes tiesas likumu, galvenais šķērslis šādu tiesību paredzēšanai bija attiecīgās Satversmes nodaļas trūkums. Šis šķērslis ir novērsts. Par to, ka tiesības indivīdam griezties Satversmes tiesā būtu jādod, runāts vairākās starptautiskās un pašmāju konferencēs. Ja arī pilnīgi noliedzošs viedoklis pastāv, tad tas nav vairākuma viedoklis.

Tomēr jautājums par indivīda tiesībām prasa rūpīgu diskutēšanu, lai izvēlētos Latvijai piemērotāko modeli, proti, dažādās valstīs šīm indivīda tiesībām ir dažāds saturs. Minēšu tikai divus galējus piemērus. Vācijas Konstitucionālajā tiesā indivīds, kurš uzskata, ka aizskartas viņa konstitucionālās pamattiesības, noteiktos apstākļos var iesniegt konstitucionālo sūdzību par ikvienas valsts institūcijas aktu, arī tiesas nolēmumu. Krievijā savukārt konstitucionālo sūdzību indivīds var iesniegt tikai attiecībā uz tiesību normām, kas piemērotas vai piemērojams konkrētā lietā.

Neiedziļinoties šajās problēmās, akcentēšu vienīgi iepriekšteikto: jautājums par modeli minētajām indivīda tiesībām prasa papildu diskusijas. Protams, Satversmes tiesa ir gatava piedalīties gan minēto problēmu, gan citu ar Satversmes tiesas procesu saistīto jautājumu apspriešanā.

Mēs esam centušies, cik tas ir bijis mūsu spēkos, gan teorijā, gan praksē iepazīties ar dažādu konstitucionālo tiesu un ar konstitucionālo tiesu funkcijām apveltīto tiesu praksi kā Rietumeiropā, tā Austrumeiropā.

Kā zināms, Latvijas Satversmes tiesas procesu, ciktāl tas nav noteikts likumā, regulē pagaidu akts — Satversmes tiesas reglaments. Līdz Satversmes tiesas procesa likuma izstrādāšanai un pieņemšanai nav un nevar būt noslēdzies Satversmes tiesas veidošanas process. Tomēr Satversmes tiesas procesa likums, manuprāt, nevar tikt pieņemts, neatrisinot jautājumu par iepriekšminētajām indivīda tiesībām, jo konstitucionālās sūdzības izskatīšana parasti ir saistīta ar atsevišķu tiesvedības kārtību vai vismaz būtiskām īpatnībām, kas likumā būtu iestrādājamas "no dzimšanas".

Mēs esam uzsākuši sagatavot Satversmes tiesas procesa likuma variantu, lai varētu to piedāvāt kā materiālu diskusijai par konstitucionālās tiesvedības jautājumiem starptautiskā seminārā martā vai aprīlī. Ceru, ka šajās diskusijās iesaistīsies arī Saeimas Juridiskā komisija un to rezultāts kļūs par pamatu likumprojekta sagatavošanai un iesniegšanai Saeimā.

Ceru, ka visi kopā mēs panāksim, ka Satversmes tiesa darbosies tā, kā tai pienāktos darboties.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!