Latvijas zinātne — 712 enciklopēdiskās lappusēs

Turpinājums

no 1.lpp.

Ar grāmatas iznākšanu Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Jāni Stradiņu sveic jaunievēlētā Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža un LZA goda locekle aktrise Elza Radziņa Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Nākamais — apskatot arhīvu materiālus, sapratu, ja es to neuzrakstīšu, tad tuvākajos laikos neuzrakstīs neviens cits. Jo neviens par to neinteresējas, un daudzi materiāli varētu aiziet bojā. Kaut vai tie materiāli, kas krājās manās daudzajās piezīmju grāmatiņās.

Paveiktais darbs, no vienas puses, dod gandarījumu, no otras puses, izraisa zināmu vilšanos. Vispirms, tā ir milzu grāmata — Grossbuch. Un ir pilnīgi skaidrs, ka neviens to nelasīs. Bez tam šī grāmata reizēm ir ar oriģinālpētījuma raksturu un daudzām varbūt pat interesantām epizodēm un interesantiem faktiem, bet, no otras puses, ar ļoti daudzām tīri birokrātiskām atkāpēm, dokumentu publicējumiem, lai šie dokumenti vienkārši neaizietu zudumā. Tā ka būtībā tā ir, teiksim, nevienmērīga grāmata.

Ko es nožēloju, ko es varēju izdarīt, bet vienkārši pietrūka laika — es pārāk maz pievērsu uzmanību akadēmiķiem. Cilvēkiem, zinātniekiem. Ko viņi tieši ir izdarījuši, ar ko katrs ir slavens, ar ko katrs ir īpatnējs, izņemot varbūt akadēmijas dibinātājus. Jo es vairāk rakstīju nevis akadēmiķu, bet akadēmijas vēsturi. Bet akadēmijas vēsture jau būtībā ir akadēmiķu vēsture. Akadēmiķi ir tas vērtīgākais, ne jau šī ēka, institūti un tamlīdzīgi.

Domāju, ka šī grāmata nav jālasa, to var izmantot kā tādu enciklopēdisku materiālu visi, kas interesējas par zinātnieku sabiedrības veidošanos Latvijā — scientific community , ja tā varētu teikt. Jo šeit ir arī Zinātņu akadēmijas koncepcija, ko es mēģināju izveidot Atmodas gados. Ka zinātņu akadēmija nav tā, ko nodibināja ar Molotova un vēlāk ar Viļa Lāča lēmumu 1945. un 1946. gadā, bet ka tā būtībā ir daudzu zinātnisko biedrību un daudzu institūciju maiņubiedrs. Sākot ar Baltijas vācu Kurzemes literatūras un mākslas biedrību 1815. gadā, ar Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisiju 1869. gadā, Zinātņu komiteju Academia Scientiarum Latviensis 1932. gadā — un mēģināja tālāk izveidot šo akadēmiju arī Ulmaņa laikā. Tas būtu akadēmijas zinātnisko un vēsturisko tradīciju pamatojums.

Vismazāk apmierināts es pats esmu ar pēdējām nodaļām, kur rakstīts par darbu neatkarīgajā Latvijā. Jo tās ir garlaicīgas nodaļas. Es negribētu teikt, ka tagad dzīve ir bijusi tik garlaicīga, bet ir jābūt vēstures perspektīvai — ir jāpaiet laikam, lai var rakstīt mazliet brīvāk.

Nobeiguma nodaļā " Quo vadis, academia?" es gribēju parādīt, ka akadēmija ir joprojām meklējumos un sabiedrība Latvijā neizprot zinātnes lomu. Tas ir bēdīgi.

Gandarījumu sniedz tas, ka ir izdevies publicēt pirmreizēju — uz arhīviem, atmiņām, dokumentiem balstītu materiālu. Daudzi fakti ir pirmpublicējumi. Piemēram, atradums, ka Pauls Dāle 1916. gadā Maskavā Politehniskajā muzejā pirmo reizi referēja par Latvijas Zinātņu akadēmiju, uztverot to kā Latvijas Augstskolas sastāvdaļu, kas sastāvētu no trim daļām: viena ir Latvijas Augstskola, Latvijas Universitāte, otra ir Tautas universitāšu komplekss, un trešā ir Zinātņu akadēmija. Tā bija viena no trim nodaļām iecerētajā Latvijas Augstskolā. Tāpat visi Ulmaņa, Raiņa mēģinājumi atbalstīt un veidot Zinātņu akadēmiju būtībā nebija dokumentēti. Kā veidojās Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, kādas bija represijas pret zinātniekiem — arī tas nebija sīki izsekots. Te ir ļoti daudzi slēgtie arhīvu materiāli no bijušajiem partijas arhīviem.

Daudz jauna vai puspiemirsta te ir par akadēmijas pārvērtībām no 1988. gada līdz 1992. gadam. Varbūt arī kādas aizkulises, kas dažam liksies nepiedienīgas un nepatīkamas. Bet katrā ziņā kaut kas tur ir pateikts no tā, kas ir bijis un kādi esam bijuši.

Grāmatā ir vairāk nekā 1200 literatūras norāžu, 123 attēli.

Būtībā tas ir arī mēģinājums izvērtēt situāciju Latvijā kultūras jomā komunistiskā režīma apstākļos. Gribētu teikt — objektīvs vērtējums. Vakar runājām ar Bojāru, viņš saka: Pēteris Stučka ir visu laiku lielākais latviešu jurists. Varbūt, tas tā arī ir. Bet Stučkas balvu dibināt mēs negribētu. Jāteic, kādam varbūt liksies pārspīlēti, ka šajā grāmatā ir Kirhenšteina, Peives un Valeskalna, šo režīma dižvīru, portreti. Un mēs redzam pat tādus monstrus, kas vērtēja Latvijas zinātni, kā Arvīds Pelše vai korespondētājloceklis Bumbiers, kuri saīsināja dzīvi daudziem. Bet viņi vēsturē bija. Tas nav viņu cildinājums. Tā ir vēlēšanās parādīt, ka viņi ir bijuši. Un vēlēšanās, lai tādu vairs nebūtu. Te ir arī protokola rindas par Endzelīnu, kā viņš ir kaunināts, norāts. Domāju, ka arī tas ir diezgan interesanti. Un te ir daudzi citāti no mūsu Zinātņu akadēmijas kādreizējā stenogrāfista un juridiskā konsultanta Konstantīna Karuļa, vēlākā goda locekļa un valodnieka, ko viņš uzrakstīja pēc mana lūguma. Tie ir ļoti kolorīti. Tāpat ir publicēti arī daudzi oriģināldarbi — arī Pelšes, Viļa Lāča, Gorbunova, Godmaņa, Māra Gaiļa, Gunta Ulmaņa zinātnei veltītas rindas, es neteikšu — vārsmas. Tālākie kolēģi valdības līmenī diemžēl par zinātni vairs nav izteikušies — ne Šķēle, ne Krasts, ne Krištopans vēl par zinātni nav runājuši. Tie ir plaši citāti, bet tie dod laikmeta elpu un ļauj saprast attieksmi pret zinātni.

Man liekas, vērtīgas ir tabulas par Zinātņu akadēmijas institūtiem, par sastāvu, ieskaitot pat tautību sastāvu. Tie ir ļoti pamācoši. Tos es iesaku apskatīties — kāds ir bijis tautību sastāvs, sākot ar 1970. gadu, dažādos institūtos, kā tie veidojušies. Tāpat ir vārdbalvu laureātu saraksti, akadēmijas locekļu saraksti, akadēmijas sēžu saraksti. Un tos galvenokārt ir sastādījusi vēsturniece Dzintra Cēbere. Gribu teikt, ka bez viņas šī grāmata nebūtu tapusi. Cēberes kundze strādāja arhīvos, viņa drukāja uz mašīnas, taisīja tabulas, piedalījās korektūrā . Bet tas bija ļoti vērtīgs vēsturnieka darbs, esmu ļoti, ļoti pateicīgs par to.

Vēl es paldies gribētu teikt Silvijai Zariņai, Vizmai Vilemsonei, arhīva vadītājai Rutai Skudrai par lielu palīdzību primārā materiāla sagatavošanā. Gribu teikt lielu paldies maniem kolēģiem Zinātņu akadēmijas Prezidijā Jurim Ekmanim, Tālim Milleram un Andrejam Siliņam par labvēlīgo attieksmi pret šo grāmatu gan finansējuma ziņā, gan apspriežot un pārrunājot. Tāpat paldies Jānim Kristapsonam, kas gādāja, lai es ieturos rāmjos. Jo man kādreiz gribētos arī iziet ārpus tiem rāmjiem. Un īpaša pateicība izdevniecībai "Zinātne" un izdevniecības direktorei, šīs grāmatas redaktorei Ievai Jansonei, kas parādīja apskaužamu pacietību. Liels paldies! Darbs daļēji ir rediģēts arī uz kuģa kādā ekskursijā, braucot uz Zviedriju. Varbūt, tas viss mazliet ieilga, bet darbam tas nāca par labu. Paldies arī mūsu galvenajam datorspeciālistam Elmāram Langdem.

Lielā mērā grāmata ir veidojusies Lielupē, Zinātnes namā, pa vasarām. Četras vasaras tur mēs dzīvojām, un jāpateicas mūsu lietu pārvaldniekam un direktoram Agnim Miķelsonam, kas tiešām mūs ir atbalstījis, un citiem darbiniekiem Zinātnes namā, ka varēja samērā netraucēti strādāt.

Gribu teikt, ka Lielupes Zinātnes nams ir liela vērtība, tāpat kā šī māja arī ir liela vērtība — grāmatā jūs atradīsit šīs mājas vēsturi. Un te jūs atradīsit arī to, ka šajās telpās ir tapusi 4. maija Neatkarības atjaunošanas deklarācija. Un atradīsit arī, kā šeit ir nokļuvis Dainu skapis. Šajā neglītajā Staļina laika mājā ir Dainu skapis. Un arī šai mājai ir jāiegūst sava vieta. Savā laikā mēs atsaucām mācītāju, lai iesvēta šo namu. Varbūt tas kaut kādu svētību ir devis. Tā ir tomēr vide, kur mēs esam veidojušies.

Ļoti sirsnīgi es gribētu pateikties savai sievai Laimai, kura man vienmēr ir sniegusi morālu atbalstu. Un gribētu arī atvainoties, jo, kad viņa bija slimnīcā ar bronhiālo astmu un kritiskā veselības stāvoklī, es bieži negāju uz slimnīcu, jo tā man bija vienīgā iespēja rakstīt. Laima mīļā, es domāju, tu man to piedosi!

Beigās gribu atzīmēt vēl divus momentus. Lai cik neinteresanta un garlaicīga liktos šī grāmata, gribu teikt, ka tā nenovecos. Tā paliks materiāls pēc 50, pēc 100 un pēc 200 gadiem, ja pastāvēs Zinātņu akadēmija. Es neesmu iedomīgs, bet tiešām šāda grāmata nenovecos. Jo tur ir fakti un pirmavoti. Un šī grāmata ir devusi ļoti daudzus ieganstus akadēmijas pārveidošanai, transformācijai. No padomju laika akadēmijas uz Rietumu akadēmiju — vārdbalvu sakārtošana, akadēmiķu sakārtošana, goda locekļu ievēlēšana. Tas viss lielā mērā ir gājis paralēli grāmatas rakstīšanai.

Nupat Viļņā bija Pasaules zinātņu vēstures un filozofijas ūnijas ģenerālsekretārs Lježas profesors Allē un viņš uzaicināja piedalīties kopdarbā, ko finansēs 5. Eiropas struktūra, tas būtu darbs par visas Eiropas zinātniskās sabiedrības vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz jaunākajiem laikiem. Un arī Baltijai katrā gadsimtā, katrā vietā būs pāris rindiņu. Vēl es gribētu Caunes kunga vadībā izveidot Latvijas zinātniskās sabiedrības vēsturi, no Reformācijas laikiem līdz tagadējiem laikiem.

Paldies Zinātņu akadēmijai un visiem, kas mani ir pagodinājuši šajā grāmatas iznākšanas reizē.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā