Apliecinot rainisku gara spēku un daili

"Tuvas un tālas noskaņas" — šādu nosaukumu savai glezniecības izstādei Latvijas Zinātņu akadēmijā izvēlējies akadēmijas goda loceklis tēlnieks Indulis Ranka. Jo pamudinājumu tai devis nesen saņemtais pagodinājums — jaundibinātās Raiņa medaļas piešķiršana. Pati medaļa savā sudraba apveidā māksliniekam tiks pasniegta akadēmijas kopsapulcē.

Ekspozīciju veido lielākoties jaunības gadu darbi, kad Indulis Ranka savu radošo mūžu sāka kā gleznotājs. Un tieši Raiņa dzejā un domā rada spēku savai šaubu un augšanas grūtību māktajai dvēselei. No reižu reizēm pārlasītajām un pārdomātajām "Dagdas skiču burtnīcām" izaugusi glezna "Likteņa varavīksne". Raiņa motīvs spēcīgi skan lielformāta gleznā ar jaunekļa tēlu, ko pavada dzejas rindas:

Aukstā dvēs'le, lepnā dvēs'le,

Ne paļāvības, ne pieticības,

Bez gala vientuļa, bez gala brīva —

Ne mērķa, ne zvaigznes, ne vēlējuma.

Lielo darbu tēlniecībā atspoguļo fotoattēli — skulptūras no Dainu kalna, no tēlniecības dārza Mārupītes krastos un starptautiskiem simpozijiem.

Šādas Zinātņu akadēmijas goda locekļu mākslas izstādes jau kļuvušas par tradīciju. Un atklāj to akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš:

— Mīļais Rankas kungs un mīļā Rankas kundze! Man ir liels prieks atklāt šo izstādi, kas ir jūsu veltījums Rainim. Un sveikt jūs kā pirmo Raiņa balvas laureātu. Pirmo reizi mēs jūs apsveicām Rīgas Latviešu biedrībā, kad noklausījāmies arī jūsu referātu.

Mūsu goda loceklis Gunārs Priede, kurš pašlaik nav te klāt, kādreiz uzrakstīja lugu par to, kā iemācīt mīlēt Raini. Es domāju, ka Indulis Ranka ir viens no tiem cilvēkiem, kam nav jāmāca mīlēt Raini. Viņam Rainis ir viena no Latvijas pamatvērtībām. Šodien šeit, akadēmijas telpās, mēs gūstam unikālu iespēju redzēt Induļa Rankas evolūciju Raiņa zīmē. Induli Ranku mēs pazīstam ar Dainu kalnu, ar Mārupītes parku, ar skulptūrām, kas jau iegājušas Latvijas vēsturē un Latvijas tēlā, bet viņš iesāka ar šīm gleznām un zīmējumiem, kas tapa tūdaļ pēc Raiņa simt gadu jubilejas. Šī ir zināma retrospekcija. Te ir tuvas un tālas noskaņas Raiņa garā — Addio Bella un Aukstā dvēs'le. Arī Raiņa motīvi skulptūrā.

Pievērsīsim uzmanību arī diviem portretiem. Tie ir zīmējumi. Viens ir nesen mūžībā aizgājušais akadēmiķis Edgars Siliņš. Arī viņa vārdā nosaukta balva — par labākajiem darbiem fizikas nozarē. To mēs pirmoreiz esam piešķīruši. Un to nākamajā pilnsapulcē saņems doktore Inta Muzikante. Arī Edgars bija lielas dvēseles cilvēks, filozofs un domātājs, varbūt zināmā mērā Induļa Rankas dvēseles radinieks, kas tāpat domāja pasaules kategorijās. Un blakus ar lielu prieku es redzu ļoti izteiksmīgu profesora Jēkaba Alkšņa portretu. Viņš bija tautas medicīnas pētnieks, mūsu pirmais mediķis akadēmiķis, 1932.gadā ievēlēts par akadēmijas locekli.

Indulis Ranka ir mūsu nacionālā bagātība. Un arī daudzveidis, kā Rainis to saka.

Šodien papriecāsimies par Induļa Rankas darbiem, ieskatīsimies, kā veidojusies viņa māksla no šiem pirmajiem Raiņa garā ieturētajiem gleznojumiem līdz Dainu kalnam.

Latvijas institūta direktori Vairu Vīķi-Freibergu prezidents piesaka kā akadēmijas ārzemju locekli, kas tuvākajā laikā noteikti kļūs par iekšzemes locekli.

Vaira Vīķe-Freiberga

saka:

— Es ļoti priecājos par šo augsto atzinību cilvēkam, kas visu savu mūžu veidojis Latvijas gara attēlu un centies garu iemiesot akmens veidolā. Visai latviskajai gara pasaulei, kas mums nākusi cauri gadsimtiem un ko vārdiskā dzejas formā ir saglabājušas mūsu dainas, Indulis Ranka ir spējis atrast fizisku veidolu, atrast paliekošu formu visstingrākajā un paliekošākajā matērijā — granītā. Tas ir tieši pretēji gaisīgajam vārdam, kas izzūd, tikko tas ir izrunāts vai izdziedāts. Induļa Rankas mūža veikums tātad sasaucas ar darbu, ko darījis Krišjānis Barons un visi tie, kam dārgs Latvijas gars un Latvijas mantojums. Un viņa darbs stāvēs mūžīgi, kamēr vien pastāvēs latviešu tauta.

Elza Radziņa

atceras pirmo tikšanos ar mākslinieku Dainu kalna atklāšanas svētkos un sveic viņu ar tautasdziesmu:

Kalnā kāpu es dziedāt,

Uz akmeņa gavilēt —

Lai trīc visa tautu zeme,

Lai dzird mani bāleliņi!

Imants Ziedonis

meistaru apsveic par viņa neparasto spēku:

— Es vienmēr esmu apbrīnojis tēlniekus, kas strādā ar šīm lielajām akmens masām, kā Vaira Vīķe–Freiberga teica, — ar šo paliekošāko matēriju. Man liekas, ka visi akmens meistari ir kaut kādi mistiķi. Kā viņi tiek galā ar to akmens masu! Protams, tur ir Ņūtona fizika un viss pārējais, tur strādā sviras... Bet mani pārsteidz, kā viņi māk tik viegli, vienpersonīgi tikt ar akmeni galā. Man tas vienmēr atgādinājis ēģiptiešu piramīdas vai inku mākslu — kā viņi prot salikt tos akmeņus kopā, kā viņi tos paceļ. Es domāju, to var tikai tie cilvēki, kam ir liels gara spēks. Nekad es nevarētu salīdzināt akmeņkaļa darbu ar to, ko dara, piemēram, akvarelists.

Indulis Ranka

pateicas par pagodinājumu būt zinātnieku vidū un izstādīt te savus darbus:

— Tas gan neko nesver, bet man tas patiesībā ir pats svarīgākais, ka varu pateikt paldies. Pasacīt paldies, ka esmu atmodināts ar Zinātņu akadēmijas uzaicinājumu iespert te reizi pa reizei savu kāju un kaut kā arī piedalīties. Esmu sapratis, ka man jāizturas pret to nopietni. Darba ziņā un sadzīviski es tik daudz te iegūstu, klausoties zinātnieku sakārtotās domas, to sakārtotību, kas ir pavisam citādi, nekā es no agras jaunības kā mākslinieks esmu pieradis. Es jūtos ļoti dziļi apbagātināts.

Ar šo izstādi pamodināta mana rainiskā jaunība, man to izdevies parādīt. Esmu par to ļoti, ļoti dziļi pateicīgs. Tas nekad nebūtu varējis notikt, ja akadēmijas vadība un visvairāk profesors Stradiņš nebūtu izvilinājuši mani laukā no darbnīcas. Un darbus es esmu izcēlis laukā no noliktavām, var teikt, pažobelēm, kur nu kurš bija nobāzts. Jo tā nu tas ir — man nākusi ticība. Un es, var teikt, jau pensijas gados esmu varējis vilkt ārā cerības gadu darbus. Un izrādās, tam ir kāda loģiska sakarība. Es pats to nemaz nebūtu varējis zināt un iedomāties, tas tikai nozīmē, ka ir zinātnieka prāts un skatiens, ir vispatverošs skatiens.

Ļoti gribētos, ka es tiešām varētu skatīties pāri pasaulei un, nepametot mūsu pašu nepieciešamību un vajadzību, nebūt sīki provinciāls. Pacelties pāri, lai varētu aptvert zemeslodi. Bet kā to izdarīt — tas ir jautājums.

Darbus es nekomentēšu. Skatieties un netiesājiet pārāk bargi! Gleznas nav nākušas no kādiem konkursiem. Tikai pāris bijušas kaut kur izstādītas. Nākotnē varbūt kaut kur izstādīšu — Arhitektu nams ir mani uzaicinājis. Varbūt Mākslas dienās sarīkošu kādu izstādi saistībā ar saņemto pagodinājumu — Raiņa balvu.

Induļa Rankas

(centrā) lielajā dienā profesors Jānis Stradiņš sveic mākslinieku un mākslinieka dzīvesbiedri Māru Ranku

Izstādes atklāšanā: akadēmijas locekļi Imants Ziedonis, Vaira Vīķe–Freiberga, Oskars Gerts un Andris Buiķis Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Akadēmiķi Jēkabs Alkšnis un Edgars Siliņš portretos

Raiņa motīvs:

Gada tirgus galā,

Jāņem teltis kopā,

Manu raibu bilžu galdu

Apgāž grāvī nāve.

Ko vairs augšā ņemu,

Ko vairs tālāk vedu,

Nav man cita gada tirga,

Citu raibu bilžu.