Kultūras ministre Karina Pētersone:

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Runa konferencē "Tautas māksla — pieredze un perspektīvas nākotnes sabiedrībā" Rīgas Kongresu namā 1999.gada 3.februārī

Atļaujiet pateikties konferences organizatoriem — E.Melngaiļa Tautas mākslas centram — par to, ka tas aicinājis mūs visus kopā, lai runātu par tik interesantu, vēl par maz pētītu un apzinātu tēmu.

Godātie, konferences dalībnieki, pārstāvji no Latvijas pašvaldībām, kultūras iestāžu darbinieki, kolektīvu vadītāji, viesi!

Mēs, latvieši, pamatoti lepojamies ar savu tautas mākslu, mums patīk dziedāt, dejot, muzicēt, mēs esam radoša tauta. Konferences programma liecina, ka šo pieredzē un tautas mentalitātē sakņoto pamatu mēs šoreiz mēģināsim aplūkot ar pētniecisku "aci". Man ir liels prieks, ka referentu vidū ir Latvijas Zinātņu akadēmijas, Ekonomikas institūta, Latvijas Universitātes, Filozofijas un Socioloģijas institūta pārstāvji, pazīstami kultūras un mākslas darbinieki.

Esmu domājusi par to, kāda loma mūsu kopējā kultūrsituācijā un kultūrainā ir tieši tautas mākslai. Un atbildi formulēt man laikam palīdzēja laikraksta "Bizness&Baltija" korespondenta aizvakar uzdotais jautājums: vai, jūsuprāt, Latvijas kultūra ir tilts starp Austrumu un Rietumu kultūru, vai tā ir kā norobežojoša siena starp Eiropas Savienību un Krieviju nākotnē. Un man bija nopietni iebildumi pret relatīvismu, kas ir šī jautājuma būtībā. Tas ir bīstams formulējums. Latviešu kultūra nav nedz tilts, nedz siena. Manuprāt, tā ir suverēna, unikāla, identa pati sev, nav pakārtojama kādām robežsituācijām, kaut arī veidojusies konkrētos vēsturiskos apstākļos un citu kultūru ievērojamā ietekmē. Un tieši šīs patības ziņā tautas mākslai ir vislielākā loma.

Kas ir svarīgi, domājot par tautas mākslu un valsts kultūrpolitiku? Valsts kultūrpolitikā, kas materializējas kā definēts valsts atbalsts kultūrai likumu un finansējuma formā, svarīgi saglabāt atbilstošu proporciju un līdzsvaru starp visu to, kas veido mūsu vēsturisko mantojumu, un kultūras dzīvo procesu. Tādu līdzsvaru, kas nodrošina attīstību. Un šāda līdzsvara meklējumi attiecināmi tiklab uz profesionālās mākslas nozarēm, kā uz tautas mākslu.

Runājot par tautas mākslu, nevar nerunāt par Dziesmu svētkiem kā tautas mākslas un kultūras procesa neatņemamu redzamāko un skaistāko sastāvdaļu. Arī tagad mēs vēl zināmā mērā esam pagājušās vasaras emocionālajā iespaidā un arī šodien mēs šeit gatavojamies iezīmēt nākamā gadsimta Dziesmu svētku aprises. Svētku, kuros jau 2001.gadā — Rīgas astoņsimtgades gadā, mēs apliecināsim sevi kā augstas kultūras tautu, svētkus, kas nākamajā gadsimtā arvien spilgtāk un spēcīgāk vēstīs pasaulei par Latviju, par mūsu tautu un kultūras tradīcijām.

Tradīciju, kas pagājušajā gadsimtā radusies Eiropā, dzīvojusi, attīstījusies un noturējusies Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, arī šo tautu mītnes zemēs trimdā, tagad mēs atdodam Eiropai — Baltijas valstu un Ziemeļvalstu Dziesmu svētku veidolā. Tas rada gandarījumu un lepnumu, un tā ir atbildība.

Tautas mākslu varētu uzlūkot arī kā indikatoru, kas liecina par sabiedrības vitalitāti, radošo potenciālu un parāda arī mūsu kultūras procesu vājākos posmus. Un tādi, protams, ir. Valdības deklarācijā jau minēts tas, ka nepieciešams tālāk pilnveidot kultūras likumdošanas bāzi, nostiprināt reģionu kultūrvidi, izvērst kultūrizglītību un arī tālākizglītību. Ir jāveido mūsdienīga kultūras administratoru un mākslas menedžeru sistēma. Pārāk lēni notiek piemērošanās jaukto finansēšanas principu izmantošanai, arī kultūras industrijas un tirgus ekonomikas iemaņu apgūšana, nepietiek profesionālu darbinieku daudzās kultūras nozarēs, sevišķi tautas mūzikā, nepietiek speciālistu, kas pētītu, piemēram, kultūras antropoloģijas un etnomuzikoloģijas jautājumus.

Godātie konferences dalībnieki!

Domāju, ka, vērīgi ieklausoties runātājos un darba grupās diskutējot par konkrētiem tematiem, mēs katrs spēsim ne tikai skaidrāk apzināties stāvokli savas darbības jomā, bet arī gūsim ierosmi turpmākajam darbam. Cerams, ka mēs neieslīgsim tikai konkrētu praktisku jautājumu risināšanā, bet pratīsim tautas mākslu skatīt daudz plašākā kontekstā, nenorobežojoties ne no pagātnē gūtās pieredzes, ne no mūsdienīgās zinātniskās domas, ne mūsdienu profesionālās mākslas sasniegumiem kā Latvijā, tā arī citur Baltijā, Eiropā.

Un aicinu Kurpnieka kungu, runājot par tematu "Valsts un tautas mākslas procesi mūsdienās", neaizmirst, ka "valsts" šajā kontekstā ir Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrs.

Lai ražīgas šīs dienas visiem klātesošajiem un arī tiem, kas vēl ceļā! Arī no mūsu prasmes un mērķtiecīgas darbības šodien ir atkarīga tautas mākslas loma un vieta nākotnes sabiedrībā.

Plašāk par konferenci — 5.lpp.