Papildus 1.lpp.

informācijai

Uz Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra rīkoto konferenci par tautas mākslas attīstības tendencēm un nākotnes perspektīvām pulcējušies kultūras dzīves vadītāji un tautas mākslas tradīciju kopēji no visiem Latvijas novadiem. Gaišā dzīvi un attīstību apliecinošā noskaņā sarunu ievadīja folkloras kopa "Grodi", liekot kultūras ministrei Karinai Pētersonei atcerēties aizvadīto vasaru Vispasaules izstādē Lisabonā, kur "Grodu" ritmos ar mirdzošām acīm dejojuši arī spāņu, portugāļu, itāliešu un franču jaunieši.

Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece filoloģijas doktore Elga Freiberga ar savu referātu "Nacionālā identitāte un tautas māksla" izraisīja domu apmaiņu un pat viedokļu sadursmes par tādiem jēdzieniem kā nacionālā un etniskā identitāte. Viņa atzīmēja, ka tautas māksla tradicionāli tiek saistīta ar nacionālo identitāti, ir tās sargātāja un izteicēja. Mūsdienu pasaulē ar vārdu "nacionāls" netiek domāta tikai etniskā, bet arī valstiskā piederība. Tādējādi nākas paplašināt arī tautas mākslas izpratni, jo latviskā māksla ir saistāma ar etnisko identitāti.

Tautas mākslas nozīme ir plaša, tādēļ ir svarīgas robežas, kurās saskatāma atšķirība starp profesionālo un tautas mākslu. Tautas māksla kā etniskās identitātes nesēja ir novietojama savdabās laika un telpas krustcelēs. Tā ir vairāk telpas māksla, kas saistīta ar mājas sajūtu.

Tautas māksla kā etniskās identitātes izteicēja ir atšķirības uzturētāja modernajā kultūrā. Tā ir pretstats masu kultūrai, tāpēc šis demokrātiskais mākslinieciskās nodarbes veids ir sargājams no pārvēršanās masu kultūrā.

Par Dziesmu svētkiem kā kulturoloģisku fenomenu runāja komponists Pauls Dambis. Viņš uzsvēra, ka Dziesmu svētki ir saite pagātnes garīgajam mantojumam ar mūsdienu kultūras realitātēm. Reizē tie ir nacionālās identitātes vektors, latviskā tēla veidotāji pasaulē.

Sakarā ar politiski ekonomisko paradigmu maiņu lielu nozīmi iegūst seno tradīciju sasaiste ar mūsdienām. Diemžēl arī Latvijā 90. gados vērojama apgrieztā kultūras piramīda. Proti, profesionālā māksla, kam vajadzētu atrasties piramīdas virsotnē un pozitīvi ietekmēt gan vidusdaļu, kur atrodas arī Dziesmu svētku tradīcija, gan apakšā esošo plato masu kultūras slāni, tagad atrodas pašā apakšā, bet masu kultūras slānis pacēlies augšā un kļuvis par dominējošo.

Socioloģiskā un ekonomiskā aspektā tautas kultūras nozīmi reģionālā attīstībā aplūkoja Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore ekonomikas doktore Raita Karnīte. Viņa atgādināja, ka zinātnes un tehnikas progress pēdējā desmitgadē ir radījis tādu cilvēces attīstības gaitu, kas robežojas ar nevadāmu attīstību, neparedzamām pārmaiņām, lielas sabiedrības daļas izstumtību, paaugstinātu sociālo spriedzi. Meklējot atsvaru šai dominancei, sabiedrība ir nonākusi pie nepieciešamības pārskatīt un palielināt kultūras lomu sabiedrībā, uzticot tai līdz šim neparastus uzdevumus — jaunu darba vietu radīšanu, darba spēka kvalitātes paaugstināšanu, reģionālās attīstības atšķirību izlīdzināšanu. Šo uzdevumu veikšanā nozīmīgas ir visas kultūras izpausmes formas, bet visvairāk tautas jeb tradicionālā kultūra — masveidīgākā, demokrātiskākā un visvairāk decentralizētā kultūras izpausmes forma, kas nodrošina vislielāko sabiedrības līdzdalību.

Latvijā pēc valsts statistikas datiem ir 607 kultūras un tautas nami. Šajās kultūras iestādēs darbojas 3644 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, kas apvieno 66,4 tūkstošus dalībnieku. Nosacīti, un tomēr, tautas kultūras izpausmes formai var pieskaitīt arī 32 Latvijā darbojošos amatieru teātrus. Minētie skaitļi liecina par tautas kultūras masveidību Latvijā.

Tautas kultūras humanitāro nozīmi vislabāk var novērtēt kultūras lietu speciālisti. Tautas kultūra ir arī nozīmīgs ekonomiskās attīstības veicināšanas faktors. Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā veiktie aprēķini liecina, ka tieši tautas kultūra dod vislielāko multiplikatīvo efektu, kas izpaužas ekonomiskās aktivitātes paaugstināšanā, jaunu darba vietu radīšanā un papildu līdzekļu iesaistīšanā tautsaimnieciskajā apritē.

Par tradicionālās kultūras un amatiermākslas vietu mūsdienu kultūrā referēja Zaiga Sneibe, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece. Finansiāli atbalstot tradicionālās kultūras un amatiermākslas kolektīvu darbību, pienācīgi jānovērtē multiplikatīvais efekts, ko dod šīs aktivitātes ne tikai kā piedalīšanās mākslas procesā, bet īpaši vides psiholoģiskā klimata uzlabošanā, lokālās pašapziņas celšanā, dažādu sociālo grupu un sabiedrības slāņu integrācijas procesā. Būtībā finansiālo ieguldījumu tradicionālās kultūras un amatiermākslas attīstībā var pielīdzināt ieguldījumam tautas labklājības sfērā.

Etniskās kultūras dzīvē līdzās ierastajām organizatoriskajām formām — dažādu paaudžu folkloras kolektīvu un lietišķās mākslas studiju darbībā jāveicina jaunu, kompleksu darbības formu veidošanās, kas būtu vērsta uz plašāka sabiedrības loka iesaistīšanu. Kaimiņvalstu pieredze liecina par lokālu folkloras jeb etniskās kultūras klubu darbības perspektīvu arī Latvijā. Šādu klubu pasākumi jūtami bagātinātu vietējās kultūras norises, dodot iespēju apgūt tradicionālo kultūru dažādu vecumu, sociālo grupu, tautību iedzīvotājiem.

Latvijas valsts un tradicionālās kultūras attiecību starptautisko fonu raksturo UNESCO 1989. gada "Rekomendācijas par tradicionālās kultūras un folkloras aizsardzību". Latvija kā UNESCO dalībvalsts ir aicināta aktīvi un mērķtiecīgi darboties savas tautas tradicionālās kultūras saglabāšanā, aizsardzībā un attīstīšanā.

E.Melngaiļa Tautas mākslas centra vadītājs Jānis Kurpnieks referēja par valsts lomu tautas mākslas procesos. Viņš īpaši atzīmēja, ka tautas mākslai piemīt audzinoša funkcija, un tā cilvēku pilnveido visa mūža garumā, — sākot ar bērnudārzu un skolu un turpinoties tautas mākslas kolektīvos — koros, deju kolektīvos, ansambļos, studijās. Tā ir nozīmīgs faktors sabiedrības kvalitātes veidošanā.

Mūsu valstī tautas māksla galvenokārt ir pašvaldību aprūpē. To nosaka likums "Par pašvaldībām". Likumā noteiktā kultūras funkcija rajonu pašvaldībām, kas nav formulēta kā pamatfunkcija, ir daudzu problēmu cēlonis ar tālejošām negatīvām sekām. Rajonu funkcija kultūrā, tātad arī tautas mākslas procesu nodrošināšanā, pašlaik ir labas gribas, nevis juridiski nostiprinātas valstiskas atbildības izpausme.

Galvenie ar tautas mākslu saistītie infrastruktūras objekti ir pašvaldību tautas nami un kultūras nami. 90,5 procenti tautas mākslas kolektīvu darbojas tautas namos vai kultūras namos. Visā struktūrā iztrūkst vidusposma — rajona institūcijas tautas namu metodiskās darbības koordinācijai, profesionālās tālākizglītības nodrošināšanai.

XXII Vispārējie latviešu Dziesmu un XII Deju svētki bija konkrēta valsts kultūrpolitikas izpausme, kas apliecināja tautas mākslu kā procesu. Katru gadu starp svētkiem notiek dažādas tautas mākslas norises, kas nodrošina šo procesu.

Tagad, kad mēs sevi apliecinām Eiropai, tautas māksla ir tā sfēra, kas demonstrē mūsu kultūras savdabību, dziļās saknes, unikālo kultūras mantojumu.

Visu tautas mākslas procesu pamatā ir kultūrizglītības sistēma, ar kuru valsts vistiešāk ietekmē tautas mākslas procesus. Kultūrizglītības sistēmas attīstība jābalsta kultūras procesu analīzē, jāpaplašina tautas mākslas attīstības nodrošināšanai nepieciešamo speciālistu sagatavošana augstākajās mācību iestādēs, sevišķi Latvijas reģionos.

Īpaši būtu uzteicama konferences labā organizācija, sākot ar laikus sagatavotajām referātu tēzēm un citiem darba materiāliem un beidzot ar naktsmājām tālumniekiem un sarīkojumu koncertzālē "Ave Sol", ar kuru vainagojās konferences pirmā darba diena.

Šodien, 4. februārī, konference turpina darbu sekcijās — par folkloras attīstības tendencēm, par latviešu horeogrāfiju Deju svētku kontekstā, par personību un mūziku un citiem tautas mākslas problēmu lokiem.

Šīsdienas numurā — kultūras ministres Karinas Pētersones runa, konferenci atklājot. Redakcijas rīcībā ir arī vairāki referāti, kas tiek gatavoti publicēšanai.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Latvijas Kultūras fonds

Valdes sēdes protokola Nr.1 izraksts

LKF 1999. gada stipendiāti humanitārajās zinātnēs

1. Arnis Altens: "Džuan-dzi" atsevišķu nodaļu tulkojums

2. Vilnis Auziņš: "Latvijas fotogrāfija 1980. — 2000.g."

3. Irēna Bužinska: "Gustavs Klucis. Valdemārs Matvejs" —

izstādes un zinātnisko katalogu sagatavošana

4. Lilija Dzene, Guna Zeltiņa: Monogrāfija "20.gadsimta teātra režija.

Latvija — Rietumeiropa — ASV" 1.sējums

5. Arturs Hansons: Antiohijas Ignātija vēstuļu bilingvistiska,

komentēta izdevuma sagatavošana

6. Ušangs Sahlthucišvili: "Latviešu — gruzīnu sarunvalodas vārdnīca"

7. Vija Strupule, Ināra Heinrihsone: "Rīdznieka dzīvoklis cauri gadu simtiem"

8. Raitis Šmits: Mediju telpa/akustiskā telpa

9. Māris Vecvagars: "Sengrieķu — latviešu īpašvārdu transkriptīvā vārdnīca"

10. Vaida Villeruša: Grāmata "Gājums II"

Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs P.Bankovskis