Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Andrejs Judins. Par neslavas celšanu masu saziņas līdzekļos

2009.gadā 19.novembrī Saeima, izdarot grozījumus Krimināllikumā (KL), izslēdza no tā 158.pantu, kas paredzēja atbildību par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Tas tomēr nenozīmē minētā nodarījuma dekriminalizāciju, jo vienlaikus tika grozīts arī KL 157.pants, papildinot to ar otro daļu un paredzot tajā atbildību par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Redakcionāli šo tiesību normu dispozīcijas atšķiras, tomēr tas nav saistīts ar jaunu izpratni par neslavas celšanu, ko likumdevējs būtu vēlējies atspoguļot Krimināllikumā, bet gan ar goda aizskaršanas dekriminalizāciju. Pieņemot 1998.gadā Krimināllikumu, likumdevējs nav veidojis 156. un 157.pantā goda aizskaršanas un neslavas celšanas kvalificētos sastāvus, bet 158.pantā paredzējis atbildību par tīšu goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Dekriminalizējot goda aizskaršanu, tika nolemts neveidot neslavas celšanas kvalificētajam sastāvam atsevišķu pantu, bet paredzēt atbildību par šo nodarījumu KL 157.panta otrajā daļā.

• Martins Osis. Lietas izskatīšanas atlikšana civilprocesā

Civilprocesā ir būtiski savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības vai likumiskās intereses aizsargāt iespējami ātri un efektīvi. Neraugoties uz šādu nepieciešamību, visai bieži rodas apstākļi, kuros lietas izskatīšana noris nepietiekami ātri vai tā tiek apzināti vilcināta. Saprotams, ka Civilprocesa likuma (CPL) 23.nodaļas regulējums nav vienīgais aspekts, kas tiesvedībā esošo lietu izskatīšanu paildzina, bet civilprocesuālajā ekonomijā arī šīs nodaļas normām ir sava loma. Rakstā aplūkots lietas izskatīšanas atlikšanas institūts civilprocesā, tā iespējamās nepilnības, nepieciešamie uzlabojumi, kā arī piemērošanas aspekti. Par mērķi, veidojot šo apskatu, izvirzīta vēlme turpināt diskusiju par tiesvedības efektivitātes jautājumiem, kas īpaši šobrīd, kad tiesās esošo lietu skaits ir ievērojams, ir nepieciešami.

• Zane Bule. Mazā sabiedrība ar ierobežotu atbildību

2010.gada 1.maijā spēkā stājās grozījumi Komerclikumā (KCL), ar kuriem cita starpā KCL nostiprināta iespēja dibināt t.s. viena lata sabiedrību ar ierobežotu atbildību. KCL 185.1 panta pirmā daļa paredz, ka sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) pamatkapitāla apmērs var tikt noteikts mazāks par KCL 185.pantā noteikto minimālo SIA pamatkapitāla lielumu – 2000 latiem. Tas nozīmē, ka minimālais SIA pamatkapitāls turpmāk varēs būt tikai viens lats. No mazo uzņēmēju skatu punkta šis likumdevēja solis vērtējams pozitīvi: bieži šo personu ieceres netika realizētas, jo dibināmajā SIA vajadzēja ieguldīt pamatkapitālu 2000 latu apmērā, kā arī segt ar SIA reģistrēšanu saistītos administratīvos izdevumus. Tomēr izskan bažas, ka vienlaikus ar iespēju nodibināt SIA ar tik simbolisku minimālā pamatkapitāla lielumu pieaugs maksātnespēju un likvidāciju skaits, tiesu noslogotība, kā arī kreditoru krāpšana. Viena lata SIA ieviešana Latvijā tika pat nodēvēta par “atkārtotu kāpšanu uz grābekļa”.

• Rada Matjušina. Noraidījums tiesai objektivitātes trūkuma gadījumā

Satversmes 92.pants noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Šāds konstitucionālais regulējums atbilst vispārējiem starptautiskiem regulējumiem. Gandrīz visi starptautiskie tiesību akti un Latvijas tiesību akti skaidri nosaka, ka, vēršoties tiesā savu tiesību aizsardzībai, katram cilvēkam ir tiesības uz taisnīgu un atklātu tiesas izskatīšanu, tiesu spriež kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas ir izveidota uz likuma pamata. ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14.pantā ir noteikts, ka “visas personas ir vienlīdzīgas tiesas un tribunāla priekšā”, turklāt “katram ir tiesības, ja tiek izskatīta jebkura viņam uzrādītā kriminālapsūdzība vai noteiktas viņa tiesības un pienākumi kādā civilprocesā, uz to, lai lietu taisnīgi un publiski izskatītu kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas izveidota saskaņā ar likumu”. Cilvēktiesību komiteja viennozīmīgi atzinusi, ka “tiesības uz izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā ir absolūtas tiesības, kam nevar būt izņēmumu”.

“Jurista Vārda” redakcija