Dzintars Ābiķis, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, — trešdien, 3.februārī, "Latvijas Vēstnesim"

Dzintars Ābiķis dzimis 1952.gadā Ventspilī, kur arī beidzis Ventspils 1.vidusskolu. Absolvējis LVU Ģeogrāfijas fakultāti. Pēc tam strādājis pedagoģiskā darbā, bet Atmodas laikā vadījis Tautas frontes izglītības komiteju. Kopš 1990.gada maija visu laiku bijis parlamenta deputāts — gan Augstākās padomes, gan 5., 6. un 7. Saeimas. Galvenokārt nodarbojies ar izglītības, kultūras un zinātnes jautājumiem. Vienlaik bijis Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs. Bijis Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs arī 6.Saeimas laikā, lai gan pats uzskata, ka uz to amatu varētu pretendēt arī daudz cienīgāks kandidāts.

— Kā jūs raksturotu pašreizējo Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sastāvu no profesionalitātes un darba pieredzes viedokļa ?

— Patlaban komisijā ir desmit deputātu. Tajā darbojas arī Raimonds Pauls no Jaunās partijas — komisijas priekšsēdētāja biedrs, Jakovs Pliners no frakcijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" — komisijas sekretārs, Aleksandrs Bartaševičs (PCTVL), Helēna Demakova (Tautas partijas frakcija), Jānis Esta (TP), Silva Golde (TP), Aida Prēdele (apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija), Monika Zīle ("Latvijas ceļš") un Osvalds Zvejsalnieks (Latvijas Sociāldemokrātu apvienība).

Runājot par kompetenci, jāsaka, ka salīdzinājumā ar šīs komisijas sastāvu sestās Saeimas laikā šoreiz ir vairāk izglītības darbinieku. Agrāk pārsvarā bija kultūras darbinieki. Vismaz puse komisijas locekļu iepriekš ir bijuši saistīti ar izglītības sistēmu. Jānis Esta ir strādājis par mūzikas skolas direktoru, bet Osvalds Zvejsalnieks — par mākslas skolas vadītāju. Tāpat Jakovs Pliners ir bijis skolas direktors, Silva Golde — skolu valdes priekšsēdētāja. Es pats arī savu laiku esmu bijis saistīts ar pedagoģisko darbu.

Protams, ir žēl, ka neviens no augstskolu pasniedzējiem vai zinātniekiem, kas ievēlēti šajā Saeimā, nav pieteicies kļūt par Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekli. Diemžēl šī komisija deputātu vidū nepavisam netika uzskatīta par vienu no tām prestižākajām. Piemēram, Ārlietu komisija vai Eiropas lietu komisija skaitās prestižāka, jo tās locekļiem ir iespējas doties ārzemju komandējumos un it kā citas priekšrocības. Mūsu komisijā faktiski nav neviena pārstāvja no zinātnieku aprindām. Bet tur jau laikam neko nevar darīt.

— Kā liecina pats komisijas nosaukums, tās pārziņā ir tās jomas — izglītība, kultūra un zinātne. Kurai no tām komisijas ikdienas darbā iznāk vairāk pievērsties?

— Pašlaik neapšaubāmi uzmanības centrā ir izglītības jautājumi. Jo kultūras laukā jau iepriekšējās Saeimas laikā tika pieņemti diezgan daudzi likumi — par bibliotēkām, par muzejiem, par kultūras institūcijām, par kultūrkapitālu. Savukārt šajā Saeimā mums ir palikušas, ja tā var teikt, no iepriekšējās Saeimas pārmantotās "astes". Mums ir jāturpina tas iesāktais darbs pie izglītības likumu paketes, kas acīmredzot nekad nebeigsies. Sestās Saeimas darba pēdējā mēnesī pieņēma Izglītības likumu, kam ir tā sauktā jumta likuma nozīme. Tagad mums darba kārtībā ir vispārējās izglītības likums, profesionālās izglītības likums un pieaugušo izglītības likums, turklāt attiecīgie grozījumi jāizdara Augstskolu likumā — atbilstoši jumta likuma nostādnēm. Tātad pašlaik mēs visvairāk strādājam pie šīs likumprojektu paketes.

Protams, liela uzmanība tiek veltīta arī valodas likumam. Šobrīd komisijā likumprojektu gatavojam otrajam lasījumam Saeimas plenārsēdē.

Bet šomēnēs, dabiski, visvairāk nodarbojamies ar valsts budžeta likuma lietām. Tas, manuprāt, izglītībai, kultūrai un zinātnei ir visvarīgākais likums. Kā jau parasti, nauda šīm nozarēm ir krietni par maz. Šāda situācija atkārtojas katru gadu. Bet tagad jāņem vērā arī tas, ka ir pieņemts jaunais Izglītības likums, kas paredz zināmas nostādnes izglītības finansējumā. Diemžēl valdība no tām ir atkāpusies, un tagad komisijas mēģina likumā iekļautās pozīcijas saglabāt. Jāsaka, iet diezgan smagi. Piemēram, valdība ignorē faktu, ka likumā paredzēta piecus un sešus gadus veco bērnu obligātā sagatavošana skolai. Līdz ar to budžetā vajadzīgas mērķdotācijas pirmsskolas mācībiestāžu pedagogu atalgojumam. Ja jau valsts kaut ko pasludina par obligātu, valstij jāgarantē arī atbilstīga apjoma finansējums. Pagaidām divi valdības ierosinājumi atcelt dažas Izglītības likuma normas nav guvuši Saeimas vairākuma atbalstu. Bet redzēsim, kā būs tālāk.

Pēc manām un citu komisijas locekļu domām, budžeta projektā ir vēl citas diezgan neizprotamas vietas. Piemēram, mums tagad augstskolās ir valsts profesori, bet nauda viņu atalgojumam atvēlēta tikai uz pusmēnesi. Kad jautājām finansu ministram, kas notiks turpmāk, sekoja atbilde, ka pēc pusmēneša augstskolas varētu balstīties uz savām iekšējām rezervēm. Kur ir tās iekšējās rezerves?

Tā nu tagad izmisīgi cenšamies rast papildu avotus izglītības, kutūras un zinātnes finansējumam no budžeta līdzekļiem. Bet, saprotams, tikai atņemot no citām sfērām, ir iespējams iegūt papildu asignējumus. Mēs nemitīgi saņemam ļoti daudzus priekšlikumus no dažādām sabiedriskajām organizācijām un valsts institūcijām, īpaši no izglītības, kultūras un zinātnes darbinieku arodbiedrībām. Visu laiku nākas izsvērt, kuras būtu tās neatliekamās vajadzības, kam piešķirama papildu naudiņa. Man nav ilūziju, ka mums daudz ko izdosies panākt. Bet arī katrs mazumiņš liekas būtisks. Kā zināms, izglītības un kultūras, un zinātnes darbinieki taču katru latiņu savās rokās apgroza, pirms to izlieto. Tāda nu ir dzīves īstenība.