“Lai uzņemamies atbildību par Latvijas nākotni – Latvijas garīgo un arī laicīgo atdzimšanu!”

Rīgas arhidiecēzes arhibīskapa metropolīta ingresa reizē, 2010.gada 21.augustā – pārņemot Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhidiecēzes vadību

Romas katoļu Baznīcas jaunais Latvijas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs svinīgā ordinācijas dievkalpojuma laikā Rīgas Doma baznīcā 2010.gada 8.augustā Foto: Valda Kalniņa, A.F.I.

Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs — atklātā vēstulē Latvijas katoļiem un sabiedrībai

Ar šo vēršos pie jums un pateicos par man parādīto uzticību, kā arī saku paldies tiem, kuri man ir veltījuši kritiskus vārdus. Mana galvenā prioritāte šajā jaunajā un atbildīgajā amatā ir Latvijas garīgā atmoda un atdzimšana. Pakāpeniski pārņemot jaunos pienākumus, man šobrīd ir svarīgi apzināt izaicinājumus un problēmas, ar kurām saskaras ikviens sabiedrības loceklis. Taču jau tagad vēlos uzsvērt, ka mans darbs būs veltīts Dievam un Latvijas sabiedrībai, jo Baznīcas misija ir sludināt Labo Vēsti un kalpot cilvēkiem – ikvienam no jums.

Esmu pārliecināts, ka mūsu tautā ir milzīgs potenciāls, kurš līdz šim nav ticis pienācīgi novērtēts un izmantots. Tas ir labestības, solidaritātes, godīguma un atbildības vienam par otru potenciāls, kas latviešiem un tiem, kuri dzīvo Latvijā un kuru sirdis deg par Latviju, ir bijis raksturīgs visos laikos.

Manas stratēģiskās prioritātes būs atvērts un cieņpilns dialogs ar sabiedrību, starpkonfesionālās sadarbības veicināšana, kā arī mīlestības un vienotības saišu stiprināšana Katoliskās Baznīcas iekšienē. Turklāt šobrīd ir ļoti svarīgi pievērsties dažu svarīgu Baznīcas dokumentu izdošanai, kuros izteiktas tās galvenās nostādnes mūsdienu pasaulē un kas sniedz Evaņģēlijā sakņotu atbildi 21.gadsimta izaicinājumiem.  

Kristīgās baznīcas misija ir atbalstīt ģimenes, jo tas ir pavards, pie kura dzimst tuvākmīlestība. Tieši ģimene ir tā vieta, kur cilvēkā dzimst un nostiprinās garīgās, morālās un patriotiskās pamatvērtības. Es jūtu līdzi arī tiem vecākiem, kuriem ir grūtības pieņemt savu bērnu citādo seksuālo orientāciju, jo apzinos, ka bieži vien arī ģimenes un tuvinieki šos cilvēkus izslēdz no sava loka. Cilvēkam ir jātiek pieņemtam un akceptētam neatkarīgi no viņa seksuālās orientācijas, taču tas nenozīmē, ka tiek akceptēta viņa iekšējā nesakārtotība. Baznīca nav homoseksuālistu ienaidnieks, gluži pretēji, tā piedāvā viņiem iespēju saņemt piedošanu un sakārtot savu dvēseli.

Pieskaroties tik sāpīgam jautājumam kā pedofilija, kas satraucis un samulsinājis cilvēku sirdis un prātus visā pasaulē, vēlos uzsvērt, ka tas ir atbaidošs noziegums. Šobrīd manā rīcībā nav ziņu par to, ka katoļu garīdznieki Latvijā seksuāli izmantotu bērnus. Ja man kļūs zināms, ka Baznīcā Latvijā kas tāds ir noticis, tad es rīkošos saskaņā ar valsts un Baznīcas likumiem.

Es redzu, ka Latvijai un visai pasaulei šis ir grūts laiks gan garīgā, gan ekonomiskā ziņā, taču aicinu veidot konstruktīvu dialogu, meklējot kopīgo vērtību platformu. Tādā veidā mēs palīdzēsim viens otram atjaunot mūsu vērtības apziņu, kas ir tikusi iedragāta gan totalitārisma gados, gan arī vēlākajā drudžainās un sasteigtās privatizācijas posmā un pašreizējās krīzes laikā.

Turklāt galvenais līdzeklis ierakstīts mūsu Valsts himnā: Dievs, svētī Latviju. Šī lūgšana bieži vien tiek formāli izteikta valsts svētku reizē, tomēr tā ir sauciens, kas raisās no Latvijas sirds. Es aicinu jūs visus lūgties par mūsu valsti un par tās garīgo atdzimšanu.

Pēc publikācijas portālā www.catholic.lv, 25.06.2010., 10.33.

Ivars Kupcis, Inga Reča. “Svētdienas Rīts”: 10.07.2010, nr.10.

Pārpublikācija ar “Svētdienas Rīta” redakcijas atļauju

Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs — intervijā laikrakstam “Svētdienas Rīts”

Jautājums: 19.jūnijā tapa zināms, ka pāvests Benedikts XVI jūs ir nominējis par nākamo Rīgas arhibīskapu metropolītu Latvijas Romas katoļu baznīcā. Vai šis lēmums jums bija jaunums vai arī jaunā bīskapa izraudzīšanās norisinājās pietiekami ilgi? Un vai tas notiek Latvijā, vai tomēr bīskapu izraugās pāvests?

Zbigņevs Stankevičs: Man tas bija pārsteigums, ko uzzināju 16.jūnijā, kad nuncijs man pasniedza nominācijas rakstu. Pirms tam viņš teica, ka vēlas ar mani runāt, un lūdza satikšanos. Viņš mani ieveda kapelā, iedeva vēstuli un izgāja ārā. Izlasīju vēstuli, un mana sirds izkusa. Es vienkārši apstulbu... Savā sirdī man bija tāda nojausma, ka es varētu būt viens no kandidātiem, bet šis process notiek ļoti neuzkrītoši. Aptaujas notiek arī uz vietas. Saskaņā ar kanonisko likumu kodeksu, vietējais bīskaps izrauga trīs no savējiem, bet to viņš dara savā sirdī. Pēc tam bīskaps iesniedz nuncijam šo trīs kandidātu vārdus un tālāk ir nuncija kompetencē pētīt, kurš ir īstais. Pāvests var no kandidātiem arī nevienu nepieņemt. Kā pēc kanoniem ir paredzēts, kardināls Jānis Pujats jau 75 gadu vecumā iesniedza atlūgumu, bet pāvests viņam bija teicis – strādā tālāk, bet gatavo sev pēcteci. Kopš tā brīža ir pagājuši četri gadi.

Jautājums: Jūs pārdzīvojāt sajūtas, ko tikai retajam dāvāts piedzīvot – kad esi izraudzīts par baznīcas vadītāju...

Z.Stankevičs: Kad dabūju to rakstu, sākumā man no šoka gribējās raudāt. Tad domāju – ko darīt? Jājautā Kungam, jāgriežas pie Viņa. Tā kā kapelā bija Vissvētākais Sakraments, skatījos uz to un jautāju: “Kungs, ko man darīt?” Tad man nāca atmiņā – tad, kad kardināls iesniedza atlūgumu, es studēju Romā, tāpēc pavadīju viņu pie pāvesta un pēc tam vedu uz lidostu. Es biju lietas kursā un šos beidzamos gadus gandrīz katru dienu biju lūdzies, lai Dievs nuncijam un visiem, kuri ir iesaistīti bīskapa izvēlēšanas procesā, dāvā atpazīšanas dāvanu un skaidrību, kurš ir īstais kandidāts. Lai tas būtu Svētā Gara svaidīts cilvēks, lai viņš būtu savā vietā un izdarītu to, ko Dievs no viņa gaida. Manā sirdī radās jautājums: “Vai tu tici, ka tā ir atbilde uz tavu lūgšanu? Un vai tu uzticies, ka Es runāju caur baznīcu?” Kad es to sapratu, tad vairs nebija ko teikt un es sacīju: “Jā.” Tūlīt to arī pateicu nuncijam. Pašrocīgi man bija pāvestam jāuzraksta arī vēstule. Tajā es pateicos par parādīto uzticību un teicu, ka pieņemu Dieva gribu, kas šādā veidā ir izpaudusies. Tas notika 16.jūnijā. Tāda interesanta sakritība – tieši 16.jūnijā pirms 14 gadiem es tiku ordinēts par priesteri.

Šajā notikumā ir arī otra datumu sakritība. 1990.gada 8.augustā, pēc gada ilgām pārdomām, nolēmu aiziet pie sava garīgā tēva Viktora Pentjuša, lai viņam pajautātu, ko viņš domā par manu priestera aicinājumu. Kā jau inženieris biju sarakstījis divās kolonnās visus par un pret, bet svaru kausi bija vienādi... Kā viņš atvēra muti, trijās minūtēs man bija viss skaidrs. Apstākļi tagad diktēja, ka tieši 8.augustā ir paredzēta mana konsekrācija. Divas interesantas sakritības.

Jautājums: Par priesteri jūs kļuvāt, būdams cilvēks ar pieredzi – izglītību, specialitāti. Kas jums lika tik krasi mainīt savu dzīvi?

Z.Stankevičs: Tāpēc, ka savas sirds dziļumos jutu ilgas pēc kaut kā cita nekā inženiera darbs, redzēju, ka šis darbs man nesniedz piepildījumu.

Jautājums: Ir tāds sens teiciens – slikts tas zaldāts, kurš nevēlas kļūt par ģenerāli. Kā tas ir bijis jūsu gadījumā?

Z.Stankevičs: Man patiešām tāda vēlēšanās sirdī ir bijusi – kļūt par bīskapu, jo pirms daudziem gadiem izlasīju, ka ar bīskapa svētībām tu saņem priesterības pilnību. Šie vārdi mani toreiz ļoti uzrunāja: “O, es gribu priesterības pilnību! Es gribu būt priesteris līdz galam!” Jā, manī ir bijusi šī vēlēšanās un tad, kad es lūdzos par jauno bīskapu, manī bija šaubas, vai šī vēlēšanās tomēr nenāk no manām ambīcijām. Patiešām varu teikt, ka cītīgi esmu strādājis pie tā, lai atdotu šo vēlēšanos Dievam un attīrītu to no piemaisījumiem. Tā arī ir “sakritība”. Kādas pāris nedēļas pirms 16.jūnija pēkšņi savā sirdī ieraudzīju, ka manī ir kaut kas aizgājis, ka varu pateikt pilnīgā sirds brīvībā: “Kungs, lai notiek Tavs prāts! Esmu gatavs pieņemt ikvienu, ko Tu nozīmēsi. Es viņu cienīšu, es viņam klausīšu.” Divas nedēļas vēlāk nāca šis pārsteigums.

Jautājums: Vai tomēr citam klausīt nav vieglāk? Pavisam citādi ir paklausīt Tēvam, kad pašam jāuzņemas visa atbildība.

Z.Stankevičs: Jā, tā ir. Man ir bijis vieglāk paklausīt. Vieglāk, ja ir kāda autoritāte, zem kuras būt, kad nav jālauza galva – es daru to, kas man darāms. Protams, nav bijis tā, ka es kaut ko darītu mehāniskā paklausībā. Jo vienmēr esmu skatījies, kas ir manā sirdī. Ja man ir bijis kāds pamudinājums, kas pārsniedz paklausības robežas, tad es to saku un par to cīnos. Bet, ja autoritāte saka: “Nē, nav laiks”, to pieņemu un gaidu brīdi, kad varēšu šo sirds vēlēšanos īstenot. Tas ir mieru nesošs ceļš un laba vingrināšanās paklausībā.

Jautājums: Kādi varētu būt jūsu iekšējie virsuzdevumi?

Z.Stankevičs: Mana pirmā prioritāte ir: sargāt savu sirdi no ambīcijām un pastāvēt dziļā iekšējā vienotībā ar Dievu. Tas, ko sauc par teocentrismu. Lai Dievs ir manas dzīves centrā, lai Viņš ir kā saule, ap kuru griežas mana dzīve. Tas ir pamatu pamats visam pārējam. Jo – Dievs ir dzīvības devējs, to esmu izdzīvojis simtām reižu. Sevišķi pēdējo gadu laikā, kad biju uzņēmies pienākumus, kas pilnīgi pārsniedz manu iespēju robežas. Jo, ja tu smelies Viņā dzīvību, tad esi neuzvarams. Tad tu visu vari darīt un viss notiek. Bet, tiklīdz tu ļaujies atdalīties no Viņa, pārstāj smelt dzīvības sulas no Viņa, tu zaudē šo spēku.

Jautājums: Jūs vairākas reizes minējāt tādu vārdu kā ambīcijas. Kā atšķirt Dieva gribu no savām ambīcijām?

Z.Stankevičs: Atslēga ir – teocentrisms. Kas tev ir pirmajā vietā? Ja Dievs tev ir pirmajā vietā un tu esi atvērts uz Viņu, tad tu ļauj Svētajam Garam tevī darboties. Un Svētais Gars modina tevī ilgas, modina tevī vēlēšanos, tai skaitā, arī, jā, kļūt par bīskapu. Vai arī – ieņemt prezidenta posteni valstī, iekļūt Saeimā vai kļūt par žurnālistu numur viens. Arī šādas lietas var nākt no Svētā Gara. Jo Dievam savā apredzībā ir plāns – gan pasaulei, gan Latvijai. Plāns katrai konfesijai un katrai draudzei. Un Viņš tajā plānā paredzējis katram savu vietu un apveltījis katru cilvēku ar dāvanām, ar harizmām, kas nepieciešamas, lai šo plānu piepildītu.

Ja mēs esam Svētajā Garā, ja Dievs man ir centrā un es esmu dziļā vienotībā ar Viņu, Viņš man savu plānu atklāj – ieliek manā sirdī savas vēlēšanās, un tās nav ambīcijas. Tās ir – lūk, es nāku piepildīt Tavu gribu. Jo tas var būt Dieva Gars, kas tevi mudina uz lielām lietām, bet tas var būt – es gribu būt pārāks par citiem, es gribu ieņemt labāku pozīciju. Tad tās ir ambīcijas.

Ja es apzinos, ka Dievs ir dzīvības avots un vēlos pie šī avota turēties, ja esmu vienots ar šo avotu un piepildījies, tad esmu spējīgs dot šo dzīvību tālāk. Viss. Pārējais jau ir tikai sekas.

Jautājums: Luteriskās baznīcas bīskapi ir piekrituši tam, ka jūsu konsekrācija 8.augustā varētu notikt Rīgas Domā. Kādēļ šāds lūgums no katoļu baznīcas puses?

Z.Stankevičs: Tas ir labi pārdomāts, izsvērts un apzināts lūgums. Jo manā sirdī ir milzīga vēlēšanās turpināt mūsu sadraudzību ar brāļiem luterāņiem, attīstīt tālāk dialogu, un, lai tas varētu virzīties uz priekšu, mums ir vajadzīga sadarbība visdažādākajās jomās. Jo vairāk, jo labāk! Tā bija brīnišķīga iespēja atkal spert soli šajā virzienā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu katedrāle šādam notikumam ir par mazu. Tā kā atkal dievišķā apredzība pati pastūma mani jūsu virzienā. Jo Doma baznīca ir katedrāle, tā ir baznīca numur viens Latvijā.

Jautājums: Un vēsturiski tā ir bijusi katoļu baznīca.

Z.Stankevičs: Tur jau ir tā lieta. Galu galā tur atrodas svētā Meinarda pīšļi, tur ir pirmais baptistērijs no Ikšķiles un sākumā tā bija veltīta Jaunavas Marijas godam – kopš 13.gadsimta Latviju sauca Terra Mariana. Ja mēs gribam tiekties uz vienību, mums ir jāatgriežas pie mūsu kopīgajiem pamatiem. Tā ir laba iespēja dot šo sadraudzības signālu visai Latvijai par mūsu starpā jau pastāvošo vienotību tādā pakāpē, kādā tā jau ir. Mēs neviens neatsakāmies no sava konfesionālā mantojuma, no savas identitātes, bet vēlamies patiešām arvien vairāk apzināties kopīgo pamatu, kas mums ir.

Jautājums: Vai pieļaujat iespēju, ka Jēkaba katedrālē notiek kāds luterisks dievkalpojums?

Z.Stankevičs: Ir vērts padomāt par šo jautājumu. Pagājušogad ekumeniskajā dievkalpojumā man bija gods uzrunāt personiski ikvienu no citu konfesiju pārstāvjiem, kurā teicu, kāpēc nevarētu būt, piemēram, armēņu apustuliskās baznīcas rits vai evaņģēliski luteriskās baznīcas rits, baptistu vai pareizticīgo rits universālajā baznīcā? Domāju, ka tā ir perspektīva. Manā sirdī ir pārliecība, ka tas ir mūsu sadarbības gala mērķis – lai mēs visi zem Kristus kļūstam viens tajā baznīcā, ko Viņš ir nodibinājis, kas ir Viņa miesa. Lai mēs neesam tikai neredzami locekļi, jo Viņš vēlas redzamo vienotību, – Viņš ir lūdzis, lai visi ir viens. Un tāpēc Viņš ir savu dzīvību atdevis, lai sapulcinātu izkaisītos Dieva bērnus vienkopus. Un, ja mēs nedarām visu iespējamo, mums būs jāatbild par to, kad mēs stāsimies Viņa priekšā. Un Latvija ir īpašā un priviliģētā stāvoklī, kāda nav nevienā citā zemē. Jo, kad ārzemniekiem stāstu, kā mums te, Latvijā, notiek sadarbība konfesiju vidū, viņi visi brīnās! Viņi saka – mums nekas tāds nav. Līdz ar to mūsu mazā Latvija var iziet ar pozitīvu un ļoti spēcīgu vēsti gan Eiropas Savienībai, gan visai pasaulei. Tā ir mūsu dāvana, Dievs mūs ir gadsimtiem gatavojis, un kas šobrīd, man liekas, ir nobriedusi. Šodien ir Dieva īpašais laiks, kairos.

Pilnīgi neatkarīgi no manis, jo nebiju to nedz meklējis, nedz prasījis, satelīttelevīzijas kanāls “Polonia” vērsās ar lūgumu pārraidīt manu amatā ievešanas dievkalpojumu pa visu pasauli. Runājām ar mūsu televīzijas ģenerāldirektoru, vai viņš dod iespēju tiešraidei, un izskatās, ka viņš ļoti labprāt to dara. Līdz ar to tas būs mūsu pozitīvais vēstījums sabiedrībai, kura ir sašķelta, kuras locekļi cīnās viens pret otru. Mums ir vajadzīga pozitīva programma Latvijai. Un es tiešām gribu aicināt visus, kuriem rūp Latvija, nākt talkā un likt galvas kopā. Sevišķi gudrās galvas un tās, kurām sirdī ir šī rūpe. Varbūt ka gadiem ilgi mums ir sāpējis un mēs bezspēcīgi esam nolūkojušies, ka neko nevar darīt. Domāju, ka šodien, pirmkārt, mums ir jālūdzas, pašiem jāatgriežas pie Dzīvības avota, jāsmeļas Viņā spēks un gudrība, bet tad ir jārīkojas – turbo režīmā. Ar zemo startu uz priekšu. Kā bultai.

Jautājums: Tas nozīmē, ka jums ir ieceres, kā pulcināt kopā gan Latvijas garīgos līderus, gan politiķus?

Z.Stankevičs: Man ir ieceres, bet mums jāvirzās soli pa solim. Lēnām, pazemīgi, bez pārsteidzības. Kā mēdz teikt – nav jāskrien Kungam pa priekšu. Nav Viņš jāapsteidz, jo, ja Viņš iet mums pa priekšu, tad durvis pašas atveras un cietokšņi krīt. Ja mēs steidzam Viņam pa priekšu, mēs tikai apdauzīsimies, izšausim visu pulveri un neko neizdarīsim. Atcerieties tos 300, kas bija ar Gideonu? Sākumā tur bija 26 tūkstoši, bet Kungs pateica – par daudz, jo tu piedēvēsi to uzvaru sev. Beigās Viņš atstāja 300, ar kuriem Viņš sakāva visu lielo pulku. Patiesībā Viņš nevis sakāva, bet viņi paši sevi apkāva. Tas ir Dieva ceļš.

Jautājums: Pēdējā laikā Vatikāns ieņem ļoti aktīvu nostāju ekumenisma jautājumos. Ja nemaldos, kardināls Kaspers pirmais iestādīja ābeli Lutera dārzā, kas tiek veidots Vitenbergā kā baznīcu vienotības apliecinājums. Kas katoļu baznīcas izpratnē ir ekumenisms un kādēļ to uzskata par tik svarīgu uzdevumu?

Z.Stankevičs: Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir skaidri izteikta Kristus griba, kurš vēlas, lai Viņa mācekļi ir vienoti. Viņš teica – pēc tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jūs mīlēsiet viens otru. Diemžēl aizvadīto 2 tūkstošu gadu laikā mēs neesam sevi parādījuši no labākās puses. Mēs bieži vien esam pasauli gluži vienkārši ieļaunojuši un tas ir milzīgs šķērslis evaņģelizācijai. Tas aizsedz Evaņģēlija gaismu un nobloķē potenciālu, kas tur ir ielikts. Līdz ar to ekumenisms ir Evaņģēlija vēsts attīrīšana no uzslāņojumiem, kas gadsimtu gaitā ir radušies. Ekumenisms ir vienotība patiesībā. Tas nozīmē, ka mēs visi nevis kļūstam vienādi, bet gan atrodam savu patieso identitāti. Vienotība daudzveidībā. Tas nozīmē: galvenajā – vienotība, otršķirīgajā – brīvība, un pāri par visu – mīlestība. Lūk, tas ir ekumenisms.

Jautājums: Šoruden Latvijā ir plānots vērienīgs evaņģelizācijas pasākums – Cerības festivāls, kas tiek rīkots sadarbībā ar Billija Grēma evaņģēlisko asociāciju no ASV. Tajā piedalās daudzas vietējās baznīcas, arī luteriskā baznīca. Tomēr katoļu baznīca, vismaz no malas vērojot, tajā nav iesaistījusies. Kas, jūsuprāt, ir efektīvākie veidi, kā baznīcai un draudzēm evaņģelizēt? Kā liecināt par Kristu cilvēkiem, kas Viņu nepazīst?

Z.Stankevičs: Es jau esmu atbildējis uz šo jautājumu. Pašam smelties no dzīvības avota, tikt piepildītam ar dzīvību, tad ieiet sadraudzībā ar otru tādu pašu, kam ir tāda pati pamatnostādne, nonākt pie vienotības ar viņu tā, lai ir kopība divu vai trīs starpā. Un tad, kad ir vienotība ar Dievu un viņu iekšējā vienotība, tad no šīs dzīvības atkal var dzimt dzīvība. Tas ir vienīgais veids, kā evaņģelizēt, ja mēs gribam dziļu un patiesu evaņģelizāciju, kura pārveido sabiedrību un pasauli. Jo – kamēr mūsu starpā nav patiešām prāta un sirds vienotības un mēs metamies atgriezt citus, tur var būt liels troksnis, pirmajā brīdī lieli rezultāti, bet pēc tam viss sabruks, jo iekšējās pretrunas un ambīcijas sāks līst ārā. Līdz ar to katoļu baznīca ir mazliet atturīga, jo mums vēl ir jāpiestrādā pie mūsu pašu iekšējās vienības.

Jautājums: Aptaujās redzam, ka lielākā daļa iedzīvotāju Latvijā sevi uzskata par piederīgiem kādai no tradicionālajām konfesijām. Bet tajā pašā laikā dievnamos, draudzēs ir labi ja 10% no šiem cilvēkiem. Vai iemesli šai situācijai ir meklējami sabiedrībā vai pašās baznīcās?

Z.Stankevičs: Gan baznīcā, gan sabiedrībā. Tomēr galvenais iemesls slēpjas indivīdā, kurš vai nu izvēlas līdz galam meklēt patiesību, vai arī slēpjas no tās, jo tā viņam ir nepatīkama. Protams, paliek arī izaicinājums mūsu draudzēm, mēs esam aicināti pārdomāt, lūgties, uzdot sev jautājumu – kāpēc manā draudzē cilvēki nenāk? Jo – ja viņi nenāk, ir kaut kādi iemesli. Ir ārēji iemesli – sabiedrības garīgais stāvoklis un masu mediju ietekme – destruktīvo faktoru ietekme, kuru ir pa pilnam, bet noteikti tur ir arī iekšējie iemesli. Varbūt draudzē klimats ir tāds, kas nepiesaista cilvēkus, varbūt vēsumiņš no tās nāk? Cilvēki uz baznīcu iet, lai sasildītos, bet, ja viņus stindzina, tad viņi negrib tur iet.

Jautājums: Kādus jūs redzat savus galvenos uzdevumus, kā arhibīskapam pārņemot Romas katoļu baznīcas vadību Latvijā?

Z.Stankevičs: Viens no būtiskiem uzdevumiem ir sadraudzības nostiprināšana baznīcā. Mūsu iekšējās sadraudzības nostiprināšana katoļu baznīcā, t.i., ar bīskapiem, priesteriem, ticīgo tautu. Lai tur varētu dzimt dzīvība. Lai mēs esam uz viena viļņa, lai mēs esam kā viena sirds un viena dvēsele.

Tālāk – sadarbība ar citām kristīgajām konfesijām. Jo mums jāmēģina darīt tā, lai mēs nonākam rezonansē, lai mums ir kopīgi mērķi, kopīgas rūpes, lai mūsu starpā ir vienotība. Ja mūsu starpā būs vienotība, tad mēs varam kalnus gāzt.

Tālāk – sabiedrības evaņģelizācija caur atklātu dialogu. Nevis bēgot no problēmām, bet konfrontējoties ar tām un tās risinot. Tā ir atslēga. Pārējais konkretizēsies laika gaitā.

Jautājums: Savā pirmajā atklātajā vēstulē esat pievērsies diviem jautājumiem, kas ik pa brīdim konfrontē baznīcu ar sabiedrību – baznīcas attieksme pret homoseksuāļiem un pedofīliju. Kāpēc uzsvērāt tieši šos jautājumus?

Z.Stankevičs: Tāpēc, ka man iepriekš šādi jautājumi tika uzdoti un es gribēju atbildēt skaidri un nepārprotami. Viens no svarīgiem uzdevumiem ir kliedēt aizspriedumus sabiedrībā attiecībā pret baznīcu un kristiešiem. Un abos šajos jautājumos valda aizspriedumi. Attiecībā pret homoseksuālistiem – ka baznīca ir viņu ienaidnieks. Es gribēju pateikt, ka baznīca nav homoseksuālistu ienaidnieks, bet baznīca viņus pieņem kā cilvēkus, kuri jāmīl kā ikviens cits, bet piedāvā viņiem baznīcā saņemt grēku piedošanu un iespēju sakārtot savu dvēseli.

Attiecībā pret pedofīliju valda aizspriedums, ka katoļu baznīca to piesedz un tolerē. Tur arī bija skaidri un gaiši jāpasaka, ka tas ir atbaidošs noziegums, no kura katoļu baznīca norobežojas un pret kuru cīnīsies ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem. Par slēpšanu nevar būt ne runas.

Jautājums: Interesanti, kad sacījām, ka ejam intervēt jauno katoļu arhibīskapu, daudzu cilvēku pirmā spontānā reakcija bija: “Pajautājiet, kad katoļu baznīca atcels celibātu?” Nupat arī izskanēja ziņa, ka Austrijā 80% priesteru ir par celibāta atcelšanu. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā?

Z.Stankevičs: Celibāts – tā ir īpaša Dieva dāvana katoliskajai baznīcai, kas palīdz atraisīt visas savas spējas kalpošanai Dievam un cilvēkiem ar nedalītu sirdi. Mēs no šīs dāvanas netaisāmies atteikties.

Jautājums: Pāri visam vēlam Tā Kunga vadību jūsu kalpošanā visos pienākumos un atbildībā, kas jums stāv priekšā! Vēlam Dieva svētību, strādājot tajā turbo režīmā, kuru jūs minējāt. Ja drīkst vaicāt – kāds šobrīd būtu jūsu vēlējums Latvijas luterāņu baznīcai un draudzēm?

Z.Stankevičs: Pirmkārt, būtu lūgums lūgties par to, lai labais, kas mūsu starpā ir aizsācies, turpinās un attīstās. Lai neizdodas nekādi mēģinājumi iedragāt šo procesu un ievainot mūsu savstarpējo uzticēšanos, kas mums ir izveidojusies. Lai mēs pieaugam sadraudzībā un brāļu mīlestībā un kopīgi uzņemamies atbildību par Latvijas nākotni – Latvijas garīgo un arī laicīgo atdzimšanu. Kamēr morālie un garīgie pamati nav sakārtoti, mēs nevaram gaidīt, ka sakārtosies ekonomika.

Mēs varam daudz mācīties no jums attiecībā uz diakonijas darbu. Tas ir izaicinājums, kas mums stāv priekšā, jo cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Diakonijā jūs mums esat priekšā, tur mēs varētu darboties kopā.