Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Trešā tikšanās

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Ruta Marjaša

Ruta Marjaša: Man līdzi ir Triju Zvaigžņu ordenis. Netieku skaidrībā, kā un kur to nēsāt. Jo man nav pārliecības, vai tie, kas redzēs, ka to esmu piespraudusi pie tērpa, uzskatīs — šis apbalvojums ir tiešām nopelnīts. Jo tik daudz ir rakstīts un runāts, ka šis ordenis tiek dalīts pa labi un pa kreisi. Ka tiek dots ne tiem, kam vajag... Vārdu sakot, man ir mierīgāk, kad tas stāv grāmatu skapī aiz stikla, kur glabājas suvenīri un dāvanas. Tur es to uzlūkoju ar prieku.

Kādu laiku dzīvoklī pie sienas turēju ordeņa diplomu. Bet reiz man ciemiņi teica: tas nav smuki, ņem nost un sarullē to dokumentu. Tā arī izdarīju.

Tomēr šis apbalvojums man ir dārgs — es to augstu vērtēju. Vispirms jau tas man dārgs kā cittautietei, un tas tika piešķirts pēc 5. Saeimas. Tagad aptveru, ka tas bija brīdī, kad es sevi biju izsmēlusi politikā. Augstākajā padomē un 5. Saeimā jutos kā politiķe, kurai ir sava niša, savi uzdevumi un pienākumi, ir savs darāmais, bet 6. Saeimā man šī sajūta pazuda. Un tagad es esmu ārā no aktīvās politikas.

Tātad tanī brīdī Triju Zvaigžņu ordenis man bija it kā paldies par to, ko esmu veikusi.

— Kad grāmata "Triju Zvaigžņu gaismā" vēl tikai veidojās, toreizējais Zviedrijas vēstnieks Latvijā Andreass Adāls kādā sarunā uzsvēra: vai jūs aptverat, ka šis izdevums būs visīstākā jūsu tautas un tās izcilāko cilvēku vēsture! Nu arī 5. Saeima jau ir vēsture. Bet kas sabiedrībā notiek, ja gribas no visas darbošanās politikā aiziet malā?

— Imants Ziedonis aizgāja daudz agrāk par mani, viņam acīmredzot paredzēšanas spēja bija lielāka nekā man. Ir notikušas pārmaiņas. Mums bija ilūzijas. Mēs nemūžam nebijām dzīvojuši demokrātijā. Un mēs nezinājām, kas tā ir. Padomju Augstākās padomes, tā saucamie parlamenti, — tie bija tikai balsošanas mehānismi, tādas kā vitrīnas, izstādes. Bet tagad mēs sastapāmies ar demokrātiju, kas ir ļoti sarežģīta un, manuprāt, diezgan riebīga lieta. Jo viss, kas notiek sabiedrībā, tur parādās koncentrētā un tādā kā kroplīgā veidā. It īpaši tas tā izpaudās 6. Saeimā.

Iespējams, tā bija sakritība, taču es uzskatu, ka tomēr neievēlētie deputāti atspoguļoja toreizējo sabiedrības psihisko un garīgo stāvokli. Bija sanākuši daudzi tādi cilvēki, kurus varētu salīdzināt ar klauniem. Tas bija kaut kas ļoti neglīts un, es teiktu, iracionāls. Arī sabiedrībā bija daudz kā iracionāla. Jo citādi nav izskaidrojams, kāpēc Zīgerista partija 6. Saeimas vēlēšanās guva tik milzīgus panākumus. Dažas dienas pēc šīm vēlēšanām man uz ielas nāca klāt kundzes manā vecumā un teica: apžēlojieties, Marjašas kundze, ko mēs esam savēlējuši!

Tātad tur bija kaut kāda neaptverama loģika: savēlēts tiešām bija briesmīgi daudz kā neprātīga... To bija ļoti grūti izturēt. Un tajā gaisotnē bija ļoti grūti darīt kaut ko pozitīvu. Nu varbūt 6. Saeimā varēja labi strādāt Zemes komisija vai Tautsaimniecības komisija. Bet es kā juriste ārkārtīgi augstu vērtēju kaut ko konstruktīvu, kaut ko loģisku. Man nepieciešamas domas, kas saved kārtībā, iegrožo sabiedrību pozitīvajos rāmjos. Ja tā visa nav, tad ir ārkārtīgi grūti.

Tā es izmocījos tos trīs gadus 6. Saeimā. Un vairs nejutos ideoloģiski droša. Visbriesmīgākais bija tas, ka es, kas visu mūžu esmu nostrādājusi par advokāti, 6. Saeimā jutu, ka man ir mute ciet, ka nevaru runāt no šīs tribīnes. Bet runāšana, publiska uzstāšanās taču ir mana profesija. To es vēl turpināju Augstākajā padomē, turpināju 5. Saeimā. Bet pēc tam, 6. Saeimā, vairs nespēju. Šī tribīne sevi kompromitēja — viss, kas no tās tika runāts un teikts, manās acīs bija absolūti devalvējies.

Bet es stāstu par sevi, savām izjūtām. Ne jau visi politiķi ir tādi kā es, kurai noteikti ir vajadzīga kāda ideja, garīgais pacēlums. Ir politiķi amatnieki, politiķi pēc profesijas, cilvēki, kam ir liela dziņa kaut ko panākt. Ir godkārīgie, kam patīk publiskums, un tas ir dzīves saturs — būt visu acu priekšā. Nav tiesa, ka "Latvijas Vēstnesi" nelasīja — gan 5., gan 6. Saeimā daudzi skatīja šo izdevumu un meklēja savas fotogrāfijas. Tātad kaut vai tāpēc vien laikrakstu pārlapoja.

Vārdu sakot, tas viss kopā man tālāko ceļu politikā padarīja neinteresantu. Bet saknes tam acīmredzot vairāk slēpjas manī pašā. Ja runājam par tautu vispār — Atmodas laikā neviens īpaši nedomāja par sociālo taisnīgumu, svarīgākais uzdevums bija valsts neatkarības atgūšana.

Tagad tautā atkal saasinās sociālā taisnīguma jēdziens un ideja. Un man ļoti žēl, ka starp mūsu politiskajiem spēkiem es neredzu tādas partijas, kas tiešām konstruktīvi šo ideju paustu. Man ir liela neuzticība pret sociāldemokrātiem, lai gan viens otrs no viņiem kā cilvēks man ir simpātisks, bet viņu idejas man nav skaidras. Man nav skaidra viņu politiskā nostādne. Man acu priekšā visu laiku ir Bojārs, ļoti neskaidrs cilvēks. Jurkāns ar Rubiku — es vienkārši negribētu, lai tādā līnijā tiktu pārstāvēta cilvēku tieksme uz sociālo taisnīgumu. Bet tas ir ļoti nozīmīgs uzdevums. Un es ceru, ka būs spēki, kas varēs šo tautas vēlmi izteikt, pārstāvēt un virzīt.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Alfrēds Jaunušans

Alfrēds Jaunušans: Es esmu cilvēks ārpus lielās politikas. Ne es daudz ko zinu, ne arī daudz saprotu. Bet es arī negribu daudz ko saprast. Negribu.

Man tikai nepatīk lieli pārspīlējumi. Un tieši tālab mani kaitina latviešu uzmākšanās: lai pasaule mūs novērtē! Lai saprot, ka mēs esam kaut kas ārkārtīgs, kaut kas vienreizējs! Es mazliet zinu, kāda ir lielo tautu attieksme pret mazajām tautām un valstīm — vai nu tevī vispār neklausās, vai, kā saka, paklapē ar ausīm. Mani tas aizvaino.

Reiz mani ļoti patīkami pārsteidza Sandra Kalniete, kas stāstīja, kā Ženēvā kādā sanāksmē uzstājies mūsu bijušais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs. Viņš ir ļoti interesanta personība. Domāju, ka tāds ir bijis arī Zigfrīds Meierovics. Sandra Kalniete teica, ka parasti jau neklausās, kad runā mazo tautu pārstāvis, bet Georgs Andrejevs ar savu uzstāšanos ir piespiedis klausīties. Un tas jau ir kaut kas. Tas tikai liecina, ka ārlietās nepieciešams arī personības starojums. Jo runātājs var savaldzināt ar savu ārieni, ar savu stāju, intelekta līmeni un mazliet ar savu neparastumu, īpatnību, personības spēku.

Par dažu citu mūsu ministru, ko es personīgi nepazīstu, man radies iespaids, ka šis cilvēks uzstājoties nedeg. Un tad tā mazliet ir pērmindera uzstāšanās, kaut varbūt ar smaidiņu. Iespējams, ka viņš ir ļoti labs, ļoti gudrs cilvēks, bet es kā aktieris to vērtēju ar citām prasībām — kā iekarot lielas auditorijas labvēlību.

Kas mani vēl apbēdina? Nesaticība. Nezinu, kāda mūsu tauta ir bijusi agrāk. Bet tagad mani visvairāk sāpina cilvēku naids, savstarpējā riešanās. Cik nepatīkama ir kļuvusi latviešu tauta! Kaut vai "pensionāru koris", kas dzirdams radioraidījumos. Es izsakos tā indīgi, bet es pats esmu pensionārs, saprotu, ka iekšā ir daudz rūgtuma.

Mani pārsteidz, kas šajos raidījumos laužas ārā, kādi aizvainojumi. Un tas pats ir ar deputātiem. Tā milzīgā tiekšanās pēc varas, kas bija vērojama pēdējā vēlēšanu kampaņā. Redzu šo nepārvaramo tiecību būt kaut kam. Tauta reizēm man kļūst gluži sveša. Domāju: vai tā ir, ka tur ir bāleliņi un māsiņas?

Valdīt, ņemt sev kaut ko — tā ir diezgan pretīga īpašība. Es pat izdomāju tā: ja kāds grib kaut ko labāk izdarīt, tad nogāž iepriekšējo, teiksim — viens kabinets nogāž otru kabinetu. Bet tie, kas gribēja izdarīt, kas solīja, bet nespēja izdarīt, ir jāsoda. Tas tā naivi, pēc pasaku principa. Es vēl tagad lasu pasakas. Man patīk, ka pasakās viss notiek pēc taisnības likumiem — pēc taisnības tiek nosodīts, tas apbalvots.

Tātad piemērs. Esmu pensionārs vieninieks, kas mitinās mazā divistabu dzīvoklītī. Kā jūs domājat, par kādu summu man atnāca rēķins no slavenās Valdemāra namu pārvaldes? Par 102 latiem! Kaut kādi mistiski pieskaitījumi par visu gadu. Tur ir atkal kaut kāda blēdība, lai gan vadība ir mainījusies. Bet kādam taču vajadzētu to visu kontrolēt. Turklāt esmu maksājis arvien kārtīgi, man parādu tur nav. Mana pensija ir 62 lati — ļoti pieklājīga pensija. Pie tam es vēl strādāju, tā ka dzīvoju ļoti normāli, pat pārticīgi, kā vecs puisis un vieninieks. Ja es saņemtu tikai pensiju vien? Ko iesākt? Jāņem cilpa un jākaras augšā! Es tiešām zinu gadījumu, kad tēvs un dēls paliek bez darba. Un tēvs pakaras, lai ģimenei būtu vieglāk izdzīvot...

Es kādreiz studēju vēsturi un atceros, ka lielas un stipras valstis ir sabrukušas tikai tāpēc, ka bijusi milzīgi liela ierēdniecība. Man šķiet, arī mums tagad ir šausmīga ierēdniecības uzkundzēšanās. Es privatizēju savu dzīvokli. Iztērēju gandrīz trīs nedēļas, kamēr sadabūju visus vajadzīgos dokumentus — tas jāmeklē vienā vietā, tas atkal citā, jāgaida rindā Vāgnera ielā un citur. Un skatos — stāv vecas sieviņas, telpas šauras. Viss ir tik sarežģīti. Un galvenais — man laika žēl.

Bet nākotnei ir jātic. Es gan neesmu liels optimists, es ticu tikai liktenim. Un es nekad neko negribu zināt ne par pagātni, ne tagadni vai nākotni. Gribu vēl kādu gadu pastrādāt.

Par savu topošo lomu izrādē "Sapnis vasaras naktī" negribu neko stāstīt, jo rezultāta vēl nav. Tā ir veca māņticība. Ja jau iepriekš pateiksi, ka būs kaut kas labs, var nekas neiznākt. Ja spriedīsi, ka nekā nebūs, arī vari kļūdīties... Tas tāpat kā šoferi parasti nemēdz izteikties, cik sarežģīts vai garš būs ceļš, nekad nevar prognozēt, kā un vai aizbrauksi līdz galam.

Ar Pāvela Kohouta lugas "Māja Prāgā, paredzēta nojaukšanai" iestudējumu esmu apmierināts. Es vienmēr esmu apmierināts ar to, ko daru. Domāju, ka ir kaut kas sanācis. Un nupat atkal presē var salīdzināt kritiķu vērtējumus — visi jaunie ir ielikuši divus ābolīšus, divi vecie — četrus. Es jaunos saprotu — viņi gaida kaut ko citu. Bet nevar taču noliegt tikai tāpēc, ka tas ir vecs. Tas jau būtu kā toreiz, kad kristīgo ticību ieviesa un visus dalīja kristītajos un neticīgajos.

Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Imants Ziedonis

Imants Ziedonis: Kā veidot Latvijas tēlu? Kādam tam jābūt? — Vispirms jau tādam, lai tas pašiem būtu patīkams. Lai tu gribētu spogulī paskatīties. Ja tu negribi skatīties, tad kaut kas nav kārtībā. Vispirms sevi pašam jāuztver,jāierauga, tad jāizvērtē, jāanalizē. Mēs ļoti bieži sākam no otra gala. Daudzi saka, ka Latvijas tēlu mēs pētīsim ārzemēs. Pētīsim mūsu tēlu atspoguļojumā ārzemēs. Atspoguļojums jau var būt tikai tāds, kādi mēs esam. Latvijas tēls jau netop ārzemēs, bet šeit.

Tā ir pašapziņas lieta. Ja mēs pētīsim Latvijas tēlu ārzemēs, tad mēs tai spogulī labākajā gadījumā ieraudzīsim savu spoku. Sliktākajā gadījumā tur neieraudzīsim neko. Ne jau velti Birkavs sarunās bieži teicis, ka ar ārpolitiku viss būtu kārtībā, bet ārpolitika nevar realizēties, ja nav iekšpolitikas. Viss bāzējas iekšpolitikā. Mēs varam vērtēt ārpolitisko darbu, cik labi gribam, tas nekur tālāk netiek par tiem pašiem Dimanta jautājumiem "Globusā": "Nu kad tad mūs uzņems Eiropas Savienībā un vai uzņems? Nu kā jūs zīlējat, vai mūs uzņems rīt vai nākošgad? Ja neuzņems tagad, kad tad uzņems?" Nākošajā "Globusā" tos pašus jautājumus uzstāda citiem. Un viens saka: "Es domāju, ka uzņems janvārī," otrs saka: "Es domāju, ka uzņems septembrī." Cits atkal domā citādi, un visi ārpolitiķi noņemas ar minēšanu, un tikai tāpēc, ka iekšpolitika nav sazobē ar ārpolitiku. Bet, kamēr ārpolitika nesazobējas ar iekšpolitiku, ārpolitiķiem nav reālas bāzes darbam. Viņi zināmā mērā marķē. Tie, kas ir godprātīgi, tie kaut ko dara, bet pārējie marķē — braukā apkārt un runā par to pašu, ko Dimants runā televīzijā: "Mūs samērā labi uzņēma, šoreiz ir zināmas cerības..." — jūs ļoti labi zināt visas tās frāzes, ko mēs dzirdam par uzņemšanu pasaules forumā.

Tātad Latvijas tēlam jāveidojas tepat. Un to veido mūsu pašu pašapjēga, pašapziņa. Jāsaprot tas mehānisms, tie veidi, kur un kā tad rodas pašapziņa. Tā var rasties arī no zināmas uzpūtības, no sava rakstura lecīguma, lielības. Taču pašapziņa bāzējas vērtībās. Un tad mēs nonākam pie vērtību sistēmas — kāda ir latviešu vērtību sistēma, un ne tikai latviešu — kāda ir Latvijas vērtību sistēma, kāda ir mūsu daudznacionālā sistēma, daudzekonomiskā sistēma. Kādas ir šīs vērtības. Cilvēki nav radināti domāt tādās kategorijās. Pašapziņu un tēlu tomēr nosaka vērtību apziņa. Ja tev būs feins uzvalks mugurā, tu citādi sevi nesīsi. Ja tu zināsi, ka tev galvā iekšā ir tādas gudrības, par kurām visa pasaule varētu brīnīties, tad tu varbūt tādu uzvalku nemaz nepirksi, tāpat kamzolī aiziesi pasaulē pastaigāties. Un pasaule tevi arī kamzolī ņems pretī, pat ja tu neievērosi etiķeti un protokolu. Tā ir vērtību lieta.

Un tā arī Latvijas institūtam jāapzina mūsu vērtības. Nupat mums no Ārlietu ministrijas atnāca liela kaste ar visu to, kas šajos neatkarības gados ir izdots svešvalodās, lai parādītu latviešus. No visām ministrijām, visiem profiliem. Tagad vajadzīga ekspertīze — vai šie materiāli ir kaut kur aizgājuši, vai varbūt tie joprojām guļ kaut kur kantoros. Nauda tur ir ielikta, bet vai informatīvais efekts ir bijis. Respektīvi — vajadzīgs tēmējums. Mums jāzina — vai šī informācija satur saprotami definētas vērtības un vai tā tiek tēmēta, vai šai informācijai ir mērķauditorija. (Vai tie letiņi redz, kur grūst to visu.)

Te jums uz galda ir ļoti interesants darbs "Mani dziesmusvētki". Viens no skaistākajiem albumiem. Te ir iekšā ļoti stipra Latvijas informācija, liels personību spēks, blīva garīgā enerģija. Un te ir labākās Jura Krieviņa bildes, viņa kā kultūras hronista dzīves gājums. Viņš pats te ir iekšā. Tas viss ir ļoti labi. Bet kur šis albums ir aizgājis? Kur tas viss projecējies? Kādā apziņas spogulī? Tas ir jāskatās. Bet to līdz šim neviens nav darījis.

Latvijas institūtam ir tikai sākums. Tas tikko sāk darbu. Mums jāsavāc profesionāli spējīgi cilvēki, kas ir ekspertīzesspējīgi, darbīgumspējīgi un intelektspējīgi, un zināmā perfekcijas līmenī. Ar labu valstisku pašapziņu un pilsonisku cieņu ir jāpasniedz savas vērtības. Es jau neko jaunu nepasaku. Vienkārši — mums šīs pašvērtību vērtēšanas un vērtību tēmēšanas līdz šim nav bijis. Liela daļa no šīs informācijas ir aizgājusi garām. Nav trāpīts desmitniekā, ne tuvu — labi, ja kādā trijniekā. Tā ir intelekta lieta. Ja informatīvajā kustībā neiesaista intelektu, ja liela daļa samērā muļķīgu, paviršu cilvēku strādā šai sistēmā, tad nekas nevar iznākt. Jāvāc kopā intelekts, latviešu intelekts. Institūtā darbs sācies ļoti cerīgi — konsultatīvajā padomē piesakās ļoti daudz cilvēku — no valstiskām struktūrām un diplomātiskā dienesta līdz pat pilsoņiem, kas ražo, piemēram, rotaļlietas.

Patriotisms ir. Un patrioti ir ne tikai latvieši. To jau mēs zinām. Tagad tā varbūt jau ir modes lieta pieminēt arī citas tautas. Tas kļuvis tā kā par politisku saukli. Bet tas ir pats par sevi saprotams. Mums ir ļoti stipras citu tautu kopienas. Un visas šīs kopienas ļoti labi strādā, piesakās un grib kaut ko darīt. Tas ir ļoti jēdzīgi un skaisti. Es ļoti optimistiski skatos uz mūsu kopdarbu. Uzreiz nekas nerealizējas. Bet ir tāds jēdziens — iespēju lauks. Audzē to iespēju lauku! Viņš var būt plašāks un ekstensīvāks vai šaurāks un blīvāks. Un kad tas sablīvinās... Visi pasaules filozofi ir teikuši: tikai blīvā ierosu laukā piedzimst kaut kas jauns. Tā visa pasaule ir attīstījusies. Sākumā bija kurkuļi. Tad tie aptvēra visu zemeslodi. Un viņi blīvējās, dīdījās, mīcījās, plēsās, burzījās un kasījās, kamēr viņi uzkasīja zināmu siltuma pakāpi. Un šajā ierosu masā, šajā stihijā piedzima kaut kāda jauna kvalitāte. Un tad tie dīdījās atkal tālāk, kamēr beidzot radās civilizācija. Tās civilizācijas atkal izkusa kaut kur džungļos — mēs zinām inku, ēģiptiešu, šumēru un citas civilizācijas. Uz šī globusa tās atkal izira, atkal izšķīda pa visu globusu. Un nu jau informatīvais vai civilizācijas lauks ir tik blīvs, ka tas aptver visu zemeslodi vienlaidus. Nu ir atkal tāpat kā agrāk, kad kurkuļi, amēbas vai sīkbūtnes aptvēra visu globusu. Šī spriedze — nu jau noosfēras spriedze, intelektuālā spriedze aug, viņa ierosinās — knosās, mīcās, maucas. Viņa knosās un rada civilizācijas kvalitātes. Mēs redzam, kā informācijas kvalitāte aug un blīvinās jau ģeometriskā progresijā. Jautājums tomēr paliek par ētiku. Kāpēc tā neblīvinās? Un kas tur blīvinās — cik dievišķi vai velnišķi ir tie iekšējie spēki, kas tur blīvinās.

Es domāju, ka šie blīvināšanās procesi notiek arī Latvijā. Mēs dzirdam, kā valdībai nemitīgi saka: Kāpēc nekas nenotiek? Kas tas ir? Kāpēc nav nekāda progresa? Valdība, varas ešeloni atrunājas, ka tā, kas visu labu liecina, ir mūsu makroekonomika. Tā ir makropolitika un jūs, mīļie, neredzat, kas tur notiek. Jums nav lemts to redzēt, bet mēs redzam, ka makroekonomikā tik un tik procenti atkal pieauguši pie tā un tā klāt un tie ir ļoti labi, progresīvi procesi. Bet jūs, mīļie, neredzat, kas tur notiek.

Tad nu paliek tas ticamības jautājums — vai man ticēt, ka tā tiešām ir. Tā atkal ir demokrātijas lieta. Kā piespiest makroekonomiku uz izskaidrošanos "mikrocilvēciņu" priekšā.

Es tomēr pesimistiski neskatos uz dzīvi. Es turos pie tā naivā saukļa "tik un tā". Un jebkurā situācijā, jebkurā pilsoniskā vai fizioloģiskā vai jebkurā citā situācijā var visu ko vēl darīt — tas ir cilvēka aicinājums, tas ir pilsoņa aicinājums. Tik un tā ir jādara!

Tad var jautāt, kāpēc es aizgāju no Saeimas, ja tik un tā ir jādara. Marjašas kundze jau par to runāja. Intelektuālim — es uzdrošinos sevi pie tādiem pieskaitīt — ir grūti dzīvot tik retinātā atmosfērā. Būtībā tas bija kompānijas trūkums, pārņēma tāda kā vientulības sajūta. Varbūt tas ir zināms snobisms, kā es tagad runāju. Varbūt tāda iedomība vai izlēciens, bet bija šausmīga tukšuma sajūta. Es principā allaž esmu teicis, ka māksliniekiem ir jāiet Saeimā, ir jāiet un ir kaut kas jādara. Bet mākslinieks jau ir tāds kukainis, viņam grūti tā dzīvot. Un man neļāva arī kaprīzes. Es ātri paliku dusmīgs, neiecietīgs. Mani šad tad arī apsauca. Es lecu no vietas augšā. Man trūkst pacietības. Man nav tik lielas stratēģiskas pacietības, kāda tur vajadzīga. Man bija arī veselības problēmas. Un es izjutu atbildību vēlētāju priekšā. Tagad jau par to vairs nerunā, par atbildību vēlētāju priekšā. Bet es atceros, kā Dainis Īvāns Aizkrauklē manis dēļ cīnījās ar vēlētājiem. Viņi mani negribēja. Tur no vietas cēlās augšā un teica — kā nav kauna, atveduši te atkal vienu komunistu! Viņiem bija arī vietējie kandidāti, kuriem vajadzēja tikt Saeimā, mani izvirzīja Tautas fronte. Blakus vēlēšanu iecirknī bija Kostanda. Mēs ļoti labi satikām. Tas bija ideālisma laiks, par kuru arī Marjašas kundze runāja. Faktiski mēs nākam no ideālisma laika. Ideāli saukļi un mūsu ideālistiskā jušana piederēja pie tautfrontisko uzplūdu laika. Es to visu izdzīvoju cauri. Tas ir noticis. Tālāk sākas metodisks, arī pragmatisks darbs. Tas viss kaut kā summējās, un es sāku domāt — kāpēc man jāmāna sevi, jāmāna vēlētāji. Man bija žēl zaudēt savu ideālistisko domāšanu. Pieņemsim, ka es tagad dzīvoju savā ilūziju pasaulē. Es tomēr labi tajā jūtos. Jo man tomēr un tomēr liekas, ka es audzēju šo iespēju lauku, es par to iestājos un iestājos. Kad, kurā brīdī izsprāgs tā dzirkstele, kurš to realizēs, kurš dabūs labumu no visa tā — tas mani neinteresē, bet arī interesē. Kāds dabūs labumu. Labums būs kopējs. Kāpināt, blīvināt šo intelektu un iespēju lauku — tas ir darbs, kas jādara tik un tā. Vairāk es nemāku, vairāk es arī negribu. Un man pat liekas, ka ar to pietiek.

Arī Latvijas institūts īsti realizēsies kaut kad vēlāk. Tāpat kā Kultūras fonds un citas lietas, kurās esmu bijis iejaukts. Bet šīs lietas jāieliek, ir jāuzkūda un jāsakūda, tās ir jāierosina, jāpiestartē, jāizprovocē un tā tālāk — tur ir simtiem verbālu vārdu, kas visi ir jāliek lietā. Jādzīvo ar verbālu jēgu.

Alfrēds Jaunušans:

Dzejnieks aizskāra man tuvu tēmu — par kritiku. Ir skaidrs, ka ļoti daudzi aktieri nelasa kritikas, lai varētu normāli dzīvot uz skatuves. Bet ir gadījumi, kad tu vai kāds izlasa un izstāsta, tad arī pašam ir dabiska interese izlasīt.

Daži piemēri. Kāda aktrise pirmo reizi spēlē lielu monoizrādi. Varu nosaukt arī vārdu — Eleonora Dūda pirmo reizi spēlē ungāru valstsvīra un rakstnieka Ārpada Genca lugā "Mūsdienu Medeja". Neteiksim, ka izrāde bija šedevrs vai arī ļoti slikta. Tomēr aktrise divas stundas tur skatītājus savā uzmanības lokā, cik viņa spēj. Bet recenzijā teikts tā: režisoriski neizkārtotajā izrādē mokās aktrise Eleonora Dūda. Ja viņa to izlasa, kā lai viņa iziet viena pretī auditorijai, kad šis teikums viņai ir iesēdies galvā? Jo tādas lietas jau, gribot vai negribot, tomēr paliek prātā. Un viņai šķiet, ka viss, ko tu dari, nav tā, kā vajadzētu. Būtībā šāda rakstīšana ir augstākā mērā kaitniecība, tas ir ļaunums.

Esmu jau teicis, ka ideāli būtu, ja Silvija Radzobe nestrādātu žurnālistikā. Kaut gan viņa ir ļoti talantīga, ļoti labi raksta, ir daudz lasījusi — viņa ir gudra sieviete. Vienīgais — viņai ir elementārs inteliģences trūkums, ko viņa neapzinās. Un tā izpausmes ir milzīga varaskāre —uzmākt visam sevi un, kā es saku, rakstīšanas caureja. Bet viņa nedomā, ka tie taču ir cilvēki, par ko pati raksta. To viņai derētu ieskaidrot, iepotēt, bet tas laikam nekādi nav iespējams. Lai nu viņa laimīgi dzīvo tālāk, kā pati māk.

Teātra kritiķiem vajadzētu saprast, ka ir mākslinieki, no kuriem pamatoti var prasīt vairāk, bet ir arī tādi, kuriem tik bezgalaugstas prasības nemaz nedrīkst izvirzīt. Jo talants šajā pasaulē nav izdalīts visiem vienādi. Vienam ir simts, citam ir piecdesmit, bet dažam — tikai pieci procenti talanta. Daba visiem šīs dotības nav sadalījusi taisnīgi vienādās daļās. Bet prasīts tiek no visiem vienādi. Nu nedrīkst tā!

Mana skolotāja Vera Baļuna stāstīja par kādu gadījumu ar Staņislavski. Viņš, iestudējot kādu izrādi, ļoti slavējis vienu aktieri, bet pārējos ne. Vaicāts, kāpēc režisors tā dara, jo patiesībā aktieris savā lomā esot ļoti slikts, Staņislavskis atbildējis, ka tas ir augstākais, ko šis aktieris var izdarīt savu spēju robežās, viņš ir strādājis ar maksimālu atdevi, kamēr citi darbojušies tikai ar pusspēku vai vēl mazāk. Tās ir tādas ļoti interesantas lietas. Un tāpēc man ļoti svarīgi šķiet vārdi, ko izrādē "Māja Prāgā, paredzēta nojaukšanai" saka vienkārša sieva: "Saprast citam citu, vienalga, dzīvu vai mirušu..." Es šo vietu izrādē pat izcentrēju. Bet cilvēki negrib saprast. Lai gan mani šajā izrādē visvairāk iepriecina tas, ka skatītāji ļoti labi klausās. Man nav lielāka gandarījuma par to, ja publika negarlaikojas, bet klausās. Un šinī ziemas laikā pat neklepo... Tātad kaut kas tur tomēr saista. Jo uz skatuves tiek rādīta vienkāršā tauta, cilvēki, kuriem ir sapņi un cerības, bet jācīnās dzīvē par sevis pilnveidošanu, par sevis attīstīšanu, par savu es. Manuprāt, visa vaina tomēr ir pašos cilvēkos. Jo mēs paši jau bendējam cits citam dzīvi. Un arī gribam to negatīvo. Tur nav vainīga tikai prese vien.

Laikam jau visvairāk jāmācās no dzīves. Žēl, ka to saproti, kad esi vecs, kad ir jau par vēlu, kad vairs ne uz ko nevaram iedarboties. Jo vecums it kā kļūst redzīgāks un dzirdīgāks — tu ieraugi un saklausi vairāk, bet tajā pašā laikā esi arī nevarīgāks un nevajadzīgāks. Un tur nekā nevar darīt.

Latvijas pilsētās šur un tur ir saglabājušās ietves, kas būvētas no betona plāksnēm ar uzrakstu "Karll Ullmann". Tik izturīgas. Bet mūsdienu darinājumi sabirst un sabrūk grumbu grambās dažos gados. No kā tas ir atkarīgs? No materiāliem? No slikta darba? Kāpēc nav to veco laiku izturības? Ar krāsām tas pats — ir uzraksti, kas saglabājušies cauri gadu gadiem, bet operā vai mūsu teātrī jau gadu pēc remonta atkal jāmeklē krāsotāji. Vai tā būtu amata neprasme? Bet varbūt zog tos materiālus? Un cik stabili tas viss ir bijis vēl tajos laikos, kad pat es vēl nebiju pasaulē?

Pēc lieliem notikumiem, arī pēc kara parasti ir vērojams pacēlums. Mana jaunība arī pagāja karā, es atgriezos civilajā dzīvē 24 gadu vecumā. Tātad četri gadi bija atdoti karam. Ne jau es karoju visu laiku, tas bija īsu brīdi — septiņus mēnešus. Bet deviņus mēnešus gulēju hospitālī.

Karš ir ārkārtēja parādība, ko vainago miers. Man tad bija ļoti traģiska situācija — bija nomiris tēvs. Viņš gulēja istabā. Un es tomēr piedzēros tai 9. maijā, kad noslēdza mieru, kaut arī es neesmu dzērājs. Jo tas bija ārkārtējs notikums, kas pavēra kaut kam ceļu, deva ticību un cerību.

Tagad ir citādi, tāpēc arī patriotisms tautā nav tik izteikts. Bet mani vairāk satrauc tas, kāpēc laužas uz āru tāds naids. Vai to nosaka divu sistēmu sadursme — to, kas tur, un to, kas šeit? Jūs un mēs, jūs un mēs... Bet kādreiz taču runāja par vienotu tautu!

Un bija dzīves situācijas, kur paši nebijām vainīgi — vienā pusē Staļins, otrā — Hitlers. Cik atceros, bija izšķiršanās — vai iet uz vācu pusi, vai arī pieslieties krieviem. Vēstures grāmatas mums mācīja, ka tautas galvenais naidnieks ir vācietis:

Es vācieti dancināju

Uz karstiem ķieģeļiem:

Jo vācietis augstu lēca,

Jo pakūru uguntiņu.

Lai gan toreiz mēs bijām starp divām krustugunīm. Un izvēles iespējas jau būtībā nebija nekādas.

Reizēm domāju: cik daudz tomēr lielos, liktenīgos pavērsienos cilvēks var izturēt. Viņš var izdzīvot un daudz ko paciest. Un tad arī nežēlojas, kad pienāk tie drausmīgie brīži.

Bet tagad duras acīs šie lielie kontrasti: atklāj "Vernisāžu", tur cilvēki līksmojas, visi veikali preču pilni... Un, ja kādam tā nav... Jo visi taču gaidīja kaut ko brīnišķīgu, gaidīja, ka nākotnē būs tikai labāk. Padomju laikos gan bija nebrīves sajūta, bet valdīja arī kaut kāda stabilitāte. Man šķiet, arī tagad, līdzko iestāsies stabilitāte, viss būs kārtībā.

Imants Ziedonis

: Civilizācijas uzdevums jau ir kopt kultūraugus, lai nezāles pārmērīgi neieplešas. Ja tagad Latvijā tik ļoti uzpeld viss nelabais un tik skaļi tiek uzrādīts un afišēts viss sliktais, tad jāpadomā, vai ir kāds, kas kultivē tautu, vai ir tāda politika, kas pilsoni kopj. Mēs te esam "Latvijas Vēstneša" redakcijā. Varbūt "Latvijas Vēstnesis" ir viena no pozitīvākajām avīzēm šodien Latvijā. Presei, masu informācijai vienmēr vajadzētu būt ar pozitīvu fonu. Ja masu informācijai ir pozitīvs fons, kas apliecina normālu valstisku domāšanu, pilsonisku pašcieņu un cilvēcisku toleranci pret apkārtējo pasauli, tad uz šī fona var mālēt virsū visbriesmīgākās lietas — "pretlietas", perversijas, visu ko. Nekas nevar kaitēt, ja fons ir pozitīvs. Bet pašlaik tā pati nabadzība, kas valda pensionāru aprindās, tā pati neiecietība (un būtībā nabadzība nav tikums) — tā valda arī presē. Pašlaik prese ir tā pauperizējusies, masu mediji ir tā puspagrimuši, ka domā tikai par to, kur dabūt naudu. Tas attiecas gan uz televīziju, gan presi — tur dara visu, lai izdzīvotu vai nopelnītu, absolūti nedomājot par šo lielo fona uzdevumu. Rezultātā — "iegruntējas" fonā negatīvā masu informācija. Tikai! Jo negatīvais ir tas, ko lasītājs grib. Patērētājs grib negatīvo, grib kašķi. Un ir iekultivējies sauklis — dodiet kašķi! Jo vairāk būs kašķa, jo mūs labāk abonēs! Tā ir kā lavīna, kas veļas un veļas uz priekšu. "Jaunajai Avīzei" parādījās pielikums "Jā", tur mans radinieks (dēls Rimants Ziedonis — red.piez. ) arī bija iejaukts, un es sāku šim pielikumam sekot, skatījos, kā viņi noturēsies. Jo tam "Jā" kaut kā sevi jāpierāda. Skatījos, vai "Jā" dos to konceptuāli pozitīvo fonu. Bet — pazūd, pazūd sāktais fons, sāk nākt iekšā draņķības. Žurnālisti redaktora slejā sāk advokatizēt, sāk rakstīt: "Jā, arī tas tomēr ir pozitīvi, ja mēs uzrādām negācijas. Un vispār — katra dzīves izpausme ir pozitīva." Advokatizē, lai tikai modīgi pieprasīto derdzību ievilktu iekšā. Visur parādās šis modelis — par katru cenu ievilkt iekšā draņķību. Kāpēc nav pozitīvā fona? Es domāju, ka tas izriet no stratēģisku vai idejisku lielu ideju trūkuma, lielas filozofijas trūkuma. Faktiski tas ir filozofijas trūkums asinīs. Cilvēki kļūst filozofiski nabagi. Daudziem absolūti nav nojēguma par lielām un galvenām lietām — par vērtībām, par pamatvērtībām. Nav šāda nojēguma. Tēpēc cilvēki grābstās. Viņi pragmatiski dzīvo no gadījuma uz gadījumu, taustās, mīcās, muļļājas, maucas — kā tur visi tie kurkuļi. Viņi dzīvo eksistenciāli, un viens otram uzbrūk, grūžas virsū, grūstās. Un prese dara tāpat. Piemēram, paskatieties, kādu procentu "Panorāmā" aizņem visādu katastrofu hronika! It kā pasaulei tas būtu tik svarīgi, ka kaut kur avarējis autobuss un nositušies divdesmit cilvēki. Kāpēc man tas jāskatās?! Es saprotu, ja rāda lielas klimatiskas katastrofas. Tātad mūsu gadu tūkstošu mijā kaut kur lūst garozas, nāk tie virpuļi, realizējas visi tie pareģojumi — tā ir mūsu kopīgā globālā lieta, mums tas ir jāzina. Bet, kad stāsta, ka kaut kur Kurzemes jūrmalā nolauzts viens koks, bet Liepājā izlauzti pieci koki, un vēl ilgi rāda visus tos kokus, tad nevar saprast, kāpēc man tas vajadzīgs. Te trūkst jēgas.

Kādreiz patriarhālajā sabiedrībā filozofija realizējās caur tautasdziesmu, nāca caur folkloru. Otra institūcija, kas uztur šos lielos postulātus, tā ir baznīca. Pastāv lielās likumības. Un pastāv arī pozitīvā filozofija, kas cilvēkam dod filozofisku nojēgumu par labu un ļaunu. Tas viss mūsu informatīvajā ikdienā kaut kur pazūd.

Mums ir tik pasakaini daudz cilvēku, ko presē vilkt iekšā! Es gribētu, ka būtu kāda avīze, kurā būtu "jā!". Es labprāt to lasītu. Un mēs visi ļoti priecātos, ja parādītos šie cilvēki. Mēs būtu labā informatīvā kompānijā. Mēs paši jaucam sev nost kompāniju. Un prese tur ļoti daudz palīdz — piecūko paši savu kompāniju. Ir taču ļoti daudz lielu pozitīvu vērtību. Un, tiklīdz tās izvelk un parāda, cilvēkam dūša paceļas. Tā ir dzīves māksla: tu parādi personību, un cilvēks tai personībai tic, tu parādi labo, un tas palīdz cilvēkam dzīvot. Latvijā ir tik daudz skaistuma! Tik daudz skaistu, stipru cilvēku! Bet presē neviens par viņiem nezina. Vietējie žurnālisti savējos nemāk parādīt. Viņi arī skatās uz Rīgu. Vietējās avīzēs nāk iekšā "vietējās labākās aprindas" no Rīgas "labākajām aprindām", viņi rullē tādā pašā garā. Kā saka, pravietis savā tēvzemē netiek cienīts. Viņi neredz savējos. Redze ietrenēta pēc modes.

Latvijā trūkst daidžesta ( digest ) — ziņu izdevuma, kurš sakopotu visu labāko, kas Latvijā notiek. Tam varētu būt liels metiens, un cilvēki to ļoti labi izpirktu. Jo cilvēki ir izslāpuši pēc kaut kā laba! Kāpēc viņi iet uz teātri, kāpēc viņi iet uz klasisko teātri? Varētu saprast, ka iet uz Jauno teātri, jo tur ir postmodernistiski meklējumi, tāda ir mode, tāpēc jaunatne iet. Bet kāpēc viņi iet uz klasiskajiem teātriem? Tāpēc, ka meklē klasiskās vērtības. Viņi pēc tām ir izslāpuši. Tas rodas no tā gara filozofijas trūkuma asinīs. Cilvēks jūt kaut kādu nepietiekamību. Padomju laikā meklēja dzejā, jo cilvēkam būtībā vajadzīgi donori. Ja cilvēkam pašam nav iekšā pietiekoši filozofijas spējas, estētiska satvara, viņš meklē dzejā palīdzību. Bija, protams, arī politiski motīvi, jo mēs Ezopa valodā varējām atļauties šo to "špilkot". Bet ne jau "špilkošanas" dēļ vien nāca dzeju klausīties. Viņi tika donēti. Es dažreiz ciniski kaitināju publiku. Es tā arī atļāvos teikt, ka viņiem ir nepietiekamība. Un sacīju, ka nevajag tik ļoti lepoties ar latviešu dzejas lielajām tirāžām. Tas tikai nozīmē, ka latviešu lasītājam nav pašpietiekamības iekšā. Savā laikā pat Lietuvā Marcinkēviča un Mieželaiša grāmatas tā neizpirka, kur nu vēl citas. Leiši it kā tā "nemīl" dzeju. Bet viņiem ir diezgan patriarhāla sabiedrība ar stiprām katolicisma tradīcijām, kas ir fundamentālās vērtībās orientēta. Daudzās lietās lietuviešiem vēsturiski iedibinājies daudz stiprāks garīgais satvars nekā mums. Sākot ar katoļu grēksūdzi. Kad Latvijā viesojās Brazausks, viņam līdzi bija arī meita. Mēs ar Induli Zariņu sēdējām kafejnīcā, viņa apsēdās blakus, un mēs sākām runāties. Es toreiz sacīju, ka Brazausks varētu būt ļoti pateicīgs katoļiem. Viņa uztraucās: "Ko jūs sakāt! Katoļi manu tētiņu neieredz!" Es teicu — tas tā politiski. Bet Brazausks ir liels politiķis. Un visas lietuviešu politiķu paaudzes, sākot ar Sniečku un Palecki, ir kaut kādā veidā izaugušas iz katolicisma. Jo katolicisms veido pašsakopšanās mākslu. Grēksūdzes institūcija vien liek cilvēkam reizi nedēļā vai reizi mēnesī, vai pusgadā, kad viņš iet grēkus sūdzēt, savilkt galus kopā, uztaisīt iekšējo bilanci. Kad iet Dievam grēkus sūdzēt, iekšēji noformulē, ko sūdzēt. Un, ja kāds grib Dievam samelot, tad viņš ir jo vairāk diplomāts. Tad viņš ir īsts diplomāts, jo viņš prot jau prasmīgi melot. Varbūt tā radušās lietuviešu politiķu paaudzes? Viņa, Brazauska meite, brīnījās: "Ak tā jūs to lietu saprotat? Es tētiņam to pateikšu."

Jā, un vēl. Marjašas kundze to varbūt labāk varētu izstāstīt, es nezinu ebreju kultūras vēsturi. Bet es esmu lasījis, ka savā laikā, kad Eiropā notika lielās vajāšanas un ebreju kopiena nolēma doties uz austrumiem (es īsti nezinu, kāpēc toreiz vajadzēja bēgt), tad interešu sfēras it kā tika sadalītas tā, ka Rīgā apmetīsies galvenokārt merkantilie ebreji, bet filozofiskais centrs, garīgais centrs būs Viļņā. Un tā tas notika. Viļņā bija visi garīgie semināri. Arī tas bagātināja Lietuvas sabiedrību. Nesen, kad Milošs saņēma Nobela prēmiju, viņš atsaucās uz Viļņu, uz tās garīgo semināru. (Rutas Marjašas replika: " Jā, Viļņu sauca par Lietuvas Jeruzalemi.") Un Lietuva bija lielvalsts. Viņa arī savos starptautiskajos kontekstos bijusi lielvalsts. Mums tā lieta bijusi vairāk merkantila. Un tā mēs vairāk tādi tirdznieciski, pragmatiski šeft-maņi esam. Tā mūs vēsture veidojusi...

 

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Aina Rozeniece, Andris Sproģis, Arnis Blumbergs, "LV"