“Visi labas gribas cilvēki, kuriem rūp Latvijas nākotne, tātad visi ticīgie, visu tautību un kārtu cilvēki, apvienosimies, lai uz kopīgu vērtību pamata glābtu Latviju no iznīcības!”

Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs — ingresa (amatā stāšanās) dievkalpojumā Rīgas Sv.Jēkaba katedrālē 2010.gada 21.augustā

Dārgie, Kristum ticīgie un citi klātesošie, vēlos uzsākt šo uzrunu ar 85.psalma vārdiem, kas ir paredzēti šodienas liturģijai: “Mūsu zemē mājos Kunga godība.”

Tomēr pirms izvērst šo domu, man gribētos palūkoties nedaudz atpakaļ. Mums Latvijā līdz šim ir bijuši divi kardināli. Pirmais kardināls Juliāns Vaivods mūsu tautai palīdzēja izdzīvot nebrīves gados un izveda to cauri šim periodam. Viņam ir milzīgi nopelni attiecībā uz tautas gara un ticības saglabāšanu mūsu zemē, jo, kā beigās daži attiecīgo dienestu cilvēki atzina, “viņš bija gudrāks par mums visiem”.

Savukārt mūsu nākamais kardināls tautu ieveda no nebrīves posma brīvības periodā. Gandrīz 20 gadus kardināls Jānis Pujats ir bijis mūsu Baznīcas priekšgalā, un es gribu izteikt milzīgu pateicību par to darbu, ko viņš ir izdarījis. Viņa laikā ir uzceltas 20 baznīcas mūsu diecēzē un pāri par 40 baznīcām visā Latvijā. Tā bija viņa sirdslieta, lai katram ticīgajam būtu iespēja lūgt Dievu dievnamā. Turklāt viņš šajos laikos ir bijis nelokāms kristīgo morāles vērtību aizstāvis. Un par to viņam pienākas milzīga pateicība. Katrā ziņā tās vērtības, kuras viņš ir aizstāvējis, arī turpmāk centīsimies turēt godā, cieņā un pie tām turēties.

Bet tagad mums ir jāskatās arī uz priekšu, nākotnē, jo tie izaicinājumi, kas mūs gaida, ir jauni, un ir jāmeklē arī jauni risinājumi. Par savas kalpošanas stratēģisko, ilgtermiņa mērķi es vēlos izvirzīt Latvijas garīgo atdzimšanu.

Pirmais nosacījums, lai šo mērķi varētu sasniegt, ir iesakņotība Dievā un atvērtība Svētajam Garam. Ko nozīmē atvērtība Svētajam Garam? Pirmkārt, tā ir pazemība, jo tikai pazemīgā sirdī Svētais Gars var ienākt. Kā mēs lasām apustuļa Pāvila vēstulē: “Dievs lepniem pretojas, bet pazemīgiem dod savu žēlastību.” Pazemība nozīmē būt arī reālistiskam: atzīt savas robežas, atzīt, ka neesmu pašpietiekams, ka kaut ko patiešām labu varu izdarīt tikai kopā ar citiem un, protams, ar Dieva palīdzību. Īsta pazemība iever sevī arī vīrišķību grūtību pārvarēšanā un cīņu ar savu ego, grēku, kas ir ikvienā cilvēkā. Jēzus Kristus, kā mēs lasām Svētajos Rakstos, pazemināja pats sevi un savā ziņā pat atteicās no savas dievišķības, no privilēģijām, lai izpildītu Debesu Tēva doto uzdevumu. Arī mūs Svētais Gars mudina piepildīt to misiju, kurai Dievs mūs ir radījis. Tīri cilvēciski tas mums var šķist neizdevīgi, jo domājam, ka tam var sekot grūtības, nesaskaņas, mūs nepieņems, varbūt tas vispār šķiet neiespējams. Bet tā darbojas Svētais Gars, un Dieva perspektīva ir citāda nekā cilvēciskā. Svētais Gars mūs mudina darboties saskaņā ne tikai ar savu personīgo, bet arī kopējo labumu. Varbūt nekas nenotiks pēc mūsu prāta, bet mēs esam aicināti uz paklausību, esam aicināt darīt pēc labākās sirdsapziņas un sekot tam ceļam, par kuru esam izšķīrušies.

Šis stratēģiskais mērķis ir cieši saistīts ar manas personīgās dzīves iekšējo mērķi, kuru esmu noformulējis jau pirms 30 gadiem: tā ir savienošanās ar Dievu jeb tas, ko izcilākie katoļu mistiķi sauc par dvēseles garīgo laulību ar Dievu. Tas nozīmē – cilvēka transformāciju Dievā, kad ne tikai mūsu griba, bet arī prāts, atmiņa un emocionālā sfēra ir Dieva gara caurstrāvota un ļauj Dievam brīvi darboties. Šeit varbūt daži iekšēji saspringst. Bet es gribu jūs nomierināt: tas neierobežo cilvēka brīvību, gluži otrādi – ļauj cilvēkiem pilnā mērā īstenot sevi un to potenciālu, ko Radītājs viņos ir ielicis, un ļauj Dieva valstībai atklāties jau šai pasaulē.

Lai mēs, Baznīca, varētu iekustināt Latvijas garīgās atdzimšanas procesu, pirmkārt, ir jāmainās mums pašiem. Šeit es vēlos atgriezties pie 85.psalma, kuru minēju sākumā. Tajā skan šādi vārdi: “Es klausīšos, ko saka Kungs Dievs, jo Viņš sludina mieru savai tautai un saviem svētajiem.” Klausīšos! Un ja klausīšos, tad tas, pirmkārt, nozīmē, ka apklusīšu, pārstāšu pļāpāt, nepārtraukti runāt. Pārstāšu visu laiku skriet un kaut ko darīt. Jā, uztaisīšu pauzi savās aktivitātēs! Noklusināšos, saspicēšu ausis, atvēršu sirdi un mēģināšu saklausīt, ko Viņš man saka. Tātad klausīšos. Bet, kad būšu sadzirdējis, tad arī paklausīšu. Jo tālāk 85.psalma vārdi saka: “Patiešām, Viņa pestīšana ir tuvu tiem, kas Viņa bīstas, lai mūsu zemē mājotu godība.” Tātad šeit mēs redzam Svēto Rakstu nosacījumus, kas nepieciešami, lai Dieva godība mūsu zemē varētu sākt mājot. Pirmkārt, klausīties, ko saka Kungs Dievs. Un otrkārt, bīties Viņu – bet labā nozīmē. Es to drīzāk nosauktu par bijību, līdzīgi tam, kā mēs izjūtam bijību pret mīlošiem vecākiem. Mēs mīlam viņus un nedarām kaut ko sliktu nevis aiz bailēm, ka mūs sodīs, bet tāpēc, ka mīlam un negribam viņus sāpināt. Un tas arī ir pareizais modelis attiecībās ar Dievu.

Latvijas garīgā atdzimšana var sākties no Baznīcas garīgās atdzimšanas, no draudzes locekļu garīgās atdzimšanas. Galu galā Jēzus saka: “Jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma.” (Mt 5, 13–14). Kā caur kristīgo Baznīcu ir veidojušās slimnīcas, bāreņu aprūpes nami, universitātes un daudzas citas iniciatīvas – tā arī mēs esam aicināti būt par ieraugu, impulsu, kas palīdz mūsu sabiedrībai atjaunoties.

Lai mēs varētu veikt šo zemes sāls un pasaules gaismas lomu, ļoti svarīga ir vienotība mūsu starpā, vienotība starp dažādiem Baznīcas aicinājumiem. Kā šī vienotība rodas? Pirmais priekšnosacījums, protams, ir mūsu iekšējā vienotība ar Dievu. Bet vienotība ar tuvāko sākas tad, kad mēs komunicējam, kad sakām to, kas ir mūsu sirdī, kad veidojam atklātu, godīgu dialogu ar otru cilvēku. Lai mēs varētu ieiet padziļinātās personīgās attiecībās ar Dievu, priekšplānā ir jābūt garīgajai dimensijai, nevis kaut kādām saimnieciskām interesēm, kuras arī ir svarīgas, bet tās nedrīkst dominēt pār garīgajiem mērķiem.

Mums ir jāsāk ar sevi. Arī mums, garīdzniekiem, bīskapiem, jo mēs esam priekšplānā, mēs esam tie, uz kuriem skatās un kuriem patiesībā arī seko. Mums nav jāizdabā sabiedrībai. Protams, mums tā ir jārespektē, jāmeklē kopīga valoda, bet tas nav mūsu uzdevums izdabāt. Mums ir jāiet savs ceļš. Mums ir jābūt tādiem, kādi mēs esam, godīgiem Dieva un cilvēku priekšā. Jo, kā saka Svētie Raksti, mēs sludinām Jēzu Kristu, kas pasaulē ir ģeķība, līdz ar to, ja mums ko pārmet, mums par to nav jābrīnās.

Svarīga ir ne tikai priesteru vienotība (koinonia). Nepieciešama ir arī ticīgās tautas vai laju kārtas vienotība. Kā to norādīja Vatikāna II koncils, ir jāatmodina snaudošais milzis. Mēs nevaram pret ticīgo tautu attiekties kā pret pasīvu masu, kura tikai jāmāca un jākomandē. Mums katrs ticīgais ir jāatzīst par pilntiesīgu Baznīcas locekli, kuram ir sava cieņa, aicinājums un līdzatbildība Baznīcas misijā.

Ļoti svarīga loma Baznīcā ir slimajiem, vecajiem un tiem, kuri cieš, – tiem, kurus sabiedrība bieži vien uzskata par nevajadzīgiem. Bet ja šie cietēji upurē savas sāpes un ciešanas Dievam, tad caur to viņi atver Kristus miesu Dieva spēkam. Tāpēc es aicinu: visi tie, kas esat veci, slimi, kas jūtaties vientuļi, atstāti, nevajadzīgi, upurējiet šīs ciešanas Dievam Latvijas garīgās atmodas nodomā. Šeit es gribu vēl piebilst, ka nabagie un kroplie vienlaikus ir arī simbols katram cilvēkam, kurš skaitās vesels. Ja mēs nostājamies Dieva priekšā, tad patiesībā Dievs vien zina, kurš ir kroplāks – tas, kurš ir fiziski nepilnvērtīgs, vai tas, kuram kaut kas nav kārtībā ar sirdsapziņu. Tātad šiem cilvēkiem ir sava misija.

Bez tam es vēlos aicināt mūsu draudžu locekļus pašorganizēties un ar prāvestu atbalstu pie draudzēm dibināt žēlsirdības darba grupas. Jo Jēzus teica saviem mācekļiem: “Pēc tā jūs visi pazīs, ka esat mani mācekļi, ja būs mīlestība jūsu starpā.” Ja mēs neliekamies ne zinis par tiem, kas cieš, vai mums ir tiesības saukties par īstiem Jēzus mācekļiem? Tāpēc es lūdzu prāvestus atsaukties uz šo aicinājumu un izmantot iespēju pie savām draudzēm dibināt slimo, veco un nespējnieku aprūpes grupas. Līdz oktobrim mūsu diecēzes Caritas var braukāt pa draudzēm, daloties šāda veida pieredzē. Izmantojiet šo iespēju!

Kārtējais atmodas instruments ir izglītība. Aizvadītajos divos gados mums ir izdevies ne tikai izglābt, bet arī attīstīt mūsu Augstāko reliģijas zinātņu institūtu. Un tas tiks darīts arī turpmāk. Es aicinu tos, kas vēlas padziļināt savas zināšanas ticības jomā, nākt un mācīties mūsu augstskolā! Runājot par Rīgas Katoļu ģimnāziju, ir jāatzīmē, ka otrdien notika Rīgas un tās apkaimes klēra tikšanās, kurā pieņēmām lēmumu darīt visu iespējamo, lai šī mācību iestāde, neskatoties uz pastāvošajām grūtībām, varētu turpināt savu darbību. Tāpēc es aicinu vecākus sūtīt savus bērnus uz Katoļu ģimnāziju, un arī visus, kuriem ir tādas iespējas, atbalstīt šo skolu gan ar lūgšanu, gan arī materiāli. Protams, šī nav vienīgā katoļu skola. Tās visas mums ir jāatbalsta, lai tās var pastāvēt un veikt savu misiju.

Nākamais atmodas instruments ir dialogs ar sekulāro sabiedrību. Agrāk bija tāds lozungs: “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Bet es gribētu to pārfrāzēt: “Visi labas gribas cilvēki, kuriem rūp Latvijas nākotne, tātad visi ticīgie, visu tautību un kārtu cilvēki, apvienosimies, lai uz kopīgu vērtību pamata glābtu Latviju no iznīcības!” Baznīcai ir zināmi instrumenti un principi, ko tā var piedāvāt laicīgajai sabiedrībai. Pirmkārt, mēs uzsveram, ka sirdsapziņa ir tā vieta, kur cilvēks sastopas ar Dievu un izvēlas labo vai ļauno. Tātad mums nav vis jāmoralizē, bet gan jāaudzina sirdsapziņa. Mēs nevaram uzspiest savu viedokli vai ticību, bet kā sabiedrības locekļiem, kā mūsu valsts pilsoņiem mums ir tiesības to izklāstīt un informēt pārējos par to, kāda ir mūsu vērtību hierarhija. Un mums ir tiesības to darīt arī skolā, protams, atstājot dialoga partneriem pilnu brīvību – pieņemt vai nepieņemt mūsu viedokli.

Ir vēl viens atmodas instruments, un tā ir kristiešu starpkonfesionālā sadarbība. Mums ir kopīgas vērtības. Mēs par tām sabiedrības priekšā varam iestāties un tās skaidrot kopīgi. Es domāju, ka šeit mums vēl ir ļoti plašas sadarbības iespējas.

Vēlos uzsvērt, ka Latvija – tie esam mēs. Līdz šim mums ir bijis ļoti daudz negatīvisma un noliedzošas attieksmes pirmkārt pret tiem, kas ieņem kādu ievērojamāku stāvokli sabiedrībā, bet arī kopumā. Bet es vēlos aicināt: mācīsimies nākt ar pozitīvu piedāvājumu, priekšlikumiem par to, kā mainīt apkārtējo realitāti, uzņemties līdzatbildību par to jomu, kas mums ir vistuvākā. Lai nāk Svētais Gars pār Latviju un to atjauno! Lai uzmodina godīgus un atbildīgus līderus, kuri uzņemsies atbildību, lai gādātu par kopējo labumu! Es aicinu jūs lūgties, kā saka, līdz uzvarai, un tad arī nāks rezultāts. Svētie Raksti taču saka: “Lūdziet un jums taps dots, klauvējiet un jums tiks atvērts.”

Tātad Latvija – tie esam mēs. Protams, pirmkārt, tie ir latvieši, kuriem tā ir vienīgā zeme, kur viņi ir saimnieki. Otrkārt, tie ir visi citu tautību cilvēki, kas grib strādāt Latvijas labā. Bet Latvija – tie ir arī mūsu pretinieki, kuri meklē kaut kādas savas intereses. Jā, kuri pat nav ar mums uz viena kuģa. Viņi ķepurojas tur kaut kur ārpusē, ūdenī, viņi slīkst. Un mūsu uzdevums ir iet pie viņiem un sludināt Labo Vēsti, lai viņi neaiziet bojā. Un tad pie mums varēs piepildīties šie svētā Pāvila vārdi, ka “vairs nav ne pagāna, ne jūda, ne apgraizītā, ne neapgraizītā, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos ir Kristus” (Kol 3, 11).