Zinātne, vēsture: Par seno un vienmēr jauno Rīgu

Raksta arheologi, arhitekti un vēsturnieki

Latvijas galvaspilsētas likteņi gadsimtu gaitā ir apcerēti grāmatās un rakstu krājumos, bukletos un fotoalbumos, ar Livonijas Indriķa hroniku un Johana Broces zīmējumiem sākot un ar 2010.g.p.Kr.dz. beidzot. Lai gan ekonomiskā krīze vēl nav beigusies, ar pievienotās vērtības nodokli grāmatniecībā nav skaidrības – apgādi, redaktori un autori strādā, bet cienītāji vairāk vai mazāk pērk un tāpat kā agrāk lasa. Tāpēc uz mūsu galda ir jauna, autoritatīva grāmata “Senā Rīga” ar precizējošu apakšvirsrakstu “Pilsētas arheoloģija, arhitektūra un vēsture”, kuru sastādījusi arheoloģe Dr.hist. Viktorija Bebre, bet laidis klajā LU Latvijas Vēstures institūts un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs ar izdevniecības “Mantojums” palīdzību.

Pirms runāt par šo 359 lappušu lielo foliantu sīkāk, jāpiebilst, ka tas ir sērijas un sava veida enciklopēdisks izdevums. Līdzīgi Latvijas Vēsturnieku komisijas 25 sējumiem (2000–2009), sešiem laidieniem par mūsu piļu vēsturi (1999 – 2010), pēdējās Latvijas enciklopēdijas pieciem sējumiem (2002–2009) utt. Minētais institūts un muzejs no 1998. līdz 2005.gadam izdeva piecus krājuma “Senā Rīga” sējumus. Pa šiem gadiem grāmata ir kļuvusi populāra ne vien Latvijā, bet arī Eiropas pilsētu pētnieku vidū. Latviešu zinātnieki tādā ziņā tāpat var lepoties ar iziešanu ārpus Latvijas, protams, vispirms Vecajā pasaulē.

Bet tagad par nesen iznākušo sērijas pēdējo, sesto sējumu. Tā daudzie – 24 autori (lai godājamie atvaino, ka rindu ekonomijas labad varēsim nosaukt tikai nedaudzus no viņiem) – ir pratuši hronoloģiski un tematiskā secībā aplūkot garu jo garu vēstures posmu: no 13.gs. gandrīz vai līdz mūsu dienām.

Visiem šī apskata lasītājiem būs pazīstams vārds arheoloģija. Taču jēdzieni “bioarheoloģija” un “dendrohronoloģija”? Diezin vai. Bet bioarheologs Dr.hist. Guntis Gerhards analizē Sv.Paula baznīcas kapsētas (tag. Jaunielā) antropoloģisko materiālu, kas sniedz priekšstatu par Rīgas 13.–14.gs. ļaužu dzīves kvalitāti. Tā nebija augsta, īpaši vienkāršajiem sociālajiem slāņiem (biežie kari, pārtikas trūkums un bads, slimības utt.). Savukārt dendrohronologs Dr.biol. Māris Zunde, turpinot tēmu par Rīdzenes upes gultnes vietā atsegtajām koka konstrukcijām, parāda 17. – 18. gs. izbūvēto vaļējo un slēgto Rīdzenes kanālu.

Arhitekti turpinājuši Rīgas būvju un interjeru vēsturi. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Gunārs Jansons parāda pilsētas Rātsnama arhitektūru no 14. līdz 18.gadsimtam un nama rekonstrukciju, kas balstās uz ilustratīvajiem, vēstures avotiem un arheoloģisko izrakumu materiālu. Restauratore Tatjana Vītola pievērsusies viena no greznākajiem – Dannenšterna nama arhitektoriskai izpētei.

Grāmatas visplašākajā trešajā nodaļā ievietoti astoņi raksti par Rīgas vēsturi. Speciālisti, kas beidzot gatavojas kapitāli remontēt Valsts prezidenta pili, un visi, kam sāp sirds par šo nepiedodami ieilgušo procesu, varēs, šķiet, ar interesi izlasīt vienas no kompetentākajām šā objekta pētniecēm Māras Caunes apskatu “Rīgas pils grāvis – Pilsgrāvis – Pils laukums”. Uzmanību saista viņas raksta kvintesence: pils apkārtnes austrumu un dienvidu pusē (14.–15.gadsimta ordeņa pils aptuvenā teritorija, kas laika gaitā mainījusi savu nosaukumu) ir savdabīga gan savas atrašanās vietas, gan attīstības ziņā. Katrs no [apskata] virsrakstā minētajiem nosaukumiem ietver sevī pilnīgi citu saturu, kas nebija iepriekšējā posma dabiskas attīstības rezultāts. Militāra nocietinājuma sastāvdaļu grāvi nomainīja apdzīvota vieta, bet to – laukums ar politiska simbola nozīmi. Šis apstāklis noteica tās pārmaiņas, kas notika laukumā pils priekšā Rīgas un Latvijas politiskās vēstures ietekmē.

Savukārt akadēmiķis Jānis Bērziņš stāsta par Rīgas strādnieku ārstniecības iestādēm no 1900. līdz 1914.gadam, parādot, ka, pilsētā strauji attīstoties rūpniecībai un darba mehanizācijai, pieauga arī strādājošo traumatisms un profesionālās slimības. Viņa secinājums ir diezgan bēdīgs: “Kopumā medicīniskā palīdzība strādniekiem vēl pirms [pirmā] Pasaules kara atpalika no straujā attīstības tempa un strādnieku prasībām. Latvijas rūpniecības strādnieku medicīniskās palīdzības līmenis neizcēlās uz Krievijas impērijas līmeņa un atpalika no nepieciešamā.”

Krājums sniedz bagātu, lielākoties jaunu informāciju par rīdzinieku ikdienu un sadzīvi. Ne viss bija kārtībā ar ticības lietām. Dr.hist Margaritas Barzdevičas publikācija vēstī, ka tikai 17.gs. otrā puse ir laiks, kad Rīgas tuvākās apkārtnes iedzīvotāji kopumā, ciktāl nebija iespējams izvairīties, pieņēma un pildīja baznīcas noteiktos rituālus. Tikai apkaimes muižās ieviesa rīta, vakara un pusdienu lūgšanas. Negals tomēr bija ar piekrastes zvejniekiem, kuri par spīti sodiem svētdienas rītos biežāk deva priekšroku nevis sprediķiem, bet savai nodarbei.

Grāmatā var uzzināt par Rīgas tipogrāfiju darbu 19.gs. otrajā pusē un iekārtoto pilsētas tvaikoņu satiksmi pusgadsimta garumā (1884–1940), pašvaldības augļu kioskiem Latvijas laikā un Doma muzeja reorganizāciju 1936.gadā, kuras rezultātā arī šajā kompleksā vairs netika tik spēcīgi kā līdz tam demonstrēta vācu vēsture Latvijā. “Turpmākā muzeja darbība bija vērsta uz latviešu vēstures Rīgā un Latvijā akcentēšanu.”

Krājuma beigu nodaļā muzeja līdzstrādnieki iepazīstina auditoriju ar interesantām un retām materiālu kolekcijām. Cilvēkiem, kas aizmirsuši Latvijas rusifikāciju 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, der apskatīt skolēnu sodīšanas zīmes Rīgas apriņķī, kur uz viena dēļa bija uzraksts “Я сегодня говорил по латышски”. Tā cariskā impērija centās nostiprināt savas pozīcijas Baltijā. Saistoši aprakstītas atpūtas vietas Rīgā 19.gadsimtā – Ķeizardārzs, Vērmanes parks un Bulvāra loks. Šo vēstījumu tāpat kā citas grāmatas nodaļas dara bagātākas grafikas, citi attēli, tabulas, shēmas utt., u.tml. Visiem rakstiem ir plaši avotu rādītāji dažādās valodās, tajā skaitā arī mums diemžēl joprojām svešajā leišu un igauņu mēlē. Symmary (kopsavilkums pēc rakstiem), protams, britu valodā, kura tagad jāprot visiem ar bērnudārzu sākot un BBC vai CNN beidzot.

“Senās Rīgas” 6.laidiens bija jāgaida ilgi – no 2005.gada. Atliek cerēt, ka uz priekšu šāda visnotaļ vērtīgā izdevuma 7., 8., 9. utt. sējums pienāks ātrāk.

Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs