EIROPAS KOPIENAS DALĪBVALSTU KONVENCIJA PAR ĀRVALSTU KRIMINĀLSODU IZPILDI

Preambula

DALĪBVALSTIS,

ŅEMOT VĒRĀ ciešās saites starp to tautām;

ATZĪSTOT to, cik svarīgi ir stiprināt sadarbību tieslietu jomā, veidojot Eiropu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu tiek garantēta personu brīva pārvietošanās;

BŪDAMAS PĀRLIECINĀTAS par to, ka formas, kādās starp dalībvalstīm noris starptautiskā sadarbība krimināllietās, būtu jāpapildina ar normām par kriminālsodu izpildes nodošanu, jo īpaši tādu sodu, kas paredz brīvības atņemšanu un soda naudu;

APZINOTIES vajadzību ņemt vērā visu iesaistīto personu intereses, nododot kriminālsodu izpildi;

PATUROT PRĀTĀ Eiropas Padomes Konvenciju par kriminālspriedumu starptautisku atzīšanu, kas noslēgta Hāgā 1970. gada 28. maijā, un Konvenciju par notiesāto personu pārvietošanu, kas noslēgta Strasbūrā 1983. gada 21. martā,

IR VIENOJUŠĀS par turpmāko.

1. pants

Definīcijas

1. Šajā konvencijā:

a) "spriedums" ir tiesas galīgais nolēmums, ar ko nosaka sodu par noziedzīgu nodarījumu; tas ir arī akts, ar kuru administratīva iestāde nosaka materiālas dabas sankcijas par administratīvu pārkāpumu vai administratīva akta pārkāpumu, ar nosacījumu, ka attiecīgajai personai ir bijusi iespēja vērsties tiesā;

b) "sods" ir šā panta a) punktā minētā brīvības atņemšanas soda vai naudas soda noteikšana, ko veic tiesa, vai soda naudas noteikšana, ko veic administratīva iestāde;

c) "notiesāšanas valsts" ir valsts, kurā noteikts sods, attiecībā uz kuru ir lūgta vai var tikt lūgta izpildes nodošana;

d) "piemērošanas valsts" ir valsts, kurai ir nodota vai var tikt nodota soda izpilde.

2. Parakstot šo konvenciju vai deponējot ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, ikviena dalībvalsts var deklarācijā norādīt tos pārkāpumus, uz kuriem tā paredz neattiecināt šo konvenciju. Pārējās dalībvalstis var piemērot savstarpējības principu.

2. pants

Pamatprincipi

1. Dalībvalstis apņemas iespējami plaši sadarboties attiecībā uz sodu izpildes nodošanu, kā noteikts šajā konvencijā.

2. Izpildes nodošanu var lūgt vai nu notiesāšanas valsts, vai arī piemērošanas valsts.

3. pants

Ar brīvības atņemšanu saistīta soda izpilde

Tādu sodu izpildes nodošanu, kas paredz brīvības atņemšanu, var lūgt:

a) ja notiesātā persona atrodas piemērošanas valsts teritorijā un ir minētās valsts pilsonis vai pastāvīgi dzīvo tās teritorijā;

vai

b) ja notiesātā persona atrodas piemērošanas valsts teritorijā, un šīs personas izdošana ir atteikta, varētu tikt atteikta, ja tiktu lūgta, vai arī nav iespējama;

vai

c) notiesātā persona atrodas piemērošanas valsts teritorijā un tur izcieš brīvības atņemšanas sodu vai arī minētajai personai būs jāizcieš šāds sods.

4. pants

Tādu sodu izpilde, kas paredz naudas sodu vai soda naudu

Tādu sodu izpildes nodošanu, kas paredz naudas sodu vai soda naudu, var lūgt:

a) ja notiesātā persona ir fiziska persona, kas pastāvīgi dzīvo piemērošanas valsts teritorijā, vai ja attiecīgajai personai minētās valsts teritorijā ir atsavināms īpašums vai ienākumi;

vai

b) ja notiesātā persona ir juridiskā persona, kuras atrašanās vieta ir piemērošanas valsts teritorijā, vai ja tai minētās valsts teritorijā ir atsavināms īpašums vai aktīvi.

5. pants

Izpildes nodošanas nosacījumi

Soda izpildes nodošanai ir vajadzīga notiesāšanas valsts un piemērošanas valsts piekrišana. Uz izpildes nodošanu attiecas šādi nosacījumi:

a) spriedums ir galīgs un stājies likumīgā spēkā;

b) darbība vai bezdarbība, par kuru sods noteikts, saskaņā ar piemērošanas valsts tiesību aktiem ir kāds no 1. panta pirmās daļas a) punktā minētajiem nodarījumiem, vai arī tas būtu kāds no šiem nodarījumiem, ja tiktu izdarīts tās teritorijā;

c) saskaņā ar notiesāšanas valsts vai piemērošanas valsts tiesību aktiem nav iestājies izpildīšanas noilgums;

d) piemērošanas valstī notiesātajai personai nav pieņemts galīgais spriedums par tām pašām darbībām;

e) gadījumos, kad kādā trešā valstī notiesātajai personai ir taisīts galīgais spriedums par tām pašām darbībām, soda izpildes nodošana nebūs pretrunā divkāršas sodīšanas aizlieguma principam.

6. pants

Nodošanas līdzekļi

1. Lūgumus par izpildi lūguma iesniedzējas valsts Tieslietu ministrija rakstiski iesniedz lūguma saņēmējas valsts Tieslietu ministrijai.

2. Lūguma saņēmēja valsts tādā pašā veidā un cik iespējams drīz informē lūguma iesniedzēju valsti par savu lēmumu piekrist lūgumam vai noraidīt to.

3. Pamatojoties uz īpašiem nolīgumiem vai, ja tādu nav, steidzamos gadījumos lūgumus, attiecīgos dokumentus un lūguma saņēmējas valsts atbildes var sūtīt un saņemt tieši lūguma iesniedzējas valsts un lūguma saņēmējas valsts tiesu iestādes.

4. Tāpat arī steidzamos gadījumos un atbilstīgi konkrētiem nolīgumiem lūgumus par izpildi, attiecīgos dokumentus un lūguma saņēmējas valsts atbildes var nosūtīt, izmantojot atbilstošus saziņas līdzekļus, kas nodrošina rakstisku reģistrāciju, tostarp telekopiju.

5. Šā panta trešajā un ceturtajā daļā paredzētajos gadījumos norādīto dokumentu kopijas tūlīt nosūta lūguma saņēmējas valsts Tieslietu ministrijai, ja vien minētā valsts nav paziņojusi, ka nav vajadzības tā rīkoties.

6. Iepriekšējās daļās minētie saziņas līdzekļi neizslēdz diplomātisko kanālu izmantošanu.

7. pants

Dokumenti

1. Ja izpildi lūdz notiesāšanas valsts, lūgumam pievieno:

a) attiecīgi apliecinātu sprieduma kopiju;

b) piemēroto tiesību normu tekstu;

c) izziņu par laiku, kas pavadīts iepriekšējā apcietinājumā, vai kādu citu soda daļu, kas attiecīgos gadījumos jau ir izpildīta, kā arī par citiem jautājumiem, kas attiecas uz soda izpildi.

2. Lūgumam noteikti pievieno dokumentus, kas lūguma saņēmējai valstij ļauj lemt par to, vai piekrist soda izpildes nodošanai.

3. Lai sāktu izskatīt izpildes lūgumu, piemērošanas valsts var lūgt vienu vai vairākus šā panta pirmajā un otrajā daļā minētos dokumentus.

4. Ja lūguma saņēmēja valsts uzskata, ka lūguma iesniedzējas valsts sniegtā informācija nav pietiekama, lai piemērotu šo konvenciju, tā lūdz iesniegt vajadzīgo papildu informāciju.

8. pants

Brīvības atņemšanas soda noteikšana

1. Ja tiek akceptēta brīvības atņemšanas soda izpildes nodošana, piemērošanas valsts kompetentās iestādes:

a) ievērojot šā panta ceturtajā daļā izklāstītos nosacījumus, izpilda notiesāšanas valstī noteikto sodu tūlīt vai arī ar tiesas vai administratīvu rīkojumu;

vai

b) izmantojot tiesas vai administratīvās procedūras un ievērojot šā panta piektajā daļā izklāstītos nosacījumus, maina sodu ar piemērošanas valsts lēmumu, aizstājot notiesāšanas valstī noteikto sodu ar sodu, kas piemērošanas valsts tiesību aktos paredzēts par tādu pašu nodarījumu.

2. Piemērošanas valsts informē notiesāšanas valsti, ja minētā to lūdz, par to, kuru no minētajām procedūrām piemēros.

3. Parakstot šo konvenciju vai deponējot ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, ikviena dalībvalsts deklarācijā var norādīt, ka tā paredz attiecībā uz pārējām līgumslēdzējām pusēm nepiemērot kādu no pirmās daļas a) un b) punktā paredzētajām procedūrām.

4. Ja piemērošanas valsts izlemj piemērot šā panta pirmās daļas a) punktā paredzēto procedūru, tai ir saistoša notiesāšanas valsts noteiktā soda tiesiskā būtība un termiņš. Ja attiecīgais sods pēc savas būtības vai termiņa nav saderīgs ar piemērošanas valsts tiesību aktiem vai ja to prasa minētās valsts tiesību akti, tad piemērošanas valsts ar tiesas vai administratīvu rīkojumu tomēr var sodu pielāgot sodam, kas par līdzīgu nodarījumu ir paredzēts tās tiesību aktos. Soda būtībai cik iespējams jāatbilst tā soda būtībai, ko piespriedusi notiesāšanas valsts. Pēc būtības vai termiņa tas nedrīkst būt smagāks par notiesāšanas valstī noteikto sodu un pārsniegt augstāko sodu, kas piemērošanas valsts tiesību aktos noteikts par tādu pašu nodarījumu.

5. Ja piemērošanas valsts izlemj piemērot šā panta pirmās daļas b) punktā paredzēto procedūru, tad:

a) tai ir saistoši konstatējumi par faktiem tiktāl, ciktāl tie tieši vai netieši norādīti spriedumā, kas taisīts notiesāšanas valstī;

b) gadījumos, kad soda termiņš ir mazāks par sešiem mēnešiem vai ir tieši seši mēneši, un izņemot gadījumus, kas attiecas uz šā panta sestajā daļā paredzēto deklarāciju, tā var brīvības atņemšanas sodu aizstāt ar naudas sodu; un

c) tā nedrīkst padarīt smagāku notiesātās personas sodu, un tai nav saistoši minimālie sodi, kas tās tiesību aktos var būt paredzēti par izdarīto nodarījumu vai nodarījumiem.

6. Parakstot šo konvenciju vai deponējot ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, ikviena dalībvalsts deklarācijā var norādīt, ka šā panta piektās daļas b) punktā paredzētās aizstāšanas procedūras piemērošanu tā pieņem vienīgi attiecībā uz brīvības atņemšanas sodiem, kuru termiņš ir īsāks par 6 mēnešiem.

Pārējās dalībvalstis var piemērot savstarpējības principu.

9. pants

Naudas soda vai soda naudas noteikšana

1. Ja tiek akceptēta tāda soda izpildes nodošana, kas paredz naudas sodu vai soda naudu, tad piemērošanas valsts kompetentās iestādes var, izmantojot līdzekļus, kas var būt tiesas vai administratīvais rīkojums, naudas soda vai soda naudas summu konvertēt piemērošanas valsts valūtā pēc valūtas maiņas kursa, kas ir spēkā lēmuma pieņemšanas laikā. Tomēr šādi noteiktā summa nedrīkst būt liekāka par maksimālo summu, kas minētās valsts tiesību aktos noteikta par tādu pašu nodarījumu. Ja piemērošanas valstī par tādu pašu nodarījumu ir paredzēts savādāks un smagāks sods vai sankcija, minētās valsts kompetentās iestādes var atstāt negrozītu notiesāšanas valstī noteikto naudas soda vai soda naudas summu.

2. Piemērošanas valsts, kas — ņemot vērā to, ka izpilde attiecas uz juridisku personu — nevar piekrist izpildes lūgumam, var divpusējos nolīgumos norādīt savu vēlmi notiesāšanas valsts noteikto naudas soda vai soda naudas summu atbilstīgi piedzīt saskaņā ar tās civilprocesuālajām normām, kas attiecas uz izpildi.

10. pants

Drošības līdzekļi

Tiklīdz notiesāšanas valsts ir lūgusi vai pieņēmusi tāda soda izpildes nodošanu, kas paredz brīvības atņemšanu, piemērošanas valsts var apcietināt notiesāto personu vai piemērot citus drošības līdzekļus, ar nosacījumu, ka:

a) saistībā ar nodarījumu, par ko noteikts sods, piemērošanas valsts tiesību akti atļauj personu ievietot iepriekšēja apcietinājumā vai piemērot personai citus drošības līdzekļus,

un

b) ir iemesls bažām, ka notiesātā persona var izvairīties no izpildes.

11. pants

Tiesību akti, kas regulē izpildi

1. Soda izpildi pēc nodošanas regulē piemērošanas valsts tiesību akti, un vienīgi šī valsts ir tiesīga lemt par izpildes procedūrām un noteikt visus ar to saistītos pasākumus.

2. Visas naudas sodu vai soda naudas daļas, kas jau ir jebkādā veidā izpildītas notiesāšanas valstī, pilnībā atskaita no soda, kas jāizpilda piemērošanas valstī.

12. pants

Brīvības atņemšana, aizstājot nepiedzīto naudas sodu vai soda naudu

Ja naudas sodu vai soda naudu nav iespējams iekasēt pilnībā vai daļēji, piemērošanas valsts tā vietā var piemērot brīvības atņemšanas sodu, ja to šādos gadījumos ļauj abu valstu tiesību akti un ja vien notiesāšanas valsts nav noteikti liegusi šādu iespēju.

13. pants

Amnestija, apžēlošana, soda mīkstināšana, soda pārskatīšana

1. Ikviena iesaistītā dalībvalsts var piemērot amnestiju, apžēlošanu vai arī naudas soda vai soda naudas samazināšanu.

2. Par pieteikumiem pārskatīt spriedumu var lemt vienīgi notiesāšanas valsts.

14. pants

Izpildes pārtraukšana

Piemērošanas valsts var pārtraukt soda izpildi, tiklīdz notiesāšanas valsts to ir informējusi par jebkādu lēmumu vai pasākumu, kura dēļ sods vairs nav izpildāms.

15. pants

Naudas sodu un soda naudu iekasēšanas rezultātā iegūto naudas līdzekļu uzkrāšana

Naudas līdzekļus, ko iegūst naudas sodu un soda naudu izpildes rezultātā, uzkrāj piemērošanas valsts, ja vien starp šo valsti un notiesāšanas valsti nav noslēgta citāda vienošanās.

16. pants

Informācija

Piemērošanas valsts informē notiesāšanas valsti:

a) kad tā soda izpildi uzskata par pabeigtu;

b) ja notiesātā persona ir izbēgusi no apcietinājuma, pirms ir pabeigta soda izpilde;

vai

c) par naudas soda vai soda naudas pilnīgu vai daļēju neizpildi.

17. pants

Sekas, kādas attiecībā uz notiesāšanas valsti rada nodošana

1. Notiesāšanas valsts nedrīkst turpināt soda izpildi, ja tā ar piemērošanas valsti ir vienojusies par izpildes nodošanu. Tomēr, ja notiesātā persona izvairās, tiesības īstenot izpildi atgriežas atpakaļ notiesāšanas valstij, izņemot gadījumus, kad starp minēto valsti un piemērošanas valsti noslēgta citāda vienošanās.

2. Ja tiek nodota tāda soda izpilde, kas paredz naudas sodu vai soda naudu, tad tiesības veikt soda izpildi, tostarp tiesības aizstāt naudas sodu vai soda naudu ar brīvības atņemšanas sodu, piekrīt notiesāšanas valstij, tiklīdz piemērošanas valsts to ir informējusi par naudas soda vai soda naudas pilnīgu vai daļēju neizpildi un par to, ka tā nav piemērojusi aizstājēju sodu, kā noteikts 12. pantā.

18. pants

Valoda

Iesniedzamos dokumentus sagatavo notiesāšanas valsts valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām. Parakstot šo konvenciju vai deponējot ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, ikviena dalībvalsts var iesniegt deklarāciju, paturot tiesības prasīt, lai 7. pantā minētie attiecīgie dokumenti tiek tulkoti tās valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām. Pārējās dalībvalstis var piemērot savstarpējības principu.

19. pants

Izmaksas

Dalībvalstis savstarpēji nepieprasīs atlīdzināt izmaksas, kas rodas, piemērojot šo konvenciju.

20. pants

Saikne ar Hāgas 1970. gada 28. maija Eiropas Konvenciju par kriminālspriedumu savstarpēju atzīšanu

Attiecībās starp dalībvalstīm, kas ir līgumslēdzējas puses Eiropas Konvencijā par kriminālspriedumu starptautisku atzīšanu, kura noslēgta Hāgā, 1970. gada 28. maijā, šī konvencija attiecas tiktāl, ciktāl tā papildina minēto konvenciju vai veicina tajā ietverto principu piemērošanu.

21. pants

Parakstīšana un stāšanās spēkā

1. Šo konvenciju var parakstīt dalībvalstis. To ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijai.

2. Šī konvencija stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc dienas, kad ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus ir deponējušas visas Eiropas Kopienu dalībvalstis, kas ir dalībvalstis dienā, kad konvencija tiek atvērta parakstīšanai.

3. Līdz dienai, kad konvencija stājas spēkā, ikviena dalībvalsts — deponējot ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentu vai pēc tam — var deklarēt, ka deviņdesmit dienas pēc šādas deklarācijas deponēšanas konvenciju sāks piemērot šīs dalībvalsts attiecībās ar dalībvalstīm, kas ir deklarējušas to pašu.

4. Dalībvalstis, kas nav iesniegušas šādu deklarāciju, var konvenciju piemērot attiecībā uz pārējām līgumslēdzējām dalībvalstīm, pamatojoties uz divpusējiem nolīgumiem.

5. Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrija informē dalībvalstis par visām parakstīšanām, dokumentu deponēšanām vai deklarācijām.

22. pants

Pievienošanās

Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Kopienu dalībvalsti. Pievienošanās dokumentus deponē Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijai. Attiecībā uz dalībvalstīm, kas pievienojas konvencijai, tā stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc attiecīgā pievienošanās dokumenta deponēšanas dienas. Ja pievienošanās dokumenta deponēšanas dienā konvencija vēl nav stājusies spēkā, tad 21. panta trešās un ceturtās daļas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm, kas pievienojas, un attiecībā uz tām konvencija stājas spēkā dienā, kas noteikta 21. panta otrajā daļā.

Konvencija parakstīta Briselē, 1991.gada 13.novembrī visās Eiropas Kopienu oficiālajās valodās vienā eksemplārā, kas deponējams Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijas arhīvā; teksti ir pilnīgi autentiski visās valodās.