Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"No dažādiem uzskatiem, dažādiem laikmetiem mums jāskatās nākotnē"

Turpinājums no 1.lpp.

Mani apmierina šīs vēsturnieku komisijas uzsāktā enerģiskā nostāja, un liekas, ka šogad viņi rīkos divas konferences. Viena varētu būt par notikumiem, kas saistīti ar represijām, un otra par Latviju Otrajā pasaules karā. Tas varētu būt gada otrā pusē, un domāju, ka tas vien jau liecina, ka šī vēsturnieku komisija nopietni uzsākusi savu darbu.

— Jā, arī pirms divām nedēļām mēs šeit runājām par 16.martu — latviešu karavīru piemiņas dienu. Pagājušās nedēļas beigās vēsturnieki ir rekomendējuši to svinēt kā ciešanu dienu, domājot to tādējādi, ka latviešu karavīri cīnījušies gan vienā, gan otrā pusē. Sakiet, vai šāda te pārdefinēšana neradīs jukas un vai, jūsuprāt, komisijas dalībnieki vērtē šīs nozīmīgās dienas, nozīmīgos piemiņas pasākumus kompleksi un visa kalendārā gada garumā?

G.Ulmanis: — Teiksim atklāti, ka pagājušā gada Saeimas lēmums joprojām mums rada daudz pārdomu, es pat teiktu — problēmas, lai šo 16.martu pareizi un adekvāti tā laika notikumiem nosauktu un lai rastu 16.martam tādu iekšējo spēku un pārliecību un arī izveidotu tīri organizatorisko shēmu, kas tad īsti ir 16.marts. Jo šāda atzīmējama diena ir pirmo reizi. Es jau otro nedēļu tiekos ar karavīru biedrībām, un vienam otram liekas, ka es tiekos un tiekos ar karavīru biedrībām, taču uz priekšu netiekam. Bet viņu ir daudz, un 250 tūkstoši vīru, kas cīnījās abās pusēs. Kā jau mēs pagājušo reizi runājām, viņi ir pārstāvēti daudzās un dažādās karavīru biedrībās un pārstāv dažādus uzskatus, dažādus laikmetus, arī dažāds noskaņojums šiem bijušajiem karavīriem ir. Tāpēc viens labums gan ir, runājot par 16.martu, ka beidzot mēs esam tikušies, lai runātu par šīm problēmām, un mēs nerunājam tikai par 16.martu vien. Viņi ar asarām acīs, un tur nav ko slēpt, stāsta par to, ko viņiem ir atnesis Otrais pasaules karš, laiks pēc šī kara. Šīs nepārtrauktās slēpšanās, arī smagie gadi dažādās nometnēs, tā ir latvju tautas traģēdija. Tas ir skāris gandrīz katru ģimeni, nemaz jau nerunājot par katru pagastu, katru pilsētu un katru novadu. Un daudzi no viņiem man atzīstas, ka viņiem par pārsteigumu ir nācis šis 16.marts kā atzīmējamā karavīru diena, latviešu karavīru diena, jo viņi to ir atzīmējuši klusībā un savā noskaņā jau daudzus gadus. Un tagad, kad nepārtraukti izskan brīdinājumi par iespējamām provokācijām, kad ir Krievijas attiecīgo politisko spēku nostāja, pat Krievijas varas iestāžu attiecīgā nostāja, ja šī atzīmēšana notiks pietiekami spēcīgi un efektīvi, tad būs attiecīgā reakcija, jo nacisma spēku jeb nacisma armijā pārstāvēto vīru demonstrācija neesot pieņemama nedz Austrumiem, nedz Rietumiem. Un visas šīs iespējamās variācijas tiek sabiedrībā apspēlētas, bet būtībā — tiek spēlēts uz vissmagāko latviešu tautas traģēdiju, uz šiem karavīru likteņiem. Un, otrkārt, mēs vairs nevaram skatīties tikai pagātnē, mums jāskatās arī nākotnē, jo, kas uzvarēja šajā karā, mums ir zināms, kāds ir šī kara rezultāts un sekas, arī sen jau zināms. Es tikšos ar visām karavīru biedrībām vēl vienā kopējā apspriedē un aicināšu tur arī Saeimas deputātus, aicināšu Ārlietu ministriju, aicināšu Rīgas pilsētas varas pārstāvjus, lai mēs vienotos civilizēti, kā un kādā veidā varam atzīmēt 16.martu. Es domāju, ka meklējumi turpinās un sāpes jau paliek.

— Vai jūs domājat, ka meklējumu rezultātā var būt, teiksim, kalendāra maiņa un 16.marts...

G.Ulmanis: — Nē, kalendāru mēs nemainīsim, jo likums ir un tas ir visiem viens, neviens netaisās šos likumus grozīt dažās dienās. Bet es aicinu tomēr visas karavīru biedrības šo dienu pieminēt un domāju, ka mēs arī atradīsim kopēju nostāju, kā mums pieminēt tā, lai mūsu nedraugi, mūsu nelabvēļi un varbūt tie, kas nesaprot šo traģēdiju, nevarētu izmantot to demagoģiskos nolūkos vai Latvijai nelabvēlīgu situāciju veidojot gan Rietumos, gan Austrumos.

— Jā, turklāt, kā ziņo aģentūra BNS, šīs komisijas vēsturnieki esot nobažījušies par valsts finansējumu savam darbam. Vai jums ir tādas ziņas?

G.Ulmanis: — Jā, mēs esam vienojušies ar Krištopana kungu, ka viņš tuvāko nedēļu laikā tiksies ar Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta pārstāvjiem, ar vēstures komisijas pārstāvjiem un runās par finansu jautājumiem. Esmu pārliecināts, ka valdība atradīs finansējumu, jo šis darbs ir jādara.

— Jā, un pavisam liegi mēs varam ķerties klāt arī Krištopana kungam. Pagājušās nedēļas iekšpolitiskās aktualitātes, es domāju, nevaram saistīt ne ar ko citu kā Krištopana kunga un sociāldemokrātu līgumu. Sakiet, vai šis ir dokuments, kas stiprina valdības, tieši valdības, pozīciju?

G.Ulmanis: — Jūs teicāt — ķerties klāt Krištopana kungam. Es domāju, ka to mēs nedarīsim, jo Krištopana kungs vēlreiz apliecināja savu nodomu par ļoti nopietniem pamatiem, ar savu pārdomāto rīcību veidodams ļoti savdabīgo vienošanos ar sociāldemokrātiem. Tas ir tas fakts, par ko es runāju jau tūlīt pēc vēlēšanām, ka katra partija, kura ir ievēlēta, pārstāv zināmu elektorātu. Tas, ka sociāldemokrāti ir nopietni pievērsušies tieši sociālajām problēmām, domāju, ka sociāldemokrāti arī ļoti nopietni runā par demokrātijas principiem, par demokrātiju, un viņu lielais skaitliskais sastāvs parlamentā, kā arī pašreiz pēc pēdējiem reitinga rādītājiem lielais atbalsts arī sabiedrībā dod sociāldemokrātiem stabilas tiesības aicināt valdību risināt tās problēmas un tos jautājumus, kas sabiedrībai kopumā ir, ne tikai interesants, bet arī sāp. Es domāju, ka Krištopana kungs ir izdarījis pareizu, noteiktu izvēli, un tas šobrīd gan stiprina valdības pozīcijas, gan netieši stiprina šo koalīciju. Protams, ir jautājums, kā dažādi politiskie spēki šādā situācijā un cik lielā mērā var upurēt savus pamatprincipus un savu nostāju. Es ar interesi gaidu un ceru, ka tas neizraisīs krīzi un neizraisīs nopietnas domstarpības, kā savstarpēji vienosies "Tēvzemei un Brīvībai" un sociāldemokrāti. Bet tas jau vairs nav Krištopana kunga jautājums. Domāju, ka Krištopana kungs šeit jūtas pašreiz kā zivs ūdenī, lavierēdams starp šīm partijām, kurām ļoti gribas būt pozīcijā. Tai pašā laikā es ceru, ka viņi spēs arī saglabāt savus pamatprincipus un savu principiālo nostāju, ko viņi solījuši vēlētājiem.

— Jā, jūs jau minējāt par sociāldemokrātu reitinga kāpumu, tas ir 18,1 procents, ja precīzi saka, vēlētāju atbalsta. Tā ir otrā vieta aiz Tautas partijas. Ar ko jūs to varētu izskaidrot, vai tam ir objektīvi apstākļi?

G.Ulmanis: — Domāju, ka tas ir tīri pamatots ar to, ka sociāldemokrāti ļoti daudz runā. Bieži vien varbūt viņu idejas un viņu izvirzītie jautājumu risinājumi šobrīd sabiedrībai nav pieņemami, bet viņi cenšas iedziļināties sociālos jautājumos, viszemāko un vidējo slāņu dzīves problēmās, un, manuprāt, tā ir pareizā pieeja un tas katrā valstī liekas gan svarīgi, gan arī pietiekami interesanti, lai vēlētāji un iedzīvotāji uzmanīgāk pievērstos un paskatītos, par ko tad īsti sociāldemokrāti iestājas. Tas ir labi, ka viņi veidoja šo sadarbību ar valdības koalīciju, ar premjeru un ar valdību, jo tad īstenībā uzreiz būs redzams, cik viņi ir gatavi reāli šīs sociālās problēmas risināt tuvākajā nākotnē.

— Jā, pavisam neilgi Latvijai ir jauns bruņoto spēku komandieris, toties vakanta ir Zemessardzes komandiera vieta. Un jūsu rīcībā arī tagad ir aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska ieteiktie kandidāti — pieci cilvēki. Sakiet, vai jūs esat iepazinies, vai esat pazīstams ar viņiem personiski?

G.Ulmanis: — Es pazīstu lielāko daļu, es teiktu, pat visus šos vīrus. Viņiem visiem ir raksturīgs viens — viņiem ir stabilas ģimenes, katram no viņiem ir divi bērni, un tas jau, kad es skatījos šo vīru biogrāfijas un dzīves datus, man likās ļoti simpātiski. Tas liecina par viņu stabiliem un noteiktiem uzskatiem arī savas personiskās dzīves veidošanā. Bet es negribētu neko teikt vairāk par militāriem jautājumiem vai par kaut ko citu, jo tuvākajās dienās es ar dažiem no viņiem tikšos, pēc tam es arī izdarīšu izvēli. Es ceru, ka līdz nedēļas beigām man būs iespējas Saeimai izvirzīt noteikto kandidatūru, par ko Saeima varēs spriest tālāk.

— Vai jūs apspriedīsit šīs kandidatūras arī Nacionālajā drošības padomes sēdē?

G.Ulmanis: — Nē, Nacionālās drošības padomes sēde nav šai laikā paredzēta, un domāju, ka tādēļ vien nevajadzētu laiku kavēt, es to darīšu ātrāk.

— Vai jums kāds no šiem pieciem kandidātiem personiski ir simpātiskāks?

G.Ulmanis: — Droši vien, ka ir. Bet tas neattiecas uz manu izvēli un neattiecas uz militāriem jautājumiem. Šeit mēs vērtēsim pēc objektīviem kritērijiem.

— Jā, un ja mēs varam taisīt lēcienu no Latvijas problemātikas uz starptautisko, tomēr ar Latviju saistītu problemātiku, tad tās ir iepriekšējās nedēļas beigas. NATO galotņu konferencē Vašingtonā šā gada aprīlī netiks izteikti aicinājumi jaunām dalībvalstīm iestāties NATO. Tā paziņoja Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Sakiet, vai to uztvert kā signālu, ka arī mūsu valsts iespējas iestāties šajā Ziemeļatlantijas aliansē ir vājinājušās?

G.Ulmanis: — Es nedomāju, ka mūsu iespējas ir vājinājušās, par to Šrēdera kungs neko nav teicis. Viņš ir uzņēmies tādu lielu atbildību, paziņodams vēsti, kura, manuprāt, neizriet no NATO galotņu tikšanās rezultātiem, neizriet no NATO štāba mītnē dzirdētā. Taču neviens nav mainījis šo nostāju, ka NATO durvis ir atvērtas, NATO turpinās paplašināties, NATO integrācija turpinās. Valstīm, kuras kandidē iestāties NATO, ir jāstrādā pie NATO standartu apgūšanas, pie savas pozīcijas deklarēšanas un arī apliecināšanas. Lai kā arī nebūtu, es domāju, ka aprīlī kandidātvalstis saņems noteiktus signālus par tālāko rīcību un darbību. Man nav nekādu šaubu, ka NATO paplašināšanās process ir neapturams un tas turpināsies, lai kāda arī nebūtu retorika vai dažādi spriedumi, vai starplēmumi šī procesa gaitā.

— Jā, ir vēl kāds signāls. Krievijas ārlietu ministra vietnieks Gusarova kungs arī, šķiet, vakar, tieši svētdien, ir teicis, ir brīdinājis NATO par to, ka izplešanās austrumu virzienā ir bīstama un Krievija ar to nekādi nevarēs samierināties.

G.Ulmanis: — Es negribu komentēt dažādu Krievijas armijas cilvēku vai ārpus valdības esošu politiķu uzskatus, jo tie ir ļoti daudzi un dažādi. Galvenokārt tie ir tādi naida un negāciju pilni pret NATO paplašināšanos. Taču nedomāju, ka šie paziņojumi varētu nopietni ietekmēt vai kaut kādā veidā traucēt NATO paplašināšanās procesu.

— Jā, un pēdējais jautājums. Tas gan ir jautājums, ar kuru mēs atgriežamies Latvijā, ja ne Latvijā, tad katrā ziņā Baltijā, un tās ir Gunta Ulmaņa medības. Ulmaņa kungs, daudz par to ir runāts, presē ir bijis krietns atvēziens, lai spekulētu ar to, kā ir bijis, vai vajadzēja braukt, vai vajadzēja par to ziņot. Par to mēs daudz varējām skatīties televīzijas raidījumā "Prezidenta laiks". Un tomēr neatbildēts, šķiet, palicis jautājums, kā tad šajā gadījumā, šajā jūsu vizītē bija ar protokolu, respektīvi, ar sazināšanos ar pašreizējo Lietuvas prezidentu Valdu Adamku.

G.Ulmanis: — Ir gan neatlaidīgi tie žurnālisti. Nu jau nedēļa apritējusi, visi medību labumi jau ir apēsti, un liekas, ka sniegs ir aizputinājis pēdējās pēdas, bet radiožurnālisti joprojām vēl kaut ko papildus grib zināt. Nu es jūs varu nomierināt — ar protokolu viss bija kārtībā, ar trim Lietuvas un Latvijas prezidentiem, es domāju, Adamkus kungu, Brazauska kungu un Latvijas prezidentu arī viss ir kārtībā. Nekādi ekscesi, pārpratumi vai negācijas nav gaidāmi un arī nebija gaidāmi. Medības ir tāds rets un acīs krītošs prieks, par ko labprāt visi pasmejas, cits arī kritiski vērtē šo lietu. Tas varbūt ir arī pareizi, jo arī savas negatīvās puses ir šiem procesiem. Taču medības ir mūžīgas, un mūžīga ir arī mūsu pievēršanās šim priekam. Domāju, nepaies ilgs laiks, ka mēs atkal tiksimies Lietuvas vai Latvijas laukos likumā paredzētā kārtībā un ar attiecīgām atļaujām un visām protokola piekrišanām šīm medībām. Un es ceru, ka tās būs veiksmīgas.

— Paldies, ka atnācāt! Veiksmi jums gan medībās, gan arī šajā postenī. Un ceru, ka mēs arī tiksimies kā allaž, pēc divām nedēļām.

G.Ulmanis: — Paldies!

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

Pēc radioieraksta