1998. gada 17. decembrī notika Tieslietu ministrijas (TM) Reliģisko lietu konsultatīvās padomes (RLKP) sanāksme. RLKP sastāvā ir katoļu, ev.luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un Tieslietu ministrijas pārstāvji. Sēdē tika nolemts turpināt 1996.gadā izveidotās darba grupas darbu, lai Latvijas valsts un tradicionālās konfesijas noslēgtu līgumus par baznīcu tiesisko statusu Latvijas valstī. Lai līgumi iegūtu tiesisko spēku, padome akceptēja Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktora Ringolda Baloža ideju par šo līgumu nostiprināšanu specifiskajos likumos. Līgumu ideja, kā arī ideja par Latvijai tradicionālajām konfesijām diemžēl 6. Saeimā neguva atbalstu, un jautājums politisku un reliģisku domstarpību dēļ risināts netika. Ko padome akceptēja? Padome uzskatīja par vajadzīgu: "Izdarīt Reliģisko organizāciju likumā šādus grozījumus:

1. Papildināt 5. pantu ar jaunu 7. daļu šādā redakcijā:

"(7) Romas katoļu Baznīca Latvijā darbojas uz konkordāta pamata starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību."

2. Papildināt 5. pantu ar jaunu 8. daļu šādā redakcijā:

"(8) Latvijas valdība ir tiesīga noslēgt ar citām Civillikuma 51. pantā norādītām konfesijām (baznīcām) līgumus par atsevišķā likumā attiecīgā konfesijas (baznīcas) tiesiskā statusa, kas saskaņota ar kanoniskajām normām, noteikšanu un sadarbības izglītības, kultūras, sociālā un ticīgo garīgās aprūpes jomā reglamentēšanu."

3. Papildināt 5. pantu ar jaunu 9. daļu šādā redakcijā:

"(9) Civillikuma 51. pantā norādītās konfesijas (baznīcas), ar kurām Latvijas valdība ir noslēgusi līgumus, darbojas uz atsevišķu likumu pamata."

Kas ir un ko nozīmē šie grozījumi, to lasītājs sapratīs, izlasot Ringolda Baloža sagatavoto rakstu.

Līgumi starp reliģiskajām organizācijām

Latvijā reliģiskas organizācijas, tāpat kā uzņēmējsabiedrības un sabiedriskās organizācijas, ir juridiskas personas un tāpēc savstarpēji var slēgt līgumus. Nav runa par nomas, darba vai pirkuma pārdevuma līgumiem, bez tiem tās nevarētu darboties. Vienas konfesijas organizācijas slēdz arī savstarpējus sadarbības līgumus. Ir gadījumi, kad pat atšķirīgu denomināciju reliģiskas organizācijas noslēdz apvienošanās līgumus vai starptautisko organizāciju veidojošos līgumus. Protams, apvienošanās šeit nav gluži tas pats, kā ja apvienotos divas sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Lai saprastu atšķirību, izskatīsim abus iepriekšminēto līgumu veidus, analizējot konkrētus piemērus.

Tātad, pirmkārt, sadarbības līgumi. Tos reti noslēdz starp vienas valsts organizācijām, lai arī tas ir iespējams. Biežāk atsevišķa minoritātes organizācija noslēdz līgumu ar ārzemju centru, iegūstot tās atbalstu. Tā Latvijā izveidojusies un reģistrējusies reliģiskā organizācija ar draudzes statusu "Rīgas pilsētas musulmaņu draudze "Ideļ"" (reģistrēta 1994.gada 18. aprīlī ar Nr. AP—0355) tika noslēgusi sadarbības līgumu ar Krievijā reģistrēto reliģisko apvienību "Centrāleiropas musulmaņu Krievijas reģiona Garīgā pārvalde". Līgums vispārīgā veidā nosaka sadarbību starptautisku konferenču, simpoziju un semināru rīkošanā par islama problemātiku, kā arī Latvijas Republikas musulmaņu studentu mācības Maskavas Augstākajā islama koledžā. Līgumā sīki aprakstīta arī musulmaņu bērnu nometņu organizēšana. Būtisks ir līgumā iekļautais pilnvarojums, ar kuru viena puse pieļauj otras puses uzstāšanos savā vārdā musulmaņu starptautiskajās organizācijās. Viena no šī konkrētā sadarbības līguma specifiskajām iezīmēm ir tāda, ka tajā nav noteikti finansējuma avoti, lai realizētos darbības, par kurām puses vienojās. Taču uzskatīsim to par jumta līgumu. Izskatītā līguma puses nav vienlīdzīgas, jo Krievijas līgumslēdzējs ir finansiāli nodrošināts, bet Latvijas — nē, tātad varam secināt, ka ar šo sadarbības līgumu Latvijas musulmaņu draudze iegūst liela centra atbalstu. Šis piemērs ir līdzīgs nākamajam, atšķirība ir tai apstāklī, ka šeit bija tikai materiālais nodrošinājums, bet nākamajā bez finansiālas intereses būtisks ir reliģiskās saplūšanas faktors.

1996.gada 24. jūnijā Jelgavā Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības (LVDA) (TM reģistrēta 1991.gada 6. martā ar kārtas Nr. AP–0039) noslēgts līgums ar Starptautisko Dieva Draudzi (SDD), kas atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs Klīvlendā, Tenesijā, par abu institucionālo apvienošanos. Jāatzīmē, ka SDD šādā veidā caur lokālām Vasarsvētku organizācijām darbojas vairāk nekā 140 valstīs. Metode, ko piekopj SDD, lai palielinātu ietekmes sfēru, ir raksturīga Rietumu lielkapitāla aprites metodēm biznesā — ar to atšķirību, ka biznesa galvenais mērķis ir gūt maksimāli daudz peļņas. Šeit savukārt nolūks ir misionārisms. Aprakstītā līguma sadaļā "Apvienošanās fakti" ir noteikts: "Kopš apvienošanās brīža LVDA ir SDD oficiālais aģents un pārstāvis Latvijas Republikā". Līgums nosaka arī tiesības uz atšķirībām, jo LVDA tiek atbrīvota no SDD draudzēs piekoptā reliģiskā rituāla — kāju mazgāšanas. Raksturīgi, ka apvienošanās nekādā ziņā neskar LVDA īpašumus, bet tiek nozīmēta tikai par "aģentu". Saskaņā ar šo līgumu tika mainīts nosaukums, jo ar līgumu LVDA uzņemas pārreģistrēties ar nosaukumu Starptautiskā Dieva draudze — Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība (SDDLVDA), kas arī ticis paveikts. Apvienošanās skāra vienu no visjutīgākajām sfērām — ticības simbolus. LVDA, pārtopot par SDDLVDA, mainīja simboliku.

Otrā kategorija ir starptautisko organizāciju veidošanās līgumi. Baznīcas mēdz slēgt arī tādas savstarpējas vienošanās, kas tuvina to teoloģisko izpratni un administratīvi kanonisko atzīšanu. Līgumu parastās sekas ir jaunas starptautiskas organizācijas izveidošanās. 1973. gada 16. martā starp Eiropas luterāņu un Eiropas reformētajām baznīcām (metodistiem, prebiritāņiem u.c.) tika noslēgta īpaša vienošanās, kuru nosauca par "Leuenberg Church Fellowship" (LCF). LCF tika veidota pēc starptautiska organizācijas parauga. Tā laika gaitā pārauga par internacionālu, jo tai pievienojās dažas Dienvidamerikas baznīcas. Pašreiz LCF apvieno 98 baznīcas. Baznīcas, kas ietilpst šai Leienbergas baznīcu brālībā vai apvienībā, lielākoties ir mazākuma konfesijas savās valstīs un bieži vien bez starptautiska atbalsta nespēj pietiekami efektīvi darboties. Apvienojoties ar līdzīgām vai spēcīgākām baznīcām, tās kļūst stiprākas ar viņu pieredzi un sakariem. Iespējams ir materiāls atbalsts, kas gan nav noteicošais vadmotīvs apvienības eksistēšanai.

Kā pēdējo piemēru gribētos minēt arī luterāņu organizāciju, ko nodibināja 1947.gada Zviedrijā (Lundā) piedaloties 47 dalībbaznīcām no 26 valstīm. Tā ir Pasaules luterāņu federācija (PLF). Pašlaik federācijas sastāvā ir 123 dalībbaznīcas. Federācijas augstākā lēmējinstitūcija ir asambleja, kura pulcējas katru sesto gadu un kurā pārstāvētas visas dalībbaznīcas. Starplaikā starp asamblejām katru gadu darbojas PLF padome, kurā ir 49 locekļi. PLF sekretariāts atrodas Ženēvā, un tam pakļauti Misijas un attīstības, Teoloģijas un izglītības, kā arī Vispasaules palīdzības sniegšanas departamenti ar vairākām apakšnodaļām. Federācija savas darbības laikā ir iesaistījusies daudzos pasaules karstajos punktos — Indoķīnas pussalā, Salvadorā, Gvatemalā, Dienvidāfrikā, Dienvidslāvijā, Indijā, Palestīnā, Afganistānā u.c. 1997.gadā Honkongā notika devītā PLF asambleja. Honkongā, kurā ir tikai 8% kristiešu, asambleja notika, lai solidarizētos ar kristiešiem tās atgriešanas Ķīnas pārvaldīšanai brīdī. Asambleja notika 1997.gadā no 8. līdz 16. jūlijam, tātad tikai nedēļu pēc teritorijas fiziskās un juridiskās pārņemšanas akta. Asamblejā piedalījās vairāk nekā tūkstotis dalībnieku. Nosaukt šā pasākuma rīkošanas vietas izvēli un laiku par apolitisku būtu visai naivi. Nav grūti iztēloties, kas notiktu, ja pēc pārņemšanas Ķīnas policija vai armija Honkongā izdarītu kaut vai vismazāko mēģinājumu pret vārda vai pulcēšanās brīvību. Šis piemērs rāda baznīcas starptautisko lielo ietekmi pat uz pasaules politiku.

Konkordāti

Vatikāns slēdz konkordātus, kuriem ir publisku un starptautisku līgumu raksturs. Līguma objekts "katoļu tiesības", protams, ir visai īpatns, ja apdomā, ka līgumslēdzēji ir divas neatkarīgas un savā būtībā suverēnas valstis. Kā uzskata paši katoļi, konkordāts ir līgums starp Vatikānu un kādu valsti par katoļu Baznīcas stāvokli šīs valsts teritorijā. Termins "konkordāts" aizgūts no latīņu vārda "concordare" — saprasties, saskanēt.Valsts A slēdz līgumu ar valsti B par pēdējās iedzīvotāju reliģisko tiesību realizāciju, vadoties no B pilsoņu konfesionālās piederības, kas ir valsts A (vienlaikus arī B pilsoņu reliģiskās konfesijas augstākā vadība) vadības kompetencē. Uz šiem, tāpat kā uz citiem starpvalstu līgumiem, attiecas 1969.gada 23. maija Vīnes konvencija par starptautiskajām līgumattiecībām. Princips pildīt ar līgumu uzņemtās starptautiskās saistības ir iekļauts arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (kuras dalībnieces ir gan Latvija, gan Vatikāns) statūtu preambulā. Atteikšanās pildīt konkordātu neapšaubāmi būtu jāuzskata par deliktu, bet, ja kāda no pusēm (piemēram, valsts) nepilda šo līgumu, tad šeit tā nav.

Konkordāti operē ne tikai ar garīga rakstura lietām, bet arī ar vispārīgiem civiltiesiskās aprites jautājumiem: īpašuma, administratīvās, baznīcas kā juridiskas personas īpašuma sadales, nodokļu atlaižu un garīdznieku algu lietā. Primārais, protams, ir katoļu konfesijas kāda nozīmīga interese garīgajā sfērā, kas lielā mērā būtu atkarīga no valsts atzīšanas. Pie tādām var pieskaitīt, piemēram, bīskapu varas atzīšanu, diacēžu kā katoļu baznīcas administratīvo apgabalu suverēnā valstī iedalījuma nosacījumus un baznīcas publiski liturģisko funkciju jautājumus. Šīs tiesības netiek iekļautas valsts likumā, bet gan divpusējā līgumā, kas neattiecas ne uz vienu citu kā tikai uz pašiem līgumslēdzējiem (valsti un katoļiem). Dažkārt konkordātā var tikt kārtoti arī laulību, izglītības, vispārizglītojošo un pamatskolu un katoļu jaunatnes nodarbinātības un brīvā laika pavadīšanas jautājumi. Vatikāns var slēgt konkordātu arī tā iemesla dēļ, ka vēlas noregulēt kādu nepatīkamu un ieilgušu strīdu. Konkordāts var tikt arī noslēgts, lai strīdu novērstu. Konkordātā, ko 1997.gada beigās ratificēja Ungārijas parlaments, Ungārija vienojās ar Vatikānu par to Romas katoļu baznīcas īpašumu atdošanu, kas tika konfiscēti komunistu laikā. Lai saprastu šī akta nozīmību, jāatklāj, ka Ungārijā Romas katoļu īpašumi ir novērtēti vairāk nekā par 555 miljoniem ASV dolāru (ap 327 miljoni latu). Ungāru katoļu baznīca ar šī konkordāta palīdzību līdz 2001.gadam atgūs īpašumus 322 miljonu dolāru vērtībā, bet atlikums tiks samaksāts naudā un izmantots katoļu konfesijas vajadzībām.

Pašlaik Vatikāns ar dažādām pasaules valdībām ir noslēdzis vairāk nekā 160 konkordātu. Kā iesākās konkordāti? Pirmais konkordāts, ko var definēt par visai formālu, bija tā saucamais Vormsas konkordāts, ko pāvests Kallistus II ar imperatoru Indriķi V noslēdza 1122. gada 23. septembrī. Pāvests Pijs XI 1929.gadā, starp diviem pasaules kariem, noslēdza konkordātu ar Itālijas valsts vadītāju un fašistu dūči Benito Musolīni. Fašistiem bija nepieciešams akcepts no pāvesta, kas masām simbolizē Dieva vietnieku virs zemes, savas varas leģitimizēšanas ilūzijas radīšanai. Musolīni iesāktais Itālijas valsts samierināšanas politikas process ar Romas katoļu baznīcu beidzās 1929.gadā ar Vatikāna valsts jeb Svētā Krēsla izveidošanu. Tika radīts valstisks veidojums, kurš no citām suverēnām valstīm atšķiras visai nedaudzās niansēs. Lai arī Vatikāns ir valsts, tā atšķirības no "parastas" valsts ir visai interesantas. Pirmkārt, Vatikānam nav pilsonības parastajā tās izpratnē, jo Vatikāna pilsoņi ir tie Itālijas pilsoņi, kas apkalpo Sv.Krēslu. Pēc aiziešanas no pāvesta dienesta šie Sv.Krēsla kalpotāji zaudē Vatikāna pilsonību. Otrkārt, šai valstij nav publiskās varas institūciju tiesībnieku pierastajā izpratnē. Var teikt, ka Vatikāns pēc būtības ir vēlēta monarhija, jo pāvests pēc savas ievēlēšanas ir ne tikai Vatikāna valdnieks, bet vienlaikus kā Sv.Krēsla galva pārvalda arī citu suverēnu valstu jurisdikcijai piekritīgas šo valstu pilsoņu apvienības (Romas katoļu organizācijas). Šī vara nav nekāds arhaisms vai tradīcijas ievērošana, tā ir pavisam reāla. Pats Vatikāns, neraugoties uz iepriekšminētajām īpatnībām, ir pilntiesīgs starptautisko līgumtiesību subjekts, kas savas diplomātiskās attiecības arī ar ANO un EDSA kārto caur saviem sūtņiem, kurus sauc par nuncijiem. Vatikāns ir arī ANO speciālo organizāciju pilntiesīgs dalībnieks (UNESCO un Starptautiskajā pasta apvienībā). Sv.Krēslu kā unikālu starptautisko tiesību subjektu var salīdzināt tikai ar 1889. gadā par suverēnu vienību atzīto Maltas ordeni, kura suverenitāte un starptautiskā tiesībsubjektība, pēc Krievijas Diplomātijas akadēmijas juridiskā zinātņu doktora, profesora J.Kolosova domām, uzskatāma par tiesisku fikciju. Neapstrīdot cienījamo profesoru, gribētos vienīgi piezīmēt: juristi tāpēc jau ir tādi cilvēki, kuri lielākoties aizņemti ar realitāti, kas īstenībā ir nereāla. Viss ir relatīvs, it īpaši jurisprudencē, kas balstās uz cilvēku izgudrotām saistībām un mākslīgi radītām attiecībām.

Sv. Krēsls, neraugoties uz savu relatīvo valstiskumu, ir ietekmīgāks nekā vairums "parasto" valstu, kopā ņemot. Romas pāvesta vizītes vienmēr ir bijušas pasaules masu mediju uzmanības centrā. Vatikāns bez pierastā un zināmā stereotipa "miera nesējs" ir vēl katolicisma nostiprinātājs, eksportētājs un aizstāvis. Katra sevi cienoša valsts rūpējas par saviem pilsoņiem. Katoļi ir vienīgā ticība pasaulē, kuras garīgā vadība ir materializēta valsts substancē, un Sv. Krēsls savu misiju realizē kā ar diplomātiskiem, tā ar starptautisko līgumattiecību līdzekļiem. Protams, gadās, ka kādai valstij konkordāts nav nemaz vajadzīgs, lai tur nodrošinātu katoļu tiesības. Runājot par valstīm, ar kurām Vatikānam ir attiecības konkordāta veidā, interesanti šai sakarā pieminēt valstis, kurām tādu nav. Tāda ir Beļģija, kurā nav noslēgts konkordāts ar Sv.Krēslu, tomēr tai pašā laikā tieši tur katoļu baznīca atrodas daudz privileģētākā juridiskā statusā nekā tajās valstīs, kurās tās protekcionē Sv. Krēsla konkordāti.

Lielākoties divpusējie līgumi starp Sv. Krēslu un Eiropas valstīm darbojas bez sarežģījumiem un ir efektīvs katoļu tiesību garants. Vēsturiskā izcelsme katram atsevišķam līgumam ir sava, taču tos raksturo viena kopēja konkordātu attīstības vēstures iezīme — Vatikāna neizsīkstošā neatlaidība izplatīt katolicismu. Piemēram, Portugālē, kas ir katolicistiska valsts, tikai pēc 146 diplomātisko attiecību gadiem ar Vatikānu, no 1794.gada līdz 1940. gadam, tika noslēgts konkordāts. Konkordāta attīstības jauna stadija sākās pēc sociālisma kraha. Pāvesta sūtņi uzsāka sarunas par diplomātisku (un līgumisku) attiecību nodibināšanu ar Polijas, Ungārijas, Čehijas, Kazahstānas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas valdībām. Protams, Vatikāns saskārās ar lielām grūtībām, kuras izraisīja reliģijas ienaidnieki — bijušie komunisti, jo ateistu īpatsvars un ietekme postsociālistisko valstu valdībās ir ievērojams. Par to liecina pēdējie parlamenta vēlēšanu rezultāti Ukrainā un Polijā, kur Vatikāns mēģina gūt ietekmi. Ukrainas katoļu (austrumu rita katoļi) cīņas ar pareizticīgajiem par savu dievnamu atgūšanu un mazā ietekme viegli izskaidrojama ar katolicisma galējo robežu ar pareizticību, taču Polija, kas pēc savas būtības ir katoliciska, ir cita lieta... Polijā, piemēram, tas izdevās tikai ar lielām grūtībām. Polijas valdība konkordātu ratificēja jau 1993.gadā, taču pēc parlamenta vēlēšanām mainījās politiskais spēku samērs un konkordāta slēgšanas process apstājās. Kreisie spēki, uzvarot vēlēšanās, apturēja konkordāta attīstību. Oficālā motivācija bija sākumā apstiprināt konstitūciju (kuras jaunais projekts tika apspriests) un tikai tad attiecīgajā parlamenta komisijā atsākt skatīt konkordātu. Praktiski tas nozīmēja konkordāta fiasko. Tas bija īslaicīgi.

Pēc vairāku gadu Sv. Krēsla diplomātiskā korpusa darba Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis tomēr piekrita parakstīt konkordātu, neraugoties uz ateistiski noskaņoto parlamentāriešu protestiem attiecībā uz konkordāta normām, kas noteica laulības, piekļūšanu penitenciārajām iestādēm, nekatoļu statusu katoļu apbedījumu vietās un ticības mācības kārtību vispārizglītojošās mācību iestādēs. (Starp citu, Latvijā konkordāta apspriešana vēl tikai priekšā, tā ka neko vēl nevar zināt, jo arī mūsu Saeimas deputāti nebija īpaši sajūsmā par konfesionālās ticības mācības ieviešanu, savukārt ideju Reliģisko organizāciju likumā definēt tradicionālās konfesijas izgāza.) Notikumu attīstība 1998. gada 23. februārī noslēdzās ar perfektu Vatikāna diplomātisko uzvaru un katoļu ietekmes sfēras palielināšanos. Polijas prezidents ratificēja konkordātu starp Svēto Krēslu un Poliju, bet 25. martā Vatikānā notika ratificēto dokumentu apmaiņa. Vēsturiski Polijai tas pēc kārtas bija otrais konkordāts ar Svēto Krēslu. Pirmais tika noslēgts 1925. gadā, taču pēc Otrā pasaules kara līdz ar komunistu atnākšanu pie varas, līdzīgi kā Latvijā, līgums tika anulēts.

Šī vienošanās Polijā, kur aptuveni 95% iedzīvotāju ir katoļu konfesijai piederoši, sankcionēja Romas katoļu mācību pasniegšanu valsts skolās un atzina septiņas katoļu svētku dienas par valsts oficiāli noteiktām svētku dienām. Vienošanās atzina katoļu priesteru tiesības uz grēksūdzes noslēpumu un pieļāva katoļu baznīcas kalpotāju ieslodzījumu klosterī kā alternatīvu valsts kriminālsodam ieslodzījuma vietās. Turpat tika noteiktas Romas katoļu kapelānu tiesības.

Savukārt Kazahijā, kur visai spēcīga ietekme ir vasarsvētku kustībai jeb evaņģēliskiem kristiešiem (starp citu, arī Latvijas "Prieka Vēsts" sludinātājs Riks Reners ir guvis daudzus sekotājus šajā valstī) 1998.gada 26. septembrī tika noslēgts līgums ar Svēto Krēslu. Līgums sastāv no 15 punktiem, kas nosaka katoļu Baznīcas juridiskās tiesības valstī. Tas garantē reliģijas brīvību saskaņā ar Baznīcas tiesībām un Kazahijas valsts likumiem. Līguma normas nosaka, ka katoļu Baznīca Kazahijā var brīvi veikt sociālo, audzināšanas un karitatīvo darbību, izmantot masu informācijas līdzekļus, nodrošināt pastorālo aprūpi cietumos un slimnīcās. Turklāt parakstītais līgums paredz sadarbību kultūras jomā, kā arī starp Baznīcas un valsts institūcijām.

Svētā Krēsla konkordātā ar Vāciju, kas noslēgts 1933. gadā, (arī Austrijā pirmais konkordāts tika slēgts tai pašā gadā), tātad pirms vācu nacionālsociālistu nākšanas pie varas, ir noteikts vācu katoļu baznīcai pienākošais procents no iedzīvotāju maksātā ienākumu nodokļa. Šis ienākumu nodoklis tomēr nav mūžīgs, neraugoties pat uz konkordāta starptautiskumu. Jau visai pasen Vācijā izskanēja viedoklis par vajadzību striktāk nošķirt Vācijas valsti no baznīcas. Vācijas evaņģēliskās baznīcas padomes loceklis Verners Hofmans 1996.gadā publiski pauda viedokli, ka 1998.gadā vēlēšanās pie varas var nākt valdība, kurā parlamentāriešu vairākums valdošajās partijās nebūs baznīcas locekļi, un brīdināja, ka tie varētu būt reāli draudi Vācijas baznīcām, jo parlaments var atcelt baznīcu nodokli.

Konkordātu tiesiskais regulējums ir visai plašs. Konkordāti nav vienādi pēc sava satura. Svētais Krēsls ar katru valsti slēdz cita veida līgumu, kas atkarīgs no konkrētajā valstī dzīvojošo katoļu konfesijai piederošo skaitliskā daudzuma un problēmām, kas ir jārisina konkrētajā valstī.

Konkordātā tiek iekļauts valsts Katoļu centra (konkrētās valsts katoļu konfesijas baznīcas) prioritātes. Konkordāti, tāpat kā citi līgumi, tiek slēgti pēc līgumu slēgšanas standartmodeļa, kas nozīmē: viss atkarīgs no "pušu vienošanās — sarunu gaitā". Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka dažās valstīs konkordāts tika noslēgts nevis par visu valsts teritoriju, bet gan tikai par kādu atsevišķu kādas valsts katoļu apdzīvotu administratīvu teritoriju. Tāds, piemēram, ir konkordāts, ko Sv. Krēsls 1809. gadā noslēdza ar Franciju par katoļu diacēzēm Francijas Elzasas un Lotringas administratīvajiem apgabaliem.

Konkordāti, kā jau visi līgumi, var tikt grozīti. Pašā Itālijā konkordāts tika pakļauts revīzijai pat relatīvi nesen — 1984. gadā. Konkordāts nevar tikt grozīts vienpusēji, jo līgums, kā jau minēts, ir starpvalstu, tātad — lai ko grozītu, abām valstīm ir jāsēžas pie sarunu galda un jāvienojas par katru izmaiņu, pēc kuras notiek ratifikācija parlamentā.

Runājot par Vāciju un Itāliju, ir jāizšķir šo valstu noslēgtie "parastie" līgumi ar valsts katoļu konfesiju un konkordāts ar Svēto Krēslu. Šīs vienošanās atšķiras ar to, ka konkordāta līgumi ir pielīdzināti starptautiskajiem līgumiem un tiek slēgti pēc starptautisko līgumu principiem. Konkordāts ir valsts katoļu baznīcas starptautiskās atzīšanas akts. Tā dziļākā juridiskā būtība ir divu starptautisko tiesību subjektu brīvprātīga vienošanās, kurā tie nosaka savstarpējās saistības, tiesības un pienākumus kādā noteiktā tiesībattiecību sfērā. Izņēmums ir 1984. gadā noslēgtais konkordāts "Accordo di Villa Madama", ko parakstīja Itālijas Ministru prezidents un Itālijas Romas katoļu baznīcas vadības galva — pāvests.

Itālijas katoļu vadības sēdeklis Svētais Krēsls atrodas Vatikānā, Itālijas galvaspilsētā Romā. Itālijai būtībā Vatikāns ir ārvalsts, gluži tāpat kā pārējām valstīm, tikai ar atšķirību, ka šis unikālais veidojums atrodas Itālijas galvaspilsētas teritorijā. No tā rodas visai savdabīgas juridiskas attiecības, un 1947. gadā pieņemtajā Itālijas konstitūcijā (7.p.) ir rakstīts: "Valsts un Katoliskā baznīca katra savā sfērā ir suverēna un neatkarīga. To attiecības tiek regulētas saskaņā ar līgumiem." Kāds, lasot šīs Itālijas konstitūcijas rindas, var izbrīnīties un jautāt: — "Ja valsts kā suverēns ir augstāks par visu, tad kāpēc tika iekļauta šāda valsts patvaļu ierobežojoša norma par līgumattiecībām?". Piedevām konstitūcija (8.p.) pasludina visas valsts reliģiskās apvienības vienlīdzīgas likuma priekšā... Atbilde: līgums nav valsti ierobežojošs faktors, bet gan ilūzija, izņēmums, ko it kā sniedz līgums, kas būtībā ir tikai juridiska konkretizācija (saistība) un konfesijai nesniedz neaizskaramības statusu, bet tikai precizē to esošā statusa kvalitāti.

Visbeidzot saistībā ar konkordātu ir 1994.gada 1.janvārī pieņemtais Latvijas likums "Par LR starptautiskajiem līgumiem", kura 13.p. nosaka: "Ja starptautiskā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā LR likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiska līguma noteikumi." Un konkordāts nav nekas cits kā Saeimas apstiprināts starptautisks līgums.

Pašu pieredze: konkordāta vēsture Latvijā

Sāksim ar konkordāta iesākumiem Latvijā. Par konkordāta noslēgšanu tika nolemts ļoti sen, jau Tautas padomes laikos. To panāca latgaliešu pārstāvji. 1916.gada 14. decembrī Pēterpils Latviešu Centrālās Komitejas apspriedē tika norunāts, ka konkordāts Latvijā būs, citādi Latvijai nepievienosies Latgale. Kāpēc galvenais latgaliešu pievienošanās Latvijai priekšnosacījums bija konkordāta noslēgšana ar Vatikānu? Izskaidrojums ir ļoti vienkāršs: pārējā Latvijas daļa tolaik bija luteriska, un latgalieši baidījās, ka viņu tiesības netiks ievērotas. 1916.gadā Tautas padomes apspriedē piedalījušās partijas Latvijas konsolidācijas labad nolēma nest konkordāta noslēgšanas upuri, lai Latvijas teritorija izskatītos tāda, kāda tā ir tagad. Lai paātrinātu attiecību nodibināšanu ar Vatikānu, Latvijas Pagaidu valdība 1919.gadā nosūtīja prof. J. Rancānu kā sevišķu sūtni pie Svētā Krēsla. Atbildē uz J.Rancāna aktivitātēm viņa Ekselence kardināls Gaspari ar 1920.gada 16. janvāra rakstu Nr. 1024 paziņoja Latvijas Pagaidu valdībai, ka Svētais Krēsls no savas puses savukārt atzīst Latvijas Pagaidu valdību par neatkarīgu "de facto". Lai Latvijas valdība neaizmirstu savas 1916.gada iestrādes, kardināls vienlaikus neaizmirsa uzsākt sarunas par Latvijas katoļu jautājumu sakārtošanu caur konkordātu.

J.Rancāns jau 1920.gada 4. oktobrī iesniedza Romas pāvestam memorandu par katoļu baznīcas stāvokli Latvijā un lūdza atzīt Latvijas "de iure". Šai memorandā tika minēti arī Latvijas nosacījumi: pirmkārt, Latvijas katoļiem bīskaps ieceļams no Latvijas tautas vidus un, otrkārt, Rīgā jāatjauno senais arhibīskapa sēdeklis. Vatikāns atbildi nelika ilgi gaidīt. Pāvests bija pirmais, kas atzina Latvijas neatkarību! Starp citu, Vatikāna ieguldījumu Latvijas neatkarības statusa nostiprināšanā atzina arī Kārlis Ulmanis, iepriekšminētajam kardinālam oficiālā vēstulē apņemoties darīt visu, kas tā spēkos, lai garantētu katoļiem to tiesības.

Konkordāts starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību tika parakstīts 1922.gada 30. maijā. Līgumu, kā jau starptautisku dokumentu no Latvijas valdības puses, parakstīja tā laika Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Satversmes sapulce to ratificēja 1922.gada 19. jūlijā, un tas stājās spēkā 1922.gada 3. novembrī. No šī brīža arī konkordāts kā starptautiskais līgums starp Svēto Krēslu un Latviju sāka regulēt divu valstu savstarpējās attiecības. Ar konkordātu saistās arī daži ne pārāk patīkami tā laika notikumi. Valdība, lai izpildītu konkordātu, likumdošanas ceļā caur Saeimu 1923.gadā katoļu arhibīskapam nodeva Sv. Jēkaba baznīcu Rīgā katedrāles ierīkošanai, kā arī nepieciešamās ēkas kūrijas biroja ierīkošanai. Baumas par šo notikumu par Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas atdošanu katoļu Baznīcai līdz evaņģēlisko luterāņu Vidzemes konsistorijai (kas skaitījās tolaik visas ev.luterāņu konfesijas vadītāja) atklīda jau pusgadu pirms konkordāta noslēgšanas — 1921.gada rudenī. Lai saprastu notikumu komplicētību, ir jāpaskaidro, ka tolaik evanģēliski luteriskās Baznīcas juridiskais statuss bija visai neskaidrs, jo baznīcas pārvalde atradās valsts izpildvaras pārziņā, kas ir ļoti neparasti un iespējams tikai ārkārtējos gadījumos. Tātad ev. luteriskās draudzes atradās tiešā Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu departamenta pakļautībā ar departamenta direktoru mācītāju F.Mīlenbahu vadībā. Bija samērā divdomīgs valsts pārvaldes un luterāņu baznīcas miksējums. Tas no mūsdienu tiesību aspekta raugoties, bija skaidri izteikts valsts un baznīcas šķirtības principa pārkāpums. Fakts kā tāds ir unikāls, jo protestantisma pamatideja un vēsturiskās izveidošanās iemesls ir M.Lutera dogma (atšķirībā no katoļu konfesijas) par valsts un baznīcas institūciju šķirtību. Ņemot vērā, ka valsts tolaik konstitucionāli nebija šķirta no baznīcas, liels pārkāpums tas nebija, jo valsts tikai radās un sāka veidoties.

Uzzinājuši par luterāņu īpašumu iespējamo atsavināšanu, vairāki Vidzemes konsistorijas locekļi iekšlietu ministram protestam iesniedza atlūgumus. Valdība atlaida visus konsistorijas locekļus no amata, balstoties uz baznīcas statūtu 36. §. Valsts par protestu tikai "pavīpsnāja" ar rezolūciju Nr. 22. no 1921.gada 21. oktobra. Rezolūciju parakstīja LR iekšlietu ministrs un Garīgo lietu departamenta direktors. Ar rezolūciju tika formulēts iepriekšminēto konsistorijas locekļu atlaišanas juridiskais pamats:

1) par nepaklausību;

2) sakarā ar nespēju pildīt valsts uzliktos pienākumus.

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca kādu laiku palika bez jebkādas pārvaldes institūcijas.

Neraugoties uz šo ļoti nepatīkamo luterāņu protestu, viss noritēja bez starpgadījumiem un Latvijas valdība, pildot konkordātu, likumdošanas ceļā caur Saeimu 1923. gadā katoļu arhibīskapam nodeva luterāņu Rīgas Sv. Jēkaba baznīcu tā jaunajai katedrālei. Nodošana notika šādā kārtībā: 1923.gada 23. aprīlī Saeima izdeva likumu "Par katedrāļu piešķiršanu Latvijas evaņģēliski luteriskajam un katoļu bīskapam Rīgā", kas nodeva Latvijas pirmās luteriskās draudzes 1524. gadā uzcelto Rīgas Jēkaba baznīcu "katoļu bīskapa rīcībā... kā katoļu bīskapa katedrāli" un "Latvijas ev. luteriskajam bīskapam" piešķīra "lietošanas tiesības uz Rīgas Doma baznīcu" (1923. Lkr. 48.). Katedrāļu likuma pirmā daļa izrietēja no konkordāta ar Sv. Krēslu, bet otrā (par Doma baznīcu) bija pievienota klāt, Saeimā likumu skatot komisijā, lai samierinātu luterāņus ar atsavināšanas faktu. Valdība arī vēlāk par nodokļu maksātāju naudu palīdzēja sagādāt telpas katoļu garīgā semināra ierīkošanai un aprīkošanai. Protams, tam bija daudz pretinieku un, lai arī šī palīdzība nebija "ne uz viena rēķina", daudzi citu ticību pārstāvji nebija apmierināti ar faktu, ka to nodokļos atsavinātā nauda aiziet citas konfesijas baznīcai.

Lai gan katedrāle jau kādu laiku bija "uz papīra" nodota, luterāņi kavējās atdot katoļiem savu bijušo īpašumu. Pats katedrāles fiziskās pārņemšanas process nebija viegls, jo 1923.gada 10. jūnijā Jēkaba baznīcas atslēgas vajadzēja ar policijas palīdzību un fiziska spēka lietošanu atņemt iepriekšējai luterāņu konfesijas atbildīgajai personai. Nomierināt luterāņus īsti neizdevās, jo tie ierosināja pat tautas nobalsošanu par tāda likuma pieņemšanu, kas uz mūžīgiem laikiem aizliegtu baznīcu īpašumu atsavināšanu. Luterāņi savāca 380 740 personu parakstus, kas, lai gan bija 31,26% no visiem Latvijas balsstiesīgajiem pilsoņiem, taču nepietiekami likuma ierosināšanai.

Sakarā ar Doma baznīcu 1931.gada 10. aprīlī Latvijas ev. luteriskās Baznīcas sēdē tika vienbalsīgi pieņemts, ka "Rīgas Doma baznīca ir Latvijas ev. luteriskās Baznīcas bīskapa oficiālā baznīca". Fakts, ka katoļu konkordātam bija ietekme uz ev. luteriskās Baznīcas tālāko statusu (arī materiālajā ziņā), ir vēsturisks fakts un nebūt nav aizmirsts arī mūsdienās. Par to liecina kaut vai 1997.gada 17. jūnija LELB Konsistorijas preses konferencē Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa J. Vanaga paustais uzskats, ka, lai gan Latvijas valsts konkordāts ar Vatikānu esot atbalstāms, pirmskara konkordāts ir noslēgts uz luterāņu un pareizticīgo rēķina.

Pieskaroties šai ne pārāk patīkamajai lietai, ir jāzina arī būtiskie blakusapstākļi, kas saistās ar ev. luterāņu Baznīcas īpašuma lietām. Pirms agrārās reformas, kas sākās neilgi pēc Pirmā Pasaules kara, 71 364 ha Latvijas zemes piederēja ev. luterāņu mācītājmuižām. Agrārā reforma atsavināja baznīcai un mācītājiem piederošās zemes un mežus, atstājot katrai lauku draudzei tikai ap 50 ha. 30. gados ev. luteriskās Baznīcas virsvalde zaudējumus rēķināja pat līdz 1,2–1,3 miljonu latu gadā. Nav šaubu par ekspropriācijas faktu, lai arī nepieciešamības spiestu. Toreizējā motivācija — lozungs, ka "vācu melnsvārčiem" zemes tāpat ir par daudz, neiztur jebkādu kritiku. Ja paskata tālaika statistiku, redzam, ka 1919. gadā no Latvijā eošajām 194 luteriskajām draudzēm tikai 20 bija vācu (no kurām Rīgā bija izvietotas 9)! Tātad, ja neskaita vienu igauņu draudzi, pārējās bija latviešu. No tā secinām, ka 173 latviešu luteriskajām draudzēm tika atņemti to likumīgie zemes gabali. Kā jau tika minēts iepriekš, ev. luteriskā Baznīca nebija ar to mierā tad un nav aizmirsusi arī tagad, lai gan, protams, luterāņi vismaz morāli, bet ne juridiski šo zemi var "ierakstīt" savos zaudējumos. Protams, no teorētiskā aspekta šeit ir zaudējumi, un mūsdienu valsts ir pirmās Republikas saistību un tiesību pārņēmēja, kas nozīmē šo saistību, arī zaudējumu pārņemšanu ne tikai tad, kad tas ir izdevīgi. Par noilgumu var nediskutēt, jo runa ir nevis par īpašuma atgūšanu, bet par kompensācijas iegūšanu no valsts. Netaisnība vienmēr ir un paliek netaisnība, neraugoties uz laiku, kas pagājis.

No vēsturiski tiesiskā aspekta konkordāts tika pakļauts arī grozījumiem, un 1938. gadā tika izdots likums par Papildu konvenciju pie 1922.gada 30. maijā noslēgtā konkordāta starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību. Šo konvenciju 1938. gada 25. janvārī Vatikānā parakstīja Latvijas ārlietu ministrs V.Munters, bet Latvijas Valsts un Ministru prezidents K.Ulmanis to parakstīja 1938. gada 12. februārī. Papildu konvencijas mērķis bija katoļu iekļautā norma par to, ka "augstākām garīgām studijām Latvijas Universitātē nodibināma Katoļu teoloģijas fakultāte". Ar konkordāta piekritējiem katoļu konfesija nevarēja un nevar sūdzēties, bet konkordāta idejas pretinieku arī netrūka un netrūkst.

Nobeidzot šo daļu par konkordātu, citēšu augstāko amatpersonu valstī — Latvijas Valsts prezidentu G.Ulmani, kas 1998.gada 7. aprīlī, pasniedzot akreditācijas vēstuli Latvijas ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam pie Svētā Krēsla (Vatikānā) A. Sjanītim, teica šādus vārdus: "To, ko šobrīd pasaules satuvināšanā veic modernais tehnoloģijas un informātikas laikmets, vairākus gadu tūkstošus ir veikusi Romas katoļu Baznīca. Kristietības izplatīšana bija pasaules sabiedrības garīgā globalizācija. Katoļu Baznīca bija tilts starp dažādu tautu garīgo dzīvi. Tā tuvināja kontinentus un radīja jaunu izpratni par cilvēka dzīves jēgu un mērķiem. Diplomātiskās attiecības ar ārpasauli Latvijas valsts uzsāka veidot līdz ar tās tapšanu — pirms astoņdesmit gadiem, tomēr ar Romas katoļu Baznīcas starpniecību Latvijā dzīvojošās tautas sevi jau sen saistīja ar varenās Rietumeiropas civilizācijas pamatvērtībām. Caur katoļu Baznīcu Latvija ienāca Eiropā. Caur katoļu Baznīcu Eiropa ienāca Latvijā.

Galvenais šodienas uzdevums ir sagatavot un no jauna parakstīt līgumu ar Vatikānu, kurš regulēs katoļu Baznīcas attiecības un valsts attiecības. Tas nebūs viegls uzdevums, jo ir pirmais šāda veida līgums starp Latvijas valsti un kādu no tradicionālajām reliģijām pēc neatkarības atjaunošanas. Esmu pārliecināts, ka visiem mums Latvijā ir neizsakāms gandarījums par to, ka arī mūsu valsts pirmoreiz sāks jaunu gadu tūkstoti kā organiska un neatņemama šīs kristīgās pasaules sastāvdaļa." ("Latvijas Vēstnesis", 1998. gada 8. aprīlis)

Par līguma starp valsti un baznīcu tiesiskā statusa attīstību

Mūsdienu Latvijā konkordāta atjaunošanai izveidojās labvēlīga situācija. 1991.gadā ar mērķi atjaunot diplomātiskās attiecības Baltijas valstis apmeklēja Vatikāna speciālais sūtnis Audris Backis. Toreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns ar viņu kopā parakstīja deklarāciju, kurā puses vienojās diplomātiskās attiecības par atjaunotām uzskatīt no 1991. gada 1. oktobra, vienlaikus atzīstot, ka attiecības kopš 1940.gada 5. augusta bija pārtrauktas piespiedu kārtā. Tātad arī konkordāts tika apstādināts piespiedu kārtā. Divus gadus pēc Vatikāna sūtņa Latvijā 1993.gadā vizītē bija ieradies Romas pāvests Jānis Pāvils II. Roma paralēli šīm darbībām atgādināja Latvijai par konkordāta atjaunošanas nepieciešamību. Protams, jau tad pacēlās protesti pret šāda veida līgumu. 1996.gada nogalē Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps A.Šterns savā vēstulē Latvijas Ministru prezidentam A.Šķēlem (kopija tika nosūtīta arī ārlietu ministram V. Birkavam) izsaka savas bažas par Latvijas valsts plānoto konkordāta slēgšanu ar Svēto Krēslu. A.Šterns raksta, ka 1996.gada 14. oktobrī pēc LR Tieslietu ministrijas valsts sekretāra A.Maldupa iniciatīvas notika Latvijas tradicionālo konfesiju vadītāju apspriede, kurā viņš ierosināja atjaunot Latvijas tradicionālo Baznīcu konsultatīvo padomi. Šai apspriedē piedalījās arī Latvijas vēstniecības pie Svētā Krēsla atašejs S. Līmane, kura informēja par Latvijas valdības ieceri slēgt konkordātu ar Vatikānu. Baptisti uzskatīja, ka:

1) tiktu apiets konstitucionālais princips par valsts un baznīcas dalīšanu;

2) tiktu radītas priekšrocības vienai konfesijai Latvijā attiecībā pret valsti, bet Romas katoļticīgo skaits pēc viņu baznīcas ziņām Reliģijas lietu departamentā šā gada janvārī ir tikai 1/5 daļa no Latvijas iedzīvotājiem;

3) tiktu radītas Romas katoļu konfesijas priekšrocības attiecībā pret citām Latvijas tradicionālajām konfesijām;

4) tiktu izjaukta līdz šim atrastā vienotība un līdzsvars Latvijas tradicionālo baznīcu attiecībās;

5) varētu notikt, ka līguma ietvaros valsts (nodokļu maksātāju) līdzekļi būtu jānovirza atsevišķas baznīcas darbības atbalstīšanai Latvijā.

A.Šterns ierosina neslēgt līgumu ar Svēto Krēslu, bet gan izstrādāt koncepciju, kādos jautājumos uz līdztiesības principiem konfesijas varētu slēgt līgumus ar Latvijas valsti. A.Šterna vēstulei bija liela nozīme valsts un baznīcu līguma rašanās idejai. Konkordātu vajadzēja pieņemt, bet ar vietējām konfesijām sanaidoties arī negribējās.

Kā 1996. gada 18. aprīlī savā ziņojumā Saeimai izteicās toreizējais Latvijas Ministru prezidents A. Šķēle: "Šīs valdības uzdevums vairs nav izveidot valsti un iedibināt pamatbrīvības, kā tas bija pirmajai valdībai pēc neatkarības atgūšanas." Protams, Latvijas galvenais ārlietu mērķis ir integrācija ES un nostiprināšanās starptautiskajā arēnā. Vatikāns kā ietekmīgs politisks spēks mūsdienās ir labs garants un atbalsts starptautiskajās attiecībās. Lai atjaunotu konkordātu, Latvijas Ministru prezidents Andris Šķēle 1996.gada 27. decembrī ar rīkojumu izveidoja darba grupu, kas sastāvēja no Tieslietu un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem. Darba grupas mērķis bija veikt visus nepieciešamos priekšdarbus konkordāta noslēgšanai ar Svēto Krēslu.

Vienlaikus tika parakstīts otrs rīkojums Nr. 341 "Par darba grupu Latvijas Republikas un tradicionālo konfesiju baznīcu līguma par to juridisko statusu Latvijas Republikā sagatavošanai". Ar šo rīkojumu tika izveidota cita darba grupa. Šo grupu, ko TM neoficiāli pat nodēvēja par "mazo darba grupu", atšķirībā no otras grupas, kas strādāja pie starpvalstu līguma ar Vatikānu, uzsāka izstrādāt līgumu ar vietējo tradicionālo konfesiju baznīcām.

Gan pirmā, gan arī otrā darba grupa pirmo reizi sanāca uz sēdi 1997. gada 7. janvārī. Pirmo vadīja TM valsts sekretārs A.Maldups, piedalījās arī Latvijas vēstniecības pie Sv. Krēsla pārstāve Aija Odiņa, kā arī Sv. Krēsla nuncijs Latvijā arhibīskaps Husto Mullors Garsija. Otro darba grupu vadīja TM valsts sekretāra vietnieks reģistru jautājumos Jānis Jonāss. Viņam pie līguma projekta vajadzēja strādāt kopā ar TM Reliģijas lietu konsultatīvo padomi. Tajā bija iekļautas tās konfesijas, ar kurām tiks slēgts līgums.

Konkordātu bija paredzēts sagatavot līdz 1997.gada 15. maijam. Konkordāts, kā Tieslietu ministrija informēja "Latvijas Vēstnesī", tika gatavots no jauna, balstoties uz Latvijas Republikas Satversmi un Romas katoļu Baznīcas kanoniskajām tiesībām. Oficiāli kā starptautiskā, tā arī lokālā līguma izstrāde un gaita tika saistīta kopā, deklarēts, ka abi līgumi palīdzēs precīzāk reglamentēt valsts un baznīcas savstarpējās attiecības un vēl konkrētāk noteiks abu pušu tiesības un pienākumus.

Neapšaubāmi, pats princips, ka būs līgumi ar dažiem tiesību subjektiem (jo tikai ar dažām tradicionālajām baznīcām Latvijas valsts gatavojas slēgt līgumus), nevis ar visiem, ir netaisns, bet tieši jauno reliģiju ekspansijas pieaugums bija papildu aspekts, kas lika Tieslietu ministrijai pievērsties pārdomām par iespējamību piesaistīt tradicionālās konfesijas kā palīgus valstij un neļaujot tām būt par pasīviem savu konkurentu novērotājiem. Tāpēc Tieslietu ministrijā pie valsts un baznīcu līguma tika strādāts drīzāk ar slepenības pieskaņu nekā ar publicitāti. Sākumā TM nostāja bija optimistiska.

Notikumi attīstījās šādi.

1) Ministru kabinets 1997.gada vasarā savā sēdē nolēma "pamatā atbalstīt" TM izstrādātās koncepcijas 5.punkta A variantu (B variants paredzēja izpētīt ārzemju pieredzi, lai to varētu piemērot Latvijā, tas gan nozīmētu vismaz divus gadus), 1997. gadā izstrādāt gan līgumu, gan grozījumu likumā, uzdodot tieslietu ministram Dz.Rasnačam sagatavot un līdz 1997.gada 1. decembrim iesniegt konceptuālai izskatīšanai MK tipveida līguma projektu, kā arī likumprojektu "Grozījumi Reliģisko organizāciju likumā", nosakot, ka MK ir tiesības slēgt līgumu ar tradicionālajām baznīcām.

2) 1997.gada jūnijā toreizējais LR TM valsts sekretāra vietnieks J.Jonāss informēja tradicionālo konfesiju vadītājus, ka piecas ministrijas ir atsūtījušas savus atzinumus, no kuriem pret esot Eiropas Integrācijas birojs. Birojs vēstulē TM informē, ka līguma projekts jāsaskaņo ar Eiropas likumdošanu. Birojs problēmas saskatīja Ministru kabineta juridiskās personas statusā un pilnvarojumā slēgt šādus līgumus.

1997.gada 17. jūnijā LELB Konsistorijas preses konferencē, analizējot Latvijas valsts un baznīcas attiecības, arhibīskaps J. Vanags atzina, ka Latvijā, salīdzinot Baltijas valstis, baznīcas stāvoklis ir vissliktākais. J. Vanags šādi izteicās to problēmu sakarā, kas tolaik radās ar līgumu, jo iebildumus pret līguma redakciju izteica Finansu un Izglītības un zinātnes ministrija.

3) Ministru prezidents Guntars Krasts atbalstīja TM lūgumu pagarināt līguma sagatavošanas termiņu līdz 1997.gada 30. decembrim.

4) Valsts sekretārs A.Maldups un valsts sekretāra vietnieks reģistrācijas un informācijas jautājumos J.Jonāss arī piedalījās 6. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, kurā tika sākts skatīt iespējas papildināt Reliģisko organizāciju likumu ar normu, lai MK tiktu piešķirtas tiesības slēgt šāda veida līgumus ar reliģiskajām konfesijām. Komisijas sēdē piedalījās arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kas iebilda pret šādu līgumu slēgšanu, jo neredzot šādu līgumu vietu Latvijas konstitucionālajā likumā.

5) TM, nespēdama vienoties ar atttiecīgo Saeimas komisiju, termiņā neiekļāvās, un atlikt tika lūgts vēlreiz.

6) Līgums neglābjami tika "norakts" nākamo vētraino politisko notikumu virpulī. Aktuāls tas kļuva vienīgi J.Vanaga partiju anketēšanā pirms 7.Saeimas vēlēšanām 1998.g. vasarā – rudenī, kurā partijas apņēmās slēgt šādu līgumu ar baznīcu.

Baznīcu un valsts līgumu tiesiskuma apskats

Ko par valsts slēgtiem līgumiem saka tiesībzinātnieki? Par starptautiskajiem līgumiem — konkordātiem — daudzmaz ir skaidrs, bet kā ir ar līgumiem starp baznīcām iekšzemē? Vai, balstoties uz Latvijas tiesību bāzes, tādi līgumi vispār ir iespējami? Jautājums ir aktuāls, nevis lai teorētiski mēģinātu veidot bāzi šiem līgumiem, bet lai mēģinātu 1997.gadā TM ierosināto jautājumu par līgumiem starp valsti un tradicionālajām konfesijām tiesiski pamatot. 1997.gadā izstrādātais līgums starp valsti un tradicionālo konfesiju baznīcām bija deklaratīva rakstura un domāts kā tradicionalitātes un baznīcas unikalitātes pasvītrojošs akts. Neko īpašu neatrunājot (naudu, īpašumu vai pienākumus), līgums, iespējams, var būt tikai administratīvo tiesību jomas radīts akts.

Nav svarīgs Latvijas baznīcu līguma idejas izcelsmes pamats, iespējams, ka tas radās kā pretsvars katoļu Baznīcas konkordātam, lai līdz ar konkordātu neapstiprinātos Latvijas tradicionālo konfesiju bažas par vēstures atkārtošanos bez vēsturisko mācību vērā ņemšanas. Skatīsim tikai juridisko pamatu — abstrahējoties no "aizkulišu lielās mistērijas", kas vienmēr ir vērā ņemams pētīšanas objekts, lai izprastu notiekošo vai agrāk notikušu realitāti.

Taču, neraugoties uz to, skaidri redzams: ja līgumus ar baznīcām uztver par valsts un baznīcas attiecību sakārtojošām, tad tie vairāk ir administratīvo tiesību aspektā skatāmi nekā civiltiesiskā (nejaukt ar konkordātu, kas ir starptautiska rakstura). Pirms ķerties pie līgumu tiesiskā pamata, ir jāapzinās esošā prakse, jo līgumi starp valsti, kurus noslēgusi ministrija un konfesijas, jau ir tikuši slēgti. Saistībā ar armijas kapelānu dienestu ir minēti līgumi starp konfesijām, ko noslēdza Ārlietu ministrija 1998. gadā. Līgums bija pamats ĀM izdotajam nolikumam par kapelānu dienestu. Arī ĀM pēc savas būtības, lai izvairītos no iespējamiem strīdiem ar konfesijām, noteica principus līgumā, ko iekļāva jau saistošajā pašas izdotajā nolikumā. ĀM pieeja no juridiskā skatījuma bija perfekta, jo valsts un baznīcas šķirtība nenozīmē kooperāciju un sadarbību. Šāds līgums tātad ir visnotaļ skaidrs, jo nosaka konkrētu lietu — kapelānu kā konfesiju deleģētu garīdznieku darbību Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Aizsardzības ministrijas noslēgto līgumu par kapelānu dienestu, uz kura pamata bija veidots arī Kapelānu dienesta nolikums, subjekts ir kapelāns, bet objekts ir Nacionālie bruņotie spēki. Līgums, kas noslēgts starp konfesiju ar ministriju, ir par subjektu, kura darbība tiek noteikta līgumā. Piebildīšu, ka šis līgums bija radies arī nepieciešamības spiests, jo, mainoties apstākļiem, parlaments dažādu objektību apstākļu dēļ nevarēja pieņemt attiecīgu likumu par Kapelānu dienestu, kā tas ir citās valstīs (piemēram, Francijā). Bet bez tiesiskas regulēšanas kapelāni NBS darboties nevarētu. Izpildvara reaģēja, pieņemot noteikumus. Šeit it kā viss ir skaidrs, lai gan, ņemot vērā topošo katoļu konkordātu, nākotnē var rasties kolīzijas, jo konkordāts arī nosaka kapelānu dienestu. Ja starptautiskā līguma starp Latvijas valsti un Sv.Krēslu normas būs pretrunā ar vietējā līguma starp Romas katoļu Baznīcu un Aizsardzības ministriju, tad, protams, vietējā līgumā būs jāveic korekcijas, lai to pieskaņotu starptautiskajam.

Atgādināšu, ka par pilsoņu un to apvienību tiesību objektiem ir pieņemts uzskatīt: lietas (ieskaitot naudu un vērtspapīrus); pakalpojumus (dažāda veida darbus); radošās darbības rezultātus (piemēram, autortiesības); personiski nemantiskos labumus.

Vēlāk uzskaitīšu administratīvo tiesību avotus, kuros, protams, iekļaut līgumus starp valsti un baznīcām nevar. Lai gan latviešu tiesībnieki šim jautājumam nav pievērsušies, jo nav bijusi tāda vajadzība, Latvijā teorētiski ir skatīti jautājumi, atbildes uz kuriem netieši var tikt uzskatītas par atbildēm arī uz mūsu jautājumu. Latvijas brīvvalsts valststiesību izcilākais speciālists Kārlis Dišlers par objektīvo administratīvo tiesību avotiem, kas, neapšaubāmi, ir jāņem vērā, ja rada jaunu avotu vai mēģina teorētiski ieskaitīt vecajā, ir jāzina, ieviešot ko jaunu, apzīmēja četras tiesisko aktu grupas. Šajās grupās, pēc K.Dišlera domām, ir administratīvo tiesību normas: likumi; valdības noteikumi; autonomie statūti; ieraduma tiesība (papildus varētu minēt arī piekto grupu — starptautiskos līgumus).

Avoti tikai norāda uz administratīvā akta izcelsmi, tāpēc administratīvos aktus, ar kuriem tiek nodibinātas, pārveidotas vai izbeigtas kādas konkrētas publiski tiesiskas attiecības tiesību subjektu starpā, Dišlers sagrupē: atļaujās; konstatējumos (lēmumos); rīkojumos (šī apzīmējuma šaurākajā izpratnē).

Par atļaujām Dišlers piezīmē, ka caur tām realizējas administratīvi diskrecionārā vara, jo kompetenta iestāde vai amatpersona ir tiesīga dot vai nedot atļauju. Abi akti, pēc satura pretēji, ir formāli likumīgi, jo ietilpst attiecīgās iestādes vai amatpersonas kompetencē. Turpinot iztirzāt šo jautājumu, zinātnieks atzīmē, ka ar atļaujām saistās juridiska problēma par to vienpusīgo vai divpusīgo dabu. Tā kā šie akti rodas no divu gribu rezultāta (lūguma un atļaujas), tad rodas jautājums: vai šāds akts nevarētu būt uzskatāms par publiski tiesisku līgumu? Jo, ja Latvijas līgumā starp valsti un baznīcu nav runa par naudu, tad tas var būt tikai administratīva rakstura. Dišlers, atbildot uz paša uzstādīto jautājumu, piekrīt vācu jurista Fr.Fleinera ieskatam, kas valdīja 20.–30. gados, — nekāda publiski tiesiska līguma nevar būt tur, kur puses nav līdzvērtīgas. Līgums, uzskata zinātnieks, kā juridisks akts rodas tur, kur abu pušu gribas ir ekvivalentas.

Par mūsu 1997.gada līgumiem runājot, secinām, ka valsts slēgtais līgums ar pašas reģistrētu organizāciju, apkopojot iepriekšminēto, nevar būt uzskatāms par taisnīgu jeb vienlīdzīgu. Civiltiesībās ir pilnīgi citādi. Tur visai bieži darīšana ar juridiskiem aktiem, un juridiskā aktā griba tādā aspektā ir būtisks juridisks elements, kas nozīmē ne tikai gribu, noslēdzot līgumu, bet arī to izbeidzot un grozot. Gribas izteiksme ir noteicošais juridisks akts pats par sevi. Bez tam, pēc manām domām, civiltiesisks līgums kā tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai. Saskaņā ar Civillikumu par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskas apgrozības. Paziņojums, kas faktiski arī pēc būtības bija TM 1996.gadā izstrādātais līgums ar baznīcām, bija deklaratīva rakstura. Saskaņā ar Civillikuma 1414. p. izriet, ka šis līgums nevar būt spēkā esošs, jo darījuma spēkā esamībai obligāts priekšnosacījums ir objekts, kam jābūt reālam esošajā privāttiesiskajā apgrozībā. Civillikuma 1414. p. skaidri nosaka, ka "pretējā gadījumā darījums nav spēkā". Papildus jāskata arī Civillikuma 1417. p., kas nosaka, ka "ja darījuma priekšmets ir pilnīgi nenoteikts, darījums nav spēkā". Bez tam civiltiesībās līgumus pieņemts klasificēt piecās grupās: līgumos, kuru mērķis ir īpašuma nodošana; līgumos, kas vērsti uz lietas lietojuma piešķiršanu; līgumos, kas attiecas uz personu darba izlietošanu; līgumos, kuru mērķis ir piešķirt uzturu; laimes līgumos.

Kā redzam, nevienā no šīm grupām 1997.gadā izstrādāto Tieslietu ministrijas tipveida līgumu ieskaitīt nevar.

Vai valsts līgums ar reliģisku savienību būtu pieskaitāms pie Dišlera minētajām valsts atļaujām uz kādu rīcību, un kā tas saprotams? Pat ja abstrahēsimies no tā, ka līgums ir deklaratīvs (viss, kas ir līgumā, ir jau atrunāts citos likumdošanas aktos), pieņemsim, ka līgumā būtu kas cits nekā likumos un līgums tiktu noslēgts kā juridisks akts, kā tiesiskās iekārtas robežās atļauta gribas izteiksme, kas izdarīta, lai nodibinātu, pārveidotu, izbeigtu kādas tiesības vai pienākumu. Tad tik un tā, pirms slēgt šādu līgumu, vajadzētu būt:

— likumiskām tiesībām slēgt līgumu (šādas pilnvaras kompetentām valsts iestādēm ir jābūt atrunātām, ĀM pieeja ir citāda, jo bija tikai ceļš uz Nolikumu);

— atsaucēm uz līgumu likumdošanā (Reliģisko organizāciju likumā);

— līguma tiesiskajam statusam jābūt skaidram no spēkā esošās likumdošanas (jābūt skaidri noteiktam, kas notiek, ja līgumu viena no pusēm neievēro — valsts var ietekmēt konfesiju, bet ko var darīt konfesija, lai ietekmētu valsti?)

Protams, likums ir augstākās valsts varas normatīvais akts ar vislielāko juridisko spēku, kura ievērošanu piedevām garantē valsts ar tai piemītošo represīvo aparātu.

Pēdējais arguments pret 1997.gada līguma iespējamību ir MK pilnvarojuma aspekts jeb MK tiesības slēgt šādus līgumus. Saeimas 1994.gada 8. jūnijā pieņemtā likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 6.p. ir skaidri minēti MK lēmumu (kuri pieņemti noteikumu, instrukciju vai ieteikumu veidā) spēkā stāšanās nosacījumi. Tātad 6. p. 4. apakšpunktā ir noteikts, ka Ministru prezidenta un MK rīkojumi stājas spēkā ar to parakstīšanas brīdi. Uzskatu, ka tas būtu attiecināms arī uz šāda veida līguma parakstīšanu. Taču, ja ir jālieto analoģija tik diskutējamā jautājumā, vai tas neradīs strīdu nākotnē?

Var secināt, ka MK sakarā ar pilnvarojuma trūkumu likumdošanā ir problēmas slēgt šādu līgumu. Kā ir konfesijām? Ja gadījumā tomēr Latvijas valsts pieļautu šādu līgumu slēgšanu, tad katoļi, luterāņi un pareizticīgie savu baznīcu iekšējās piramidālās pakļautības un vienvaldības dēļ šādu līgumu varētu slēgt, bet — kā ir ar vecticībniekiem, baptistiem un jūdaistiem?

Baptistiem šāds pilnvarojums būtu jāiegūst draudžu sapulcē, bez tā baptistu savienība nebūtu tiesīga konfesijas vārdā slēgt ar valsti šāda veida līgumu.

Latvijas Baptistu draudžu savienības statūtu 2.1. punktā ir noteikts, ka Latvijas Baptistu draudžu savienība ir "brīvprātīgi izveidota organizācija ar juridiskās personas tiesībām un pienākumiem, savu nosaukumu, zīmogu, veidlapām, simboliku, neierobežotu darbības termiņu", bet 2.5. pants atrunā, ka "LBDS neatbild par savu dalībnieku saistībām, kā arī dalībnieki neatbild par LBDS saistībām attiecībās ar trešām personām".

Vecticībnieki formāli šādu līgumu var slēgt, jo vecticībnieki tieši šā līguma dēļ iekļāva savos statūtos šo draudžu īpašo deleģējumu, lai gan vecticībnieku konfesijai arī nav vienvaldības principa. Vecticībnieki savu situāciju, kura bija līdzīga baptistu konfesijai, mainīja, pieņemot statūtu pantu 1.10.: "LVPB Centrālai Padomei kā vecticībnieku konfesionālam reliģiskam garīgam centram Latvijā ir tiesības Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas vārdā noslēgt līgumus un vienošanās, kas regulē Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas un valsts savstarpējās attiecības, kā arī vecticībnieku konfesijas kā vienas no Latvijas tradicionālām kristīgām konfesijām tiesisko statusu."

Jūdaistiem situācija vēl komplicētāka, jo Rīgas ebreju draudzei sakarā ar Reliģisko organizāciju pārejas noteikumiem piešķirts savienības statuss, kas tai gan nedod tiesības regulēt vai uzstāties pārējās piecās ebreju/jūdaistu draudzēs Latvijā (parakstot šādus statūtus, tie nebūtu saistoši pārējām konfesijas draudzēm).

Ja līgumi tiktu slēgti ar adventistiem un metodistiem, tad metodistiem ar deleģējumu problēmu nebūtu, bet adventistiem situācija līdzīga kā baptistiem.

Argumenti valstij slēgt līgumus ar baznīcām

Reliģijas likumdošanai valstī var būt divi ceļi:

1) tiesību akts pretendē uz vispārīgu un unikālu, visām reliģiskām grupām un konfesijām pieņemamu likumdošanas regulējumu (pašreizējais Latvijas Reliģisko organizāciju likums);

2) likumdošana katru konfesiju regulē atsevišķā tiesību aktā, lai problēmas kopējā likumā nesamilztu, lai, grozot likumu par labu vienai konfesijai, neiznāktu, ka pārējiem tas nav pieņemami un nerastos kolīzija (tā tas bija Latvijas brīvvalsts laikā).

Pēdējais ceļš pašreiz ir optimālākais Latvijai. Līdz tam varētu nonākt ar līgumu palīdzību. Līgumi ir nepieciešami, lai uz to pamata sagatavotu lielākajām konfesijām specifiskos likumus, tāpēc līgumi, protams, varētu būt konfesijas un valsts kopējo darba grupu rezultāts. Iespējams, ka šis darba grupu veiktais nebūtu līgums, bet uzreiz specifiskais likums. Līgumi un no tiem izrietošie likumi nevar būt vienādi, tie var būt tikai specifiski un tāpēc atšķirīgi. Tas lemjams MK vai Saeimai. Līgums un specifiskais likums ir nepieciešams tikai Latvijas teritorijā darbojošiem subjektiem, nevis citādi. Tāda nostādne izriet no pamatprincipiem, kas iekļaujami jebkurā gadījumā.

1. Reliģiskās brīvdienas. Ja visiem valsts iedzīvotājiem, tai skaitā arī nekristīgajiem, ir jāatpūšas katoliskajos svētkos un jāstrādā savējos, tad tas faktiski ir viņu tiesību pārkāpums. Ja šie cilvēki ir minoritāte, tas ir normāli, bet, ja to ir puse no valsts iedzīvotājiem, tad ir jādomā, ko darīt, lai nerastos starpnacionāls saasinājums uz reliģiskiem pamatiem, ko labprāt izmantos valstij nelabvēlīgi noskaņotas aprindas.

1997.gada aprīlī 6. Saeimas deputāts A. Golubovs Saeimai iesniedza priekšlikumu grozīt likumprojektu "Par svētku un atceres dienām", tajā paredzot, ka pareizticīgajiem un vecticībniekiem ir tiesības svinēt Lieldienas, Vasarsvētkus un Ziemassvētkus savu konfesiju noteiktajās dienās.

Rietumu pasaulē šādas īpatnības tiek sekmīgi risinātas. Itālijā tas atrisināts līgumos starp baznīcām un valsti par baznīcu tiesisko statusu. Tas nostiprināts tālāk tiesību normu veidā valsts likumdošanā. Pareizticīgo un vecticībnieku konfesiju pārstāvji, kuri tika uzaicināti uz Saeimas attiecīgo komisijas sēdi, kas izskatīja šo jautājumu, izteica priekšlikumu problēmu risināt līgumos ar valsti. Brīvdienu jautājums varētu būt atrisināts šādā veidā. Konfesijas specifiskajā likumā ir iekļauta norma par reliģiskajām brīvdienām: attiecīgās konfesijas loceklis, pierādot savu piederību pie šīs konfesijas, ir tiesīgs uz sava rēķina ņemt brīvdienu darba dienā, ja konfesijas reliģiskie svētki iekrīt darba dienā. Piederību konfesijai ticīgais var pierādīt ar attiecīgu konfesijas vadības institūcijas izdotu izziņu. Ja šī persona ir piederīga pie attiecīgās konfesijas formāli, bet nav, pēc konfesijas domām, apzinīgs ticīgais — konfesija var neizdot šādu izziņu. Līdzīgi varētu risināt arī Septītās dienas adventistu un jūdaistu sestdienu darbu.

2. Reliģiskas laulības apveltītas ar valsts statusu. Latvijā pastāvošā prakse ar laulību deleģēšanu, ar kuru valsts deleģē konfesijām valsts pienākumu kārtot savu pilsoņu civiltiesiskās lietas — reģistrēt valsts pamatšūniņu — ģimeni — saskaņā ar Civillikumu un uzliek konfesiju garīdzniekiem administratīvu atbildību, gluži kā valsts ierēdņiem arī varētu tikt sakārtota ar līgumu starp valsti un baznīcu.

3. Garīgo tiesu autonomitātes atzīšana. Pieļaujot to neatkarību no valsts iejaukšanās līdz zināmai robežai. Tikmēr, kamēr garīgā tiesa lemj par biedru statusu, reliģisku ceremoniju vai rituālu obligatoriskumu savas baznīcas locekļiem, garīga rakstura sodu (Bībeles tekstu mācīšanos, psalmu atkārtošanu u.c.), valsts neiejaucas. Ja baznīca sāk ļaunprātīgi izmantot savu garīgo (kanonisko) tiesu varu, valsts iejaucas un īpašos gadījumos izskata lietas nevis no reliģiskā aspekta, bet no kriminālā, ja tāda nepieciešamība radusies.

Reliģisko organizāciju lietas ir sarežģītas un bieži vien neatrisināmas valsts varai. Tās nevar tikt vispārinātas. Jāatjauno, piemēram, tādas normas kā LR Satversmes 81. panta kārtībā izdoto Noteikumu par pareizticīgās baznīcas stāvokli ("Valdības Vēstnesis" 1928. — 11.oktobrī 228. nr.) 16. pants, kurā ir redzama Latvijas pietāte pret baznīcu garīgajām tiesām: "Garīdznieki, kuri ar tiesas spriedumu nosodīti ar ieslodzījumu, izcieš sodu klosterī. Pārējos gadījumos par vainīgiem atzītie garīdznieki izcieš sodu līdzīgi citiem notiesātiem pēc tam, kad kanoniskā garīgā vara viņiem atņēmusi garīgo amatu." 14. p. bija noteikts: "Garīgās varas spriedumi un lēmumi kanoniskās baznīcas lietās nav pārsūdzami laicīgās iestādēs." Līdzīgi kā pašreiz Spānijā un Itālijā, tradicionālajām baznīcām Latvijas brīvvalsts laikā piemita izņēmuma statuss attiecībā pret to garīgo tiesu lēmumiem. Latvijas brīvvalsts laikā pie Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvaldes (kas tolaik, tāpat kā tagad Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments, bija nozīmēta par valsts un baznīcas attiecību kārtotāju) tika izveidota padome, kuras sastāvā bija valsts un vecticībnieku konfesijas pārstāvji. Padomes ietvaros vecticībnieki sagatavoja projektu par vecticībnieku kopienām (specifisko likumu). Valsts pārstāvju nedaudz uzlaboto un papildināto projektu pieņēma 1934. gada 14. februārī. Likums stājās spēkā 1935. gada 14. februārī un deva vecticībniekiem saimniecisko un reliģisko patstāvību. Līdzīgā veidā tika pieņemti arī likumi par evaņģēliski luterisko un pareizticīgo baznīcu.

4. Finansiālo jautājumu kārtošana. Katrai konfesijai ir savi nekustamā īpašuma jautājumi, kas ilgst jau no brīvvalsts laikiem. Arī tos varētu likuma normu statusā noteikt, nevis izstrādāt jaunus likumdošanas aktus vai atstāt šos jautājumus tiesiski neskaidrus — papildināt tiesību aktu ir vieglāk nekā radīt pilnīgi jaunu. Arī privilēģijas tradicionālajām konfesijām (dotācijas un nodokļu atlaides) varētu būt šādi regulējamas.

5. Izglītības jautājums. Arī tas varētu tikt regulēts, jo ir pats aktuālākais un vienmēr izraisa strīdus. Apspriežot konkrēto konfesiju tiesības, valsts varēs objektīvi novērtēt konkrēto konfesiju, un spriedumi neizrietēs no konfesiju savstarpējām domstarpībām.

6. Kapelānu jautājums. Tas ir ļoti labi, ka Aizsardzības ministrija to jau ir noslēgusi, taču līgums ar vienu no valsts institūcijām neatsver līgumu ar valsti vai likumu, par kuru augstāks nemēdz būt nekas. Turklāt kapelāni nav tikai armijas kapelāni, un šis jautājums ir jārisina kompleksā.

7. Tradicionalitātes jautājums. Beidzot šādā veidā izbeigtos visi strīdi par tradicionalitāti. To atzina pat daži 7.Saeimas deputāti.

Līgums, neraugoties uz sākotnējo entuziasmu, pagaidām ir "iestrēdzis", taču tas nenozīmē, ka tas nevar tikt reanimēts.

Turpinājums — seko