ES informācijas politika: jauni aspekti

Ieva Zībārte, PHARE Eiropas integrācijas programmas konsultante

Eiropas Savienības (ES) informācijas politiku veido vairākas informatīvās darbības sfēras ar atšķirīgiem mērķiem un darbības principiem. Nozīmīgākās aktivitātes šajā jomā saistītas ar informācijas sabiedrības koncepcijas realizāciju, sabiedrības informēšanu un informācijas pieejamības jautājumu risināšanu.

Eiropas Savienība ir izveidojusi vairākus projektus, kuru mērķis ir padarīt Eiropu par galveno informācijas piegādātāju, kas būtu ne tikai ekonomiskā, bet arī sociālā priekšrocība, jo ir svarīgi visiem ES iedzīvotājiem nodrošināt pieeju informācijas tehnoloģijām. 1993. gada decembrī Eiropas Komisija izveidoja ekspertu grupu, kurā darbojas gan informācijas ražotāji, gan patērētāji, kas 1994. gada maijā publicēja ziņojumu "Eiropa un globālā informācijas sabiedrība". Grupas vadītājs un idejiskais līderis ir Martins Bangemans, kuram par godu minētais dokuments biežāk tiek dēvēts par Bangemana ziņojumu. Nedaudz vēlāk, 1994. gada jūlijā, Eiropas Komisija prezentēja projektu "Eiropas ceļš uz informācijas sabiedrību: darbības plāns"1, kura darbība fokusēta uz četrām galvenajām darbības jomām — regulējošo likumdošanu, informācijas tīkliem, pakalpojumiem, lietošanu un saturu, sociālajiem un kultūras aspektiem, kā arī informācijas sabiedrības reklamēšanu. Attiecīga likumdošana ir nepieciešama, lai regulētu telekomunikāciju infrastruktūras veidošanu un pakalpojumu sniegšanu, intelektuālā īpašuma aizsardzību, mediju darbību u. tml., savukārt informācijas tīklu saturs kopīgi jāveido informācijas ražotājiem un patērētājiem. Liela nozīme šajā projektā tiek veltīta informācijas sabiedrības valodnieciskajām un kultūras dimensijām.

Informācijas sabiedrības galvenās priekšrocības ir jaunu darba vietu un jauna darba tirgus veidošanās, apkārtējās vides aizsardzība, lielāka perifērijas saistība ar centru, nepalielinot transporta plūsmu, kā arī jauni veidi, kā tiek izmantotas zināšanas, lai atrisinātu nākotnē svarīgus jautājumus. Eiropas Komisijas Baltā grāmata2, kurā runāts par Eiropas ceļu uz XXI gadsimtu, apliecina, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģijām ir potenciāls veicināt nepārtrauktu un spēcīgu izaugsmi, palielināt konkurenci, radīt jaunas darba vietas un uzlabot visu Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Eiropas Savienība, kuras pamati veidojušies tūlīt pēc Otrā pasaules kara, nopietnu informācijas darbu uzsākusi salīdzinoši nesen. Līdzīgi kā jebkura valsts pārvaldes un likumdošanas struktūra, tā bija noslēgta un plašākai sabiedrībai nepieejama. Līdz pat deviņdesmito gadu sākumam iestāžu darbs nesaistīja ikdienas preses uzmanību, arī akadēmiskajās aprindās daudzie Eiropas pētniecības centri vēl nebija sākuši darboties.3 Grūtais Māstrihtas līguma ratifikācijas process4, kura pamatā bija Eiropas iedzīvotāju bažas par savu dzīvi jaunajā savienībā, apliecināja faktu, ka ierindas pilsoņi nesaņem pietiekamu informāciju par Eiropas Savienībai. Tikai pirms pēdējās lielākās paplašināšanās 1995. gadā, kad ES pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija, tika uzsākts mērķtiecīgs darbs sabiedrības informēšanas jomā, lai Eiropas Savienības ideju un darbības līmeni padarītu redzamāku katram potenciālajam ES pilsonim.

Sākotnēji ES aktīvā informatīvā darbība izpaudās kā mērķtiecīga auditorijas informēšana par iestāšanās ekonomiskajiem un politiskajiem labumiem, ES institūciju darbību, saikni ar dalībvalstu valsts pārvaldes iestādēm un ES nozīmi katra pilsoņa dzīvē. Katras valsts valdība kopā ar ES institūcijām izstrādāja informācijas kampaņas, kuru pamatā tika likta atklātība un objektivitāte. Interesanti, ka informācijas kampaņa pirms referenduma Norvēģijā tiek uzskatīta par veiksmīgu, kaut arī pateicoties referenduma rezultātiem5, Norvēģija nav ES dalībvalsts. Informēšanas mērķis — labi informēti un zinoši vēlētāji — bija sasniegts, nodrošinot tos ar pilnīgu un objektīvu informāciju. Tūlīt pēc iestāšanās visās jaunajās dalībvalstīs informācijas plūsma par ES strauji samazinājās. Šis fakts vērtējams ļoti negatīvi6, jo jauno Eiropas Savienības pilsoņu domas par ES nezināšanas un neizpratnes dēļ pasliktinājās.

Pašlaik ES informatīvā darbība ir ieguvusi jaunu sparu un jaunu kvalitāti. Eiropas Komisijas X ģenerāldirektorāts (DGX), kas ir atbildīgs par informācijas, komunikāciju, kultūras un audiovizuālo politiku, aktīvi informē ES pilsoņus ar trīs lielu programmu starpniecību — "Building Europe together", kura skaidro dažādos ES politikas virzienus un sniedz informāciju par integrācijas jautājumiem, "Citizens First" (Dialogue with Citizens and Business), kura informē par dzīves, darba, studiju, biznesa, ceļošanas un citām iespējām valstu savienībā, un "The Euro: A currency for Europe", programma, kuras mērķis ir popularizēt jauno vienotās Eiropas naudu eiro un dzīvi ekonomiskajā un monetārajā savienībā. ES informatīvo darbību raksturo četri galvenie uzdevumi:

* saskaņotas informācijas kampaņas, kuras skaidro ES fundamentālo pamatu un ES pilsoņu vietu tajā;

* mērķtiecīgas un decentralizētas informācijas politikas veidošana, kuru nodrošina informācijas biroja pārstāvniecības dalībvalstīs un informācijas un dokumentācijas centru veidošana kopā ar nacionālajām un reģionālajām institūcijām;

* jaunu pakalpojumu sniegšana audiovizuālajiem medijiem kā nozīmīgākajam informācijas avotam;

* katras valsts kultūrai, valodai, specifiskām mērķauditorijām un reģionālajām īpatnībām piemērotas informatīvās aktivitātes.

Informācijas kampaņu fiziskais iemiesojums parasti ir dažādas brošūras, faktu lapas, publikācijas periodiskajos izdevumos, videofilmas un informācija elektroniskajos nesējos. ES ir izveidojusi vienu no veiksmīgākajām sākuma lapām internetā "Europa7", caur kuru ir pieejama informācija par visām ES nozaru politikām, institūcijām un likumdošanu. Tāpat ir pieejami visi līgumi un galvenie dokumenti, jaunumi, programmas, publikācijas, statistikas dati, informācijas avoti un daudz citas oficiālās informācijas. Pēdējais jaunums ir ES jaunākā likumdošana, kas kopā ar jau esošo un ik dienu klātnākušo informāciju veido vairāk nekā vienu miljonu lappušu globālajā datortīklā.

Neraugoties uz ES patiesajiem centieniem ar daudzveidīgu informāciju apgādāt ikvienu, kam tā ir nepieciešama, pievienojušos dalībvalstu neapmierinātība ar ES dokumentu pieejamību, kā arī daudzie masu mediju konflikti ar ES institūcijām, apliecina to, ka šāda vienkārša informācija ir nepietiekama, tāpēc Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Ministru Padome un citas institūcijas ir izstrādājušas jaunu informācijas pieejamības koncepciju "Atklātība un caurspīdīgums", kuras tiesiskais pamats ir likts Amsterdamas līguma8 191.a pantā, kurš nosaka: "Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim un ikvienai fiziskajai vai juridiskajai personai, kas uzturas vai ir reģistrējusi savu biroju kādā no dalībvalstīm, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem." Šīs koncepcijas īstenošana arī būtiski uzlabotu ES demokrātijas tēlu tās pilsoņu acīs, kā arī padarītu ES administrāciju pieejamāku ārējai pasaulei. Vēl pirms Amsterdamas līguma vairākas ES institūcijas izstrādāja noteikumus9, kādā kārtībā ir pieejami šo institūciju dokumenti. Saskaņā ar šiem dokumentiem sabiedrībai būs plašas iespējas kā informācijas avotu izmantot jebkuru rakstītu tekstu (dokumentu), kurš iekļauts jebkurā fiziskā nesējā. Neraugoties uz pozitīvajiem centieniem darboties atklāti, pastāv informācija, kura pieejama ar ierobežojumiem. Tā ir informācija, kas skar sabiedrības drošību, starptautiskās attiecības, privātā informācija, komerciālā un cita informācija, kas tomēr būtiski vājina it kā plašās informācijas iegūšanas iespējas. Lai nu kā, jaunā koncepcija, ko atbalsta valstis Eiropas ziemeļos un negribīgi īsteno valstis Eiropas dienvidu daļā, ir būtisks solis ES tuvināšanā ES pilsoņiem ar izteiktu atklātības un pieejamības politiku.

Informatīvās aktivitātes plāno un īsteno dažādi Eiropas Savienības ģenerāldirektorāti, kuru pārraudzībā ir attiecīgās nozares tematisko programmu īstenošana dalībvalstīs. Par ārējo informāciju gādā X ģenerāldirektorāts, kas, kā jau minēju, nodrošina dalībvalstu pilsoņus ar pamatinformāciju par ES. Otrs svarīgākais ar informāciju saistītais ir XIII ģenerāldirektorāts (DGXIII), kurš nupat ir ieguvis jaunu oficiālo nosaukumu — Informācijas sabiedrība: telekomunikācijas, tirdzniecība, tehnoloģijas10. Dažādas programmas, kas nodarbojas ar informācijas jautājumiem, ir atrodamas arī citu, ar informāciju netieši saistīto, ģenerāldirektorātu aktivitāšu sarakstos.

Bez jau paveiktā, kas apliecina ES centienus kļūt patiesi tuvākai saviem pilsoņiem, ES institūcijām un dalībvalstu valdībām informācijas pieejamības jomā vēl veicams liels darbs, gan īstenojot Amsterdamas līgumā pausto informācijas politiku, gan nodrošinot tās tehnisko bāzi.

Šajā ziemā, Eiropā… Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

1 COM(94) 347 final ([1996] O.J. L31/2) Commission Regulation (EC) 240/96 of 31 January 1996

2 Baltā grāmata ( White Paper ) — dokumenti, kuros iekļauti ieteikumi par darbību kādā noteiktā jomā

3 Deksnis, E.B. Eiropas apvienošanās...integrācija un suverenitāte. — Rīga, Junda, 1998

4 1992. gada 2. jūnijā 50,7% dāņu pirmajā referendumā noraidīja līguma par Eiropas Savienību (Māstrihtas līguma) ratifikāciju.

5 1994. gada 28. novembrī 52,2% norvēģu balsoja pret (47,8% par) iestāšanos Eiropas Savienībā

6 Sabiedrības informēšanas pasākumu pozitīvie un negatīvie aspekti aprakstīti žurnālā "Eiropas Dialogs", Nr.3, — 1997

7 1998. gada 28. maijā "Europa", konkurējot ar "l’Oreal", "Bloomberg", "Nokia", "Siemens" u.c., ieguva "Grand Prix" 28. audiovizuālās komunikācijas un multimediju festivālā Francijā

8 Treaty of Amsterdam

9 Council Decision of December 20, 1993 on public access to Council documents, 93/731/E.C. [1993] O.J. L340/43, and Commission Decisiopn of February 8, 1994 on public access to Commission documents, 94/90/ECSC, E.C., Euratom, [1994] O.J. L46/58

10 DGXIII. Information Society: Telecommunications, Markets, Technologies — Innovation and Exploitation of Research