Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA) sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtu janvāra beigās rīkoja semināru Baltijas valstu kara vēsturniekiem "Baltijas valstu armijas. 1918.—1940.". Rīgā pulcējās ievērojami Igaunijas, Lietuvas un Latvijas kara vēsturnieki, militāro operāciju analītiķi, akadēmijas mācību spēki un virsnieki veterāni.

Kā pastāstīja semināra ierosinātājs, NAA docents pulkvežleitnants Aivars Pētersons, arhīvu darbinieki un vēsturnieki līdz šim pārsvarā pētījuši un publicējušies savu valstu ietvaros. Semināra uzdevums bija apvienot šos centienus, jo Baltijas valstu karavīru likteņi cieši savijas, kā arī domāt par turpmāko sadarbību un tikšanās vietu.

Vēstures profesors Ēriks Jēkabsons savā ziņojumā "Latvijas militārā vēsture. Stāvoklis un perspektīvas" atzīmēja, ka līdz šim veikts daudz nozīmīgu pētījumu, izdots samērā daudz publikāciju un grāmatu par laika posmu no strēlnieku un Brīvības cīņām līdz pat nacionālās armijas iznīcināšanai. Ē.Jēkabsons aicināja pievērst uzmanību pētījumu kvalitātei, lūdza ievērot norādījumus uz arhīvu dokumentiem vai vērēm, lai pētījumiem būtu vēsturisks segums un tie nepārvērstos par emocionālu piedzīvojumu literatūru.

Vīlandes novada muzeja direktors Jāks Pihlaks pēc Kara muzeja apskates sacīja, ka Igaunijā vēl nav atjaunots līdzīgs muzejs, ko iznīcināja līdz ar brīvās Igaunijas armiju. Pamazām tāds top Tallinas tuvumā ģenerāļa Laidonera muižā. J.Pihlaks savā novada muzejā veido nodaļu par Igaunijas virsniecību un karavīriem, kuri apbalvoti ar Brīvības krustu. Savukārt šajā seminārā J.Pihlaks nolasīja referātu par igauņu karavīriem — Lačplēša Kara ordeņa kavalieriem. Apbalvoto skaits sasniedz simt piecdesmit, kas liecina par ciešu kaimiņvalstu militāro sadarbību.

Izvērtās interesanta diskusija, jo seminārā piedalījās arī pazīstamās apjomīgās grāmatas "Latvijas valsts apbalvojumi un Lāčplēši" autors Ēriks Priedītis, kurš pētījumam par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem veltījis divdesmit piecus gadus, vēl dzīvodams emigrācijā. Latvijas brīvvalsts ārlietu ministrs Vilhelms Munters, cita starpā, saņēmis apbalvojumu, būdams Igaunijas armijas seržants ar vārdu Villu, jo viņa māte bijusi igauniete.

Lietuvas vēsturnieks Aļģis Markūns savukārt ziņoja par Lietuvas virsniekiem, kuri apbalvoti ar Latvijas ordeņiem. Speciālistu interesi izraisīja lietuviešu vēsturnieku referāti. Arvīds Pociūns iepazīstināja ar Lietuvas armijas bruņutanku spēkiem, bet Jons Vaičenonis stāstīja par Lietuvas armijas bruņojumu (vieglajiem ieročiem).

Par latviešu un igauņu karavīru sadarbību, par ziemeļu kaimiņu lielo ieguldījumu Cēsu kaujās, par viņu bruņuvilciena nenovērtējamo lomu savos referātos runāja NAA pasniedzējs pulkvedis Vilnis Zvaigzne un Udo Helme no Igaunijas. Savulaik igauņu karavīrus cildināja 1.šķiras Lāčplēša Kara ordeņa virsnieks pulkvežleitnants, aizsaulē aizgājušais, Alberts Ameriks.

Udo Helme, runājot par Igaunijas Brīvības cīņām, minēja arī latviešu un igauņu sarkanos strēlniekus, piezīmējot, ka zem izslavēto strēlnieku pulku karogiem Krievijā bija pulcēti ap piecdesmit procentu ķīniešu, kirgīzu un citu tautību karotāju. Turklāt toreizējās politiskajās jukās, kas valdīja krievijas plašumos, jāpieņem, ka sarkanajiem strēlniekiem par notikumiem dzimtenē trūka informācijas, kas veicināja boļševiku propagandistu darbu.

Lielu interesi izraisīja NAA docenta Aivara Pētersona pētījums "Sarkanarmijas stratēģiskā operācija Baltijas aneksijai", kurā autors izmantojis PSRS Centrālajā kara arhīvā, kā arī Berlīnes un Milānas arhīvos iegūtos dokumentus, kas pierādīja, ka 1940.gadā operācija bija ļoti rūpīgi izplānota, paredzot vairākus uzbrukuma papildvirzienus.

Bija arī daudz citu interesantu pētījumu, kuru autoru skaitā — pazīstamais vairāku publikāciju sarakstītājs igauņu vēsturnieks Mati Ouns, latviešu zinātnieki Valters Ščerbinskis un Valdis Kuzmins.

Andris Kļaviņš

— "Latvijas Vēstnesim"