Makšķernieku prieku cienītāju valstī netrūkst. Diemžēl upju un ezeru krastos rosās un pie zivīm tiek arī maluzvejnieki, kuri lietā liek visdažādākās zivju iegūšanas metodes. Lai zivju resursi neizsīktu, tos atražotu un daba tiktu saudzēta, legālajiem un likumīgajiem klubu un sabiedrisko organizāciju makšķerniekiem steidzami jāapvienojas. Tādēļ 27. janvārī Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldes direktors Normunds Riekstiņš aicināja kopā valsts institūciju un makšķernieku sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, lai diskutētu par makšķernieku problēmām, šai hobija, sporta un ģimenes iztikas ieguves nodarbei izstrādātajiem likumiem un noteikumiem un līdz 1. maijam nonāktu pie vienota makšķernieku viedokļa.

Normunds Riekstiņš

— Latvijā nav pilnvērtīgas sadarbības starp valsts institūcijām un makšķernieku sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem. Tādēļ nepieciešams kopīgs dialogs un oficiāli priekšlikumi par to, ko mēs dibināsim,— makšķernieku padomi vai asociāciju, kurā būtu pārstāvētas visas intereses.

Ar makšķerēšanu saistītā likumdošana valstī ir izstrādāta. Cits jautājums, kā tā darbojas praksē, vai viss notiek pareizi un normāli. Trūkumus visvairāk izjūt un redz paši makšķernieki, taču tas viss jāzina arī mums. Jāmācās ir gan makšķerniekiem, gan medniekiem, un pie gudrības var nonākt, iepazīstot likumus un Ministru kabineta noteikumus.

Makšķerēšana ir minēta "Zvejniecības likumā", kas ir pamatdokuments. Tajā norādīts, kur drīkst publiski makšķerēt un kur sākas privātīpašnieka tiesības. Pēdējās saistītas tikai ar ezeriem, kuros zvejas tiesības nepieder valstij. Toties visās citās vietās makšķerēšana ir atļauta. Arī upēs, ja tajās nav noteikts liegums. Šis likums nosaka, kur drīkst makšķerēt, ieskaitot tauvas joslu, kuru drīkst izmantot makšķernieki. Likumā minētas visas zvejas tiesības, kas ir par maksu, jo spēkā ir makšķerēšanas kartes.

Makšķernieku tiesības nosaka arī grozījumi Civillikumā, kuri stājās spēkā 1998. gada vasarā. Tas ir būtisks dokuments, kas pieņemts makšķernieku iespēju noteikšanai kopumā Latvijā. Tagad valstī ir 189 publiskie ezeri un 207 ezeri, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Šajos ezeros makšķernieki var darboties bez privātīpašnieku sankciju iespējām. Arī visas upes, galvenokārt lielās, ir publiskās vai arī tajās zvejas tiesības pieder valstij. Tāpat ir ar ezeriem, kuru platība pārsniedz 100 hektārus. Turpretī mazajos ezeros ir noteiktas privātās zvejas tiesības, jo tie pieder privātīpašniekiem.

Vēl ir MK 1996. gada 16. janvārī pieņemtie noteikumi Nr. 21 "Par ūdenstilpju un rūpnieciskās zvejas tiesību un nomas zvejas tiesību izmantošanas kārtību". Tie nosaka makšķerēšanas karšu ieviešanu, kuru izplatīšanu organizē ZM Valsts zivsaimniecības pārvalde. Konkrētā izplatītāja ir Rīgas Makšķernieku biedrība, ar kuru bija noslēgts līgums uz trim gadiem. Noteikumos paredzēta arī licencētā makšķerēšana, un to organizē pašvaldības vai to pilnvarotas organizācijas.

Spēkā ir arī Zivju fonda nolikums, kas apstiprināts 1995. gada 19. decembrī. Tas ietver arī MK noteikumus Nr. 388. Zivju fonda padomes sastāvā ir arī Jānis Stikuts, LR Makšķerēšanas sporta federācijas prezidents. Nolikumā norādīts, kā tiek izmantotas Zivju fonda finanses, kuras izmanto zivju atražošanai, aizsardzībai un zinātniskajai izpētei. Nelieli veiktie grozījumi nosaka, ka līdzekļus izmanto arī zivsaimniecības popularizēšanai un makšķerēšanas informatīvo dokumentu izdošanai. Gribu uzsvērt, ka licencētajai makšķerēšanai piemīt tendence attīstīties.

1998. gada 15. septembrī MK akceptēja noteikumus Nr. 349 "Licencētās amatierzvejas un makšķerēšanas kārtība Latvijas Republikas ūdeņos". Tie nosaka licencētās makšķerēšanas ieviešanas pamatus un iespējas, arī noteikumus un prasības. Šādas makšķerēšanas organizētāji atbild par zivju ielaišanu ūdeņos, to aizsardzību un kontroli. Svarīgi ir, kā tas dzīvē reāli darbojas. Pašiem sabiedrisko organizāciju makšķerniekiem jādomā, kā situāciju uzlabot. Arī pašvaldības atbild par visu, kas notiek to teritorijā. No licencētās makšķerēšanas Zivju fondā ieplūst līdzekļi, tikai ļoti nopietni jādarbojas organizētājiem un jāpilda savas saistības. Un tas viss jāzina arī makšķerniekiem.

Viens no pēdējiem 1998. gada 15. decembrī pieņemtajiem MK dokumentiem ir noteikumi Nr. 453 "Par zvejas tiesību izmantošanu privātajos ūdeņos". Makšķerēšana privātajos ūdeņos nav aizliegta, taču privātīpašnieks ir makšķerēšanas tiesību īpašnieks. Viņam pašam jāiegādājas makšķerēšanas karte, jo arī privātajos ūdeņos zivju resursi pieder valstij. Ja tie nav audzēti mākslīgi un tā nav dīķsaimniecība, tie ir valsts dabiskie resursi. Īpašniekam ir tiesības atļaut rūpniecisko zveju, viņam ir arī iznomāšanas tiesības. Zivis zvejot var arī makšķernieki, taču privātīpašnieks nedrīkst pieprasīt un ņemt no viņiem samaksu. Var ieviest vienīgi licencēto makšķerēšanu, lielāko daļu naudas paturot sev. Protams, tādā gadījumā, ja privātīpašnieks savā ezerā ielaiž zivis. Tomēr licencētā makšķerēšana ir jānoformē likumīgi, ja tas ir īpašnieka bizness.

Pastāv arī kopīpašumi. Ja viens no kopīpašuma īpašniekiem atļauj makšķerēt, tad to darīt drīkst visa ezera teritorijā. Diemžēl šis punkts netika akceptēts Civillikumā. Koppīpašumā var iekļauties arī valsts un pašvaldību meža zemes. Tādā gadījumā pašvaldība neliegs makšķerēt, ja vien nav izvirzītas kādas speciālas prasības. Arī kopīpašnieki var savstarpēji vienoties par makšķerēšanas tiesībām. Tā kā likumdošana ir sakārtota, taču vajadzības gadījumā var notikt arī izmaiņas, jāsabalansē būtu prakse ar likumdošanu, lai visi nosacījumi un prasības darbotos.

Ļoti būtisks ir jautājums par lašiem. Makšķernieki grib tos ķert, taču Latvija ir HELKOM (Baltijas jūras vides aizsardzības konvencijas) dalībniece, esam arī Starptautiskajā Baltijas jūras zvejniecības komisijā. Tā ir izstrādājusi Starptautisko Baltijas jūras zvejniecības komisijas lašu darbības plānu līdz 2010. gadam. Arī HELKOM aizliegumi ir ļoti stingri. Rūpnieciskā zveja notiek atklātā jūrā, kur kopā jaucas dabiski un mākslīgi atražoti laši. Visām valstīm ar kvotām nosaka konkrētu atļauto nozvejas apjomu. Pilnīgi aizliegta ir dabisko lašu izmantošana upēs, īpaši to nārsta laikā. Darbības plāna uzdevums ir palielināt dabisko lašu krājumus visā Baltijas jūras reģionā. Licencēta lašu makšķerēšana notiek Somijā, Zviedrijā un vēl citur. Makšķerēt drīkst mākslīgi atražotos lašus upēs, kur ir aizsprosti. Norvēģijā turpretī zvejo dabiskos lašus, kuri ienāk no Atlantijas okeāna. Baltijas jūrā dabisko lašu populācijai tās samazināšanās dēļ noteikti aizliegumi. Tādēļ nevaram noteikt arī licencēto makšķerēšanu lašiem. Taimiņiem tā varētu būt, vienīgi jāizlemj, kur tā drīkstētu notikt. Salacā notiek taimiņu licencētā makšķerēšana, taču Salaca ir Latvijas galvenā lašu upe, kas izraudzīta par modeļupi dabisko lašu nārstam, uzskaitei un monitoringam. Tur nopietni strādā arī Zivsaimniecības pētniecības institūta zinātnieki, veicot pētījumus, uzskaiti un dabiskās lašu populācijas novērtējumu.

Lašu licencētā makšķerēšana var notikt tikai tur, kur ir ielaisti mākslīgi atražotie laši. Piemēram, Daugavā pirms Rīgas HES aizsprosta. 1998. gadā ar Zivju fonda atbalstu esam ielaiduši eksperimentāli lašus, taimiņus arī Lielupē, ko darījām jau 1997. gadā. Arī Lielupē varētu organizēt licencēto makšķerēšanu, ja vien ielaistās zivis tur atgrieztos. Jāpiebilst, ja situācija ar dabiskajiem lašiem pasliktināsies, var aizliegt tos zvejot zvejniekiem arī Baltijas jūrā. Tomēr tos lašus, kuri ienāk Daugavā, vajadzētu izzvejot pilnībā, jo tie ir mākslīgi ataudzēti un tiem nevajadzētu sajaukties ar dabiskajiem lašiem. Turpretī starptautiskās prasības mēs nedrīkstam pārkāpt. Tagad ir izdoti bukleti par visām Baltijas jūras lašu upēm. Latvija ir pieteikusi desmit dabiskās lašupes.

Tagad gribētu dzirdēt no makšķernieku sabiedrisko organizāciju un klubu pārstāvjiem, vai saistībā ar likumdošanu ir arī kādas problēmas, nepilnības un trūkumi reālajā dzīvē. Jebkuras nelikumības mums jācenšas novērst pašiem kopīgiem spēkiem. Un tieši šim mērķim nepieciešama valsts institūciju un makšķernieku sadarbība. Tāpat šo jautājumu atšķetināšanā jāiesaista visi pārējie, līdz šim neorganizētie makšķernieki. Tātad — uzsāksim diskusiju!

Laimonis Martinsons,

— Diemžēl nevienā likumu un noteikumu punktā nav norādīts, ka arī pašvaldībām jāsaistās kopīgai darbībai ar makšķernieku sabiedriskajām organizācijām. Pašvaldības tās atstumj, un tā jau ir lokāla problēma. Salacgrīvā pašvaldība norobežojas no mūsu kluba darbības un problēmām. Esam strādājuši četrus gadus, taču tagad vairs nav iespējams pastāvēt. Iesniedzām sadarbības projektu, bet dome par to nevēlas neko zināt. Pasaulē eksistē makšķernieku klubu sistēma, taču pie mums to bremzē, kaut gan katram kluba biedram ir liela atbildība par savu rīcību, arī par nelikumīgu lašu makšķerēšanu Salacā. Šajā upē spiningošana nav atļauta, drīkstētu makšķerēt tikai ar mušām. Tomēr ir daudz maluzvejnieku, kuri arī ar elektriskām ierīcēm ķer lašus. Tādēļ klubu sistēma Latvijā jāattīsta, un tas būtu jāpārņem Latvijas Mednieku un makšķernieku biedrībai. Pašvaldības interesē tikai nauda, nevis makšķerēšanas kultūra un dabas aizsardzība, kaut gan pašvaldībai jāuzņemas nolikumā noteiktās saistības par dabas aizsardzību, upju un ezeru kopšanu.

Baltijā nepieciešama zivju aizsardzības sistēma, ko varētu uzņemties īpaša pārvalde. Pārkāpumu makšķerēšanā un zvejniecībā ir ļoti daudz, toties zivju inspektoru — maz. Inspektoriem būtu jāstrādā visu dienu. Nepieciešami arī sabiedriskie inspektori.

Normunds Riekstiņš:

— Piekrītu, ka klubiem un sabiedriskajām organizācijām jāveido sistēma. LMMB neaptver ievērojamu Latvijas makšķernieku daļu. Un tā ir liela problēma, kas mums jāpārvar. Makšķernieku klubiem un sabiedriskajām organizācijām jāpilnvaro savi pārstāvji sarunām ar ZM Valsts zivsaimniecības pārvaldi. Tieši tādēļ jāveido padome vai asociācija, lai kopīgi varētu diskutēt un saskaņot esošās problēmas. Jāzina arī, vai nolikums par makšķerēšanas licencēšanu sabiedrībā tiek pozitīvi akceptēts. Pagaidām gan par to skaidrības nav. Pieļauju, ka licenču cena var būt divas reizes par augstu vai par zemu, bet varbūt makšķerēšanas vietas nav īstās. Tādēļ vajadzīgi objektīvi konsultanti interešu saskaņošanai. Arī savus sliktos darbus, piemēram, dabisko lašu makšķerēšanu, nedrīkstam publiskot presē, jo starptautiskā sabiedrība to nevērtēs atzinīgi. Lašu makšķerēšana nekad nav bijusi atļauta Polijā, Krievijā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Makšķerēšana vispār ir svarīga Latvijā, taču mums nav datu, cik lieli ir makšķernieku lomi kopumā un cik ir šo copes vīru. Jābūt proporcionalitātei starp zvejniecību un makšķerēšanu, bet pagaidām mums par to informācijas nav. Tālab mums visiem jāstrādā kopīgiem spēkiem ļoti konstruktīvi.

Jānis Stikuts,

— Runājot par presē publicēto lielāko zivju fotogrāfijām, uzskatu, ka sabiedrībai jābūt informētai, ka, piemēram, Salacā notiek nelegāla makšķerēšana. Piekrītu, ka svarīgākais ir makšķernieku sabiedriskās domas noskaidrošana. Mēs pārdodam makšķerēšanas kartes, un pārdoto karšu skaits liecina, ka valstī ir 40—50 tūkstoši makšķernieku. Nedaudzie klubi gan aptver niecīgu makšķernieku skaitu. Tādēļ pareiza ir doma, ka jāveido padome vai asociācija. Patlaban pašvaldības, ja to teritorijā ir rūpnieciskās zvejas ūdenstilpes, makšķerniekus labāk redz ejam, nevis nākam. Piekrītu, ka noteikumi ir labi, toties nepietiekama ir kontrole un noteikumu un likumu izpildījums. Absurds vērojams lielajās upēs, kas saistītas ar ezeriem, caurceļotāju zivju objektiem. Tur notiek nekontrolēta rūpnieciskā zveja arī zivju ceļošanas laikā. Zivju inspektoru spēki ir par maziem lielākajās upēs. Tādēļ jānostiprina kontroles sistēma valstī un jāpalielina inspektoru skaits. Ja nebūs inspektoru, makšķernieki kartes nepirks, un par to liecina karšu realizācija pagājušajā gadā. Uzskatu, ka ZM Valsts zivsaimniecības pārvaldē vai Vides valsts inspekcijā jāatjauno inspektoru padome, lai darbs kļūtu nopietnāks.

Reinis Rutkis,

— Makšķernieku pamatproblēma ir to autonomitāte, viņi nav saistīti ar zivju aizsardzību un to ataudzēšanu. Tādēļ noteikti piekrītu, ka sabiedrisko organizāciju asociācija ir nepieciešama. Tā vienotu visus makšķerniekus uz demokrātiskiem pamatiem un katram aktīvam makšķerniekam radītu vēlmi darboties dabas aizsardzībā, lai uzlabotu Latvijas ūdeņos zivju resursus. Uzskatu, ka vienotas organizācijas dibināšanas pamatā jābūt vairākiem principiem. Pirmkārt, katra organizācija, kas iekļaujas asociācijā vai padomē, darbojas savā sfērā un atbild par saviem jautājumiem. Precīzus datus iegūsim, ja visi būsim vienoti. Otrkārt, asociācijai jābūt atklātai, lai rajonos makšķernieki būtu ieinteresēti veidot sabiedriskas organizācijas un gribētu iestāties asociācijā. Jo lielāks būs biedru skaits, jo vieglāk būs iegūt datus un citu vērtīgu informāciju. Uzskatu arī, ka katram zivju inspektoram dienā jāvelta uzmanība vienai ūdenstilpei, tad deviņu gadu laikā būtu apskatītas visas. Jāmeklē arī kopējs modelis, kā iesaistīt zivju aizsardzībā makšķerniekus un sabiedriskās organizācijas.

Jānis Ķīsis,

— Malumakšķernieku ir daudz, un viņi bieži darbojas ar elektriskajām ierīcēm. Dažkārt gribu piekļūt ūdeņiem, bet izrādās, ka zemessargiem to tuvumā ir mācības. Piekļūstot tomēr tuvāk, redzu, ka arī viņi dzenā zivis. Uzskatu, ka katrai ūdenstilpnei nepieciešams saimnieks, jo tikai tad būs kārtība. Diemžēl nav īstas skaidrības, kā var nomāt kādu upes daļu un kas par šo nomu parakstīs līgumu. Šķiet, arī klubi varētu būt ūdeņu iznomātāji, tikai katram klubam nepieciešams izstrādāt savas darbības modeli. Labākie zivju inspektori staigā gar upi, jo tad arī būs pamatojums, kādēļ nedrīkst makšķerēt lašus vai taimiņus. Inspekcijas sistēmai jābūt spēcīgai, jo nauda nāk atpakaļ, ja saprātīgi apsaimnieko ūdeņus. Jaunveidojamajai asociācijai jāizstrādā konkrēti darbības principi. Arī klubiem vajag modeli, statūtus un savas darbības ekonomiku. No biedra naudām spējīgi pastāvēt tikai visdārgākie klubi. Tāpat nauda nepieciešama būs asociācijai, jo Zviedrijā šādā asociācijā darbojas algots cilvēks.

Normunds Riekstiņš:

— Ūdeņu noma ir minēta juridiskajos dokumentos, iespēja nomāt ir katram klubam un pat fiziskai personai, tikai jāuzrāda nomas mērķis. Publisku upi var iznomāt Valsts zivsaimniecības pārvalde zvejniecībai, makšķerēšanai un zivju ataudzēšanai. Ja šādas tiesības pieder valstij, ar to nodarbojas pašvaldība. Savukārt iznomātājam pašam jāizstrādā darbības plāns, lai veidotu infrastruktūru. Svarīgas ir arī vietējās aktivitātes. Nomājot publisku ūdenstilpi, neviens nevar iegūt privilēģijas un nedrīkst noteikt citiem ierobežojumus. Turpretī ekonomisko apsaimniekošanas modeli var izstrādāt Zivsaimniecības pētniecības vai Ekonomikas institūts. Un diskusija par šo tēmu vēl ir jāturpina. Nopietna problēma ir zemūdens mednieki, kuru nav daudz, un viņi, tā teikt, uzpeld virspusē, kad vēlas ko īpašu. Viņi grib medīt visā Latvijā, taču sabiedrībai pret viņiem ir negatīvs viedoklis. Arī zemūdens medībām jābūt licencētām, tām jāizvēlas speciāli ezeri, kur šāda darbošanās var notikt. Par to jābūt informētai konkrētai pašvaldībai.

Domāju, ka makšķerēšanas karšu izplatīšanai vajadzētu rīkot konkursus. Reāli ir, ja karšu pārdošanai ir viens centralizēts izplatītājs. Taču arī sabiedrisko organizāciju biedri var izplatīt kartes, tikai būtiski ir, lai nauda nāktu atpakaļ. Kartes varētu izplatīt arī uz vietas, un to varētu darīt sabiedriskie inspektori. Taču šis arī ir vēl diskutējams jautājums. Mums jādefinē vērtīgās zivju sugas licencētai makšķerēšanai, un tā jāievieš saskaņā ar MK noteikumiem. Uz makšķerēšanas kartēm vajadzētu iespiest arī visus 12 zivju inspekciju telefonus. Tāpat jāiekasē soda nauda no tiem makšķerniekiem, kuri dodas ķert zivis bez kartēm.Tādēļ kartes ir jākontrolē. Vides sakopšanā jāstrādā, arī caurtekas starp ezeriem jāattīra, jāierīko zivju nārsta vietas, tās jāatbrīvo no zālēm. Un šajos darbos veiksmīgi varētu iesaistīties sabiedrisko organizāciju makšķernieki.

Astra Salcēviča,

"LV" nozares redaktore