Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Aina Blinkena — "Latvijas Vēstnesim"

"Latvijas Vēstneša" š.g. 4.februāra, "Dienas" 5.februāra un "SestDienas" 6.februāra numurā iepazīstamies ar Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta direktores Inetas Ziemeles atziņām par cilvēktiesību principiem un pastāvēšanu Latvijā. Liela daļa I.Ziemeles izteikumu attiecas uz cilvēktiesībām valsts valodas jomā, un šai ziņā uzskatu par nepieciešamu izteikt arī savu viedokli, kā arī papildināt informāciju ar dažiem faktiem.

I.Ziemele ļoti kritiski vērtē Latvijā pastāvošos likumdošanas aktus un valodas situāciju, kurā "paliek neatrisināts jautājums par mazākumgrupu valodām un to lietošanu", un saskata šajā jomā cilvēktiesību pārkāpumus, līdzīgus pārmetumus Latvijai mēdza izteikt dažāda līmeņa Krievijas politiķi, kuri ir ieinteresēti savas uzraudzības saglabāšanā pār saviem bijušajiem īpašumiem un savu īpašo tiesību paturēšanā arī Baltijas valstīs, un arī daļa līdz šim galvenokārt krievu valodu lietojušo Latvijas iedzīvotāju.

Latvijai diemžēl nav laimējies ar oficiālajām cilvēktiesību aizstāvības amatpersonām, jo tās savas kompetences ietvaros nav pietiekami iedziļinājušās tieši lingvistisko cilvēktiesību normās un saskata cilvēktiesību pārkāpumus tur, kur to starptautiskajā cilvēktiesību izpratnē nemaz nav. To var teikt arī par jauno Cilvēktiesību institūta direktori, kam ir liela erudīcija vispārīgajā cilvēktiesību teorijā, bet acīmredzami nepietiekama informācija par Latvijas vēsturisko un politisko situāciju un cilvēktiesību specifiku valodas jautājumos. Jāatgādina, ka 1996.gadā Barselonā ir pieņemta "Universālā lingvistisko cilvēktiesību deklarācija" ( Universal Declaration on Linguistic Rights ), kurā, minot virkni lingvistisko tiesību, teikts, ka "šīs tiesības nedrīkst ierobežot pamatiedzīvotāju kolektīva tiesības lietot savu valodu visās sabiedriskajās sfērās visā teritorijā". Šis dokuments paredz iespēju, ka katrs, kura dzimtā valoda nav valsts oficiālā valoda, var kļūt bilingvāls dzimtajā un valsts oficiālajā valodā, tātad oficiālās, resp., valsts valodas apguves nepieciešamība un prasība netiek uzskatīta par cilvēktiesību pārkāpumu. Vēl vairāk — ir 1998.gada "Oslo Rekomendācijas par nacionālo minoritāšu lingvistiskajām tiesībām" ( The Oslo Recommendations Regarding the Linguistic Rights of National Minorities ), kas prasa nepieciešamību nodrošināt, lai nacionālai minoritātei piederīgas personas saglabātu un attīstītu savu identitāti, kultūru un valodu un varētu integrēties plašākā sabiedrībā kā pilntiesīgi un vienlīdzīgi locekļi. Šī Deklarācija atzīst, ka "no šādas perspektīvas šī integrācija neliekas iespējama bez pamatīgām valsts oficiālās valodas (valodu) zināšanām".

Aplūkosim dažas tēzes, ko juriste I.Ziemele iesaka ņemt vērā gan speciālistiem, gan valsts varas pārstāvjiem.

Ineta Ziemele, runājot par valsts valodas apguvi Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem, vairākkārt lieto vārdu piespiest . Lasām pat frāzi: "Jau 1989.gadā tika izmantoti valstiskie piespiedu mehānismi un latviešu valoda tika iecelta valsts valodas statusā."

Kā redzams, jaunā zinātņu doktore un starptautisko cilvēktiesību profesionāle ne visai labi pārzina Latvijas vēstures faktus. Valsts valodas statusu latviešu valodai atjaunoja jau 1988.gadā, turklāt te nedarbojās vis "valstiskie piespiedu mehānismi", bet gan Latvijā nepieredzēti augstā sabiedriskā aktivitāte, kad ar savām vēstulēm un vairāk nekā 354 tūkstošiem parakstu Latvijas iedzīvotāji (ne tikai latvieši vien) šo valsts valodas statusu latviešu valodai pieprasīja. Milzīgais cittautiešu īpatsvars, no kuriem trīs ceturtdaļas latviešu valodu neprata, bija novedis latviešu valodu pie kritiskas robežas, kad latvietim savā etniskajā teritorijā nebija iespējams latviešu valodā sazināties ne valsts iestādēs, ne darbavietās, ne sabiedriskās sadzīves situācijās, bet bija jālieto krievu valoda. Pietiek pārcilāt vēstuļu tūkstošus, ko tolaik uz "Padomju Jaunatnes" redakciju sūtīja no visām Latvijas malām gan ģimenes, gan skolas, gan lieli darbavietu kolektīvi, lai pārliecinātos, ka prasība pēc valsts valodas statusa latviešu valodai ir tautas dziļi izsāpēta garajos latviešu valodas beztiesības gados. Tālaika LPSR Augstākās Padomes 1988.gada 7.oktobra lēmums par valsts valodas statusa atjaunošanu latviešu valodai bija nevis valstisks piespiedu mehānisms, bet visplašākajā nozīmē demokrātisks spiediens uz valsts varas augstāko institūciju, lai pieņemtu tautas vairākuma vēlamo lēmumu.

Ka gluži sveša patiesā situācija I.Ziemelei nav, liek domāt viņas vārdi intervijā "SestDienai". "Taču nez kā manai mammai ir lasīt manus rakstus avīzēs. Es, viņas meita, būtībā cīnos par to tiesībām, kas viņai tās atņēmuši."

Ir teicami, ka jaunā juriste nav atriebīga, tomēr vēlēšanos ziedot savas divmiljonu tautas valodu citu Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu vārdā (faktiski jau ir runa tikai par vienas mazākumvalodas prasībām) var vērtēt dažādi. Vai tā nav "sevis projāmsviešana", no kuras brīdināja Rainis?

Par piespiešanu runāts arī valsts valodas lietošanas reglamentēšanas sakarā: ".. ar likumprojekta (likuma) starpniecību valsts vara ir izmantota, lai piespiestu dažādus uzņēmumus lietot valsts valodu." Šajā kontekstā lasītājam jāsaprot, ka piespiešana ir juridiski nepieņemams līdzeklis likuma darbības nodrošināšanai. Taču juridiskajā terminoloģijā un jēdzienu kopā ir vesela virkne terminu, kas saistās ar šo darbības vārdu ( piespiedu ārstēšana, piespiedu atvešana u.c.), un netiek uzskatītas par likumpārkāpumiem. Citā kontekstā vārds piespiest likts pēdiņās: ".. naturalizācija ir viens no veidiem, kā valsts "piespiež" apgūt valsts valodu". Vai šajā gadījumā piespiešana atzīta par pieļaujamu?

Rakstu autorei ir savdabīgi uzskati par valsts valodas lietošanu uzņēmumos un valstī kopumā. Viņa raksta: "Vai ir reāli cerēt, ka var piespiest vairāk nekā 28% cilvēku vai, teiksim, uzņēmuma vadītāja pirmdienas rīta sanāksmē cilvēkus, kuriem dzimtā valoda nav latviešu, runāt latviski? Tā cerēt nav tikai naivi, bet ir pat bīstami. (?!) Vēl bīstamāk ir ieviest piespiedu kontroli šādās sanāksmēs." Vai tas jāsaprot tā, ka 72% cilvēku, kuriem dzimtā valoda ir latviešu valoda, labprātīgi jāatsakās no savām lingvistiskajām cilvēktiesībām, un tas būs pareizais cilvēktiesību īstenošanas veids Latvijā? Un vai jurists, balstoties uz faktiem, ka Latvijā vairāki valodas inspektori ir cietuši no vardarbības, drīkst brīdināt no likuma ievērošanas? Tad kāpēc latviešu valodai bija vajadzīgs valsts valodas statuss?

Tikpat savdabīga ir I.Ziemeles attieksme pret valsts valodu izglītības sistēmā. Par pozitīvu mantojumu no PSRS juriste uzskata krievu skolas kā izglītības sistēmas sastāvdaļu un neatzīst, ka priekšmetu apgūšana vidējās mācību iestādēs notiktu daļēji latviešu valodā. Nav noslēpums, kāds bija faktiskais stāvoklis PSRS izglītības sistēmā Latvijā — poļi, lietuvieši, ebreji un citas mazākumtautības bez latviešu valodas izglītību varēja iegūt tikai krievu valodā, tātad izglītības politika bija vērsta uz visu citu tautību pārkrievošanu, t.i., lingvistisko cilvēktiesību pilnīgu neievērošanu. Nacionālās minoritātes Latvijā savas skolas ieguva tikai pēc tam, kad latviešu valoda bija ieguvusi valsts valodas statusu.

Sociolingvists R.E.Hamels šķir tiesības lietot valodu kā ekspresijas līdzekli un valodu kā komunikācijas līdzekli; pirmās, t.i., vārda brīvība, pieder pie fundamentālajām cilvēktiesībām, bet otrās saistāmas ar grupu sociālajām un kultūras tiesībām un nevar tikt īstenotas ārpus noteiktā valodas kolektīva. Lai kādā valstī cilvēks dzīvotu un kāda būtu viņa dzimtā valoda, viņa dzīve ir saistīta ar šo valsti (vienalga — pilsoņa vai ārpilsoņa statusā). Jo vairāk valodu ir cilvēka rīcībā, jo plašākas ir viņa iespējas piekļūt informācijai. Nav saprotams, kā cilvēktiesību teorētiķi iedomājas cilvēka pastāvīgo dzīvi valstī, ja viņš neprot šās valsts valodu un nespēj uztvert ne vien šās valsts pamatnācijas sabiedriskās un kultūras dzīves norises, bet arī valsts iestāžu un amatpersonu rīkojumus un oficiālos lēmumus. Tā var nonākt pašizolācijā, un tas nebūt neveicina indivīda labsajūtu un lojalitāti pret valsti. Protams, ir taisnība I.Ziemelei, ka "pilsonības iegūšana absolūti neliecina par lojalitāti Latvijas valstij", tomēr valsts valodas prasme, ļaujot labāk izprast tautu, kuras vidū dzīvo, var šo lojalitāti veicināt un pat radīt. Tāpēc vairumā pasaules valstu valsts valodas prasmes pārbaude ir viens no galvenajiem naturalizācijas nosacījumiem. Tas nav tikai formāls akts, un tam jābūt arī Latvijā — nevis kā cilvēktiesību aizskārumam, bet pat kā to paplašinājumam.

Ļoti negatīvi vērtēts jaunais Valsts valodas likuma projekts, uzskatot, ka tas "ietver klaji uzbrūkošas un konfrontējošas normas". Par vienu no piemēriem juriste min visu citu valodu nosaukšanu Latvijas politiskajā klimatā par svešvalodām. Bet kas gan cits latvietim ir lietuviešu, igauņu, krievu, poļu, baltkrievu un pat lībiešu valoda (kaut arī tā ir Latvijas otra autohtonu valoda), ja ne svešvaloda? Opozīcijā dzimtā — nedzimtā valoda tās visas ir svešvalodas, resp., svešās (ne sava) valodas neatkarīgi no to radniecības pakāpes vai to lietotāju dzīvesvietas. Lingvistiskajā terminoloģijā šis termins ir definējams.

Valsts valodas statuss latviešu valodai tika piešķirts, lai nodrošinātu tās tiesības ne tikai juridiski, bet arī faktiski un ļautu tai pastāvēt pret pieaugošo krievu valodas spiedienu. Ar likuma spēku jānodrošina šā statusa ievērošana Latvijas valstī, un tas ir tiklab tiesību, kā cilvēktiesību aizstāvju pienākums. Dr. Ineta Ziemele raksta, ka ".. jāapzinās jau tagad, ka arī lielās valodas nežēlos latviešu valodu pieaugošās integrācijas apstākļos". Vai to atzīsim par nolemtību un palīdzēsim latviešu valodai cilvēktiesību vārdā zust?