Cik tāli salīdzinājumi iespējami

Turpinājums no 1.lpp.

Latvijas mājsaimniecību budžetu statistika pārtikas produktu patēriņu reģistrēja tiklab, strādājot pēc "vecās" metodikas (1989.–1995.gada 1.pusgads), kā arī pēc "jaunās" metodikas (sākot ar 1995.gada IV ceturksni). Abu periodu datu salīdzināmību var traucēt šādi apstākļi:

1. Dažāda mājsaimniecību budžeta datu reprezentativitāte. Jaunais mājsaimniecību budžetu pētījums izmanto aptaujājamo mājsaimniecību stratificētu gadījumizlasi, kas nodrošina augstāku reprezentativitāti. Iepriekšējo gadu pētījums vairāk balstījās uz tipoloģisku izlasi, cenšoties izlasē pēc iespējas ilgi saglabāt vienas un tās pašas mājsaimniecības;

2. Pētījuma detalizācijas pakāpe. 1996.–1998.gadā CSP mājsaimniecību budžetu pētījumos reģistrē ap 180 pārtikas produktu veidu. Ir objektīvi sagaidāms, ka iepriekšējos gados šis skaits bija atšķirīgs (mazāks), jo pēdējos gados ir parādījušies tādi produktu veidi, kādus agrāk Latvijā nemaz nepazina;

3. Pārtikas produktu grupu un apvienoto grupu izveidošanas īpatnības. Pēdējos gados detalizētas analīzes vajadzībām izmanto ap 90 produktu grupas un 10 apvienotās grupas. Piemēram, visu veidu maizi un labības izstrādājumus pārrēķina miltos, pienu un piena produktus — pienā utt. Līdzīgi rīkojās arī iepriekšējā periodā, taču pārrēķinu koeficienti nav saglabājami stingri nemainīgi, jo mainās pārtikas produktu sortiments un kvalitāte;

4. Atšķirīgas iespējamās reģistrācijas kļūdas. Sākot ar 1995.gadu, iedzīvotāju ienākumiem un arī patēriņa izdevumiem pieskaita pašražoto un pašu patērēto pārtikas produktu vērtību, ko nedarīja agrāk. Rezultātā mājsaimniecību budžetu statistiķi pašražotai un patērētai produkcijai pievērš lielāku vērību. Ir zināms pamats domāt, ka agrākos gados visi pašu saimniecībās izaudzētie kartupeļi un dārzeņi patēriņā nav uztveri pilnīgi;

5. Par pēdējo aizvadīto — 1998. — gadu mums ir tikai pirmo 9 mēnešu dati. Visa gada datu izstrāde vēl turpinās. Šajā gadījumā dinamikas rindu salīdzināmību var traucēt patēriņa sezonalitāte.

Izdarīt kādus pārrēķinus, lai kompensētu minētās atšķirības un dinamikas rindas padarītu salīdzināmākas, praktiski nav iespējams. Tādēļ izveidoto dinamikas rindu salīdzināmību un izmantošanas iespējas var novērtēt tikai retrospektīvi, t.i., pēc tam, kad tās sastādītas.

Dinamikas rindu var vērtēt kā salīdzināmu, ja ir vērojams, ka pildās šādi galvenie priekšnoteikumi:

1. Skaitļi no gada uz gadu izmainās laideni, plūstoši vai nu palielināšanās vai samazināšanās virzienā, bez krasiem "lūzumiem" tajos gados, kad izmainīta pētīšanas metodika;

2. Pozitīvās vai negatīvās tendences, ko atklāj vērtējamā dinamikas rinda, kvalitatīvi sakrīt ar tendencēm, ko uzrāda citi saskares pētījumi, piemēram, cenu statistika, darba algu statistika, makrostatistika u.c.

Novērtējot svarīgāko pārtikas produktu patēriņu vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, pēc iepriekšminētajiem kritērijiem, var secināt, ka par galvenajām produktu grupām dinamikas rindas visumā ir salīdzināmas. Lēcienveida izmaiņas ir vērojamas vienīgi dārzeņu un kartupeļu patēriņā no 1995. uz 1996.gadu, kurš strauji palielinājies. Daļēji to var izskaidrot ar reģistrācijas kļūdām, par ko bija minēts iepriekš. Tāpat lēcienveidīgi pieaudzis taukvielu patēriņš. Hipotētiski to varēja izraisīt grupēšanas īpatnības. No 1996.gada šajā grupā ieskaita sviestu, kas agrāk varētu būt ieskaitīts piena produktos, tāpat speķi, kas labi iekļautos gaļas produktos.

Vēl kā metodiska atšķirība jāmin mājsaimniecību grupēšana. Sākot ar 1990.gadu, CSP kā pamatgrupas izdala pilsētu un lauku mājsaimniecības. 1989. un 1990.gadā ir izdalītas ar teritoriju diezgan cieši korelējošas sociālās grupas: strādnieki un kalpotāji, ko uzrādījām kā pilsētu mājsaimniecības, un kopsaimniecību biedri, ko uzrādījām kā lauku mājsaimniecības.

Pārtikas produktu patēriņš

Ņemot vērā iepriekš minētās metodiskās atrunas, var novērtēt, kā 1989.–1998.gadā ir izmainījies svarīgāko pārtikas produktu patēriņš Latvijas mājsaimniecībās.

No gada uz gadu visa perioda garumā ir samazinājies piena un piena produktu patēriņš. 1989.gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli patērēja 41 kg piena produktu, pārrēķinātu pienā, bet 1997. un 1998.gadā tikai 24 kg — gandrīz divas reizes mazāk. Ar pavisam nelielām svārstībām šī tendence ir vērojama tiklab pilsētu, kā arī lauku mājsaimniecībās.

1989.–1994.gadā sistemātiski ir samazinājies arī gaļas patēriņš: no nepilniem 7 kg līdz 4–5 kg, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Sākot ar 1996.gadu, gaļas patēriņš ir stabilizējies, diemžēl ļoti zemā līmenī. Pēdējos trijos gados ir vērojams ļoti neliels gaļas patēriņa pieaugums, apmēram par 0,5 kg salīdzinājumā ar 1994.gada patēriņu. Līdzīgas tendences vērojamas tiklab pilsētu, kā lauku mājsaimniecībās.

Samazinājies arī olu patēriņš: no 20 gab. uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī perioda sākumā līdz 16 gab. perioda beigās.

Zivis un zivju produkti, salīdzinot ar piena un gaļas produktiem, Latvijas mājsaimniecību ēdienkartē ieņem pakārtotu vietu. Zivju patēriņš aplūkojamā perioda ietvaros uzrāda manāmu samazinājumu perioda vidū 1992.–1995.gadā, bet nākamajos gados ir atgriezies 1989.gada līmenī.

Minētās grupas ir galvenās, kas veido tā sauktos dzīvnieku izcelsmes produktus. Jau vēsturiskā un arī mūsdienu sociālā statistika pierādījusi, ka augsts un augošs dzīvnieku izcelsmes produktu īpatsvars kopējā pārtikas produktu patēriņā raksturo labu un augošu tautas labklājību. Latvijā 1989.–1998.gadā diemžēl vērojams tieši pretējais. Tas nozīmē, ka tautas ēdienkarte ir būtiski pasliktinājusies. Kā jau minēts, galvenokārt tas noticis 1992.–1994.gadā. Nākamajos gados var runāt par zināmu stabilizāciju zemā līmenī.

Tā kā trūkst līdzekļu augstvērtīgu produktu iegādei, iedzīvotāji ir spiesti to kompensēt ar mazvērtīgākiem, parasti augu izcelsmes produktiem, vai arī, kaitējot savai veselībai, ierobežot uzturu vispār.

Nozīmīgs dārgo produktu aizstājējs Latvijas iedzīvotājiem ir samērā lētie kartupeļi. Kartupeļu patēriņa lēcienveida pieaugumu 1996.gadā daļēji var izskaidrot ar reģistrācijas īpatnībām, taču stabils pieaugums ir vērojams arī 1989. — 1994.gadā tiklab pilsētu, kā arī lauku iedzīvotājiem. 1989. — 1994.gadā stabili ir audzis arī maizes un labības produktu patēriņš, 1995. — 1996.gadā tas ir stabilizējies, bet 1997. — 1998.gadā nedaudz samazinājies.

Kā trūkstošo augstvērtīgāko produktu kompensētājs tiek izmantotas dažādas taukvielas (margarīns, augu eļļas u.c.). 1989. — 1995.gadā taukvielu patēriņš ir audzis gandrīz vai divas reizes. Vēl straujāks pieaugums vērojams 1996.gadā, taču iepriekš minēto apsvērumu dēļ šie skaitļi varētu būt nesalīdzināmi.

Lai nodrošinātu veselīgu uzturu, Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu patērēt daudz vairāk augļu un ogu. Pēc dietologu domām, "pašreiz (pirms 1991.gada — O.K.) Latvijas iedzīvotāji apēda vidēji 1/4 no tā dārzeņu daudzuma un 1/10 no tā augļu un ogu daudzuma, ko uzturzinātnieki uzskata par optimālu"(A. Audere, A. Avots, A. Bērziņa, Z. Lindberga Higiēna. — R., 1991. — 149. lpp.).

Kā rāda mūsu pētījums, augļu un ogu patēriņš lielā mērā atkarīgs no augļu un ogu ražas Latvijā un tuvākās kaimiņvalstīs, kas būtiski ietekmē šo produktu cenu. Labas ābolu un bumbieru ražas gados to patēriņš var pieaugt pat vairākas reizes. Zīmīgi, ka pēdējos gados pilsētnieki patērē vairāk augļu un ogu nekā laucinieki. Tas nozīmē, ka lielai daļai lauku iedzīvotāju nav savu augļudārzu.

Uzturvielas

Uzturzinātne un mājsaimnieču prakse rāda, ka pārtikas produkti uzturā ir diezgan plaši samaināmi, ja vien tiek nodrošināts cilvēka organismam nepieciešamais uzturvielu daudzums. Tādēļ uzturzinātnieki mazāk pievēršas pārtikas produktu, bet vairāk uzturvielu normatīvu izstrādei.

Parasti izšķir trīs pamatuzturvielas — olbaltumvielas, taukus un ogļhidrātus. Sīkākos pētījumos aplūko vēl virkni citu organismam nepieciešamu vielu: minerālvielas, vitamīni, balastvielas u.c. Šo vielu daudzums pārtikas produktos ir mazs vai neliels, balastvielu nozīme ir pakārtota. Tādēļ statistiska analīze parasti aprobežojas ar trim pamatvielām, iespēju robežās izdalot, cik no tām uzņemtas ar dzīvnieku izcelsmes produktiem. Vēl aprēķina kopējo barības līdzekļu enerģētisko vērtību.

Olbaltumvielas sastāv no aminoskābēm, no kurām organismā veidojas audi, fermenti un hormoni. "Ja uzturā olbaltumvielu ir maz, organisms noārda pats savus mazāk svarīgus audus, lai atbrīvotās olbaltumvielas izmantotu citu dzīvībai nepieciešamo olbaltumvielu sintēzei." (Higiēna, 143.lpp.). Tas norāda olbaltumvielu izcili svarīgo lomu dzīvības procesa uzturēšanā.

Taukvielām uzturā ir daudzpusīga nozīme. Tās ir enerģijas avots, bet veicina arī organisma aizsargreakcijas, piedalās vielmaiņā un augšanas procesā.

Ogļhidrāti ir galvenais organisma enerģijas avots.

Kā vispārinošu pārtikas produktu novērtējumu izmanto produktu enerģētisko vērtību. Enerģija cilvēkam nepieciešama visu dzīvības procesu nodrošināšanai: elpošanai, vielmaiņai, augšanai, bet pastiprināts enerģijas patēriņš ir vajadzīgs, strādājot fizisku darbu. Jo darbs prasa lielāku muskuļu piepūli, jo vairāk vajag enerģijas, kas jāuzņem ar uzturu.

Cilvēka enerģijas patēriņu un pārtikas produktu enerģētisko saturu mērī kilokalorijās (kcal), retāk džoulos (1kcal =4,19 kilodžouli). Vienkāršā skaidrojumā viena kalorija ir siltuma daudzums, kas nepieciešams, lai 1 gramu ūdens sasildītu par 1°C. Kilokalorija ir 1000 kaloriju. Tā spēj sasildīt par 1°C litru ūdens.

Izstrādājot racionālas uzturdevas, ir jārisina divi jautājumi. Pirmais — jānosaka organismam nepieciešmo barības vielu un kopējās enerģētiskās vērtības daudzums; otrais — jānosaka barības vielu un enerģijas daudzums pārtikas produktos.

Cilvēkam nepieciešamo barības vielu un enerģijas daudzumu uzturzinātnieki nosaka diferencēti, ņemot vērā cilvēka dzimumu, vecumu un izpildāmā darba slodzi, vajadzības gadījumā — arī veselības stāvokli. Atkarībā no citiem faktoriem pieaugušam vīrietim diennaktī nepieciešams 82—118 g olbaltumvielas, 93 — 158 g tauku, 344 — 602 g ogļhidrātu, nodrošinot 2555 — 4300 kcal enerģijas daudzumu. Pieaugušai sievietei šie normatīvi ir mazāki : 70 — 87 g olbaltumvielu, 81 — 116 g tauku, 297 — 441 g ogļhidrātu, nodrošinot 2200 — 3700 kcal enerģētisko vērtību. Bērniem visi normatīvi ir mazāki atkarībā no vecuma (Higiēna, 142. — 144. lpp.).

Šie diferencētie normatīvi vēlreiz pierāda, ka, pētījot dzīves līmeņa īpatnības dažāda dzimuma un vecuma sastāva ģimenēs, patēriņa rādītājus nedrīkst rēķināt vidēji uz mājsaimniecības locekli, bet jāizmanto nosacītas patērētāju vienības.

Statistiķu, agrārekonomistu un citu saskares zinātņu speciālistu uzdevums ir šos diferencētos normatīvus izsvērt ar valsts iedzīvotāju vidējo sastāvu pēc dzimuma un vecuma, iegūstot vidējos normatīvus uz vienu patērētāja vienību vai mājsaimniecības locekli. Pēdējo vienkāršāko rādītāju var lietot, salīdzinot teritoriālas, sociālas, tautību u.c. grupas, kuru vidējais demogrāfiskais sastāvs ir apmēram vienāds.

Vidējos normatīvus var noteikt samērā precīzi, ievērojot iedzīvotāju sadalījumu pēc dzimuma un vecuma, taču gandrīz pilnīgi trūkst datu par iedzīvotāju grupām, kuras izdalītas pēc darba intensitātes jeb smaguma.

Cita veida grūtības jāpārvar, nosakot uzturvielu daudzumu pārtikas produktos. Uzturzinātnieki un ķīmiķi to dara, ņemot pilnīgi konkrēta nosaukuma, šķirnes un kvalitātes produktu paraugus. Tādēļ šādu normatīvu iznāk ļoti daudz. Statistikā turpretī pat izvērstā klasifikācijā ir jāizmanto radniecīgu produktu grupas. Piemēram, šķietami vienveidīgs produkts sviests īstenībā nav nemaz tik vienveidīgs, ņemot vērā, ka tirgū ir augstākā labuma, 1. šķiras, lauku sviests u.c., kuros uzturvielu saturs ir atšķirīgs. Līdz ar to dažādos avotos uzrādītais uzturvielu saturs arī var atšķirties. Piemēram, "Higiēnā"(139.lpp.) 1 kg sviesta enerģētiskā vērtība ir uzrādīta 7000 kcal (acīmredzot domājot augstākā labuma sviestu), bet CSP aprēķinos izmanto 6540 kcal, rēķinoties, ka patērē dažādu škirņu sviestu, kura vidējais enerģētiskais saturs varētu būt tāds.

Grūtības rada arī barības vielu zudumi ēdienu sagatavošanas un patēriņa laikā. Piemēram, mājputnu gaļai šie zudumi sasniedz 40 % (kauli u.c. neēdami audi). Cilvēka organisms uzturā reāli saņem t.s. neto daudzumu, bet mājsaimniece intervētājam spēj dot atbildes tikai par bruto daudzumu: cik atnests no veikala (tirgus) vai cik ielikts katlā. Tādēļ, rēķinot uzturvielu daudzumus, statistika izstrādā un izmanto samērā plašu koeficientu sistēmu, kas izsaka pārtikas produktu normālos zudumus.

Kā redzams, strādājot ne vien ar vērtības izteiksmē reģistrētiem rādītājiem, bet arī ar šķietami vienkāršiem un drošākiem naturāliem rādītājiem, ir jāpārvar ne mazums grūtību. Ja dažādos laika posmos šīs grūtības ir pārvarētas dažādi, garāku dinamikas rindu salīdzināmība arī šajā gadījumā var būt apdraudēta.

Patērēto pārtikas produktu uzturvielu daudzums, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, pēc CSP datiem 1989. —1997.gada periodā ir parādīti 2. tabulā.

Analogi dati par 1998.gadu būs pieejami tikai tad, kad būs pabeigta pilna gada datu izstrāde.

Redzams, ka visu trīs galveno uzturvielu (olbaltumvielu, taukvielu, ogļhidrātu) patērētais daudzums 1989. — 1994.gadā ir sistemātiski samazinājies. Tā noticis tiklab pilsētu, kā lauku mājsaimniecībās. Bet 1996. — 1997. gadā iedzīvotāju nodrošinājums ar uzturvielām ir manāmi uzlabojies. No vienas puses, to var izskaidrot ar zināmu tautsaimniecības stabilizēšanos un zināmu iedzīvotāju slāņu dzīves līmeņa uzlabošanos. Tomēr, no otras puses, ir jārēķinās arī ar to, ka, sākot ar 1996.gadu, mājsaimniecību budžetu pētījumos tiek precīzāk reģistrēti pašražoto un pašu patērēto pārtikas produktu daudzumi, kuri iepriekšējos gados varētu būt uztverti nepilnīgi.

Vērtējot patērēto uzturvielu daudzumu no vērtīgākiem dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem, pēdējo gadu uzlabojums ir daudz mazāks (olbaltumvielas) vai tā nav nemaz (taukvielas).

Ogļhidrātus cilvēki gūst galvenokārt no augu valsts produktiem. No dzīvnieku izcelsmes produktiem gūst tikai 5 — 6 % no ogļhidrātu patēriņa. Tādēļ attiecīgi dati ir izstrādāti tikai par 1990. — 1995.gadu, bet par pārējiem ne. Tādēļ 2.tabulā tie nav ietverti.

Izdarīt kādus faktiski patērēto uzturvielu daudzumu salīdzinājumus ar normatīvi nepieciešamajiem pašreiz ir ļoti nedroši.

1995.gadā CSP publicēja Latvijas tirgus pētīšanas institūta izstrādātos normatīvus.* Tie lielā mērā ir piemēroti krīzes situācijai un varbūt pat vairāk orientēti pārtikas produktu pieprasījuma prognozēšanai. Ciktāl tie atspoguļo valsts vidējā iedzīvotāja fizioloģisko nepieciešamību, nezinot aprēķina metodiku, ir grūti vērtēt.

Tiešāk izsakās agroekonomists V. Pirksts, kurš arī ir pievērsies šim jautājumam. Viņš raksta: "Minimālā patēriņa līmeņa aprēķināšanā izmantotas pārtikas produktu patēriņa tendences maznodrošinātās ģimenēs 1991. — 1993.gadā, kā arī ņemti vērā Labklājības ministrijas speciālistu aprēķinātie "krīzes minimuma" patēriņa normatīvi".**

Lai gan pēdējo gadu uzturvielu faktiskais patēriņš jau ir tuvs vai pat sasniedz minētos normatīvus, īstam optimismam vēl nav pamata. Sevišķi tādēļ, ka vidējo faktisko patēriņu veido tiklab materiāli labi nodrošinātas ģimenes, kuras pārtiku spēj iegādāties atbilstoši vajadzībai, kā arī nabadzīgās un trūcīgās ģimenes, kas dzīvo uz izdzīvošanas robežas vai pat zem tās.

Ņemot vērā statistikas datu izstrādes datorizāciju, būtu iespējams un vajadzīgs uzturvielu patēriņu rēķināt arī atsevišķi pa iedzīvotāju labklājības deciļgrupām. Tas parādītu, kā ar pārtiku ir nodrošināti iedzīvotāju trūcīgākie slāņi. Šādu informāciju varētu izmantot nevien politiķi un sociologi, bet arī medicīnas speciālisti, lai precizētu tuberkulozes un citu specifiski nabadzīgo iedzīvotāju slimību rašanās un izplatīšanās cēloņus.

* Mājsaimniecību budžets 1995.g. 1.pusgadā. — R.: VSK Ziņojums 02.10.95. — 11. lpp.

** Pirksts V. Lauksaimniecības produkcijas vajadzība un tās ražošanas iespēja Latvijā (ziņojums, datorraksts) — R.: [1994] — 3. lpp.