Pirmpublikācija

"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli"

Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

Par jauniešu kustību "Nacionālā sardze" Latvijā zināms visai maz. Pirmo reizi šīs organizācijas nosaukums presē parādījās 1995. gada vasarā, kad Liepājas Centrālajos kapos tika atrasta kartotēka par 1940. un 1941. gadā represētajiem Latvijas iedzīvotājiem un kļuva zināms, ka šos sarakstus Otrā pasaules kara beigu posmā rūpīgi iesaiņojuši un aprakuši jaunieši no Rīgas, dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju.

Vēl ieskatu par Nacionālās sardzes darbību sniedz šīs kustības dalībnieka Valentīna Silamiķeļa skaudri patiesā un talantīgā grāmata "Ar Baltijas karogu", kas vispirms izdota Zviedrijā, bet tagad nonākusi arī pie latviešu lasītājiem.

Par Nacionālo sardzi vēsta arī materiāli Okupācijas muzejā Rīgā. Īpatnu vietu to vidū ieņem uz papirosu iemutes papīra uzrakstītais dzejolis "Pret svešnieku ļaunu", kas uziets čekas kamerā aiz ventilācijas režģa. Tā kā tieši šajā kamerā Baigajā gadā bijis ieslodzīts Leonīds Breikšs, ir pieņēmums, ka šīs rindas sacerējis viņš. Lūk:

Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli

Un likās, ka sabruks viss debesu jums,

Kad skaidrāko latviešu tikumu vietā

Bij’ meļos un neliešos jāklausās mums.

Atstājot dzimteni, šo relikviju Džilda Birzgale kopā ar citām būtiskām liecībām aizveda uz Vāciju un saglabāja cauri gadu desmitiem, bet Valentīns Silamiķelis to nogādāja atpakaļ Latvijā, kad valsts bija atguvusi neatkarību.

Tajā pašā laikā Nacionālās sardzes aktīvisti Amerikas Savienotajās Valstīs Modra Gulbja vadībā ir apkopojuši dokumentus - pārskatus, dienasgrāmatas, atmiņas par jauniešu kustību vācu okupācijas laikā čekas pagrabos, par tā laika gaisotni, cilvēku likteņiem. Visi šajā unikālajā un pirmoreiz publicētajā manuskriptā lasāmie komentāri pieder pašiem Nacionālās sardzes dalībniekiem — dokumentu krājuma rediģētājiem. Fotoattēlus iespiešanai "Latvijas Vēstnesī" savā arhīvā sameklējis Valentīns Silamiķelis.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Nacionālā sardze vācu okupācijas laikā

(ar nodaļu par evakuācijas grupu Vācijā)

Saturā

Priekšvārds

Vēsturisks pārskats

Trīs darbības gadi

Darba nozares otrajā darbības gadā

Individuālo darbinieku raksti

Evakuācijas grupa, bēgot no Berlīnes

Pielikumi

Priekšvārds

Jūlijs Bračs bija noteicis, ka materiāli par Nacionālo sardzi publicējami ne ātrāk kā desmit gadus pēc viņa nāves. Tas bija respektējams. Okupācijas laikā nedrīkstējām publicēt detalisku informāciju par mūsu darbību čekas pagrabos (īpaši minot Latvijā palikušo darbinieku vārdus!). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas stāvoklis mainījies. Tagad par to, kas reiz bijis, varam atklātāk runāt un rakstīt.

Ir savākts samērā daudz materiālu. Vispirms jāmin Jūlija Brača paša sastādītais NS vēsturiskais pārskats. Mums ir uzglabājusies NS chronika, kuru rakstījusi galvenām kārtām Džilda Brača (Birzgale), kā arī darbības apraksts pa nozarēm. Dagmāra Kreilis (Kreišmanis) uzrakstījusi plašas atmiņas, tās apvienojot ar Latvijā un Vācijā rakstīto dienas grāmatu. Citi snieguši savas atmiņas mazākos apmēros: Miermīlis Akers, Ģedimīns Ciemītis, Modris Gulbis, Valentīns Silamiķelis, Jānis Treimanis un Vanda Treimanis (Korna).

Dagmāra Kreilis (Kreišmanis) ir daudz laika veltījusi, lai pārrakstītu NS archīva oriģinālos materiālus.

Vēl jāpiemin, ka 1995.gadā Valentīns Silamiķelis un Jānis Skujiņš sakopoja dažus materiālus no NS archīva un tos pavairoja ierobežotā eksemplāru skaitā mimeografa technikā (25 lpp.).

Visu augstāk minēto Sigurds Bremmanis ir ielicis datorā.

To visu pavairot un izsūtīt agrākajiem Nacionālās sardzes darbiniekiem, kuru adreses mums zināmas, ir grūti. Tā radās doma par plašā materiālu klāsta saīsināšanu. Esmu atstājis caurskatītos rakstos to, kas man likās tas svarīgākais vai arī raksturīgākais.

Raksti ir mazliet rediģēti no valodnieciskā viedokļa. Principā esmu pieturējies pie ārzemēs lietotās latviešu pareizrakstības, izņemot "r" mīkstināšanu. Pāris rakstos, ja "r" burts mīkstināts, tad esmu arī tā atstājis.

Sākotnēji biju domājis daudz vairāk ko iekļaut par evakuācijas grupu Vācijā, bet tas ir materiāls, par ko tiem, kas tajā nesastāvēja, varētu būt tikai minimāla interese. Tādēļ par šo darbības posmu ir tikai viena nodaļa un citās nodaļās īsas atzīmes.

Gribu pateikties Sigurdam Bremmanim par viņa lielajām pūlēm datorā visu saīsināt un izrediģēt, lai izveidotu šo saīsināto rakstu kopojumu.

Es tomēr negribētu uzskatīt šo uzdevumu par tādu kā nobeigumu NS vēstures uzrakstīšanā. Arī citi NS darbinieki lūgti uzrakstīt savas atmiņas un tās iesūtīt. Varbūt tad vēlāk šim izdevumam varētu sekot kāds papildinājums?

Saīsinātais materiālu kopojums ir domāts galvenām kārtām agrākiem NS darbiniekiem atmiņas uzsvaidzināšanai. Varbūt tas atradīs savu vietu arī kādā vēstures archīvā. Primāri tas tomēr nav domāts plašākai publikai. Lai Nacionālās sardzes vārds labāk ieietu Latvijas vēsturē, kāds cits izdevums būtu vēlams. Tas būtu rakstāms pavisam citādā veidā nekā šis materiālu kopojums.

M.K. Gulbis

4025 Choven Avenue S.

Minneapolis, MN

1997.gada vasarā USA 55410

Vēsturisks pārskats

Jūlijs Bračš (1909—1984) par darbu baltu tautu vienotībai apbalvots ar Lietuvas Ģedimina ordeni

Nacionālās sardzes grupa bijušās čekas pagalmā Brīvības un Stabu ielas stūrī 1943. gada 19. aprīlī. Pēc tam: gandrīz visas — trimdā, gandrīz visi — leģionā, gūstā vai aizsaulē, daži trimdā, daži arī dzimtenē. Klusējot.

1. un 2. rindā

(no kreisās): Māra Dombrovska, Judīte Medne, Valija Damberga, Mirdza Millere, Leons Ķimenis, Elvīra Berķe, Agris Ķimenis, Zigurds Bremmanis, Renāte Mīlgrāve, Baldūrs Apinis, vadītājs — Rīgas 1. ģimnāzijas skolotājs Jūlijs Bračs, Tālivaldis Bols, Imants Zilberts, Valda Grīvniece, Vilnis Šveics, Aleksandrs Plēsums, Džilda Birzgale, Balva Gaile Aldona Jēkabsone, Zigrīda Gertnere, Vitauts Kalniņš-Kalve, Aivars Cīrulis.

3., 4. un 5. rindā: Laimonis Alps, Ansis Eicēns, Gastons Krēsliņš, Vilnis vai Gunārs (?) Zuze, Mečislavs Frankēvičs, Aina Šķērīte, Uldis (?) Bērzs, Gunārs Petrovičs, Gunārs Dērups, Valentīns Silamiķelis, Miermīlis Akers, Juris Kreilis, Bruno Briedis, Edgars (?) Cakars, Osvalds Gasjūns.

"Degsme" — patriotiska nelegālā jauniešu pretošanās grupa abām okupācijām 2.Valsts ģimnāzijā Āgenskalnā darbojās no 1940. līdz 1942.gadam. Grupu izveidoja un vadīja Džilda Birzgale un Dzidra Celmiņa. 1942.gada martā "Degsme" pievienojās Nacionālajai sardzei.

No kreisās: Valdis Bucelārs, Lilija Unterberga, Džilda Birzgale, Gunards Petrovičs, Zigurds Meija vai Ilgvars Rinkovičs, Vanda Korna, Aldona Jēkabsone, Judīte Medne, Zigrīda Gertnere

Jūlijs Bračs trimdā Hanoverā 1954.gadā, turpinot Latvijā iesākto, runā par mazpulkiem — plašāko latviešu jaunatnes organizāciju, kas audzināja darbam

Raksta autors ir Jūlijs Bračs. Manuskripta iesākumā ir "priekšvēsture", kas saista Nacionālo sardzi ar Latviešu naciokratu partiju (dibināta 1930.gadā). Tā bija partija ar ļoti nacionālu programmu.

Par tiešo Nacionālās sardzes (NS) iesākumu atzīmēti divi dažādi datumi — 1941.gada 4.decembris (kad Jūlijs Bračs saņēmis Latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora vietnieka V.Sandera pilnvaru pētīt čekas materiālus) un 8.decembris (kad iesākti paši darbi). Visbiežāk ir uzsvērts 8.decembris kā Nacionālās sardzes iesākums.

Čekas cietuma telpas 1941.gada decembrī bija izdemolētas, lūžņu pilnas, izgāztām durvīm, bez atslēgām, bez apgaismošanas, bez mēbelēm, bojātu kanalizāciju, izpostītu apkuri. Pagalmā izgāztie svarīgie dokumenti bija sajaukti ar netīrumiem un pārklāti ar sniegu un ledu.

Darba veicināšanai tika aicināta jaunatne — Latvijas Universitātes studenti un audzēkņi no Rīgas ģimnāzijām. Aicināti tika vispirms tie, kas boļševiku laikā bija piederējuši jaunatnes pretestības grupām. Visus šos cilvēkus, ku®u skaits sniedzās pie 300, nācās iesaistīt praktiskā materiālu kārtošanas darbā čekas kamerās un nācās izsijāt un saliedēt vienotā jaunā organizācijā, pie kam pēdējais darbs bija jāveic tieši svešu acu priekšā un svešas uzmanības centrā.

Drīz vien NS izvērtās par visai nozīmīgu faktoru, un tai piesaistījās arī paidagogi un sabiedriski darbinieki, kas daudzkārt palika neredzami un paši nekad neparādījās čekas kamerās.

Darbu sākot, 1941.gada 8.decembrī Iekšlietu ministrijas — agrākā Čekas nama — pagalmā sapulcējās jaunie darbinieki, tika nostādīta ierinda un nodziedāta Latvijas himna. Ierinda sniedzās šķērsām visam pagalmam no viena stū®a līdz otram, un uz to pa logiem noskatījās pārsteigtie pašpārvaldes darbinieki. ( Pēc kāda cita vēstures pārskata manuskripta, dziedāts ir "Svēts mantojums". )

NS darbinieki tika sadalīti grupās, ar grupu vadītājiem priekšgalā. Sākās materiālu savākšana vispirms nama pagalmā, arī vēl neiztīrītajās istabās. To visu nogādāja kameru telpās. Ar pašu spēkiem saveda kārtībā telpas, atjaunoja durvis, ierīkoja atslēgas, izlaboja instalāciju un kanalizāciju (dažas pagraba kameras un koridori bija pārplūduši ar ūdeni), tāpat arī sagādāja galdus, krēslus un plauktus.

Pēc materiālu savākšanas telpu iekšienē sākās to šķirošana, tad sienu uzrakstu nolasīšana, agrāk apcietināto personu iztaujas, vēlāk vēl citu dokumentu savākšana, ku®us izdevās atdabūt no dažādām iestādēm. No visa šī darba izvērtās plaša iestāde ar archīvu, bibliotēku, kartotēkām un noliktavām.

Čekas kameras tika vēlāk atvērtas arī publikas apskatēm. Pirmajā apskates dienā publika stāvēja rindā, kas līču loči izvijās no Iekšlietu ministrijas nama vārtiem līdz Baznīcas ielai. Bija jāgaida vismaz divas stundas, lai tiktu iekšā. Skatītāji tika ielaisti pa grupām. Katrai grupai tika dots līdzi viens pavadonis no NS darbiniekiem, kas grupu izveda cauri telpām noteiktajā kārtībā un sniedza paskaidrojumus ne vien par pašām kamerām, bet arī par sarkano terroru un boļševismu vispār. Triju gadu darbības laikā NS darbinieki izvadījuši cauri čekas telpām ne mazāk kā 100 000 apmeklētāju ( šis skaitlis varētu būt pārspīlēts ), to starpā arī vācu karavīrus un ierēdņus, kā arī ārzemju viesus.

Lai darbinieki varētu sniegt paskaidrojumus un lai viņi arī materiālu kārtošanas un pētīšanas darbos būtu sekmīgi, bija nepieciešama viņu apmācība, iepazīstinot viņus ar komūnisma vēsturi, tā sakot, studējot "īso kursu" no mūsu viedokļa. Tādā kārtā boļševisma studijām viegli bija pievienot arī nacionālisma studijas.

NS darbs bija vērsts divos virzienos:

1) cīņa pret boļševismu, savācot sarkanā terrora liecības un darot tās pazīstamas, reizē noskaidrojot arī tos mūsu tautas locekļus, kas bija izrādījušies raksturā vāji,

2) cīņa par nacionālismu, saliedējot konfidenciālu organizāciju, brīvu no vācu kontroles, audzinot jaunatni tīrā nacionālisma garā, apmācot to disciplīnā un organizātoriskā darbībā, kā arī izsargājot to no vācu polītiskās ietekmes un provokācijām.

Arī NS darbs bija plānots uz gadiem, lai pēc ilgas audzināšanas un apmācības ikviens loceklis varētu būt grupas vadītājs, būtu runātāji un rakstītāji. Ar tik pamatīgi sagatavotu kodolu būtu iespējams panākt idejisku pagriezienu latviešu sabiedrībā vēlākos laikos.

Ka tik riskants pasākums varēja eksistēt trīs gadus Rīgas centrā visu iestāžu acu priekšā, par to jāpateicas NS izlietotajai metodei pārsteiguma momentam, darot tieši to, ko neviens negaida, un vadoties no tā, ka vislabāk noslēpts ir tas, kas atrodas tieši acu priekšā. Skaidrs, ka bija nepieciešama visstingrākā izlase un visstingrākā disciplīna.

 

Organizācija

NS jaunatnes grupas bija organizētas divās nozarēs —zēnu grupas un meiteņu grupas. Grupas parasti tika sastādītas pēc iespējas no vienas klases.

Atsevišķi vēl bija sardzes dienests no visuzticamākiem, drošākiem darbiniekiem, kas deva svinīgu solījumu (8.kamerā). Sardze darba laikā dežurēja posteņos komandantūrā, priekšnamā, pagalmā un nama vārtos. Sardze prasīja paroli darbiniekiem, kas ieradās darbā, jo lielā skaita dēļ visi nestrādāja reizē un nebija savā starpā pazīstami. Sardzes rīcībā bija signalizācija pie nama vārtiem uz komandantūru, kur dežurēja sardzes priekšnieks. Sardze uzturēja arī kārtību darba laikā plašajās telpās un tumšajā pagalmā mājās ejot, lai neceltu nevajadzīgu troksni un neradītu veltīgu uzmanību.

Visa kārtības uzturēšana telpās darba laikā un publikas apskatēs notika ar jaunatnes pašdarbību, kaut gan vienā darba cēlienā strādāja ap 60 darbinieku, izkliedēti dažādās telpās, jaunāki un vecāki, zēni un meitenes. ( Citā dokumentā minēts: 40—50. Kā redzams no NS darba žurnāla, vēlāk šis skaitlis saruka. ) Telpas pārzināja, par signalizāciju un atslēgām rūpējās īpašs komandants.

Pirmā darba gada vasaras pārtraukuma laikā grupas tika pārkārtotas teritoriālos novados. Lai vēl jaunie darbinieki neatsvešinātos, novadu vadītāji uzturēja ar viņiem sakarus. Bija uzdevums savā apkārtnē savākt ziņas par boļševiku laiku.

Īsu brīdi pastāvēja arī darbinieku nometne Vecpiebalgas Braču mājās, bet tās ilgāku darbību izjauca latviešu nodevēji.

Darbinieku izlase pamatojās vispirms uz stāju boļševiku laikā. Sākotnējam kodolam pievienojās pamazām arī daudzi citi, kas aizrāvās no neparastā darba un sabiedrībai nepieejamo īpatnējo telpu mistikas. Vēlāk daudziem pārgāja interese, citiem pietrūka dedzības vai izdarības, citi izrādījās idejiski vai moraliski idejiskas cīņas darbam nederīgi. Arī jaunatnē bija dažādas uzskatu strāvas: 15.maija laikmeta jaunatne bija vairākumā, bet bija arī tādi, kas sāka aizrauties ar vācu idejām, un daži pat iesaistījās vācu tīklos un kļuva nodevēji. Ar šo pēdējo virzienu atklāti nebija iespējams cīnīties. Laikmeta neskaidrību nācās pārvarēt ar idejisku audzināšanu un saliedēt visus jaunā nacionālisma strāvā ar noteiktu programmu. Jo tālāk sniedzās izlase, jo brīvāk varēja runāt un rīkoties NS vadība. Bet tas bija sasniedzams tikai pakāpeniski. To vienmēr jauca un radīja laikmeta notikumu gaita.

Katrs darbinieks bija jau iepriekš nozīmēts zināmā darbā — "darba punktā". Darba punktam bija īpašs "darba punkta vadītājs". Pēdējie bija padoti noza®u vadītājiem, kas ietilpa NS jaunatnes grupu štābā. Visas darba nozares bija padotas priekšnieka vietniekam darba lietās.

Darba nozares ar laiku mainījušās, bet visumā tās bija šādas: 1)vēsturiskā informācija, 2) kriminālā informācija, 3) idejiskā informācija, 4) aktuālā informācija.

 

Vēsturiskā informācija

Baigā gada vēstures un čekas materiālu izpētīšana: boļševistiskās un antiboļševistiskās literātūras bibliotēkas; archīvs ar 1200 personu lietām no čekas dokumentiem; fotoarchīvs ar boļševisma vēsturi (sākot ar 1919. gadu līdz 1940./1941. gadam; apcietināto latviešu uzņēmumi cietumā, noslepkavoto fotogrāfijas — līķu bildes), preses archīvs (sākot ar pirmajām boļševiku proklamācijām 1919.gadā līdz "Cīņas" komplektiem 1940./1941. gadā); sējums ar sienu uzrakstiem čekas kamerās un Dzelzceļa čekā Merķeļa ielā; personu iztaujas protokoli, noslepkavoto un aizvesto tautiešu kartotēka.

 

Kriminālā informācija

Materiālu izpētīšana par nodevējiem un kolaborantiem pēc dokumentāriem materiāliem un ievāktām ziņām. Gala mērķis šīs nozares darbā bija kolaborantu kartotēkas un kriminālo lietu archīva sastādīšana. Šo darbu neizdevās vairs pabeigt, tomēr iegūtas dažreiz pārsteidzošas ziņas, piemēram, par personām, kas bijuši čekas aģenti, bet vēl tagad atradās iestāžu un pat policijas dienestā. Izdevās pat atšifrēt nama centrālapkures krāsnīs dedzinātās čekas aģentu kartotēkas kartiņas, kas lielā daudzuma dēļ vēl nebija pilnīgi sadegušas.

 

Idejiskā informācija

Sarkanā terrora apgaismošana sabiedrībai, pavadot apmeklētāju grupas kamerās un sniedzot paskaidrojumus tā, lai grautu komūnismu un iedvesmotu nacionālismu. Idejiskās informācijas darbinieki tika apmācīti īpašos nacionālās audzināšanas kursos — tikai viņiem pieejamās apsriedēs, kur viņi visā pilnībā tika ievadīti latviešu nacionālās kustības vēsturē un ideoloģijā, pieska®oties pat tādiem jautājumiem kā dievturība, naciokratija un aistu vienība.

 

Aktuāla informācija

Laikmeta ziņas — pretizlūkošana par vācu polītiku, informācija par ka®a notikumu patieso gaitu (ārzemju radio ziņas), ziņas par latviešiem, kas veicināja vācu polītiku vairāk, nekā to prasīja latviešu tautas intereses. Aktuālā informācija bija pilnīgi nelegāla, un nodarbošanās ar to bija ļoti bīstama.

Archīvi, kartotēkas un bibliotēkas, kā arī lietišķie pierādījumi glabājās atsevišķās čekas kamerās, kur tika ierīkoti vajadzīgie plaukti un darba galdi. Šīs telpas bija noslēgtas, un atslēgas glabājās komandantūrā sardzes apsardzībā. Svarīgākie dokumenti tika glabāti divos seifos, ko agrāk bija lietojusi čeka.

Par NS ikdienas darbu tika vesta dienasgrāmata, tāpat arī pēc iespējas protokolēts apspriežu saturs. Štāba darbinieki katru nedēļu pulcējās slēgtās apspriedēs, saskaņojot noza®u darbu, apce®ot jaunāko informāciju un iespējamās briesmas. NS vadībai bija sakari ar latviešu tā laika galveniem sabiedriskiem centriem, un tai bija zināms pārskats par to, kas tai laikā notika Latvijā.

 

Idejiskā audzināšana

NS darba kārtība bija noteikta tā saucamajos "darba pamatnoteikumos", ku®u pirmais pants skanēja: "Darbs čekas kamerās ir Latvijas labā, lai domās un darbos paceltos jauna Latvija."

Nacionālās audzināšanas ierocis vispirmā kārtā bija jau pašas čekas telpas: baigā noskaņa, varoņu ciešanas un priekšzīme, kas vēsmoja cietuma kamerās, nāves kamerā, dokumentārās liecībās, ziņās, leģendās, sienu uzrakstos ("Latvija bija un būs", "Stāvat stipri par Latviju", "Nāvē kā latvietis"), dziesmā "Pret svešnieku ļaunu" (tā kļuva par NS himnu). Aizrāva pats darbs — noskaidrot notikumus Baigajā gadā un pārvērst čekas kameras vēstures piemineklī līdzīgi Brāļu kapiem, kur smeltos spēkus visa tauta un nākamās paaudzes.

Darbinieki mācījās atklāt komūnistiskajā literātūrā, "īsā kursa" studijās, komūnistu attēlos, plakātos un lozungos komūnisma īsto vēsturi.

Latvijas vēstures apspriedēs darbinieki iepazinās ar nacionālisma strāvu un tās cīnītāju upu®iem tautas pagātnē, tai pretī dažādu motīvu nodevējus un kangarus visos laikos.

Čekas pagalmā 1943.gada jūnijā tika sarīkots svinīgs dievkalpojums, ku®u vadīja prāvests Bergs. Uz Baltezera Baigā gada upuru vietām NS katru pavasari sarīkoja izbraukumu, kur pie kapenēm tika nostādīta ierinda un nodziedāts "Svēts mantojums". Darbs notika galvenām kārtām vakaros, kad nams bija kluss un krēslā tīts, ziņkārīgo acīm slēpts, aiz vārtu dzelzs aizvariem, aiz sardzes posteņiem pie trauksmes vadiem. Pēc darba nobeiguma notika vakara apspriede, kurā sapulcējās tā cēliena visi darbinieki. Apspriedēm bija iekārtota īpaša telpa, ku®as viena siena saskārās ar nāves kameru — telpu, ku®ā tikuši šauti apcietinātie. Uz šīs sienas tika novietots liels uzraksts "Mēs jaunu Latviju sev celsim", kā arī NS nozīme. Tā bija sastādīta divkārša ugunskrusta veidā no četriem "L". Šie četri "L" nozīmēja sauksmes: "Latviešu Latvija" un "Latviska Latvija". Liels Latvijas karogs aizklāja otru sienu. Uz tā bija liels Latvijas ģērbonis, svinīgos gadījumos sveču gaismas apstarots.

Apsriedei sekoja junda ga®ajā pazemes gaitenī, ku®u komandēja ikreizējais sardzes posteņa priekšnieks. Jundā tika sacīta īsa uzruna, un tad kameru klusumā svinīgi atbalsojās "Svēts mantojums" vai arī NS himna — "Pret svešnieku ļaunu". Pēdējās tekstu un melodiju čekas 3. kamerā sacerējis kāds nezināms patriots, un tās vārdi un notis tika atrastas noslēptas ventilācijas lodziņā, uzrakstītas uz papirosa iemutes.

Lielā junda ar visu darbinieku piedalīšanos notika svinību gadījumos — darbības gadu sākot un beidzot, 18.novembrī, 14.jūnijā un arī citos sevišķos gadījumos. Pazemes gaitenī nostājās vairāk nekā 200 (liekas, ka šis skaitlis ir pārspīlēts) darbinieku. Jaunavas bija tautas tērpos, gar ierindu tika nonests Latvijas karogs, un, ugunīm nodziestot, katra darbinieka rokā atmirdzēja piemiņas svecītes. Sirdis saviļņoja dainu balsis par senajām latviešu cīņām ar krieviem un mājās nepārnākšanu. Vēlāk tika sarīkotas atvadu jundas ka®a dienestā iesauktajiem darbiniekiem. Aizejošais darbinieks nosoļoja gar ierindu, un viņam par godu tika nodziedāta "Balta roze...". Kad pienāca ziņas par pirmiem kritušajiem darbiniekiem, tika sarīkotas svinīgas sapulces viņu piemiņai.

Audzināšanas līdzeklis bija arī stingrā disciplīna, kas jāapzīmē kā militāra: komandas, ierinda, stāja un sveiciens. Darbinieki bija pakārtoti cits citam. Ar to tika mācīta organizācija, atbildīga rīcība, rīkojumu izpildīšana. Darbinieki bija jāpatur stingrā vadībā un kontrolē, lai laikmeta notikumi viņus neierautu dažādos nelegālos pasākumos, kas neietilpa NS vadības plānos. Darbiniekiem bija stingri aizliegts izpaust kaut ko par darbu čekas kamerās. Viņiem bija stingri aizliegts piedalīties citu aprindu nelegālā darbā. Ievērojot darbinieku lielo skaitu un nepieciešamību atklāti sapulcēties, nebija iespējama konspirācija grupās, kur cits citu nepazīst. Darbinieki savā starpā iepazinās, biedrojās un darbinieku sastāvs arī mainījās.

NS darbība bija plānota ilgam laikam un pēc triju gadu darbības tika pārtraukta daudz par agru, lai tās rezultāti varētu izpausties visā pilnībā kā lietišķajā antikomūnisma darbā, tā arī nacionālas izlases sagatavošanā.

 

Briesmas

Ar laiku Rīgā izplatījās baumas, ka čekas kamerās notiek kaut kas noslēpumains un veidojas jauna organizācija ar stingru nacionālo garu. Jo darbība ķluva nopietnāka un dziļāka, jo vairāk bija jābaidās par vācu pretsoļiem. Aiz šī iemesla tika izveidota pretizlūkošana un attiecīgās vācu iestādes ņemtas uzraudzībā. Pienāca pirmie brīdinājumi.

1943.gada pavasarī latviešu un vācu attiecības sasniedza augstāko krīzes punktu. Arī darbinieku vidū daži likās aizdomīgi.

14.aprīlī divi vācu drošības policijas ierēdņi vakara stundā darba laikā mēģināja pārsteigt NS vadību, bet sardzes uzmanības dēļ tiem neizdevās neko ārkārtēju konstatēt. Nākamā darba cēlienā 15.aprīlī telpās ieradās vesela grupa drošības policijas pārstāvju, apcietināja septiņus darbiniekus, to starpā priekšnieku un viņa divus vietniekus. Visi tika nogādāti Reimersa ielas pagrabos, NS vadību inkriminēja trijos punktos:

1) pretestības kadra organizācijas nodibināšana, ku®as mērķis ir Latvijas suverēnitāte. Katrs loceklis tiekot sagatavots par kvalificētu nākamo vadītāju. Šai ziņā drošības policija nebija maldījusies;

2) aktuālās informācijas vākšana latviešu vadošiem centriem. Tas bija noticis, bet tikai NS vajadzībām;

3) kriminālās informācijas vākšana par kolaborantiem abās okupācijās. Patiesībā kriminālā informācija bija vākta tikai attiecībā uz boļševiku laiku un par vācu laiku tikai par tik, par cik komūnisti vai kolaboranti bija palikuši amatos. Nodevēji savus ziņojumus bija pārspīlējuši, piemēram, bija ziņots, ka NS gatavojusi vācu ka®a noziedznieku sarakstu. Patiesībā bija pārrakstīti gvardistu saraksti.

NS glāba tās lielais darbinieku skaits, tās atklātais stāvoklis pašpārvaldes centrālajā namā un tās neapstrīdami lietišķais antikomūnistiskais darbs. Pēc triju dienu pratināšanas Reimersa ielā apcietinātie darbinieki tika atbrīvoti. Tika noteikts, ka NS darbību var turpināt tikai dažas dienas līdz vasaras brīvlaika sākumam.

Apcietināšanas brīdī svarīgākos kompromitējošos materiālus izdevās aizgādāt prom, un vācu policija neatrada, ko bija cerējusi. Nopratināšanā izdevās visus NS iestādījumus attaisnot kā tādus, ko prasa pats materiālu pētīšanas un apgaismošanas darbs. Mūsu arguments, ka līdz ar darbu čekas kamerās tiek iznīcināts antiboļševistiskās propagandas centrs, bija ļoti svarīgs.

 

NS sadarbība

ar Sabiedrisko lietu

departamentu

Sabiedrisko lietu departamentā, ku®as direktors bija publicists Žanis Unāms, pastāvēja Informācijas nodaļa, ku®a uzdevumos bija paredzēta arī sarkanā terrora izpētīšana. Tā kā Informācijas nodaļas darbs nesekmējās, tad par nodaļas vadītāju 1943.gada maijā uzaicināja J.Braču, ku®š pētīšanas darbu jau bija noorganizējis čekas kamerās ar NS palīdzību un ku®a rokās atradās svarīgākie materiāli. NS priekšnieks Informācijas nodaļas vadību uzņēmās 1943. gada 4.jūnijā. Tagad viss antiboļševistiskais darbs bija koncentrēts vienās rokās un vienās telpās. Sabiedrisko lietu departamenta Informācijas nodaļa tika reorganizēta un tās personālais sastāvs mainīts. Piecos darbinieku posteņos tika iecelti NS darbinieki. Tā NS personāls pārņēma visu Informācijas nodaļu. NS darbinieki tika atzīti par Informācijas nodaļas līdzstrādniekiem.

Kamerās tika izplānota sarkanā terrora skate, un tās izveidošanai tika piešķirti lieli līdzekļi. Tādā kārtā tika padarīts neizpildāms vācu drošības policijas rīkojums NS darbību pārtraukt. Darbība varēja turpināties ar legālu uzdevumu iestāžu aizsardzībā. Ar departamenta un NS kopējiem spēkiem izdevās čekas kamerās divos stāvos izbūvēt monumentālu antikomūnistisku mūzeju. Izstādes izbūve izmaksāja ap 40 000 RM. Pie izstādes izveidošanas strādāja Informācijas nodaļas referenti un darbinieki, NS darbinieki, četri mākslinieki, inženieri un techniķi.

Skati atklāja 1944.gada 9.maijā. Telpās atkal varēja ielaist publiku. Apmeklētājus ielaida tikai grupās. Katru grupu iespaida kāpināšanai zināmā secībā vadīja pavadonis, sniedzot paskaidrojumus. Grupu cirkulācijas šaurajās telpās vadīja sardzes darbinieki komandantūrā. Aiz vārtiem ļaudis gaidīja ga®ās rindās. "Latvijas dzīvība ir Tava dzīvība, Latvijas nāve ir Tava nāve" — vēstīja pēdējais uzraksts, atstājot pazemes kameras. Uz visiem, kas šo izstādi redzējuši, redzētais atstāja visdziļāko iespaidu.

Tādā kārtā neattaisnojās drošības policijas nodoms NS darbību izbeigt. Bet sākās jaunas g®ūtības no citas puses. NS darbu sāka traucēt pašas latviešu iestādes, un darbinieki tika izklīdināti sakarā ar iesaukšanu leģionā un izpalīgos.

 

Sevišķas darba g®ūtības

Darba sevišķās g®ūtības bija pastāvīgā cīņa par kameru telpām un pastāvīgā cīņa par personālo sastāvu, izsargāšanu no visāda veida iesaukšanām un represijām. Iekšlietu ģenerāldirekcijas nama pārvaldes nostāja pret NS darbu nebija labvēlīga. Kad kādai iestādei vajadzēja telpas lūžņu vai kopgalda kartupeļu novietošanai, tad ar nama pārvaldes ziņu pirmā doma tūlīt bija — čekas kameras. Kad NS vadība tam nevarēja piekrist, uzskatot, ka čekas kameras, kur mocīti latviešu patrioti, ir pirmā kārtā svēts vēstures piemineklis un nav izlietojams profāniem mērķiem un, otrā kārtā, tās ir vajadzīgas pašam antikomūnistiskam darbam, materiālu novietošanai un kārtošanai, kā arī vēlāk lielās izstādes sarīkošanai, tad izcēlās cīņa. Diemžēl šai ziņā vienīgā izeja bija griezties pēc vācu iestāžu palīdzības, un ar to atbalstu visus uzbrukumus čekas kamerām izdevās atvairīt. Divos gadījumos nācās ar darbinieku palīdzību izlikt laukā kamerās patvarīgi novietotus krāmus, ku®us attiecīgās personas ar labu negribēja atbrīvot izstādes vajadzībām.

Tādā pašā kārtā Izglītības ģenerāldirekcija negribēja atbrīvot no lauku darbiem NS darbiniekus, kas bija vajadzīgi tālākai materiālu kārtošanai un publikas pavadīšanai izstādē.

Kad Sarkanā terrora skate bija pabeigta, atklāta un izrādījās tiešām impozanta, tad izgudroja, ka kameras nepieciešamas gaisa patvertnes ierīkošanai, kaut gan namā jau bija visā Rīgā visplašākā un techniski vislabāk ierīkotā patvertne. Kamerās, ku®u griesti jau bija nodrošināti dzelzs sijām, ievietoja vēl speciālus atbalstus — koka stabus, savienojot tos ar šķērskokiem. Tādā kārtā tika aizsegti mākslinieku darinātie plakāti līdz ar izstādītiem priekšmetiem un kameras padarītas publikai nepieejamas.

NS archīvā palika tūkstošiem fotouzņēmumu un oriģināldokumentu, ko aizgādāt uz Rietumeiropu vairs nebija iespējams, jo latviešu centrālās iestādes nesniedza ne vismazāko atbalstu.

 

Evakuācija

1944.gada vasaras beigās NS darbinieku lielākā daļa bija iesaukti ka®a dienestā, izpalīgos un izklīdināti lauku darbos. No nedaudziem, kas vēl bija palikuši Rīgā, sastādījās "evakuācijas grupa". Šie darbinieki šķīrās no savām ģimenēm un apmetās dzīvot čekas kamerās, lai trauksmes gadījumā varētu tūlīt doties ceļā. Vērtīgākie materiāli telpās netika pamesti, neliela izlase tika ņemta līdzi.

25. septembrī notika pēdējā junda pazemes gaitenī.

28. septembrī grupa atstāja Rīgu pārpildītajā pašpārvaldes evakuācijas vilcienā.

30. septembrī Rīgu atstāja priekšnieks, mašīnā vēl apbraukādams Kurzemi, lai iepazītos ar stāvokli un noskaidrotu, vai būtu iespējams tur palikt. Kamerās vēl palika pēdējais komandants, kas atstāja Rīgu īsi pirms sarkanarmijas ienākšanas.

Evakuācijas grupa apmetās Liepājā. 18.oktobrī grupa izbrauca uz Vāciju un pēc kāda laika sasniedza Berlīni. Berlīnē visi evakuācijas grupas darbinieki palika kopā. Ar Antikominterna atbalstu tiem izdevās iegūt izbumbotu dzīvokli pilsētas centrā, ku®u samērā ērti iekārtoja dzīvei un darba telpām.

Darbs tika turpināts, apstrādājot atlikušos materiālus, kā arī mēģinot izveidot sakarus ar latviešu trimdiniekiem Vācijā. Nodibinoties Latviešu nacionālai komitejai ar ģenerāli Bangerski priekšgalā, apmēram uz vienu mēnesi šīs komitejas Informācijas nodaļas vietā tika rekonstruēta Informācijas pārvalde ar trim nodaļām, ku®as darbinieku skaitā tika ieskaitīti visi evakuācijas grupas darbinieki.

1945.gada 21.aprīlī, kad krievi uzbruka Berlīnei no austrumiem, evakuācijas grupa atstāja pilsētu rietumu virzienā. Ceļā nācās piedzīvot boļševiku uzbrukumu Ratenavas pilsētai, kur gāja bojā daļa mantu un materiālu. Ceļš no Berlīnes līdz Hannoveres apkārtnei tika noiets kājām, bagāžu vedot līdzi ratiņos. Ceļā bija pievienojušies vēl daži citi latvieši, un grupa pārgājiena laikā sasniedza vairāk nekā 20 cilvēku. Pār Elbas upi pārcēlās uz paštaisīta plosta.

 

NS tālākā darbība trimdā

NS evakuācijas grupa apmetās uz dzīvi vispirms Brilsenas ciemā starp Hannoveri un Hamelnu. Rudenī grupa pārcēlās uz pašu dibināto jauno Honzenas nometni, kur pavadīja laiku līdz 1947.gada pavasarim. Šeit sākās agrāko darbinieku izklīšana, tie pievērsās privātās dzīves uzdevumiem, beidza ģimnaziju Honzenā, pēc tam iesāka studēt, kā arī devās tālākās emigrācijas gaitās. Lai NS darbs varētu turpināties, nācās ķerties pie citām metodēm, nācās šo darbu paplašināt un radīt jaunas organizācijas. Tā tika atjaunota Latvijas Dievturu sadraudze, nodibināts Ernesta Brastiņa fonds, atjaunota Latviešu–lietuviešu vienība.

Pēc pārcelšanās uz Hannoveri NS iesaistījās kā Latviešu sektors Antiboļševistiskā nāciju blokā un darbojās tur līdz 1954.gada 23. aprīlim. Šo laika posmu aprakstīt būs cita pārskata uzdevums.

Piezīme. M.K.G. papildinājums par NS darbinieku skaitu.

NS vēsturiskā pārskata 1.lpp. minēts, ka darbinieku skaits "sniedzās pie 300". Kādā citā dokumentā uzdots: 330. NS darbinieku sarakstā, kas uzglabājies, ir 331 vārds. Varam apgalvot, ka iepriekš minētos skaitļos iekļauti arī tādi darbinieki, kas darbojušies īslaicīgi. Pārskata rediģēšanas laikā saņemta vēstule no Valentīna Silamiķeļa: viņam un Zigurdam Raiskumam bijis zināms, ka NS reģistrēti kopskaitā 347 darbinieki, neieskaitot Jūliju Braču. No tiem 176 bijuši aktīvi. Pirms šīs vēstules saņemšanas es biju aplēsis, ka faktiskais skaitliskais stiprums ir bijis no apm. 100 līdz 150 jauniešiem.

Trīs darbības gadi

1. Pirmais darbības gads: 1941./1942. gads

(no 1941. gada agras ziemas līdz 1942. gada vasarai)

Ir uzglabājies kāds manuskripts, kas apraksta pirmo un otro Nacionālās sardzes darbības gadu. Satura rādītājs liecina, ka plānots rakstīt arī par trešo darbības gadu, bet šāds apraksts nav atrasts. Šo robu aizpildām ar izrakstiem no Džildas Birzgales–Bračas rakstītas NS chronikas.

Labākas pārskatāmības dēļ tieši to, kas rakstīts par darba nozarēm, publicējam nākamajā nodaļā.

Ir norādījumi, ka manuskriptu vispirms rakstījis Modris Gulbis ( pats to gan neatceros! — MKG ), tad to papildinājusi Džilda Birzgale–Brača, pēc tam uzrakstīto "nogludinājis" Jūlijs Bračs.

Pirmais uzdevums bija paglābt vēsturei NKVD nama atlikušos materiālus no iznīcības. Nama pagalmā zem sniega un ledus ar netīrumiem sajaukti guļ vairāki vezumi čekas papīru. Visu kaudzes saturu darbinieki sanes telpās. Šis materiālu pārvietošanas darbs ilgst piecas dienas līdz 13. decembrim, vienu dienu pat tiek strādāts divās maiņās. Ik dienu katrā maiņā 15 cilvēku. Tad priekšā lielākais darbs — dokumentu atdalīšana no atkritumiem. Bet tikai pēc izžāvēšanas tos var skatīt cauri un sašķi®ot. Tūlīt uzsākt darbus telpās arī nav iespējams, jo trūkst elektriskās apgaismošanas, inventāra un telpām nav arī atslēgu.

Liels daudzums materiālu sagāzts arī kameru telpās. Pirmajās dienās valda chaoss, nāk cilvēki, bradā pāri papīriem un nes šo to arī projām.

Līdz kameru telpu savešanai kārtībā J.Brača rīcībā kā pagaidu telpas tiek nodotas divas istabas nama 2. stāvā, kur Baigajā gadā ir bijusi čekas telefonu centrāle.

Par palīgiem darbu pārraudzīšanā J.Bračs uzaicina 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijas abitūrijas klases audzēkņus Kārli Miški un Zigurdu Raiskumu. Par savu tiešo vietnieku J.Bračs vēlāk izrauga kādreizējo Naciokratu partijas biedru — Rīgas Valsts technikuma skolotāju Nikolaju Namnieku.

1942. gada 16. februārī J.Bračam tiek nodotas 1. stāva telpu atslēgas. Tūlīt sākas telpu tīrīšana un iekārtošana darba vajadzībām.

Darbinieku sastāvu papildina ar audzēkņiem no gandrīz visām Rīgas ģimnāzijām, kā arī no Rīgas Valsts technikuma. Darbā iesaistās arī vairāki studenti.

Jau pašā sākumā izveidojas noteikta organizācija. Darbiniekus sadala grupās tā, lai vienā grupā būtu vienas skolas vai pat vienas klases audzēkņi. No pašu darbinieku vidus katrai grupai tiek iecelts grupas vadītājs. Viņa uzdevums ir gādāt ne vien par darāmo darbu izpildīšanu, bet arī par darbinieku idejisko stāju. Darbinieku grupas strādā pie dokumentu šķirošanas un atdalīšanas no atkritumiem. Pārbauda katru papīra stūrīti, vai tur nav kādas ziņas par čeku. Atradumi bieži vien pārsteidz. Materiālos atrod svarīgu polītiski–kriminālu informāciju, piemēram, čekistu sarakstus, nopratināšanas protokolus, apcietināto lūgumrakstus utt. Kādu laiku materiālu šķirošanā līdzi strādā arī pētnieks Jānis Greste, ziedodams tam ļoti daudz laika.

Pirmajā darba gadā materiāla šķirošana tiek izdarīta vienīgi derīgos (visi aprakstītie papīri, kā arī preses materiāli) un nederīgos (neaprakstītas, bojātas veidlapas, saplēsti laikraksti utt.). Šis darbs prasa ārkārtīgi daudz laika un pūļu, tādēļ pirmajā darba gadā to vēl nevar nobeigt. Arī tie materiāli, kas tiek atzīti par nederīgiem, netiek iznīcināti, bet tos novieto atsevišķā noslēgtā kamerā.

Īsti grupas noorganizēt izdodas tikai 1942. gada martā. Aprīļa beigās jau ir 21 darbinieku grupa ar apm. 200 darbiniekiem. No 1. R.P.Ģ. konstruējušās sešas zēnu grupas (vada Laimnesis Kalniņš, Igors Silgailis, Tālivaldis Bols, Juris Bērziņš, Andris Kalns un Raimonds Kristovskis). No 2. R.P.Ģ. — trīs grupas (vada Maija Saiva, Līvija Vilde un Zigurds Bremmanis). No 3. R.P.Ģ. — viena grupa ar Ainu Siliņu priekšgalā. No 2. R.V.Ģ. — divas grupas (vada Dzidra Celmiņa un Zigurds Meija). No 6. R.P.Ģ. — viena grupa Imanta Reichenbacha vadībā. No 7. R.P.Ģ. — viena grupa Alīdas Lediņas vadībā. No 8. R.P.Ģ. — trīs grupas (vada Ērika Bezbaile, Ārija Volksone un Ilmārs Kazaks). No Rīgas Valsts technikuma — viena grupa Artura Krastiņa vadībā. Tad vēl ir viena atsevišķa ārpusskolu grupa, ko vada Irma Lūse un divas studentu grupas Edgara Rutkovska vadībā. Neatkarīgi no grupām padoti tieši priekšniekam kā tuvākie priekšnieka palīgi ir Kārlis Miške, Zigurds Raiskums un Jānis Bērziņš.

Sākot ar 18. aprīli, katra grupa apmeklē čekas telpas divas reizes nedēļā un katru reizi divas stundas pavada darbā. Darbi pirmajā darba gadā notiek divās maiņās — rītos no 10 līdz 12.30 un vakaros no 17.30 līdz 19.30.

Izveidojas darbinieku izlases kadrs ar grupu vadītājiem, jo pamazām boļševisma pētīšanas darbu čekā atstāj tie, kas nākuši kailas ziņkārības vai arī tikai romantisko telpu dēļ.

 

Turpmāk vēl