Padomju un citi velni

Velnu meistars Antons Šmulāns pats

Flegmatiķis
Padomju velns
	Naudas velns
Un viena tautiska ragana

Kad tālu daudzinātā Antona Šmulāna vairs nebija šajā pasaulē, es 1973. gadā viņam veltīju eseju "Ar siltām rokām". Daļai no viņa darbiem, kā tagad redzu, esmu devis apzīmējumu "mūsdienu velni ar portfeļiem", bet pats meistars sešdesmito gadu sākumā uz jautājumu, kas tad tie tādi, atbildēja: "Padomju velni!"

Mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta grāmatā "Latgales keramika" (1960) lasām: "Izcilus panākumus guvis jaunais Kucovkas keramiķis Antons Šmulāns (dz. 1927. g.). Amatu viņš mācījies tēva Jāzepa Šmulāna darbnīcā ap 1951. gadu. Neizsmeļama, tēlaini spilgta fantāzija, izcilas plastiķa dotības un kolorīta izjūta piešķir viņa krūzēm, medalus sevīzēm un svilpauniekiem — tautas pasaku un sakāmvārdu interpretējumiem — īpašu pievilcību. Viņa figurālajos motīvos atplaiksnī asprātīga humora dzirksts, drastiska nebēdība, bet pāri visam — acīgs dabas vērojums un spilgtums tā mākslinieciskajā atveidojumā."

Tajā pašā grāmatā Pujāts raksta vēl tā: "Atrisinot tautas daiļamatnieka saimniecisko un tiesisko stāvokli, ir dots jauns pacēlums arī Latgales keramikas attīstībai." Pareizi, tā tas patiešām notika, bet zemtekstā palicis, kā tad gāja un bija pirms tās "atrisināšanas". Meistarus apkaroja gan uzliekot viņiem lielu izstrādes normu mežā, gan liedzot zirgu un ratus māla atvešanai, gan citādi. Domāju, ka jau tajā laikā Šmulāns aizsāka vietējās administrācijas pārstāvju satīrisku attēlošanu. Redzot tādu velnu ar platmali galvā un portfeli padusē, ir skaidrs, ka prototipam veltīgi bijis stāstīt, kas ir tautas māksla un ka tās turpinātāji mūsdienās ir mākslinieki, nevis spekulanti un slaisti, kas sabotē darbus pļavās un tīrumos, pa gabalu turēdamies arī no jaunceltņu spāru sliešanas. Un ka pastāv atšķirība starp vienreizēju, koši vāpētu māla krūzi un jebkurā trauku veikalā nopērkamu Rīgas porcelāna fabrikas darinājumu.

Soli tālāk satīras virzienā Šmulāns spēra, izveidojot veselu kompozīciju "Kolhoza valdes sēde". Kad viņš par to stāstīja, man prātā nāca Silajāņu vecmeistara Andreja Paulāna darbs "Dzīres", kurā uz paprāvu pelnutrauku atgādinoša šķīvja novietoti kā namiņš ar durvju priekšā saklātu galdu un alus mucu, tā muzikants ar ermoņikām, dziedātāji ar paceltiem kausiem un dancotāji. Šmulānam varēja būt kaut kas principā uz to pusi, tikai asāks, bez Paulāna labsirdīgā humora, bet... kur tad palika? — "Sadauzīju un aizsviedu. Baidījos, ka neiznāk polītiska lieta," skanēja atbilde.

Nezinu, kas īsti ir Pujāta pieminētā Kucovka, jo braucām uz Lielajiem Blontiem pie Ludzas, necik vairs tālu no Latvijas robežas ar Krieviju. Pirmajā ciemošanās reizē trīsdesmittrīsgadīgais meistars, kluss un atturīgs Latgales zemnieks, parādīja mums savus darbus, īsi tos raksturodams, ja ko jautājām. Piemēram, kā atšķirt velnu no āža? "Velnam ir ragi uz priekšu, āzim atpakaļ. Kājas āzim āža, a velnam kādas, paskatieties!" Kad vēlējāmies kādus iegādāties, viņš visus uz grīdas salika vairākās rindās pēc lieluma un teica: "Lūdzu, kuri patīk. Mazākie par rubli, lielākie par diviem rubļiem." Bet tieši starp mazākajiem atradās šedevri, kas tagad ir manas Šmulāna kolekcijas lepnums!

Atvadoties saņēmām uzaicinājumu atbraukt, kad gatava būs jauna krāsns, un es atstāju savu Rīgas adresi, uz kuru pienāca vēstule, tapusi 1961. gada 7. decembrī:

"Sveicināts, Gunār Priede! Pēc Jūsu lūguma es rakstu Jums vēstuli, jo Jūs vēlaties manus darbus. Par to es ļoti priecājos un reizē priecājos par visiem, kas mīl manu mākslu. Tāpēc es Jums paziņoju: šo krāsni dedzināšu 12. decembrī, bet no krāsnes ņemšu 13. decembrī. Ja gribat būt klāt pie manu darbu izņemšanas no krāsnes, tad brauciet, pl. 10 sākšu izņemšanu. /../ Darbu pie manis sagatavots daudz, pāris simtu, bet, cik no krāsnes iznāks, to grūti pateikt. Ar cieņu A.Šmulāns."

Un es biju klāt. Vēl vairāk — meistars atļāva man turpināt viņa sākto izņemšanu, ierādījis, kā tas jādara, un pārliecinājies, ka esmu viņu sapratis. Pats viņš devās uz istabu atpūsties pēc garās ziemas nakts pie kurošās krāsns, ko vajadzēja nepārtraukti uzmanīt, un viņam pievienojās mani Rīgas ceļabiedri. Ceplī paliku viens.

Krāsns bedri aizpildīja sešās horizontālās kārtās sakrauti puķpodi, un katrā slēpās pa svilpauniekam. Es tos ar plānu, lokanu naža asmeni atdalīju no pamatnes, pirmais ieraugot gan lāci ar bišu stropu un lācenīti ar ogu groziņu, gan iereibušu āzi ar pudeli, gan velnus — zaļus, zilus, brūnus un dzeltenus, katru ar savu seju un raksturu. Uz brīdi atgriezās meistars un pavaicāja, vai neesmu nosalis un apnicis, bet kur nu. Tas bija tik aizraujoši.

Folkloras renesanse pie mums aizsākās kādus desmit gadus vēlāk, kad Saulcerīte Viese neatlaidīgi mudināja gatavoties Dainu tēva 150. dzimšanas dienai, kad atdzima senās dziesmas, ko skandēja cits aiz cita jaunradušies ansambļi, kad tapa priekšdarbi tautasdziesmu izdevumiem. Taču Šmulāna darbošanos ar atpakaļejošu datumu varētu dēvēt par tādu kā protorenesansi. Jānis Pujāts man stāstīja, kā devis viņam lasīt latviešu tautas pasakas, kā pievērsis viņa uzmanību sakāmvārdiem... No krāsns izceļamie darbi rādīja, kādu dzīvīgu atbalsi tas viss izraisījis talantīgā cilvēkā bez skolas, bet ar mākslinieka dvēseli. Protams, pamatus veidoja no tēva apgūtās senās podnieku tradīcijas.

Strauji auga jaunā meistara popularitāte visā Latvijā. Dzejnieki veltīja viņam dzejoļus, viņu fotografēja, filmēja un rādīja televīzijā. Viņa darbus tirgoja salons Vaļņu ielā, ko vadīja Rakstnieku savienības poliklīnikas galvenā ārsta Vitāla Ogas māte, tāpēc man tur bija "blats". Kad pienāca kārtējais sūtījums un eksperti noteica cenas (ne jau nu "mazākie par rubli, lielākie par diviem rubļiem"), man to darīja zināmu, un es nākamajā rītā pirms salona atvēršanas iegādājos, kas patika. Tā pamazām izveidojās mana nelielā, bet meistara būtību atspoguļojošā kolekcija ar velniem centrā. Ir arī viena ragana, ko es viņam lūdzu izgatavot, bet vai tā tiešām ir ragana? Ar fanātiķes seju, tautastērpā, un ko nozīmē sirpis? Pajautāt vairs neiznāca.

Velnu dēļ Šmulānu nesaprata un pat nosodīja daudzi, kuru acīs tie saistījās tikai ar biedējošo elles tumsu kā pretstatu gaišumam Paradīzē. Tiktāl neaizprātojies, es pielaidu taktisku kļūdu, dāvinādams Latgales māla ragaini katoļticīgajam vācu rakstniekam, Nobela prēmijas laureātam Heinriham Bellam tūlīt pēc tam, kad viņš ar sievu un dēliem bija piedalījies dievkalpojumā Sv.Jēkaba katedrālē. Mēs ar Mirdzu Ķempi viņus ārā gaidījām, lai pavadītu pastaigā pa Rīgu, un dzejniece viņiem izskaidroja, ka mūsu velns nebūt nav viņu Mefistofelis. Bells laipni pateicās un vēlāk sūtīja man savas jaunās grāmatas, bet ej nu zini, ko domāja. Kad viņš aizgāja mūžībā, Ķelnē tapa muzejs, ko vada viņa dēls Renē Bells. Esam apmainījušies vēstulēm, bet neērti bijis jautāt, vai saglabājies nudien izcilais Šmulāna darbs. Var taču būt, ka tas līdz Vācijai nemaz neaizkļuva toreiz.

Man Šmulāna velni nekad nav atgādinājuši ne Bībeles, ne Dantes "Dievišķās komēdijas", ne citu kādu elli. Ar dramaturga skatu es tajos kopš pirmā brīža redzēju daudzveidīgās cilvēku pasaules valdzinošu atklāsmi. Diezgan maz ticams, ka meistars būtu ko dzirdējis par četriem klasiskajiem pamattipiem, bet iezīmēti tie viņam ir visi. Mazāk varbūt atradīsies sangviniķu, bet holēriķu un flegmatiķu — cik uziet, un netrūkst arī melanholiķu. Lūk, vienam tādam pat ragi noļukuši aiz neremdināmām skumjām... Izsmejoša attieksme jaužama tikai tajos pašos padomju velnos, kamēr pārējie veidoti ar smaidu, līdzjūtību un draudzīgu izpratni. Arī tas, kas žņaudzas vai nost, naudas maisu stiepdams, bet vaļā nelaidīs ne par ko. Žēl tāda!

Ārpus viņa paša vides es Antonu Šmulānu, Rīgā ieradušos, tiku redzējis vienu vienīgu reizi. Divi kolēģi no kinostudijas, kur toreiz strādāju, bija viņu sastapuši, piezvanīja man un aicināja līdzi uz Dzirnavu ielas restorānu, kura tagad laikam vairs nav. Tur atklājās, ka Šmulāna pelēkie svārki, krekls bez kaklasaites un garo zābaku stulmos ielaistās bikšu staras neatbilst iekšā laižamās publikas kritērijiem, tapēc mums vajadzēja, viņam nemanot, "sarunāt" ar šveicaru. Pa aizmugures gaiteni mūs nogādāja sānu nišā, ko no zāles atdalīja balustrāde, un tur tad pusdienojām kopā ar meistaru, kura darbus bijām kārtu kārtām apbrīnojuši. Runājām vairāk mēs, rīdzinieki. Viņš īsi atbildēja uz jautājumiem, un viņa atbildes, kā nereti mēdz būt ar mazrunīgu cilvēku sacīto, brīžam šķita gatavie aforismi. Pasūtījām arī šampanieti, par ko viņš pēc nobaudīšanas teica: "Pie mums Ludzā tāda nav."

Šmulāna sieva no tikšanās ar ciemiņiem nezin kāpēc vairījās. Kad mēs pie viņiem nepieteikti kādā vasaras dienā iegriezāmies, iekšā iedami redzējām, ka viņa ar meitiņu izkāpj pa logu dārzā un pazūd aiz jāņogu krūmiem. Meistara nebija. Parādījās māte, viesmīlības iemiesojums, un apsveica mūs dziļā augšzemnieku dialektā. Jautājām, kur ir Antons, un viņa gari stāstīja, bet mēs nesapratām tikpat kā nekā. Pārjautājām, viņa smiedamās atkārtoja... Tas pats! Mūsu sacīto viņa, zināms, saprata, un kaut kā jau pie skaidrības tikām. Bet pēc daudziem gadiem man Rīgā uzdāvināja mazu māla velniņu, iegādātu dēļ zīmītes "Šmulānova". Vai tā būtu toreiz redzētā meitiņa, kas iet tēva pēdās? Bet kāpēc tāds uzvārda pārveidojums?

Kad tieši — un kā — pašos spēka gados aprāvās Antona Šmulāna mūžs, nepateikšu. Runāja par nakts ugunsgrēku, kura dzēšanas laikā viņš it kā noslīcis ezerā.

Gunārs Priede

— "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"