Ticībā Latvijai, ticībā savai tautai

Dzirdu, Latvija dzied.

Dzied senu dainu,

dzied viena pati. Dzied, kā bargi valdoņas

valda, brauc apkārt zemei kara rati. Apsnigušas

pavasara puķes, sniegu purinādamas, zied.

Bet, kad dziļumā ieklausos, kāds svešinieks

mūsu dainai līdzi dzied. Viss nemanot krājas

Latvijas likteņa pūrā — aiz cerības cerība, aiz

sāpēm sāpes un dziesmas — pa druskai vien,

gadu simteņi paslēpj dzintara dievietes dzintara jūrā.

Varbūt arī tu, mārīte, sēdēdama mana pirkstgala galā,

reiz pārvērsta dzintara graudā, dusēsi dzintara dievietes pūrā.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Lai kādā pasaules malā mēs mītam, lai kādas mūsu svešuma mājas, lai kur mūsu šūpuļi kārti un arī kapsētas ieradušās nogurušos saņemt, mums ir un paliks visiem tikai vienas kopējas mājas — mūsu Latvija. Ticēsim, ka tā pat mirdama nemirs, kaut tā šodien stāv mirstībā lielākā par dzimstību. Mājup ceļš, reizē arī brīvības ceļš, mūs gaida, un tautas kodols gaida, visām savstarpējām nesaskaņām tiksim pāri. Tautas gadu simteņu auklētās kopējās mājas, no paaudzes paaudzē, dusējušas mūsu dvēselēs.

Tā kā bailes ceļā stājas, gaidāmās grūtības, mierīgas un labas dzīves pametums, bet mēs esam savas tautas likteņa iesaukti pirmajās kaujas līnijās pašā tēvzemē, par tautas būt vai nebūt, pastāvēt vai iznīkt. Var sacīt, ka arī svešumā varam daudzko darīt postā nonākušās tautas labā, bet šodien tās ir tikai otrās kaujas līnijas.

Kur rītdienas ticība? Lai Dievs mūs sargā visās briesmās. Pie durvīm 2000.gads, un vēl pēc gada Rīgai, mūsu Rīgai būs 800.

Ko mēs savai Rīgai 800 gados dāvāsim?

Paši sevi!

I

Kalnā kāpu raudzīties,

Kas ar manu tēvu zemi;

Vai ar krievs, vai tatārs,

Vai irbīte purināja.

Šīs sensenās rindas arvien ieskrien manās acīs, kad sastopos ar valdības lēmumiem un ekonomisko nostāju iepretī lauksaimniecībai, mūsu zemes maizes arājiem—zemniekiem. Gadusimteņiem cauri tie dzinuši latviešu tautas maizes vagu. Nu tā draud aprauties, un neticība rītdienai rēgojas lielās daļas zemnieku durvju priekšā. Šīs neziņas posts apdraud arī latviešu nākamību. Ja vēl ne šodien, tad rīt. Bez pašu zemes maizes mūsu tauta ir lemta bojā ejai, neatkarīgi no visiem ārzemju ievedumiem. Kas par dīvainām paralēlēm — komunisti arī sāka ar zemniecības iznīcināšanu, gan sadzenot kolhozos, gan deportējot. Tagad iznīcināšanas process sācies ar ekonomiskās politikas pielietošanu — zemnieku ražojumu nožņaugšanu turpat tīrumos. Laiks attapties, lai nebūtu jādzied senā tautas dziesma mūsu valdības pils priekšā. Indrānu tēvs raudāja par nogāztiem kokiem, tagad arājs raud par tīrumiem, ku®os ienāk mežs.

Mūsu tautai brīvības ceļā vēl smags gājiens priekšā. Un tomēr mēs kuļamies uz priekšu, kā nu ku®ā darba sektorā varam. Tāpēc neriesim pie katra koka, ka viss, ko šodien darām, neder nekam.

Zagām vakar, zogam šodien, zagsim rītu? Un plēsīsimies arvien? Mūsu tautas raksturs 50 spaidu gados ir attālinājies no iepriekšējām paaudzēm — mēs nemīlam viens otru.

Latviešu valoda mums jāglābj. Bez tās nevar būt neatkarīga valsts — Latvijas valsts.

Pēdējais laiks skolās iemācīties "Dievs, svētī Latviju!" Mūsu bērniem un jaunatnei jātur godā savas valsts himna un jāprot to skaisti nodziedāt. Mūsu tautas lūgšanai jāskan visos svinīgos sarīkojumos, pats par sevi saprotams, 18.novembrī.

Aizdziedāsim dziesmās veco gadsimteni.

Dzird vēl spriguļus caur klaušu laikiem

rijās kuļot taktīs. Tauta dziedājusi

bargu kungu pelavmaizes naktīs, lai

mēs brīvi satiktos ar jauno.

Nu ir atkal dziesmām vaļa.

Svētas trīsas dvēsli bur —

Neaizmirst — mēs tautas daļa,

Lai mūs svešums nepatur.

Dziedam bēdās, dziedam priekos,

Krustceļos lai neapmaldās kājas:

Lai mēs lūdzot rokas kopā liekam,

Dievs, lai mūžīgas ir mūsu tautas mājas —

— Latvija.

Andrejs Eglītis

— "Latvijas Vēstnesim"