Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Diāna Hamkova. Neslavas celšana plašsaziņas līdzeklī

Raksta mērķis ir pievērsties diviem jautājumiem: pirmkārt, vai elektroniskie informācijas līdzekļi būtu atzīstami par masu saziņas jeb plašsaziņas līdzekļiem; un, otrkārt, vai plašsaziņas līdzekļa redaktors (galvenais redaktors) ir saucams pie kriminālatbildības (jāpiebilst: lai arī pašlaik juridiskajā telpā saistībā ar neslavas celšanu plašsaziņas līdzeklī aktualizējies tieši redaktora kriminālatbildības jautājums, ne mazāk aktuāls visu šo laiku ir bijis arī jautājums par žurnālista atbildību).

Likumdevējs, izslēdzot no Krimināllikuma 156. un 158.pantu, KL 157.panta otrajā daļā ir pastiprinājis atbildību par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Jāatgādina, ka plašsaziņas līdzekļu darbību regulē 1991.gada 14.februāra likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Šā likuma 2.pants nosaka, kas ir masu informācijas līdzekļi: avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuālie ieraksti, programmas, kas paredzētas publiskai izplatīšanai. Kā redzams, šajā uzskaitījumā interneta resursi nav ietverti.

• Irēna Kalniņa. Darbinieku aizsardzība uzņēmuma pārejas gadījumā

Latvija jau sešus gadus ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un iekšējā tirgus darbība ietver uzņēmumu koncentrāciju, nacionālu un pārrobežu apvienošanos, pārņemšanu, kopuzņēmumus un uzņēmumu un uzņēmumu grupu transnacionalizāciju. Komercsabiedrības tiek reorganizētas, mainās uzņēmumu īpašnieki. Darbiniekiem kā lielākajai sabiedrības ekonomiski aktīvajai daļai ir nepieciešama taisnīga un saprotama aizsardzība. To apliecina arī galvenais tiesību avots attiecībā uz uzņēmuma pāreju – 2001.gada 12.marta ES Padomes Direktīva 2001/23 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā.

Eiropas Savienības teritorijā telekomunikāciju un citu līdzīgu sektoru tirgus liberalizācija, kā arī ekonomikas tendence pārorientēties no lieliem uzņēmumiem uz vidējiem un maziem uzņēmumiem un citi līdzīgi faktori ir izraisījuši lavīnveida restrukturizāciju. Latvijā spilgts restrukturizācijas piemērs ir šā brīža publiskā sektora reforma un Jelgavas un Liepājas cukurfabrikas slēgšana privātajā sektorā 2007.gadā. Uzņēmuma pārejas institūts pastiprina darba tiesību vēsturiski izveidojušos galveno mērķi – aizsargāt ekonomiski un personiski atkarīgos darbiniekus no darba devēja patvaļīgas rīcības uzņēmuma īpašnieka vai darba devēja maiņas gadījumā.

• Inese Druviete. Par pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu lomu šķīrējtiesas veselībā

“Šķīrējtiesas sirds ir tās procesuālajās tiesībās”, jo, nesaņemot vajadzīgo, tā novārgs, novājinot visu organismu līdz ar sevi pašu. Šķīrējtiesas organismam ir vajadzīgas stipras procesuālās tiesības. Dažādu vainu novārdzināto atstājot bez “zālēm pret juridiskām kaitēm”, nav cerību uz situācijas uzlabošanos. Respektējot, ka šķīrējtiesu nozare ir praktiķu tiesības, izklāsta sākumā ir praktiski apsvērumi, kāpēc bez šķīrējtiesu rīcībā esošiem adekvātiem pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem mazinās to priekšrocības. Rakstā aplūkots nozīmīgākajos starptautiskajos šķīrējtiesas dokumentos iekļautais regulējums, kā arī uzsvērta nepieciešamība pēc pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļiem, lai nepieļautu netaisnīgumu šķīrējtiesas procesā.

Lai izprastu pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļu nozīmi starptautiskajā komerciālajā šķīrējtiesā, ir jāraugās to iemeslu virzienā, kuru dēļ “gandrīz visi starptautisku darījumu līgumi tiek slēgti ar šķīrējtiesas klauzulu tajos”, un uz to, ko sniedz prasības nodrošināšanas iespēja. Abi jautājumi jāskata kontekstā ar starptautiskās komercšķīrējtiesas sūtību – īpašumtiesību aizsardzību, ko var nodrošināt tikai taisnīgā procesā, kura rezultātā nolēmumam ir praktiska nozīme. To, lai “nevienas puses tiesības netiktu apdraudētas šķīrējtiesas procesa norises ilguma dēļ”, palīdz nodrošināt visdažādākie pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļi.

“Jurista Vārda” redakcija