Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 40, 11.02.99.

Trīs darbības gadi

1. Pirmais darbības gads: 1941./1942. gads

(no 1941. gada agras ziemas līdz 1942. gada vasarai)

Ilgu laiku darbu traucē apstāklis, ka nav gaismas pagraba gaitenī. Vairākas reizes izsauktie inženieri techniķi nevar vainu atrast. Tad pie šī darba ķeras pašu darbinieki un, pateicoties darbinieka Ju®a Kreiļa iniciātīvei un izpratnei, elektrību izdodas arī atjaunot.

Sākot no sīkākās lietiņas, viss darbiniekiem pašiem jāsagādā. Kopējiem līdzekļiem tiek sagādāti darba rīki, ar ku®iem pagatavot plauktus un kastes grāmatu un dokumentu novietošanai un nešanai. Tāpat arī katrai atsevišķai darba telpai un noliktavai tiek pierīkotas pašu spēkiem sadabūtas pieka®amās atslēgas. Daudz pūļu prasa pagraba gaitenī radušos klozeta ūdens "plūdu" apturēšana.

1942. gada 9. februārī komandanta K.Miškes vadībā tiek noorganizētas dežūras. Dežuranti apsargā telpas, kā arī gādā par darba kārtīgu norisi, jo šaurajos pagraba gaiteņos ik reizes apgrozīties 50–60 cilvēkiem darbā ir pag®ūti.

3. martā tiek ievesta darbinieku ikdienas reģistrācija. 11. martā iekārto komandantūru.

Sākot ar 18. martu, beidzot ikdienas darbus, čekas pagraba ga®ajā gaitenī notiek ierindas skate un, sākot ar 23. martu, ierindā tiek nodziedāts "Svēts mantojums".

27. martā notiek pirmā grupas vadītāju apspriede.

30. marta vakara jundā priekšnieks pirmo reizi iedrošinās runāt par patriotismu.

Jau 14. aprīlī jundā uz priekšnieka uzsaukumu — "Pateicos par darbu!" — darbinieku ierinda atbild — "Latvijai!".

Grupu vadītāju apspriedes tagad notiek regulāri.

23. aprīlī čekā sāk darbu "Degsmes" grupa ar Dž.Birzgali (10 darbinieki), kas vēl sākumā ir zem Celmiņas vadības.

4. maijā notiek lielā junda.

12. maijā junda notiek mazajā ČK pastaigas pagalmiņā.

17. maijā ekskursija uz Baltezeru.

19. maijā Grestes kunga referāts.

Sākumā īsteno ideju un tās dziļāko saturu atklāti izteikt nedrīkst, jo vairums darbinieku ir nepazīstami, sveši. Tikai ilgāku laiku kopā strādājot, var novērot katra darbinieka raksturu, var redzēt, kādi ir viņa mērķi un garīgās bagātības — uzticība, paklausība, sadarbība. No aktīviem darbiniekiem, ku®iem daudziem boļševiki aizveduši vai nogalinājuši vecākus un no ku®iem daži paši piedzīvojuši čekas izsekošanu, izveidojas Nacionālās sardzes kodols.

Uzņemot jaunus darbiniekus, vispirms tos reģistrē darbinieku sarakstā, ievāc vajadzīgās personālizziņas, iedala attiecīgā grupā un nosaka dienu, kad grupai jāierodas strādāt.

21. maijā sakarā ar priekšnieka dzimšanas dienu mazajā čekas pastaigas pagalmiņā dienā notiek junda, ku®ā darbinieki izsaka savu uzticību un gribu sekot savam vadītājam līdz galam cīņā par jauno Latviju un novēl viņam spēku un izturību viņa jaunradīšanas darbā. Z.Raiskums, priekšnieku apsveicot, saka:

"Šodien jūsu dzimšanas dienā mēs solāmies iet to ceļu, pa ku®u jūs mūs vedat. Mēs esam šeit, lai strādātu tai, ku®as pašreiz nav, bet kas būs — jo no šiem svētajiem mū®iem runā latviešu varoņu gars. Mūsu sirdīs deg brīvības liesma, ko vara nespēj dzēst, kas degs reiz atkal visu latviešu sirdīs. Mēs esam jums pateicīgi, ka, vācot čekas materiālus, varam darīt arī daudz lielāku darbu — skaidrot savas sirdis, spēcināt garu Latvijas domai. Jūs esat visu mūsu vadonis, kas mūs vedīs pa ceļu uz nākotnes Latviju. Latviju — daiļu un varenu!"

Čekas kameru sienās bija ieskrāpēti dažādi uzraksti — vārdi un izteicieni, ku®us izdarījuši apcietinātie. Šo uzrakstu nolasīšanu 19. februārī sāk darbinieks Valdemārs Ērglis. Atrod vairāku sabiedrībā pazīstamu personu vārdus, kas atradušies čekas cietumā (ģen. Indāns, prof. Bleses dēls u.c.), kā arī dažādus patriotiskus saukļus, kas atklāj apcietināto patriotu nelokāmo nostāju ("Latvija bija un būs", "Stāviet stipri par Latviju", "Nāvē kā latvietis", "Pērkoņkrusts ir nomodā", "Nost ar komūnismu", "Dievs, svētī Latviju!" un daudz citu). Sobačņikā 1 uzglabājušies pretkomūnistisko kaujas organizāciju pazīstamie iniciāļi (KOL, TS, LNL, LTA u.c.). Šādā pašā veidā sienu uzraksti vēlāk tiek nolasīti arī Rīgas dzelzceļa čekā, Merķeļa ielā 7.

Par katru kameru, kas rūpīgi pārbaudīta, tiek sastādīts akts. Tā 3. kamerā atrod kāda nezināma čekas mocekļa sacerētu kaujas dziesmas tekstu ar notīm — "Pret svešnieku ļaunu", kas rakstīta uz papirosa iemutes. Tekstu tūlīt atšifrē mag. hist. R.Malvess, meldiju apstrādā prof. Ābele. No literārā, mūzikas un satura viedokļa šī dziesma ir pilnvērtīga. Tā ir brīnišķīgs piemineklis latviešu tautai, tā parāda, ka pat čekas moku pagrabos latvieša gars nav bijis noslāpējams.

(Šī kopojuma beigu daļā ievietojam dziesmu "Pret svešnieku ļaunu" ar notīm, kā tās pārstrādāja Latviešu ev. lut. Kristus draudzes (Mineapolē, ASV) ko®a diriģents Žoržs Šmits, lai dziesmu atskaņotu kādā koncertā. Atmodas laikā šīs notis vairākkārtīgi nodevām ciemiņiem no Latvijas, bet nav ziņu, ka dziesma būtu Latvijā izmantota.)

Atstātos materiālos atrod Rīgas čekas telefonu kartotēku. Pēdējā sastādīta, lai varētu noklausīties privāto personu telefona sarunas. Šī kartotēka tiek sakārtota, salīdzināta ar abonentu sarakstiem un kartītes pārbaudītas, vai tās nesatur kādus aizrādījumus.

Uziet arī čekas darbības iespiesto veidlapu krājumus, kas, izrādās, ir pilnīgā komplektā. No katra veida veidlapām tiek izlasīti paraugi, un tie tūlīt tiek sistēmatizēti.

Darbinieki iztaujā vairākas personas par viņu piedzīvojumiem čekā, kas tiek protokolēti. Tā kļūst zināms daudz kas jauns par čekas iekšējo darbību un tiek arī iegūtas papildu ziņas no personām, kas pašas bijušas ielsodzījumā. Kļūst zināms, ku®ās kamerās bijuši ievietoti, piem., min. Apsītis, plkv. Streips, plkv. Ādamsons, ģen. Indāns, ģen. Prauls un daudzi citi.

Tāpat tiek iztaujātas personas, kas redzējušas čekas namu tūlīt pēc vācu armijas ienākšanas.

Speciālā kartotēkā darbinieki pārraksta nogalināto personu sarakstus, kā arī Rīgas Centrālcietumā un Baltezerā atrasto upu®u apskates protokolus.

Tiek sagatavots arī saraksts par boļševiku laikā izdotajām grāmatām.

Lai atrastu vēl varbūtēju upu®u kapenes Šķirotavas apkārtnē, 1942. gada 10. maijā uz turieni tiek sarīkota darbinieku ekspedīcija. Upu®u meklēšanā piedalās ap 50 darbinieku. Konstatē, ka cilvēki tur šauti, bet kapenes atrast neizdodas.

Pirmā darba gada beigās notiek dažas pārmaiņas. No komandanta posteņa sakarā ar iestāšanos ka®a dienestā aiziet K.Miške un no komandanta palīga pienākumiem — Z.Raiskums sakarā ar darba vietas izvēlēšanos Slokas pamatskolā.

Komandanta vietu no šī brīža izpilda V.Silamiķelis.

Kārtējie darbi ar lielo jundu beidzas 23. maijā, kad vairums darbinieku dodas vasaras lauku darbos. Priekšnieks atvadās no 18 grupu pārstāvjiem un saviem palīgiem un pateicas par viena posma labi veikto darbu (Kristovskis, Kalns, Bols, Silamiķelis, L.Kalniņš, Saiva, Bremmanis, Bodmane, Krastiņš, Bezbaile, Celmiņa, Birzgale, Bucelārs, Siliņa, Volksone, Reinbachs, Lūse, Rutkovskis, Miške, Raiskums un J.Bērziņš).

Bet arī vasarā savstarpējie sakari netiek pārtraukti. Šai sakarībā tiek izstrādāts sevišķs plāns, sadalot visu Latviju novados un ieceļot novadu vecākos. Laukos darbinieki vāc ziņas par notikumiem boļševiku varas gadā. Nodibinās vesels korespondenču tīkls.

Daļa darbinieku, kas palikuši Rīgā, pavada publiku čekas pagrabos, sniedzot interesentiem attiecīgus paskaidrojumus. Laikā no 1944. gada 1. jūlija līdz 9. augustam Rīgas čekas kameras apskata 24 000 personas. Tā kā lielākā daļa darbinieku ir uz laukiem, tad Rīgā palikušajiem stipri jāstrādā, lai veselu mēnesi katru dienu no 13 līdz 19 nepārtraukti sniegtu publikai paskaidrojumus. Bez tam pašiem jārūpējas arī par telpu tīrību.

Šādu pašu publikas informāciju daudzos gadījumos darbinieki veica jau arī ziemā, jo bieži vien telpas parādīt lūdza ne vien interesenti no Latvijas, bet arī no ārzemēm.

Vasarā priekšnieka lauku mājās Vecpiebalgas "Bračos" paredzēta darbinieku nometne. Sakarā ar to 25. jūlijā čekā notiek nometnei pieteikušos dalībnieku apspriede un 26. jūlijā jau notiek izbraukšana uz Ērgļiem (E.Berķe, Dz.Celmiņa, V.Ērglis, J.Kreilis, Kristovskis u.c.). Pirmajā dienā tiek uzcelta karoga kārts un vakarā notiek svinīga junda brīvā dabā. Bet diemžēl vietējā policija šo pasākumu izjauc, saskatot šo lietu kā pretvalstisku. Priekšnieku un viņa brāli Egīdiju Romānu Braču apcietina un abus nogādā Neiķenē, Cēsu apriņķa policijas 2. iecirknī. 30. jūlijā apcietinātie tiek pārvesti uz Cēsu cietumu.

1. augustā uz vācu policijas pavēli priekšnieks un viņa brālis tiek no cietuma atbrīvoti.

2. Otrais darbības gads: 1942./1943. gads

(no1942. g. rudens līdz 1943. g. vasarai)

Pirmajā gadā izveidojas idejiski vienota darbinieku saime. Otrajā darbības gadā jau var ķerties pie tālākiem NS mērķiem. Nāk klāt jauni uzdevumi, līdz ar to plaši jāpārkārto darba kārtība. Darbiniekus pēc to interesēm sadala pa darba nozarēm. Tagad katrs darbinieks var atrast sev piemērotu darba lauku. Grupu sistēma pa skolām praktiski it kā atkrīt, bet tā tiek vēl formāli turpināta.

Sākoties otrajam darba gadam, NS vadība ir šāda:

1. NS priekšnieks — mag. hist. J.Bračs

2. Priekšnieka 1. palīgs un vietnieks E.R.Bračs (personāllietās)

3. Priekšnieka 2. palīgs un vietnieks N.Namnieks (darbu lietās)

4. Komandants — V.Silamiķelis

5. Apsardzības nozares vadītājs— O.Rozenbergs

6. Vispārīgo darbu noz. vadītājs — Z.Bremmanis

7. Polītiskās inf. noz. vadītājs — E.Rutkovskis

8. Idejiskās inf. noz. vadītājs — T.Jozis

9. Zēnu grupu vadītajs — O.Rozenbergs

10. Meiteņu grupu vadītāja — A.Liepiņa

Kā NS vadības sarakstā redzams, tiek radītas vairākas jaunas darbu nozares. Sakarā ar to notiek arī pārmaiņas vadošos darbiniekos.

Vēlāk, ar instrukciju nozares radīšanu, par tās vadītāju ieceļ O.Rozenbergu un viņa vietā par zēnu grupu vadītāju (personālaktu techniskas lietās) nāk Baldūrs Apinis, par apsardzības vadītāju — V.Vītoliņš.

2. februārī, aizejot atvaļinājumā meiteņu grupu vadītājai A.Liepiņai, viņas vietu līdz 22. februārim izpilda Dž.Birzgale.

Idejiskās informācijas nozari vēlāk uzņemas vadīt E.Rutkovskis.

Pastāvot stingrai darba disciplīnai, darbu izdodas ievirzīt aktīvās sliedēs. Bez boļševisma pētīšanas darba sākas arī materiālu un dokumentu vākšana un krāšana par vācu civilpārvaldes darbību.

1942. gada 10. novembrī čekas telpās ierodas Gustavs Celmiņš, pieņem darbinieku ierindu un apspriežu istabā notur ga®u runu pret vāciešiem. Apspriedē ir klāt speciāli izmeklēti un uzaicināti darbinieki, kopskaitā 31: Kristovskis, Ērglis, Zīle, Akers, Bols, Skujiņš, Nērings, Rozenbergs, Apinis, Drullis, Limba, Bucelars, Petrovičs, Cielava, Mastiņš, Šulcs, Zīverts, Jozis, Rutkovskis, Bremmanis, Brencsons, Dombrovska, Birzgale, Liepiņa, Berķe, Bezbaile, Volksone, Zvejniece, Liepiņa, Mežnora, Lūse. No aicinātiem nav klāt: Jaunarājs, Kaudzītis, Pētersons, Silamiķelis, Kalniņa, Saiva, Vilde.

16. novembrī darbinieki Splendid Palace kīno teātrī noskatās filmu "Sarkanā migla".

6. decembrī priekšnieks ar darbiniekiem apmeklē somu darbu koncertu Latvijas Universitātes aulā. Koncertā ierodas arī Gustavs Celmiņš.

18. decembrī mājās pie priekšnieka, E.Brača vadībā notiek pirmā literārā sanāksme. Piedalās Jozis, Popovs, Bols, Bērziņš, Petrovičs, Birzgale, Jēkabsone, Knēte, Dz.Liepiņa, Damberga, Šķērīte un Dombrovska. 22. decembrī literārs vakars tiek sarīkots pie darbinieka Joža.

Kādu reizi priekšnieks sasauc pie sevis mājās uzticamākos darbiniekus uz pārrunām ar Gustavu Celmiņu. Klāt: Rozenbergs, Rutkovskis, Silamiķelis, A.Liepiņa, Zīverts, Bols, Skujiņš, Birzgale, Bremmanis.

Ziemas skolu brīvlaikā pie priekšnieka uz "Bračiem" izbrauc grupiņa darbinieku ar slēpēm.

1943. gada 14 februā®a vakarā pie Silamiķeļa mājā dzimšanas dienas svinēšana. Šinī dienā pirmo reizi atskan "Balta roze". Rutkovskis stāsta par kritušajiem tautiešiem Staļingradā. Tad iestājas klusuma brīdis, un Valentīns S. uzsāk "Še kopā mēs biedri...". Neviens vien vakars šādi tiek kopā ar darbiniekiem patīkami pavadīts.

Idejiskā audzināšana pastiprinās. Tiek sarīkoti stājas kursi, kur dalībnieki iepazīstas ar nacionālisma teoriju.

Ikdienas darbu noslēgumā katru vakaru pusstunda tiek atlicināta idejiskām apspriedēm, ku®ās pārrunā ne vien antiboļševistiska rakstura jautājumus, bet arī vācu varas rīcību Latvijā. Notiek arī grupu vadītāju, sardzes dienesta darbinieku, noza®u vadošo darbinieku apspriedes. Sākas arī pavadoņu mācības, kas nozīmēti publikas pavadīšanai pa čekas pagrabiem.

Sakarā ar leģiona dibināšanu, priekšnieks 1943. gada 5. martā sasauc sevišķu apspriedi (visi zēni), ku®ā aicina darbiniekus nestāties leģionā, bet taupīt spēkus tam brīdim, kad Latvija to prasīs. Apspriedes gaitu protokolē Dž.Birzgale.

Starp citu, priekšnieks saka:

"Mēs gribam cīnīties pret lieliniekiem, par Latvijas valsts patstāvību un latviešu armijā. Mēs negribam kalpot svešām interesēm, bet Latvijai. Un ja nu mēs kādu soli spe®am, tad tikai ar vienprātību un visu kopīgi novērojot. Latviešos pašreiz ir apjukums, jo viņi pārāk iespaidojas no dažādiem vācu solījumiem un uzaicinājumiem."

Bet tas nelīdz, ku®us iesauc, tie aiziet, daži aiziet arī brīvprātīgi. Vesela grupa darbinieku aiziet arī darba dienestā, bet pagaidām viņi novietoti Ķemeros pie kūdras darbiem. 30. martā Edgars Rutkovskis komisijā tiek atbrīvots. Tā viņš iegūst laiku un iespēju vēl strādāt ar saviem vecajiem biedriem. Valentīnu Silkamiķeli un Andrēju Kudzīti atbrīvo no iesaukšanas slimības dēļ, Gasjūnu iesauc.

Pēc apspriedēm ga®ajā pagraba gaitenī katru vakaru notiek junda, ku®u pēc kārtas komandē kāds no apsardzības darbiniekiem un pieņem priekšnieks vai, viņa prombūtnes gadījumā, priekšnieka vietnieks.

Ļoti vērtīgas idejiskas apspriedes notiek februā®a, marta un aprīļa mēnešos, kad tiek pārrunāts arī Latvijas un Lietuvas apvienošanas jautājums. Šinī laikā apspriedes vada O.Rozenbergs, Z.Šulcs, bieži runā priekšnieks.

Bet šinī pašā laikā priekšnieka uzticību bauda arī NS štābā iespiedušies SD algotņi. NS darbs tiek sistēmatiski novērots.

1943. gada 14. aprīļa vakarā notiek incidents ar vācu drošības policijas ierēdni Kempgenu. Tajā brīdī telpās notiek divas apspriedes — kārtējā darbinieku apspriede apspriežu istabā, ku®u vada O.Rozenbergs, un otra, atsevišķa Birzgales grupas apspriede priekšnieka kabinetā priekšnieka vadībā.

Pulkstenis ir 20 vakarā. Šai laikā čekas telpās grib tikt iekšā minētais SD ierēdnis. Viņam līdzi — Martinsons. Viņiem priekšā ir NS apsardzības darbinieki, kas noprasa, pie kā viņi vēlas griezties un kādā uzdevumā. SD ierēdnis ir rupjš. Sargiem V.Vītoliņam un J.Bērziņam iespe® ar kāju un dodas ga®ām.

Incidents aizņem apmēram piecas minūtes, tā kā pārējie sargi paspēj brīdināt kārtējās apspriedes darbiniekus, bet nepaspēj pateikt to priekšniekam. Kempgens ar Martinsonu dodas taisnā ceļā uz priekšnieka istabu. Pa to laiku darbinieki no apspriežu istabas izklīst.

Pie priekšnieka Kempgens ļoti uztraukts par to, kā pret viņu izturējušies sargi, noprasa, kas šeit esot par apspriedi. Apstākļi tiek kaut kā nevainīgi izskaidroti kā darba pārrunas. Viss beidzas mierīgi, bet abi kungi aiziet neapmierināti. Tomēr ir tā savādi, liekas, ka ar to vēl viss nav beidzies.

15. aprīlī, t.i., nākamā dienā, pie čekas nama ar automašīnām piebrauc astoņi vācu SD vīri. Apskata telpas, materiālus, paņem līdzi nedaudz svarīgākās aktis un apcietina priekšnieku, viņa brāli, Namnieku un darbinieku J.Bērziņu. Ārpus čekas telpām tanī pašā dienā apcietina L.Kuzinu, V.Popovu un E.Rutkovski. Visus nogādā SD izmeklēšanas cietumā Reimersa ielā.

SD vīru ierašanās brīdī notiek apspriede darba telpās, bet, apskatot telpas, SD vīri paiet tieši šai telpai ga®ām, un daļa darbinieku vēl paspēj sadalīties pa saviem darba punktiem un vairums aiziet.

Pēc vadošo darbinieku aizvešanas daži vēl slepeni nes ārā svarīgākos dokumentus par vācu darbību un citas aktis. Vispārējs satraukums. Nākamajās pāris dienās darbinieki staigā grupiņās pa ielām neziņā, bet cerībās, dažam arī to vairs nav. Staigājot pa Brīvības, Stabu, Dārzniecības un Reimersa ielām, bieži var satikt darbinieku grupas — O.Rozenbergu, Z.Šulcu, Z.Bremmani, T.Boli, K.Apini, V.Vītoliņu. Ir tik bēdīgi ap sirdi, liekas, ka viss bijis velts, viss tagad zudis! Bet pēc trim dienām, 18. aprīlī, 17 apcietinātos atbrīvo.

Rezultātā uz SD pavēli vairākas darba nozares jālikvidē un tiek dota atļauja darbu turpināšanai tikai līdz darba gada beigām.

Jau 19. aprīlī darbi atkal tiek atjaunoti, protams, tagad mazliet jau piesardzīgāk. 20. aprīlī notiek Hitlera dzimšanas dienas akts. Pēc drausmīgajiem notikumiem tas ir nepieciešams. To saprot arī darbinieki. Viņi ir laimīgi, ka vispār atkal ir dota iespēja strādāt vecajās, iemīļotajās telpās.

1943. gada 1. maijā notiek ekskursija uz Baltezeru, kurā piedalās 51 darbinieks: Silamiķelis, Kreilis, Kristovskis, Kaudzītis, Skujiņš, Penava, Bols, Rozentāls, Jansone, Ērglis, Čakars, Strautmane, Briedis, Vīnkalns, Puzirevska, Unterberga, Ciemītis, Grīvniece, Birzgale, Krūtaine, Milgrāve, Bērziņš, J. Plēsums, Bodmane, Bremmanis, G. Dērups, Vilde, Bremmanis, Z. Grots, Bērziņa, Laucis, Korna, Dāve, Liepiņa, Dz. Pētersons, Damberga, Petrovičs, Gulbis, Paegle, Liepiņa, A. Ķerāns, Zīverts, Berķe, Gasjūns, Rāviņa, Jēkabsone, Millere, Vītoliņš, Cielava, K. Apinis, un Lācis.

5. maijā — otrā posma darbu nobeigums.

Nacionālās sardzes puiši

Nacionālas sardzes priekšnieka palīgs un apsardzes priekšnieks Zigurds Raiskums (1922–1995) — vēlāk leģionā, astoņus gadus padomju koncentrācijas nometnēs

Vēl viens grupas "Degsme" fotoattēls — šī patriotiskā nelegālā jauniešu pretošanās grupa abām okupācijām 2.Valsts ģimnāzijā Āgenskalnā darbojās no 1940. līdz 1942.gadam, kad pievienojās Nacionālajai sardzei. No kreisās sēž: Lilija Untenberga, Jūlijs Bračs, Džilda Birzgale, Nikolajs Namnieks, stāv: Judīte Medne, Zigrīda Gertnere, Vanda Korna, Gunārs Petrovičš, Aldona Jēkabsone, Rihards Augstmanis, Valdis Bucelārs, Zigurds Meija vai Ilgvars Rinkovičš.

Vēl grupā bija Ilga Nīmande, Dzidra Liepiņa, Ilga Knēta, Milda Riekstiņa, Maija Saiva, Mirdza Millere, Zigrīda Priede, Gaisma Krastiņa, Valentīna Senkāne