Kādi esam un kādi ar Latviju izejam pasaulē

11. februārī Rīgā turpinājās Latvijas diplomātiskā korpusa gadskārtējā darba sanāksme

Diplomātu domas

"Latvijas Vēstnesim":

Aina Nagobada Ābola,

pārstāve

UNESCO

— Kas jūsu skatījumā bija pats svarīgākais šajā sanāksmē?

— Man visaktuālākais bija tas, ka šī bija mana pēdējā vēstnieku sanāksme. Jo gada beigās es beigšu savas diplomātiskās aktivitātes. Tāpēc man ir īpašs prieks būt atkal kopā ar visiem maniem kolēģiem un apspriest ar viņiem mūsu problēmas. Ir ļoti svarīgi dzirdēt, kādas problēmas ir Latvijas vēstniekiem dažādās pasaules valstīs. Šīs problēmas, protams, attiecas arī uz mani.

— Kā izskatās mūsu valsts, no UNESCO mītnes Parīzē raugoties?

— Latvija tagad izskatās labi. Īpaši kopš pagājušā gada, kad mēs varējām izkārtot UNESCO ģenerāldirektora Federiko Majora braucienu uz Latviju — jo viņam par mūsu zemi bija pilnīgi aplams priekšstats.

— Kas jums pašai no UNESCO paveiktā sagādā vislielāko gandarījumu?

— Tur ir ļoti daudz projektu, kas jau ir pabeigti un kas ir izdevušies. Bet pašreiz es ar ārkārtīgi lielu sirsnību un aizrautību strādāju pie iespējas mums tomēr pieķerties šķietami ļoti grūtajam darbam — Nacionālajai bibliotēkai. Izdarīt to ar līdzekļiem, kuru mums it kā nav. Ceru, mēs spēsim panākt, ka šis projekts iegūst UNESCO absolūtu atbalstu kā viens no lielajiem pasaules projektiem. UNESCO visā pasaulē atbalsta projektus, kurus uzskata par svarīgiem. UNESCO kompetencē ir kultūra, izglītība, zinātne un komunikācijas. Un bibliotēkas projekts atbilstu visām šīm sfērām.

Lai panāktu, ka UNESCO atbalsta šo projektu, mums vispirms jānotur autoritatīva sēde,

25. martā ir paredzēta liela sanāksme, kurā piedalīsies eksperti gan no Latvijas, gan no UNESCO. Man ir izdevies sarunāt, ka no Ņujorkas atbrauks pats projekta autors arhitekts Gunārs Birkerts. Sanāksmē piedalīsies kultūras ministre Karina Pētersone, Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, arī tagadējais Latvijas vēstnieks Zviedrijā Jānis Dripe, kurš šo projektu atbalsta jau kopš laika, kad pats bija kultūras ministrs. Ļoti svarīgi, ka Jānis Dripe pats pēc profesijas ir arhitekts. Es jau esmu dzirdējusi viņu runājam par šo projektu, un domāju, ka viņa profesionālā argumentācija šajā sēdē varētu būt ļoti nozīmīga.

— Tātad vēstnieku sanāksme Rīgā jums deva papildu iespēju pārrunāt ar Jāni Dripi arī savu sadarbību šajā Latvijai ļoti svarīgajā projektā.

—

Jā, svarīgi, lai šajā Parīzes apspriedē projekta autors Gunārs Birkerts nebūtu vienīgais arhitekts, kurš argumentē par labu projektam.

No otras puses, apspriedē piedalīsies slavenais poļu izcelsmes arhitekts Jans Meisners, kurš dzīvo Šveicē un ir atbildīgs par visiem lielākajiem bibliotēku projektiem pasaulē. Piemēram, par grandiozo Aleksandrijas bibliotēku Ēgiptē, kas maksā miljonus un ko, protams, nebūtu iespējamas uzcelt tikai par Ēgiptes naudu. Šis projekts kļuva iespējams tieši ar UNESCO atbalstu. Kopumā katru pusi šajā apspriedē pārstāvēs apmēram pieci cilvēki. Tā būs atklāta saruna pie apaļā galda, kurā notiks diskusija arī par visiem oficiālajiem dokumentiem. Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks pašlaik cītīgi strādā pie šo dokumentu sagatavošanas, lai varētu apspriedē tos visiem izdalīt. Šie dokumenti pierāda mūsu Nacionālās bibliotēkas koncepcijas pareizību un argumentē UNESCO atbalsta nepieciešamību šim projektam.

Protams, lielas nepatikšanas bibliotēku jomā pašlaik ir radījusi

Francijas nacionālā bibliotēka, kas gan tika uzcelta, bet visa Francijas tauta un valdība tagad ir izmisumā: šī celtne ik dienu izmaksā bezgala lielas summas, jo savā laikā nemaz nav aprēķināti tās ekspluatācijas ekonomiskie aspekti. Arī mums būs jāatbild ne tikai uz jautājumu par uzcelšanas izmaksām, bet arī par aprēķiniem attiecībā uz bibliotēkas uzturēšanas izmaksām — vai mēs to spēsim. Protams, arī mēs paši esam ieinteresēti to noskaidrot.

25. marta diskusijā mums būs jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar UNESCO koncepciju bibliotēka nav tikai vieta, kur noliktas grāmatas un kur tās klusi lasa. Bibliotēkai jābūt arī atvērtam logam uz pasauli. Tajā jābūt telpām, kur notiek domu apmaiņa. Protams, šajā ēkā jābūt arī plašai izejai uz internetu un citām jaunā gadu tūkstoša sazināšanās iespējām.

Protams, gatavojoties 25. marta diskusijai, mēs visus šos aspektus ņemam vērā. Un ne tikai tos: es esmu paredzējusi pēc šīs sarunas sarīkot visiem dalībniekiem arī pamatīgas pusdienas, jo Francijā to sagaida. Ar to es ceru arī radīt diskusijas dalībniekiem patīkamu noskaņu, pierādot, ka Latvija ir skaista zeme ar patīkamām paražām un brīnišķīgiem cilvēkiem, kas visi ir ļoti kompetenti . Radīt sanāksmei šādu atmosfēru arī ir ļoti svarīgi.

— Vai sajās pusdienās būs latviešu nacionālais galds?

— Patiesību sakot, to es vēl neesmu izdomājusi. Bet pavisam drīz es jau esmu uzaicinājusi pusdienās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu vēstniekus UNESCO pēc principa 3 + 5, lai pārrunātu kādu citu ideju, proti, izveidot Baltijas jūras projektu UNESCO, to sākot ar attiecīgu semināru Rīgā. Pirmajā tikšanās reizē piedalītos 3+5 valstis, bet nākamajā pieņemšanā būtu jau 11 valstis, proti, arī Vācija, Polija un Krievija.

— Jūs drīz atstāsiet Latvijas diplomātisko korpusu. Vai tas nav skumjš brīdis?

— Pāri visam ir prieks un pagodinājums, ka es šo darbu esmu darījusi no pašas pirmās Latvijas neatkarības atjaunošanas dienas un pat no laika, kad Latvija vēl nebija pilnīgi brīva. Uzskatu, ka ir jāprot aiziet pareizajā laikā. Es apzinos, ka šajos pēdējos gados esmu spējusi UNESCO daudz izdarīt Latvijas labā, tādēļ es varēšu aiziet ar skaistu uguņošanu.

— Ko jūs darīsiet pēc aiziešanas no diplomātiskā darba? Vai rakstīsiet memuārus par savu bagāto pieredzi?

— Es beidzot atkal būšu sieva savam vīram, kurš visu šo laiku ir ļoti cietis no manas diplomātes aizņemtības.

Valdis Krastiņš,

ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks

Norvēģijas Karalistē

— Sanāksme ir slēgta, taču jūtams, ka tā ir ļoti intensīva un daudzveidīga.

— Es domāju, ka tikšanās ar ministriem ir absolūti nepieciešama. Tā nav tikai mūsu pieredze. Šādas tikšanās vairāk vai mazāk regulāri tiek rīkotas visās valstīs, visu valstu diplomātiskajos dienestos. Dažkārt notiek reģionālas sanāksmes. Mēs arī cenšamies tādas ieviest. Bet šajā gadījumā — pēc vēlēšanām, kad darbā stājusies jauna valdība, ir nepieciešams iepazīt ministrus, kuri pārņēmuši attiecīgos resorus, arī satikties ar ministriem, kuri turpina savu darbu, un pārrunāt viņu nozares virzību jaunajos apstākļos. Tas ir svarīgi arī tīri personiski — novērtēt ministrus kā cilvēkus, kā personības — ja viņi tādi ir. Lai zinātu, kā ar viņiem turpmāk runāt. Jo diplomātija tomēr ir personīgie kontakti. Arī personīgie kontakti ar savas valsts valdību un ministriem. Turklāt šī vēstnieku sanāksme ir ļoti ietilpīga arī informatīvajā ziņā. Man grūti iedomāties, ka kāds kolēģis nebūtu saņēmis atbildes uz jautājumiem, kas viņu interesēja. Atbildes bija tiešas. Bija arī netiešas. Un galarezultātā tā, manuprāt, bija informatīvi ļoti bagāta tikšanās.

Ne visiem kolēģiem var piezvanīt — telefona sarunas maksā bargu naudu. Tā arī ir viena no mūsu problēmām — augošās komunikāciju izmaksas.

— Vai šīs izmaksas Norvēģijā aug tāpat kā Latvijā?

— Tā ir diezgan paradoksāla lieta. Norvēģijā ir augstākie telefona tarifi visā Skandināvijā. Mēs cenšamies izvēlēties vislētāko kompāniju, jo mums ir tādas iespējas. Un cenu starpība ir diezgan liela. Cenšamies izmantot arī vakara un nakts tarifus. Mobilie telefoni Skandināvijā ir apmēram divas reizes lētāki nekā stacionārie. Tāpēc vietējām sarunām mēs noteikti vairāk izmantojam mobilos telefonus.

Jānis Dripe,

ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks

Zviedrijas Karalistē

— Kāds ir jūsu vērtējums par šo vēstnieku sanāksmi?

— Būtībā tā bija četru dienu sanāksme, un to nosacīti var iedalīt trijos blokos. Pirmais skāra ar vēstniecību budžetiem, kadru maiņu un mūsu iekšējo kārtību saistītos jautājumus. Budžets tiešām nav izcils. Visās pozīcijās tas tiek samazināts, un mums patiesi nebūs viegli strādāt.

Otrais bloks bija saistīts ar diezgan unikālu iespēju — tikties ar Valsts prezidentu, Ministru prezidentu un visiem jaunā kabineta locekļiem. Ļoti svarīgi bija tikties ar valsts ieņēmumu valsts ministri Aiju Poču, jo šī saruna bija saistīta ar muitas ieņēmumu dienestu darbību un citiem aspektiem, kas mūs ļoti interesē. Tā bija ļoti vērtīga informācija vēstniekiem.

Pēdējais bloks bija mūsu politiskā diskusija ar Ārlietu ministrijas vadību un pašu kolēģu starpā par visaktuālākajiem jautājumiem — integrāciju Eiropas Savienībā, par Vācijas prezidentūras laiku ES un par mūsu darbu — kā strādāt, lai reāli sasniegtu to, ko mēs gribam sasniegt Latvijas labā. Tuvojas Vašingtonas samits, un ļoti aktuāls ir arī viss ar NATO saistītais.

Vārdu sakot, šī bija ļoti plaša visu diplomātisko misiju vadītāju sanāksme. Ir notikušas arī reģionālas sanāksmes. Arī Latvijas vēstniecībā Stokholmā pērn bija sarīkota pirmā reģionālā sanāksme, kurā mēs, Latvijas vēstnieki Ziemeļvalstīs, tikāmies ar valsts sekretāru un dažiem viņa vietniekiem.

Jānis Lūsis,

ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks

Kanādā

— Kāds ir jūsu iespaids par šo sanāksmi?

— Ļoti interesanta sanāksme. Protams, ar dažiem ministriem mums ir domstarpības, bet ar citiem savukārt — vislabākā saskaņa.

— Es pieņemu, ka domstarpības varētu būt vēstniecībām tik aktuālajā finansu jomā.

— Bez šaubām. Tā mums visiem ir kopīga ļoti aktuāla problēma. Tika minēti vairāki iemesli, kāpēc nevar palielināt Ārlietu ministrijas budžetu. Cerams, ka daži valsts projekti nākamgad vai aiznākamgad tiks pabeigti. Piemēram, Austrumu robežas nostiprināšana. Un ka tad mums tiks vairāk naudas.

— Tagad jūs pārstāvat Latvijas intereses Kanādā — valstī, kur arī esat uzaudzis. Tādējādi norīkojums uz Kanādu jums bija atgriešanās bērnības un jaunības zemē.

— Jā, visi skolas gadi man pagājuši Kanādā. Citu valstu vēstnieki man prasa, kā patīkot strādāt ārzemēs, Kanādā. Bet mana atbilde skan: " Man Kanāda nav ārzemes. Man ierašanās Kanādā ir atgriešanās mājās. Jo man tur joprojām dzīvo arī ģimene — māte, brāļi. Un šis apstāklis man arī ļoti palīdz, jo es saprotu kanādiešu mentalitāti, un tas ļoti atvieglina manu darbu.

— Kā vietējie valsts ierēdņi uzņem faktu, ka esat audzis Kanādā?

— Mums tas bieži ir veids, kā uzsākt sarunas. Kad viņi manā CV ir izlasījuši, ka esmu audzis Kanādā, mums tūdaļ ir izejas punkts sarunai. Mēs varam pārrunāt savu pieredzi Toronto, Monreālā vai kādā citā Kanādas pilsētā. Mums uzreiz ir kas tāds, kas mūs saista.

— Liekas, Latvijas un Kanādas divpusējās attiecībās nav nekādu problēmu.

— Jā, ar Kanādu mums nekādu problēmu nav, bet attiecības ar Kanādu ir jāaktivizē. Piemēram, Saeimas locekļiem vairāk vajadzētu braukt uz Kanādu, un Kanādas parlamentāriešiem vairāk apmeklēt Latviju. Un tas jau sāk notikt — pagājušā gada otrajā pusē bija jūtama aktivizācija šajā jomā. Ceru, ka turpmāk mums būs daudz intensīvāki kontakti.

— Latvijai ļoti aktuāls var būt Kanādas atbalsts mūsu valsts virzībā uz NATO, īpaši tuvā Vašingtonas samita kontekstā.

— Kanādai bija vēlme, lai jau pirmajā NATO paplašināšanas kārtā tiktu iekļautas vairāk nekā trīs valstis. Tas bija Kanādas priekšlikums. Taču virsroku guva ASV viedoklis, tāpēc pirmajā kārtā tika iekļautas tikai trīs valstis. Bet Kanāda joprojām pastāv uz to, ka NATO jāpaplašina tālāk un ka organizācijā jāuzņem vairāk nekā tikai trīs valstis.

Jānis Priedkalns,

pastāvīgais pārstāvis

Apvienoto Nāciju Organizācijā Ņujorkā

— Kā jūs vērtējat šo sanāksmi?

— Ļoti augstu. Gan no informācijas viedokļa, gan no tā, ko mēs mācāmies no ministriem un valsts sekretāriem. Tas ir ārkārtīgi vērtīgi. Jā, daudz kas jau ir lasīts. Bet tas, ko dzirdi personīgi un no kolēģu, citu vēstnieku, komentāriem, ministru informācijas par to, ko dara ministrijas un kā tās sasaista savu darbību ar vēstniecībām, ir ļoti vērtīgi.

— Ar vēstniekiem tikās visu ministriju vadītāji. Kura jums, pārstāvot Latvijas valsti ANO, bija pati vērtīgākā tikšanās?

— No mana viedokļa, svarīgi elementi un komponenti bija visu ministru ziņojumos, jo ANO spektrs aptver visas jomas, piemēram, Latvija ir ANO ekonomiskās un sociālās padomes locekle, un mums ir jāpiedalās dažādās ilgtermiņa attīstības programmās, ekoloģijas programmās. Mums ir svarīgi zināt, ko saka lauksaimniecības ministrs, un tikpat svarīgi, ko saka izglītības ministrs, jo mēs globalizējamies arī izglītības jomā.

Aivis Ronis,

ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks

Turcijas Republikā

— Kāds ir jūsu viedoklis par šo konferenci?

— Es gan neesmu pats piemērotākais diplomāts atbildei uz šādu jautājumu.

— Vai tāpēc , ka jūsu rezidence ir Rīgā?

— Jā, un tādējādi es pat šajās sanāksmes dienās piedalos arī citos ministrijas pasākumos. Bet kopumā es domāju, ka šī sanāksme ir ļoti vajadzīga.

— Kādi bijuši pirmie vēstnieka darba mēneši?

— Kopš akreditācijas pagājis pavisam neilgs laiks. Taču Latvijas un Turcijas attiecību jomā tomēr ir jau noorganizēti vairāki pasākumi. Piemēram, Turcijas ģenerālštāba pārstāvja vizīte Latvijā. Viņam bija tikšanās Aizsardzības ministrijā. Sekmīgi norit arī ikdienas kontakti ar Turcijas vēstnieku Latvijā, kurš gan rezidē Viļņā.

— Kādi būs nākamie soļi Latvijas un Turcijas divpusējās attiecībās?

— Kad es Turcijā ar tās vadītājiem pārrunāju sadarbības iespējas, tika nolemts, ka šogad noteikti notiks abu valstu Ārlietu ministriju politiskās konsultācijas. Par politiskajiem kontaktiem augstākajā līmenī šobrīd ir grūti runāt, jo Turcijā ir gaidāmas vēlēšanas. Būs jauna valdība un jauni ministri. Bet mēs pie šī jautājuma noteikti atgriezīsimies, jo no Turcijas puses noteikti ir ieinteresētība.

— Vai ir paredzēta arī Latvijas vēstniecības vai cita līmeņa diplomātiskās pārstāvniecības atvēršana Turcijā?

— Tas viss ir atkarīgs no finansējuma, ko Ārlietu ministrija saņems. Es, protams, būtu priecīgs, ja mūsu valstij būtu pastāvīga vēstniecība Turcijā. Bet tagad Stambulā darbojas Latvijas goda konsulāts. Mūsu goda konsuls ir aktīvs un sniedz Turcijas pilsoņiem, kuri interesējas par mūsu valsti, visu nepieciešamo informācija par Latviju. Viņš arī daudz dara, veicinot ekonomisko sadarbību starp mūsu valstīm, un aktīvi aicina Turcijas uzņēmējus apmeklēt Latviju. Pagājušajā gadā jau bija vairākas šādas vizītes, un domāju, ka tādas būs arī šogad.

Rolands Lappuķe,

pilnvarotais lietvedis

Portugāles Republikā

— Kas jūsu skatījumā bija visvērtīgākais šajā sanāksmē?

— Vissvarīgākais noteikti bija iepazīties ar jauno valdību un dzirdēt tieši no jauno ministru mutes, kāda būs mūsu valdības koncepcija. Dzirdēt, ka principā mēs turpinām iet tajā pašā virzienā kā līdz šim. Protams, to var uzzināt no dokumentiem, bet tagad mēs varējām uzdot arī jautājumus. Un no ministru atbildēm uzzināt mūsu valdības pozīciju, tieši specifiskos aspektus, ar katru konkrēto valsti, kurā viens vai otrs vēstnieks pārstāv Latvijas intereses.

— Ar jums tikās ļoti dažādu nozaru ministri. Kura tikšanās, jūsuprāt, bija pati nozīkmīgākā no diplomātu viedokļa?

— Pašlaik notiek budžeta apspriešana, tāpēc, manuprāt, finansu ministrs ieinteresēja visus vēstniekus. Bet citādi - atbilde būtu atkarīga no katras konkrētās vēstniecības darba specifikas. Ir vēstniecības valstīs, kur mūsu diplomātiem ir ļoti plašs darbības lauks. Piemēram, Vācijā un Zviedrijā. Un ir valstis, kurās mūsu diplomātiskās darbības sfēra šobrīd vēl ir šaura, tālab arī vēstnieka interese ir diezgan specifiska.

—Jūs minējāt tikšanos ar finansu ministru. Vairāki vēstnieki man izteica neapmierinātību ar mazo Ārlietu ministrijas budžetu.

—Vajag turpināt dialogu, lai mēs viens otru izprastu. Jā, Ārlietu ministrijas budžets pēdējos gados regulāri tiek samazināts. Un tas nav ticis pielīdzināts aizvien lielākajām izmaksām. Viens no atrisinājumiem bija izmantot naudu, kas mūsu vēstniecībās ienāca par vīzu izsniegšanu. Bija pat tāda noruna, ka Ārlietu ministrijas budžets netiks palielināts, tieši rēķinoties ar šo naudu. Taču tagad šī nauda izpaliek.

—Izpaliek acīmredzot tāpēc, ka Latvijai tiek iedibināts bezvīzu režīms ar aizvien jaunām valstīm.

—Tieši tā. Izpaliek tādēļ, ka mēs esam labi strādājuši, lai panāktu bezvīzu režīmu ar daudzām valstīm. Tieši ar tām valstīm no kurām Latvijā iebrauc daudz cilvēku.

—Kā, no Lisabonas raugoties, izskatās Latvijas virzība uz Eiropas Savienību?

—Visi mani kolēģi no ES dalībvalstīm Lisabonā uzskata, ka ziņojumi par Latviju ir pozitīvi. Un arī Portugāles Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, tiekoties ar saviem deputātiem Eiropas lietu un ārlietu komisijās, ir apstiprinājis savu iespaidu par Latviju, ka mēs esam gatavi sarunu sākšanai par iestāšanos ES. Viedoklis par mūsu valsti noteikti ir pozitīvs. Un ļoti augstu tiek vērtēts Latvijas valdības darbs gan pagājušajā gadā, gan vispār kopš 1997. gada Eiropas Komisijas rekomendācijām. Tā ka kopumā mūsu virzība uz ES izskatās ļoti pozitīvi. Bet diemžēl ir citi apstākļi, kas sarežģī mūsu virzību uz ES.

—Vai jūs domājat ES iekšējos strukturālos pārkārtojumus?

—Jā, tieši tos. Ir skaidrs, ja līdz marta beigām Vācijas prezidentūra panāks, lai vismaz lielos vilcienos tiktu pieņemts lēmums par dokumentu "Agenda 2000" tad, es domāju, ES dalībvalstīm būs daudz vieglāk lemt par mums vēl līdz šā gada beigām. Taču tas vēl nav panākts.

Pēteris Pildegovičs,

pagaidu pilnvarotais lietvedis

Ķīnas Tautas Republikā

— Vai šī diplomātu darba sanāksme jūsu vērtējumā ir veiksmīga?

— Šī darba sanāksme, no Pekinas skatoties uz Rīgu, ir bezgala svarīga. Jo gan fiziskais attālums — 7000 km, gan pavisam citi akcenti Ķīnā — tas viss gluži neviļus diplomātu it kā attālina no Latvijas, no Rīgas. Un tādēļ ir ārkārtīgi nepieciešami piedalīties šādā pasākumā. Dzirdēt, kā attīstās Latvija.

Ļoti interesanta bija Valsts prezidenta uzstāšanās. Protams, interesanti bija dzirdēt arī finansu ministru un vēl veselu virkni ministru. Arī Privatizācijas aģentūras vadītāju. Tas bija bezgala aktuāli. Var jau lasīt par Latviju laikrakstos. Es tos saņemu un lasu arī elektroniskajā izpildījumā. Protams, arī "Latvijas Vēstnesi". Tomēr Pekinā man reti iznāk runāt latviešu valodā, un tas vēl vairāk aktualizē manu piedalīšanos šādā Latvijas diplomātu sanāksmē Rīgā.

— Kā rit darbs Latvijas vēstniecībā Pekinā? Kas noticis kopš pērnā rudens, kad apciemoju jūs kopā ar Latvijas žurnālistu grupu?

— 6. februārī, tieši dienu pirms izbraukšanas uz Rīgu, mēs no viesnīcas beidzot pārgājām paši uz savām telpām. Tātad tagad Latvijas vēstniecībai beidzot ir pašai savas telpas Pekinas diplomātiskajā rajonā Sanlitē. Šis nosaukums nozīmē "Trīs verstu ciems". Tas ir attālums, kas kādreiz šo vietu atdalīja no Pekinas centra. Tagad tās ir kādas 15 minūtes automobilī līdz Ārlietu ministrijai.

— Pēc Pekinas mērogiem tas ir gluži blakus.

—Jā, ļoti tuvu. Un no 156 vēstniecībām, kas ir Pekinā, 60 atrodas šajā rajonā. Tādēļ man būs ļoti ērti kontaktēties ar kolēģiem no visdažādākajiem pasaules reģioniem un uzturēt ar viņiem pastāvīgu dialogu.

— Vai mūsu vēstniecībai ir atsevišķa ēka?

— Nē, par atsevišķu ēku, es domāju, mums nav ko sapņot.

Viens kvadrātmetrs zemes Pekinā maksā tūkstoš dolāru. Mēs īrējam telpas, tāpat kā ļoti daudzas citas Rietumeiropas un Austrumeiropas valstis. Mūsu telpu kopplatība ir nedaudz lielāka par 200 kvadrātmetriem. Klausoties, kādas telpas ir kolēģiem no citām Eiropas valstīm, secinu, ka mēs šai ziņā nemaz neizskatīsimies slikti.

— Kā vērtējat mūsu vēstniecību, salīdzinot ar kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas diplomātiskajām pārstāvniecībām?

— Lietuvas vēstniecība Pekinā ir no 1994. gada, un ir jau nomainījusi vairākas adreses. Tagad viņi būs mūsu kaimiņi, tajās pašās kāpnēs. Arī Igaunijas vēstnieks cenšas ko intensīvi darīt, lai pārnāktu uz šo pašu māju. Pagaidām gan Igaunijas vēstniecība ir vēl viesnīcā, kaut gan Igaunijas vēstnieks Pekinā strādā jau ilgāk nekā gadu. Acīmredzot man izdevās šos jautājumus atrisināt ātrāk tāpēc, ka nepastāvēja valodas barjera, varēju ar ķīniešiem sarunāties tieši viņu valodā.

— Kas ir aktuālākais mūsu valstu divpusējās attiecībās?

— Marta pirmajās dienās Latvijā ieradīsies Ķīnas valdības delegācija, ko vadīs Ķīnas premjerministra vietniece Ū Jī kundze. Viņa ieradīsies ar lielu delegāciju, apmēram 60 cilvēkiem. Šī delegācija apmeklēs vispirms Krieviju, pēc tam Igauniju, Latviju, Lietuvu, Baltkrieviju un Ukrainu. Pašlaik mūsu ministrijas Āzijas un Āfrikas valstu nodaļa ļoti intensīvi strādā pie šīs vizītes sagatavošanas. Šogad tiek plānota arī mūsu ārlietu ministra vizīte uz Ķīnu.

— Man tomēr ļoti uzkrītoša liekas disproporcija starp Latvijas un Ķīnas ļoti labajām politiskajām attiecībām un relatīvi mazo tirdzniecības apjomu.

— Es tam varētu piekrist. Īpaši tāpēc, ka vairākas citas bijušās PSRS republikas, piemēram, Kazahstāna un Ukraina, ļoti plaši sadarbojas ar Ķīnu. Es Pekinā joprojām esmu viens pats. Ierados viens no pēdējiem no bijušās padomju impērijas. Pašlaik es, strādājot 10 —12 stundas diennaktī, cenšos izdarīt iespējami vairāk. Taču daudz laika aizņēma telpu jautājums un citas ikdienas problēmas. Tā vietā, lai varētu to izmantot ekonomisko attiecību kārtošanai. Ir acīmredzami, ka vēstniecībā nepieciešami vairāki darbinieki. Jābūt ekonomikas padomniekam. Lai sekmētu ekonomiskās attiecības, ir ļoti daudz jāstrādā. Mēs strādāsim un arī atradīsim savu nišu. Bet tas ir liels darbs.

Mārtiņs Lācis,

pagaidu pilnvarotais lietvedis

Grieķijas Republikā

— Kā jūs šo sanāksmi vērtējat Latvijas un Grieķijas divpusējo attiecību kontekstā?

— Vispirms jau es to vērtēju no šobrīd pašas galvenās aktualitātes — Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa drīzās vizītes — viedokļa. Šī vizīte notiks marta vidū. Esmu pārliecināts, ka tā daudz dos mūsu valsts prestižam. Latvijai būs liela publicitāte. Presē būs daudz paziņojumu par mūsu Valsts prezidenta vizīti. Mēs paredzam, ka šī vizīte varētu aktivizēt arī Latvijas un Grieķijas ekonomisko sadarbību. Nenoliedzami, mūsu Valsts prezidenta vizīte būs notikums numur viens.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors