Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1998

Saturs

Ievads. Indivīda, valsts un privātsektora loma tautas attīstībā

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstības rādītāji

Pārskata pamattēma

Kas sekmētu tautas attīstību Latvijā?

Indivīda konkurētspējas veidošana un cilvēkresursu attīstība

Valsts pārvaldības uzlabošana

Privātsektora līdzatbildība

Līdzsvarota un sociāli atbildīga politika

Kolektīvās stratēģijas tautas attīstībā

1.nodaļa. Ekonomikas augsme un tautas attīstība

Ievads

Vispārīgs ekonomiskās augsmes raksturojums

Investīcijas

Budžets un tautas attīstība

Mājsaimniecību ienākumi, patēriņš un noslāņošanās

Materiālā stāvokļa pašnovērtējumi

Sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Indivīds un valsts: ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

Ievads

Indivīds un valsts: uzticēšanās vai atsvešinātība

Indivīds un valsts: caur nabadzības prizmu

Attiecības starp iedzīvotājiem, pašvaldībām un centrālo varu:

decentralizācija un iedzīvotāju līdzdalība pārvaldībā

Ierēdniecība kā indivīda un valsts starpnieks

Nevalstiskās organizācijas kā saikne starp indivīdu, valsti un privātsektoru

Secinājumi un ieteikumi

3.nodaļa. Indivīds, privātsektors un valsts:

kopīga atbildība par darbaspēka tirgus attīstību

Ievads

Pārmaiņas darbaspēka tirgū

Darbs kā vērtība

Darba slodze

Strādātspējas veidošana

Strādātspējas uzlabošana

Darbaspēka potenciāla pilnīgāka izmantošana

Sociālā dialoga attīstība

Ieteikumi nodarbinātības un sociālā dialoga veicināšanai

4.nodaļa. Valsts un privātsektors: labākas attīstības vides radīšana

Ievads

Privātsektora veidošanās un attīstība

Uzņēmējdarbības uzsākšana: iespējas un problēmas

Mazo un vidējo uzņēmumu sadalījums un to izaugsme

MVU ieguldījums nodarbinātībā, darba samaksa un personāla stimulēšana

Uzņēmumu attiecības ar valsts un pašvaldību iestādēm

Korupcija

Biznesa iekšējā organizācija

Valsts atbalsts privātsektoram

Secinājumi un priekšlikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai

Nobeigums. Ieteikumi

Statistikas pielikums

Avoti, literatūra

Turpinājums. Sākums "LV"

nr. 23/24, 07.01.1999.; "LV" nr.36/37, 09.02.1999.

1. nodaļa

Ekonomikas augsme un tautas attīstība

Vispārīgs ekonomiskās augsmes raksturojums

IKP pieauguma tempa ziņā Latvija ir krietni uzlabojusi savu vietu pārējo Eiropas Savienības kandidātvalstu vidū (1.1. tabula). Vēl augstāks temps nekā Latvijai 1997. gadā bija tikai Igaunijai un Polijai.

Lai pārskatāmā nākotnē Latvijai IKP ziņā izdotos stabili tuvināties ES dalībvalstu līmenim, svarīgi arī turpmāk uzturēt augstu ikgadējo IKP pieauguma tempu, jo pašlaik IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir zems. 1997. gadā šis līmenis, izteikts pirktspējas paritātes dolāros, bija tikai 27 % no ES vidējā (sk. 1.2. tabulu). Tas ir otrais zemākais rādītājs kandidātvalstu vidū.

Jāatzīmē, ka ļoti dziļu ekonomisko krīzi Latvija piedzīvoja reformu sākumposmā. 1995. gadā IKP Latvijā bija tikai puse no 1990. gada līmeņa. Salīdzināšanai var minēt, ka Igaunijā un Lietuvā tas bija 60 %, Ungārijā un Rumānijā - ap 90 %, Slovēnijā - 97 % no 1990. gada līmeņa. Tādējādi Latvija ir atguvusies relatīvi straujāk nekā šīs valstis.

Nodarbinātība valstī 1997. gadā pieauga. Reģistrētais bezdarba līmenis 1997. gadā bija 7 %. Arī 1998. gada sākumā turpinājās nodarbinātības pieaugums. Tomēr krīze Krievijā šo pozitīvo tendenci pārtrauca. Ja neizdosies atrast jaunus noieta tirgus, tad daļai uzņēmumu, kuru produkcijas noiets visciešāk saistīts ar Krieviju un citām NVS valstīm, būs jāsamazina strādājošo skaits.

Pakalpojumu nozarēs 1997. gadā pieaugums bija 7,4 %, preču ražošanas nozarēs - 5,4 %. Tas ir jūtams pieaugums.

Visstraujāk pieauga tirdzniecības pakalpojumi. To veicināja apstāklis, ka bija pieejami jauni finansiālie pakalpojumi, tādi kā līzings (izpirkumnoma). Privātsektora īpatsvars tirdzniecības kopējā pievienotajā vērtībā sasniedza 98 %. Investīcijas pamatlīdzekļos tirdzniecības nozarē 1997. gadā bija 88,8 miljoni latu - par 54 % lielākas nekā iepriekšējā gadā. Aptuveni 9 miljonus latu ieguldīja ārzemju investori. Liela daļa līdzekļu ir ieguldīti lielu veikalu celtniecībā un rekonstrukcijā, automobiļu un degvielas mazumtirdzniecībā, tehniskās apkopes un remonta uzņēmumos.

Vērā ņemams ir arī rūpnieciskās ražošanas apjoma pieaugums. Temps manāmi kāpa apstrādes rūpniecības nozarēs (par 7 %), kur visjūtamāko pieaugumu sasniedza pārtikas rūpniecība - pašlaik galvenā apstrādes rūpniecības nozare. Augsme 1997. gadā bija arī vieglajā rūpniecībā. Piemēram, apģērbu ražošana palielinājās par 18,2 %. Liela tekstilrūpniecības produkcijas daļa tiek eksportēta - pārsvarā uz ES valstīm, kamēr nozares eksports uz NVS valstīm pēdējos trijos gados tikpat kā nav mainījies.

Jāatzīmē metālapstrādes un mašīnbūves attīstība pēdējos gados. 1997. gadā elektrisko mašīnu un aparātu ražošana pieauga par 35,8 %. Augšupeja ir bijusi gandrīz visās mašīnbūves nozarēs, izņemot transportlīdzekļu ražošanu. Metālapstrādes produkcija tiek eksportēta 90 % apmērā no saražotās. Taču ražošana nepalielinājās ieguves rūpniecībā, elektroenerģijas ražošanā un siltuma piegādē un mazliet pat samazinājās ķīmijas rūpniecībā, gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanā.

Pieaugot vispārējai ekonomiskajai rosībai, izvērsusies arī celtniecība. Pilnīgi mainījusies būvniecības struktūra. Salīdzinot ar pirmskrīzes periodu, kopējā darbu apjomā vairākkārt palielinājies remonta un rekonstrukcijas darbu īpatsvars, uzņēmumiem arvien vairāk ieguldot ēku un telpu remontā, bet turīgākajai iedzīvotāju daļai labiekārtojot savus mājokļus. Tomēr samērā zems ir mājokļu celtniecības līmenis. Gandrīz pārtraukta tipveida daudzstāvu dzīvojamo namu celtniecība, bet individuālo dzīvojamo māju būvniecība attīstās lēni. Vairākkārtīgi sašaurinājusies sabiedrisko un ražošanas ēku celtniecība, toties pieauguši komunikāciju un inženierbūvniecības apjomi, izvēršas būvniecība ostās un ceļu remontdarbi.

Dinamiska attīstības nozare ir arī transports un sakari, kuriem ir liela nozīme Latvijas tautsaimniecībā. Tranzītpārvadājumi un ostu pakalpojumi veido gandrīz piektdaļu no Latvijas preču un pakalpojumu eksporta, bet ienākumi no tranzītpakalpojumiem - aptuveni desmitdaļu no iekšzemes kopprodukta. Tas dod iespēju samazināt negatīvo Latvijas ārējās tirdzniecības bilances saldo, līdz ar to uzlabojot maksājumu bilanci. Tieši transporta un sakaru nozarē 1997. gadā bija vislielākais investīciju apjoms, t. sk. arī uzkrātās ārvalstu investīcijas (1997. gada beigās 34 % no kopējām Latvijā uzkrātajām ārvalstu tiešajām investīcijām).

Zemāks nekā tautsaimniecībā vidēji bija pieauguma temps lauksaimniecībā, kur palielinājās augkopības, bet vēl arvien samazinājās lopkopības produktu ražošana. Tomēr, ņemot vērā nepārtraukto ražošanas apjoma kritumu iepriekšējos gados, nozarē ir notikusi stabilizācija.

Sakarā ar dažādu nozaru attīstības tempa nevienādību mainās Latvijas tautsaimniecības nozarstruktūra, arvien vairāk sākdama līdzināties attīstīto valstu tautsaimniecības nozarstruktūrai. Ar katru gadu palielinās pakalpojumu īpatsvars, un, tā kā Latvijas ekonomikā lielu vietu ieņem tranzītpakalpojumi, paredzams, ka pakalpojumu īpatsvars palielināsies vēl vairāk.

1.1. tabula

Ikgadējais IKP pieauguma temps

ES kandidātvalstīs (%)

Valsts	1995	1996	1997
Bulgārija	2,1	-10,0	-6,9
Kipra	5,5	2,0	2,4
Čehija	4,8	4,4	1,0
Igaunija	4,3	4,0	11,4
Ungārija	1,5	0,5	4,4
Latvija	-0,8	3,3	6,5
Lietuva	3,0	3,6	5,7
Polija	7,0	6,0	6,9
Rumānija	7,1	4,1	-6,6
Slovākija	6,8	6,9	6,5
Slovēnija	4,1	3,5	3,8
Vidēji ES
kandidātvalstīs	5,6	4,1	3,6
Vidēji ES	2,5	1,7	2,6

1.2. tabula

IKP, kas izteikts pirktspējas

paritātes standartiem dolāros

uz vienu iedzīvotāju ES kandidātvalstīs

(% pret ES vidējo līmeni)

Valsts	1995	1996	1997
Bulgārija	28	25	23
Čehija	62	64	63
Igaunija	32	34	37
Ungārija	45	46	47
Latvija	25	26	27
Lietuva	28	29	30
Polija	36	38	40
Rumānija	32	34	31
Slovākija	43	45	47
Slovēnija	65	67	68
Vidēji ES
kandidātvalstīs	38	40	40

 

Investīcijas

Viens no būtiskākajiem faktoriem, kuri nosaka ekonomiskās augsmes tempu un tautas labklājību, ir investīciju politikas veiksmīgums. Izdevumā "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997" investīciju līmenis novērtēts kā visai zems. Pēdējos gados šai ziņā ir noticis lūzums. Kopš 1996. gada investīcijas pieaug visai strauji: 1996. gadā to apjoms palielinājās par 21 %, bet 1997. gadā - vēl par 11 %. Pašreiz investīcijas jau veido gandrīz piektdaļu no IKP (sk. 1.3. tabulu), un ir svarīgi, ka arvien vairāk tiek investēts rūpniecībā.

Investīciju pieaugums ir izskaidrojams ar vispārējo ekonomiskās aktivitātes pieaugumu (sk. arī 4. nodaļu), intensīvo privatizāciju un finansiālās sistēmas nostiprināšanos. Sava loma ir bijusi arī plašākām iespējām izmantot līzingu.

Būtiska loma Latvijas tautsaimniecībā ir ārvalstu tiešajām investīcijām, kas veicina modernas tehnoloģijas un vadības ieviešanu, kā arī konkurētspējīgas produkcijas ražošanu un atvieglo iespiešanos attīstīto valstu tirgos. 1996. gadā no Centrāleiropas valstīm tikai Ungārija bija piesaistījusi vairāk ārvalstu tiešo investīciju uz vienu iedzīvotāju nekā Latvija. 1997. gadā šādu investīciju apjoms Latvijā bija lielākais kopš neatkarības atgūšanas (243,6 miljoni latu), kas ļāva ārvalstu tiešo investīciju piesaistē noturēt Centrāleiropas otrās veiksmīgākās valsts statusu. No 90. gadu sākuma līdz 1997. gada beigām ārvalstu uzņēmēji tiešo investīciju veidā Latvijā bija ieguldījuši 749,6 miljonus latu jeb vairāk nekā 1,28 miljardus ASV dolāru, kas ir 305 lati jeb 517 dolāri uz vienu iedzīvotāju (salīdzināšanai: Igaunijā - 798l, Lietuvā - 281 dolārs).

Svarīgi, ka strauji pieaug ārvalstu ieguldījumi rūpniecībā un 1997. gadā gandrīz puse no visām ārvalstu investīcijām bija ieguldījumi apstrādes rūpniecības uzņēmumos. Lielāku ieguldījumu plūsmu uz Latviju kavē ārvalstu uzņēmēju nedrošība, ko izraisa biežie likumu grozījumi, lēnā zemes reforma, nepietiekamais pašvaldību atbalsts investoriem, kā arī nesakārtotās robežattiecības ar Krieviju. Kā raksturots Pārskata 4. nodaļā, šīs problēmas lielā mērā apgrūtina arī vietējos uzņēmējus.

Jāatzīmē, ka lielākā daļa ārvalstu ieguldījumu ir izvietoti Rīgā un citās lielajās pilsētās (Daugavpilī, Ventspilī, Liepājā), kur ir labāk attīstīta infrastruktūra un vieglāk pieejami uzņēmējdarbībā nepieciešamie pakalpojumi. Uz Latvijas rajoniem investīcijas "nāk" nelabprāt, un tam ir vairāki cēloņi: nesakārtota infrastruktūra, energoapgādes problēmas, vides aizsardzības pasākumu trūkums u. tml. Taču ne mazāk kavē tas, ka nepietiekama ir pašvaldību aktivitāte un to iespējas uzņēmēju atbalstīšanā un investīciju piesaistē. Pašreizējā nodokļu sistēma pašvaldības, kurās ir zema ekonomiskā aktivitāte, nestimulē veicināt vietējo uzņēmējdarbību un piesaistīt investorus no ārpuses, jo pašvaldības ienākumi nav tieši atkarīgi no tās teritorijā esošo uzņēmumu darbības. Bez tam investīcijas bremzē informācijas trūkums, kā arī cilvēku neizdarība un kūtrums. Nereti tiek gaidīts, ka investori atnāks un izdarīs visu, lai vietējiem ļaudīm būtu darba vietas. Taču investīcijas nevar iegūt pasīvi, par to saņemšanu jāgādā pašiem, savukārt valstij jāstiprina vietējo uzņēmēju un pašvaldību spēja piesaistīt investīcijas un jāstimulē konkurence attiecībā uz investīciju izvietošanu reģionos.

Svarīga nozīme ekonomikas un arī tautas attīstībā ir Valsts investīciju programmai, kuras pašreizējās prioritātes ir enerģētika, satiksme un vides aizsardzība. Transporta jomā investīcijas tiek novirzītas ceļu būvniecībai, gaisa un dzelzceļa transporta attīstīšanai, jūrlietām, informātikai; enerģētikā - siltumapgādes un siltuma taupīšanas projektiem; vides aizsardzībā - ūdensapgādes un atkritumu saimniecības projektiem. Investīcijas šajos virzienos ik gadu akumulē ap 3/4 no visiem finansu avotiem. Šo nozaru sakārtošanā iesaistās gan valsts, gan pašvaldību, gan privātsektora uzņēmumi un finansiālās institūcijas.

Arī sociālās attīstības projekti tiek realizēti, piesaistot Valsts investīciju programmas līdzekļus. Piemēram, Labklājības ministrija reformē labklājības sistēmu, šai reformai paredzot gan valsts pamatbudžeta dotācijas, gan Pasaules bankas aizdevumu - kopumā 22 miljonus latu. Veselības aprūpes sistēmas reformai plānots novirzīt 17,6 miljonus latu, katastrofu medicīnas centra izveidei un sistēmas attīstībai plānoti 2,2 miljoni latu. Lai veicinātu izglītības un zinātnes attīstību, tiek realizēti tādi projekti kā "Izglītības informācijas sistēmas izveide" (16,4 miljoni latu) un "Izmaksu efektivitātes palielināšana mācību iestādēs" (5 miljoni latu).

Vidēja termiņa ekonomiskajā stratēģijā paredzēts kopbudžeta izdevumus investīcijām pakāpeniski palielināt līdz 2,5 % no IKP 2003. gadā. 1998. gadā to apjoms bija 68 miljoni latu jeb 2 % no IKP. Tomēr ar šiem apjomiem nepietiek, lai apmierinātu visas infrastruktūras sakārtošanas vajadzības. Tāpēc jāatrod iespējas, kā vēl vairāk palielināt ieguldījumiem atvēlēto kopbudžeta daļu un aktivizēt privātā kapitāla iesaisti. Pēc Valsts investīciju programmas projektu pabeigšanas jānodrošina pašmāju vai ārzemju privātkapitāla piesaiste projekta vai tā rezultātā izveidotas organizācijas turpmākās darbības nodrošināšanai.

Lai palielinātu privātsektora līdzdalību infrastruktūras investīciju projektos, izstrādāts likumprojekts par koncesijām; šim likumam būtu tiesiski jāreglamentē, kā viena puse otrai var uz laiku nodot īpašumā koncesijas objektu un kā no patērētāja var ņemt samaksu par koncesijas objekta izmantošanu. Koncesija jāpiešķir izsoles vai konkursa kārtībā.

Diemžēl investīciju politika nav pietiekami konsekventa. Tā mainās atkarībā no valdību deklarācijās nospraustajiem politiskajiem mērķiem. Turpmāko investīciju procesu var apdraudēt arī zemais nacionālo uzkrājumu līmenis, ko joprojām ietekmē iedzīvotāju ne visai augstā uzticēšanās bankām. 1997. gadā tas bija 9,6 % no IKP. Nacionālie uzkrājumi sedza tikai 48,7 % no investīcijām. Investīciju segšana no ārvalstu līdzekļiem palielina valsts tīrās ārējās saistības, un nākotnē tas var pasliktināt tekošā konta saldo. Svarīgi ir atrast iespējas, kā stimulēt nacionālo uzkrājumu palielināšanu, kas dotu iespēju samazināt Latvijas atkarību no ārvalstu finansējuma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tiešo ārvalstu investīciju īpatsvars turpmāk var samazināties. Arī citu pārejas valstu pieredze liecina, ka lielais tiešo ārvalstu investīciju īpatsvars ilgā laika periodā nav noturīgs.

1.3. tabula

Latvijas IKP izlietojums 1997. gadā (%)

	Struktūra	Gada pieaugums	Devums IKP
			gada pieaugumā
IKP	100,0	6,5	6,5
Personiskais patēriņš	67,2	3,9	2,6
Valsts patēriņš	23,2	3,8	0,8
Investīcijas	19,7	10,3	1,9
- fiksētā kapitālā	19,4	11,1	2,0
- krājumu pārmaiņas	0,3	-0,8	-0,1
Eksports	50,5	9,9	5,4
Imports	-60,6	6,8	-4,2

1.1. informācija

Ārējās tirdzniecības un maksājumu bilances saikne ar tautas attīstību

Brīvas tirdzniecības un ekonomikas globalizācijas apstākļos tautas attīstībai potenciāli pieejamie finansiālie resursi skatāmi ne tikai nacionālajos ietvaros, bet arī kopsakarā ar starptautisko darba dalīšanu un tirdzniecību, nacionālās ekonomikas konkurētspēju, arī starptautisko finansiālo un humanitāro organizāciju darbību. Salīdzinot ar pērngada Pārskatā konstatēto, Latvijas tirdzniecības bilancē ir notikušas pozitīvas pārmaiņas. 1997. gadā eksports pieauga straujāk nekā imports: eksporta pieaugums par 6 procentpunktiem apsteidza importa pieaugumu. IKP pieaugumu 1997. gadā lielā mērā nodrošināja tieši eksporta pieaugums. Preču eksports faktiskajās cenās pieauga par 22,2 %. Diemžēl mazliet samazinājās pakalpojumu eksports. Latvijas preču eksports galvenokārt pieauga rietumu virzienā, un 49,3 % no kopējā preču eksporta gāja uz ES valstīm. Pārsvarā tā ir koksne (54,5 %), bet palielinājās arī tekstilmateriālu, metālu, mašīnu un pārtikas eksports uz šīm valstīm. Lielākā Latvijas eksporta partnere no rietumvalstīm 1997. gadā bija Lielbritānija (14 % no preču eksporta). 1998. gada deviņos mēnešos lielākā Latvijas ārējās tirdzniecības partnere bija Vācija: eksports uz šo valsti bija 15,1 %, imports - 16,9 %.

Latvijas preču eksports uz NVS valstīm 1997. gadā palika iepriekšējā līmenī. 1997. gadā Krievija bija lielākā Latvijas eksporta partnervalsts (21 % no preču eksporta), bet 1998. gadā sakarā ar Krievijas ekonomiskajiem ierobežojumiem pret Latviju un finansiālo krīzi Krievijā eksports uz šo zemi samazinājās (it sevišķi pārtikas produktu un vieglās rūpniecības izstrādājumu eksports). Tas ir atstājis negatīvu ietekmi uz Latvijas ekonomiskās augsmes tempu.

Līdz ar Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līguma ieviešanu palielinājās Latvijas preču eksports uz Igauniju un Lietuvu, tomēr imports no šīm valstīm pieaudzis vēl straujāk un Latvijas tirdzniecības bilance ar tuvākajām kaimiņzemēm ir pasliktinājusies.

Kopumā 1997. gadā straujāk pieauga eksporta nekā importa apjoms, un tas uzlaboja Latvijas tirdzniecības bilanci. Diemžēl 1998. gadā, galvenokārt sakarā ar nelabvēlīgo situāciju Krievijā, imports atkal pieauga straujāk nekā eksports. Rezultātā Latvijā var izveidoties stipri negatīvs tekošā konta saldo. Jau 1997. gadā tas bija 6,3 % no IKP, bet 1998. gadā var sasniegt 8 %. Kaut gan tekošā konta deficīts Latvijā nav tik liels kā Igaunijā, tomēr tas ir viens no Latvijas iespējamās ekonomiskās nestabilitātes avotiem. Pašreizējā laikposmā, kamēr ir liels ārvalstu līdzekļu ieplūdums, negatīvais tekošā konta saldo nerada grūtības sabalansēt valsts ārējos maksājumus. Taču, ņemot vērā pasaules finansiālo plūsmu lielo mobilitāti, negatīvs tekošā konta saldo ir būtisks Latvijas ekonomikas riska faktors.

Budžets un tautas attīstība

Kopbudžeta izdevumi Latvijā veido apmēram 40 % no IKP. Pēc liberālajām tirgus ekonomiskajām nostādnēm, uz kurām orientējas Latvijas valdība, liels budžeta īpatsvars iekšzemes kopproduktā var palēnināt ekonomisko attīstību, kā arī samazināt valdības un pašvaldību izdevumu efektivitāti. Tāpēc svarīgas valsts ekonomiskās politikas prioritātes ir publiskā sektora reformēšana un valsts lomas samazināšana un pārorientēšana.

Valstij pārvaldot pārāk lielu ekonomikas sektoru, budžeta līdzekļu izlietojuma efektivitāte ir zema un nodokļu nasta smaga. Lieli nodokļi savukārt izraisa nodokļu maksātāju neapmierinātību, izkropļo tirgus reakciju. Valsts lomai pieaugot, budžeta izdevumi strauji kāpj, tiek pārsniegtas budžeta ieņēmumu iekasēšanas iespējas, un tas var izraisīt valsts parāda un budžeta deficīta pieaugumu.

Tomēr tautas attīstība pamatā tiek finansēta no budžeta līdzekļiem. Budžeta finansēto programmu pilnvērtīgai realizēšanai nepieciešamo līdzekļu apjoms Latvijā arvien pieaug. Sabiedrība jūt nepieciešamību veidot jaunas programmas, kā arī līdzšinējās programmās iekļaut jaunu funkciju izpildi un finansējumu. Līdz ar to pieprasījums pēc budžeta līdzekļiem palielinās. Šai jautājumā nerimst diskusijas. No vienas puses, dažādu partiju un interešu grupu pārstāvji iesaka pieļaut budžeta deficītu, lai iegūtu lielāku finansējumu. No otras puses, valdība aizstāv viedokli, ka tautsaimniecība stabili un ilgtspējīgi attīstīsies, tikai realizējot tādu fiskālo politiku, kur ieņēmumi un izdevumi ir sabalansēti. Valdības arguments ir, ka makroekonomiskā stabilitāte gan bremzē vairāku svarīgu sociālo problēmu risināšanu pašreiz, taču rada priekšnosacījumus straujākai tautas attīstībai nākotnē. Valdība cer, ka nākotnē šodienas zaudējumi ar uzviju atmaksāsies.

Izvērtējot nepieciešamību finansēt svarīgas sociālas programmas un valsts budžeta rocību, svarīgi ir apzināties arī pretējo argumentāciju - to, kāpēc nav pieļaujams fiskālā deficīta pieaugums. Parasti deficīta pieauguma ierobežošanu pamato ar nepieciešamību samazināt inflāciju. Tomēr Latvijā fiskālā deficīta ierobežošana ir vitāli nepieciešama vēl kāda būtiska apstākļa dēļ: makroekonomisko stabilitāti var apdraudēt maksājumu bilances tekošā konta deficīta pieaugums, ja vienlaikus samazināsies kapitāla ieplūde valstī (sk. 1.1. informāciju). Šāda situācija bija izveidojusies Čehijā, kur tā izraisīja finansiālu krīzi un nacionālās valūtas devalvāciju.

Latvijas kopbudžets sastāv no valsts budžeta un pašvaldību budžetiem, kurus savukārt iedala pamatbudžetos un speciālajos budžetos. Pamatbudžeti ir paredzēti valsts un pašvaldību vispārīgo izdevumu segšanai, speciālos budžetus izmanto īpašiem mērķiem. 1997. gadā valsts pamatbudžeta īpatsvars Latvijas kopbudžeta izdevumos bija 43,5 %, valsts speciālā budžeta - 37,6 %, pašvaldību pamatbudžeta - 16,5 %, bet pašvaldību speciālā budžeta - 2,3 %.

Valsts kopbudžetu veido nodokļu ieņēmumi, un 1997. gadā tie bija 43,0 % no IKP. Turpmāk, pēc vidējā termiņa prognozes, nodokļu ieņēmumu attiecība pret IKP valstī samazināsies. 2003. gadā tā varētu samazināties līdz 36,5 %. Paredzamais nodokļu ieņēmumu relatīvais kritums būs saistīts ar sociālā nodokļa likmes samazināšanu, ar nodokļu atvieglojumiem brīvajās ekonomiskajās zonās un īpaši atbalstāmajos reģionos, ar muitas nodokļa samazināšanu un ar nenodokļu ieņēmumu samazināšanos, kura notiks, beidzoties privatizācijas procesam.

Sistemātiski uzlabojoties nodokļu administrēšanai, dažādas pārmaiņas, kas sašaurina nodokļu ieņēmumu bāzi, rada papildu spiedienu uz valsts kopbudžetu, it īpaši tādēļ, ka arvien vairāk līdzekļu nepieciešams novirzīt tautsaimniecības attīstībai un sociālām programmām. Tomēr jaunus nodokļus ieviest nebūtu pieļaujams, jo nodokļu sloga palielināšanās pasliktina uzņēmējdarbības klimatu, negatīvi ietekmē iedzīvotāju reālos ienākumus, kā arī palielina centienus izvairīties no nodokļu maksāšanas.

Izdevumā "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997" uzsvērts, ka kopbudžeta izdevumi uz vienu iedzīvotāju 1997. gada budžetā bija tikai 552 lati un ka tādos apstākļos valdībai grūti ir veicināt ekonomikas augsmi, vienlaikus risinot sociālas problēmas, un arī politiķu izvēles iespējas ir ierobežotas. Tāpēc svarīgi ir budžeta izdevumus efektivizēt. Lai šo mērķi sasniegtu, veic vairākus pasākumus: racionalizē valsts un pašvaldību budžetu funkcijas un resursus, uzlabo proporcijas starp kapitālajiem un kārtējiem izdevumiem, pilnveido budžeta izdevumu plānošanas, asignēšanas, uzraudzības un kontroles procedūras.

Kā analizēts arī nākamajā nodaļā, paplašinās pašvaldību funkcijas, jo pieaug to atbildība par mājokļu uzturēšanu, komunālajiem pakalpojumiem un sociālo programmu realizēšanu. Tāpēc būtu jāiedibina optimāls decentralizācijas līmenis un stingrāk jādefinē uzdevumu sadale starp valdību un pašvaldībām, lai to savstarpējās attiecības būtu efektīvas (sk. 2. nodaļu). Kā jau to norādīja pērnais Pārskats, Latvijā būtiska ir diskusija par centralizācijas un decentralizācijas samēru. Tām jābūt elastīgam, atkarīgam no apstākļiem. Būtu jāiestrādā efektīvāki dialoga mehānismi un iespējas mainīt funkciju sadali, ja atklājas, ka esošā sadale ir neefektīva.

Valdības īstenotā sabalansēta budžeta politika devusi iespēju ierobežot budžeta izdevumu palielināšanu. Tomēr šāda politika mazina iespējas apmierināt vajadzības pēc pakalpojumiem sociālajā sfērā, kā arī pēc algām, uzturēšanas izdevumiem budžeta iestādēs un investīcijām, un tas ir bremzējis tautas attīstību. Ir jādomā par budžeta izdevumu palielināšanu sociālajām vajadzībām.

Svarīgs uzdevums ir budžeta izdevumus racionalizēt un nodrošināt līdzsvaru starp kārtējiem izdevumiem un investīcijām.

1997. gadā investīcijām novirzīja tikai 2,3 % no konsolidētajiem valsts budžeta izdevumiem. Izdevumi subsīdijām un dotācijām, ieskaitot mājsaimniecībām paredzētos izdevumus, sasniedza 58,8 %. Svarīgs izdevumu postenis ir algas (15,5 %) un maksājumi par precēm un pakalpojumiem (12,3 %). Liels kārtējo izdevumu un algu īpatsvars budžetā norāda uz to, ka kārtējām vajadzībām pievērsta lielāka uzmanība nekā nākotnes iespējām.

Kā jau rakstīts iepriekš, kopbudžeta ieguldījums investīcijās arvien palielinās. 1996. gadā kopbudžeta investīciju attiecība pret IKP bija 0,8 %, 1997. gadā - 1 %, un plānots, ka 1998. gadā tā sasniegs 2 %. Kopējais investīciju apjoms valsts kopbudžetā 1998. gadā pieaugs par 127 %. Tomēr investīciju apjoms nav pietiekami liels, lai nodrošinātu nepieciešamos uzlabojumus infrastruktūrā - vienu no svarīgākajiem ekonomiskās augsmes priekšnosacījumiem. Nepieciešams arī nodrošināt racionālu līdzekļu sadali funkcionālajā griezumā - atbilstoši valsts un sabiedrības attīstības prioritātēm.

Paredzēts, ka izdevumi sociālajai apdrošināšanai, sociālajai nodrošināšanai un veselības aprūpei 1998. gadā būs 45,6 % no kopbudžeta. Viens no galvenajiem pasākumiem, kam jāsamazina kārtējo izdevumu slogs valsts budžetam, bijusi pensiju reformas uzsākšana.

Sociālajā sfērā valstij pašreiz jānodrošina pietiekams sociālās aizsardzības līmenis un taisnīgums pabalstu sadalē. Taču arī iedzīvotājiem jākļūst vairāk atbildīgiem par savu labklājību. Pašreiz valstī veido stimulu sistēmu, kas apdrošināšanas iemaksas salāgo ar vēlamo sociālās aizsardzības līmeni un pabalstiem. Vistālāk šai ziņā pavirzījusies pensiju reforma. Valdības uzdevums ir arī panākt, lai sociālās apdrošināšanas sistēma būtu caurredzama un labi funkcionētu tirgus ekonomikas apstākļos.

Izdevumi veselības aprūpei un izglītībai reālajā izteiksmē pēdējos gados nav pieauguši, jo nominālais finansējuma pieaugums nav pārsniedzis inflācijas procentu.

Viens no svarīgākiem uzdevumiem veselības aprūpes reformas turpināšanā bija centralizēt finansiālos līdzekļus, lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu noteiktu veselības aprūpes līmeni (bāzeslīmeni) un lai izlīdzinātu teritoriālās atšķirības. 1997. gada sākumā veselības aprūpes bāzesprogramma bija 25,10 lati uz vienu iedzīvotāju. Veselības aprūpes finansu avoti 1997. un 1998. gadā bija valsts pamatbudžeta līdzekļi, īpašiem mērķiem iezīmētie līdzekļi (28,4 % no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, 50 % no alkohola akcīzes virsplāna ieņēmumiem, 5 % no tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa) un pacientu maksājumi.

Lai nodrošinātu budžeta politikas ilgtspēju, budžeta izdevumu racionalizēšanai liela uzmanība tiek veltīta civildienesta reformas ietvaros. Tā kā izdevumi jāpalielina prioritārajos sektoros, reforma palīdzēs novērst neproduktīvo izdevumu un funkciju dublēšanos. Cits veids, kā resursus atbrīvot prioritārajiem sektoriem, ir tādu veidu darbību, ko efektīvāk spēj veikt privātsektors, nodot tam.

Dilemma ir ar valsts sektorā nodarbināto algām. No vienas puses, tās ir liels slogs budžetam. No otras puses, pēdējos divos gados tās nav kaut cik būtiski pieaugušas, un līdz ar to grūti ir kļuvis budžeta iestādēs un valsts civildienestā noturēt un no jauna piesaistīt kvalificētus darbiniekus (sk. 2. nodaļu). Pašreiz algu politika valsts sektorā tiek pārskatīta. Lieko štata vietu likvidēšana dos iespēju paaugstināt ierēdņu un budžeta iestāžu darbinieku darba efektivitāti un palielināt viņu algas, radot tādu stāvokli, ka alga atbilst darba rezultātiem.

Budžeta līdzekļu racionālāku izlietojumu var veicināt, uzlabojot izdevumu vadību. Budžeta plānošanu, izpildi, uzraudzību un kontroli regulē likums "Par budžetu un finansu vadību". Latvija ir sasniegusi nozīmīgu progresu to institūciju izveidē, kas nepieciešamas fiskālajai vadībai tirgus ekonomikas apstākļos. Svarīgākā no tām ir Valsts kases sistēma, kas izveidota valdības vajadzībām. Budžeta vadība ir uzlabojusies, pastiprinoties kontrolei pār pašvaldību aizņēmumiem un Valsts kasei pārņemot visus ārpusbudžeta kontus. Ārējā parāda vadība kļuvusi efektīvāka, kopš 1997. gada visus noslēgtos kredītlīgumus un kredītu garantijas iekļaujot budžeta likumā.

Stingri kontrolēt budžeta izdevumus ir viens no svarīgākajiem makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanas uzdevumiem. Līdz 1998. gada beigām ministriju iekšējās kontroles sistēmas tiek papildinātas ar vadības darbības auditu papildus līdzšinējam finansiālajam auditam.

 

Mājsaimniecību ienākumi, patēriņš un noslāņošanās

Ziņojumā "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997" bija konstatēts, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi un viņiem nav iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šie cilvēki saskaras ar grūtībām, veicot kārtējos maksājumus par dzīvokli, iegādājoties pārtiku un apģērbu, un viņiem ir ļoti grūti apmierināt savas veselības aizsardzības, izglītības un kultūras vajadzības. Šie secinājumi izrietēja no CSP 1996. gada pētījuma par mājsaimniecību budžetiem.

šanas budžeta ieņēmumi 1997. gadā ir pieauguši par 19,4 %. Ieņēmumu palielināšanos kopumā ir veicinājuši tādi faktori kā pāriešana uz personificēto sociālās apdrošināšanas uzskaiti, iemaksu administrēšanas uzlabošana un jauno sociālās apdrošināšanas likumu darbība. Rezultātā pieaugusi darba ņēmēju ieinteresētība godprātīgi veikt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Darba devēju sociālā nodokļa likmes samazināšana palielina arī uzņēmēju interesi veikt sociālos maksājumus par darbiniekiem (sk. arī 4. nodaļu).

1997. gadā sociāli apdrošināto personu skaits pieaudzis par 7 tūkstošiem. Visu šo faktoru iedarbības rezultātā 1998. gadu valsts sociālās apdrošināšanas sistēma uzsāka ar 26 miljonus latu lielu naudas līdzekļu rezervi.

Arī sociālajai palīdzībai atvēlēta lielāka daļa no "pīrāga", jo pieaudzis sociālās palīdzības apjoms un uzlabojusies tās kvalitāte. Sociālajai palīdzībai 1997. gadā iztērēti 83,35 miljoni latu jeb 3,1 % no IKP.

Valsts sociālās apdrošināšanas izdevumi 1997. gadā pieauguši par 10,4 %. 9/10 no izdevumu kopsummas attiecināmi uz pensiju apdrošināšanu, t. sk. vairāk nekā 70 % - uz vecuma pensijām. Lai gan izdevumi pensijām pieaug, kā jau minēts iepriekš, aizvien aktuālāks kļūst veco ļaužu dzīves līmeņa jautājums.

Ap 90 % no vecuma pensionāriem ir nestrādājoši. Lai risinātu pensionāru nabadzības problēmu, 9,6 tūkstošiem pensionāru maksā garantēto pensiju, kas ir lielāka par personas uzkrātajam pensijas kapitālam atbilstošo. Garantētās pensijas apmērs pašlaik ir Ls 30. Bez tam vēl 13 tūkstošiem pensionāru, kuriem apdrošināšanas stāžs pārsniedz 30 gadus, pensijas kapitālu rēķina nevis no zemajiem personiskajiem ienākumiem, bet gan no vidējās iemaksu algas valstī. Tas arī prasa papildu līdzekļus no apdrošināto personu iemaksām. Vidējais piešķirtās pensijas apmērs ir zems un dažādām pensionāru grupām atšķiras (sk. 1.7. tabulu).

Svarīgs ir arī pensiju indeksēšanas jautājums. Līdz 2000. gadam pensijas, kuru apmērs nepārsniedz trīs minimālās algas, ik pēc pusgada jāpārskata, ņemot vērā patēriņa cenu indeksu. Tikai 2000. gadā sāks piemērot arī iemaksu algas pieauguma indeksu, kas ne tikai kompensēs pirktspējas līmeņa krišanos, bet arī nodrošinās reālu pensijas apmēra pieaugumu visiem pensionāriem.

Indeksēšanu veicot tikai ar patēriņa cenu indeksu vien, pensijas apmēra pieaugums nav liels. Lai atbalstītu pensionārus, kopš 1997. gada novembra mainīta aprēķinu metodika. Iepriekš, pensijas indeksējot, raudzījās, kā patēriņa cenas faktiski pieaugušas laika posmā no iepriekšējās indeksācijas, turpretī tagad orientējas uz to, kā patēriņa cenas pēc prognozēm pieaugs periodā līdz nākamajai indeksācijai.

Vecuma pensijas vidējais apmērs ir tuvojies vienam iedzīvotājam izrēķinātajai krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtībai. Tas pašlaik ir 96 % no šā groza vērtības. Tomēr 1998. gada vidū vidējais pensijas apmērs vēl joprojām sasniedza tikai 68 % no viena iedzīvotāja pilnā iztikas minimuma.

Zemais pensijas apmērs ir saistīts ar nepietiekamo darba samaksas līmeni. Pensiju apmēra problēmu nav iespējams atrisināt tikai ar pensiju likumdošanas palīdzību vien. Pašreizējos apstākļos sociālās apdrošināšanas budžeta ietvaros nodrošināt, ka vecuma pensijas nav mazākas par krīzes iztikas minimumu, iespējams vienīgi uz citu iedzīvotāju grupu rēķina - atsakoties no pārējo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu attīstīšanas vai palielinot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi.

Kā izkļūt no šā apburtā loka? Uzlabot pensionāru stāvokli, saglabājot visas sociāli apdrošinātajām personām līdz šim noteiktās garantijas, ir iespējams, tikai attīstot sadarbību starp valsti, indivīdu un privātsektoru, t. i., turpinot uzsākto pensiju reformu. Šī reforma paredz līdzās valsts nefondētajai paaudžu solidaritātes pensiju shēmai (1. līmenim) ieviest un attīstīt fondētas (uzkrājošas) pensiju shēmas (2. un 3. līmeni). Tāpēc nepieciešams radikāli mainīt iedzīvotāju izpratni un atbildību par savu ienākumu nodrošināšanu vecumdienās. Jautājums ir, nevis kurš uzņemsies lielāko atbildības nastu, bet gan kā kopīgiem spēkiem šo problēmu atrisināt.

Pirmā līmeņa valsts nefondētās paaudžu solidaritātes pensiju shēmas (tā ieviesta 1996. gadā) mērķis ir nodrošināt no individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma un to veikšanas ilguma atkarīgu darba ienākumu atvietojumu pensijas vecumā. Cilvēkam ar vidēju stāžu, pensionējoties 60 gadu vecumā, šis atvietojums sasniedz aptuveni 40 % no iepriekšējo gadu darba ienākumiem, bet, pensionējoties vēlāk, attiecīgi palielinās. Šāds atvietojums visumā atbilst citu valstu pieredzei. Tomēr, darba samaksas līmenim esot zemam, zems ir arī pensijas apmērs, un daudziem normālai dzīvei ar to nepietiek.

Ir sagatavots likumprojekts par valsts fondēto pensiju shēmu (2. līmeni), kura paredz daļu no valsts vecuma pensijām veiktajām iemaksām ieguldīt ārpus paaudžu solidaritātes shēmas ietvariem. Tas varētu jūtami paaugstināt pensionāru ienākumu līmeni un pasargāt valsts pensiju shēmas rezerves no politiķu interesēm. Šāda sadarbība kopumā stabilizētu ekonomisko vidi, attiecības starp iedzīvotājiem un valsti, starp darba devējiem un ņēmējiem, starp valsti un privātsektoru. Paredzams, ka valsts fondēto pensiju shēmas darbības uzsākšana spēs nodrošināt lielu uzkrājumu veidošanos, kas ne tikai sekmēs Latvijas kapitāla tirgus straujāku attīstību, bet arī pozitīvi ietekmēs finansiālo sistēmu kopumā un dos ieguldījumu ekonomikas attīstībā.

Pašreiz juridiski jau ir izveidots arī pensiju nodrošinājuma 3. līmenis - privātā pensiju apdrošināšana. Kā liecina licencēšanai iesniegtie dokumenti, pirmie privātie pensiju fondi 1998. gadā savu darbību jau uzsākuši.

Uzkrājoties naudas līdzekļu rezervei, apsverama ir šo līdzekļu izlietošana ilgtermiņa skatījumā. Tas ir jautājums par prioritātēm, kur saduras valsts un indivīda viedokļi. Noteicošais faktors rezerves veidošanā ir pensijas vecuma paaugstināšana. Tas nozīmē, ka pensionēšanās tiek atlikta un šādi uzkrātos līdzekļus pensijās izmaksās vēlāk. Ja pensijas paaugstina tūlīt, nākotnes pensijām var nepietikt naudas. Kā norādīts Pārskata ievadā, ilgtspējīga tautas attīstība tiek nodrošināta, ja pašreizējās paaudzes izvēles iespēju un izdevību paplašināšana nesamazina nākamo paaudžu iespējas un nodrošina taisnīgumu pret visām paaudzēm. 1998. gada maijā pensiju indeksācijā kā prioritāte tika izvirzītas pašreizējo pensionāru vajadzības. Šās prioritātes īstenošana prasa lielus naudas līdzekļus un uzdrīkstēšanos riskēt, "noplicinot" nākotnei vajadzīgās rezerves. Lai nodrošinātu nepieciešamo sociālās aizsardzības līmeni, jāizmanto fondēto (uzkrājošo) pensiju shēmu priekšrocības. Pretējā gadījumā apstākļos, kur sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tiek samazināta, iespējas paaugstināt pensijas apmēru ir ierobežotas.

Atbalstāma ir konkurence starp valsts un privātsektora institūcijām sociālo pakalpojumu jomā. Tas attiecas gan uz privāto pensiju apdrošināšanu 3. līmeņa pensiju shēmā, gan arī uz valsts fondēto pensiju shēmu, jo 2. līmeņa shēmas projekts paredz, ka apdrošinātai personai nākotnē būs iespējams izvēlēties, vai savu pensiju kapitālu uzticēt valstiskajam fondētās shēmas naudas līdzekļu pārvaldītājam vai privātam pārvaldītājam.

Atbildības un pienākumu sadale starp valsti, pašvaldību un indivīdu iezīmējas arī sociālās palīdzības jomā. Valsts un pašvaldības ar sociālās palīdzības pasākumiem veido drošības tīklu tām personām, kuras nesaņem pietiekamus ienākumus. Sociālā palīdzība ietver materiālo palīdzību, sociālo aprūpi un rehabilitāciju.

Par svarīgu sociālās palīdzības attīstības virzienu uzskatāma paša cilvēka aktivizēšana, kas būtu veicama, uzsvaru liekot uz tādu palīdzību, kura sekmē personas integrēšanos vai reintegrēšanos sabiedrībā, atjaunojot pašas personas spēju sevi apgādāt. Tādējādi uzsvars tiek likts nevis uz materiālo pabalstu piešķiršanu, bet gan uz nodrošināšanu ar tādiem pakalpojumiem, lai cilvēks varētu pēc iespējas saglabāt aktivitāti un ierasto dzīves vidi.

Atbildība par sociālās palīdzības pakalpojumu nodrošināšanu un finansēšanu ir sadalīta starp valsti un pašvaldībām. Valsts pienākums ir uzturēt bērnus, kuru vecāki nav zināmi, nodrošināt invalīdu arodapmācību un profesionālo rehabilitāciju, nodrošināt sociālo aprūpi institūcijās esošiem cilvēkiem ar speciālām vajadzībām un bērniem bāreņiem līdz divu gadu vecumam, nodrošināt sociālo palīdzību bezpajumtniekiem.

Pašvaldību pienākumos ietilpst nodrošināt ar pašvaldību sociālās palīdzības pabalstiem, organizēt aprūpi mājās personām, kuras pašas nespēj sevi aprūpēt, gādāt par sociālās rehabilitācijas pasākumiem ar cilvēkiem no riska grupām (alkoholiķiem, narkomāniem, toksikomāniem, personām, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas vietām), izveidot un uzturēt dienas centrus personām ar dažādām vajadzībām, aprūpēt institūcijās bez vecāku gādības palikušos bērnus no 3 līdz 18 gadu vecumam un pensijas vecuma personas.

Izdevumi sociālajai palīdzībai 1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, ir pieauguši par 1,6 miljoniem latu jeb par 2,0 %. Izdevumi no valsts budžeta ir pieauguši par 8,5 %, bet izdevumi no pašvaldību budžetiem ir samazinājušies. Pašvaldību budžetu ienākumi nav pietiekami, lai vienlīdz labi segtu visus nepieciešamos izdevumus. Tā kā visām pašvaldībām nav vienāds ekonomiskās attīstības līmenis, atšķiras arī to sniegtie pakalpojumi. Visvairāk līdzekļu izlietots pašvaldību sociālās palīdzības pabalstiem - 76 %. Palielinās izdevumi aprūpes pakalpojumiem institūcijās, mājās un sociālās rehabilitācijas nodrošināšanai.

Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu struktūra ir labs indikators, kas atspoguļo, kādas ir sociālās prioritātes pašvaldības teritorijā un kādu vajadzību apmierināšana pašvaldības iedzīvotājiem ir visvairāk apdraudēta. 1997. gadā 42 % no pabalstu līdzekļiem izsniedza komunālo maksājumu kārtošanai un kurināmā iegādei. Nākamās pēc īpatsvara bija bezmaksas vai daļējas maksas pusdienas skolās un bērnudārzos - 21 %. Pabalsti izdevumiem par medicīniskajiem pakalpojumiem sasniedza 8,5 %.

Pašvaldību pienākums ir nevis pašām organizēt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus saviem iedzīvotājiem, bet gan nodrošināt, lai šos pakalpojumus būtu iespējams saņemt. Pašvaldība minētos pakalpojumus var pirkt no citas pašvaldības, nevalstiskas organizācijas, uzņēmējsabiedrības vai privātpersonas. Tomēr šāds sociālo pakalpojumu tirgus pagaidām vēl ir ļoti šaurs. Pāriedamas uz sociālās palīdzības pakalpojumu pirkšanu, pašvaldības ņem vērā pakalpojumu izmaksas. Pašreiz problēma ir šāda: kā nodrošināt, lai pakalpojumu sniedzējs par pieņemamu cenu piedāvātu pietiekami kvalitatīvus pakalpojumus. To varētu nodrošināt pietiekama konkurence, kas vēl tikai attīstās.

 

Secinājumi un ieteikumi

 

Ekonomiskajā ziņā 1997. gads bijis veiksmīgs. Panākts lielākais IKP pieaugums kopš reformu sākuma. Gads pabeigts ar valsts budžeta pārpalikumu. Inflācija sasniegusi vienu no zemākajiem līmeņiem pārejas valstīs. Mazliet samazinājies bezdarba līmenis. Krietni pieaugušas investīcijas, ko lielā mērā nodrošinājusi ārvalstu tiešo investīciju ieplūde. Tiesa gan, nepietiekamie valsts investīciju apjomi nenodrošina infrastruktūrā, kā arī sociālajā sfērā nepieciešamos ieguldījumus. Tuvākajos gados kopbudžeta devums investīcijām jāpalielina vismaz līdz 2,5 % no IKP, kopējām valsts investīcijām sasniedzot 7 procentus no valsts kopbudžeta.

Tomēr vēl nav panākta noturīga saikne starp tautsaimniecības augsmi un tautas attīstību. Mājsaimniecību ienākumos gan iezīmējušās pozitīvas tendences, taču harmonisku valsts attīstību apdraud ekonomiskās augsmes doto ieguvumu sadalījuma nevienmērīgums. Personiskā patēriņa pieauguma temps Latvijā 1997. gadā atpalika no IKP pieauguma tempa. Patēriņa pieaugumu bremzē ierobežojošā fiskālā un monetārā politika. Lēnais iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir būtisks pretinflācijas faktors. Deficīta ierobežošanas pasākumu nepieciešamība varētu vēl vairāk pastiprināties, ja samazinātos kapitāla ieplūde valstī.

Turpinās iedzīvotāju noslāņošanās. Iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir atkarīgi no budžeta līdzekļiem (pensionāriem, skolotājiem, ārstiem u. c.), materiālā labklājība neuzlabojas, viņu ienākumus neindeksē pilnīgi atbilstoši inflācijai. Relatīvi augstais bezdarba līmenis un arodbiedrību vājums algu pieaugumu neveicina arī privātsektorā.

Lai uzlabotos nodokļu administrēšana, nepieciešams lielus līdzekļus investēt jaunu datortīklu un datubāžu izveidošanā. Jāievieš stingrāka nodokļu maksātāju kontrolēšana un bargākas soda sankcijas ļaunprātīgas nodokļu nemaksāšanas gadījumos. Tomēr minētos pasākumus nav iespējams īstenot īsā laikā, to rezultāti būs manāmi tikai pēc vairākiem gadiem.

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu tautas un valsts attīstību, nepieciešams panākt līdzsvarotu un vispārēju tautas labklājības pieaugumu. Pašreiz Latvijā šis līdzsvars ir izjaukts. Pēdējos gados notikusi strauja iedzīvotāju noslāņošanās, vispārējai labklājībai paliekot zemā līmenī. Tādēļ jāveic pasākumi, kas apturētu tālāku polarizēšanos.

Iedzīvotājiem jākļūst vairāk atbildīgiem par savu labklājību; tas, starp citu, viņus stimulētu savus izdevumus sociālajai apdrošināšanai salāgot ar to, kādu sociālās aizsardzības līmeni viņi vēlas. Jāturpina sociālās apdrošināšanas sistēmas pilnveidošana, lai tā būtu pieņemama iedzīvotāju vairākumam un labi funkcionētu tirgus ekonomikas apstākļos. Jāveic plašs informējošs un izskaidrojošs darbs jautājumā par pensiju reformu un līmeņiem, lai cilvēkiem rastos skaidrība, kā veidosies viņu pensijas ienākumi vecumdienās. Šādam izskaidrojumam jāveicina cilvēku apzinīga līdzdalība sociālās apdrošināšanas sistēmā un uzticēšanās privātsektora lomai un pakalpojumiem sociālajā apdrošināšanā.

Lielāka uzmanība jāvelta veselības profilaksei, informācijai un sabiedrības izglītošanai veselīga dzīvesveida jautājumos.

Lemjot par lielo valsts monopoluzņēmumu preču un pakalpojumu cenām un tarifiem, jārēķina, vai caurmēra Latvijas iedzīvotājs tos spēs maksāt, neapdraudot savu veselību, savu bērnu labklājību u. tml. Jāpabeidz lielo monopoluzņēmumu privatizācija, ievērojot visaugstākās atklātuma un caurredzamības prasības.

Pašreizējos apstākļos, kur iedzīvotāju ienākumi ir zemi un vēl nav izveidojies brīvs mājokļu tirgus, ar īpašiem pasākumiem jāorganizē un jāaizsargā mazturīgie īrnieki. Jāstimulē īrnieku un dzīvokļu īpašnieku kooperēšanās. Īres valdes varētu īres jautājumos darboties par pirmo tiesas instanci, kas sniegtu juridisko palīdzību mazāk zinošiem īrniekiem.

Gatavojot likumdošanas aktus, kuri skar plašu iedzīvotāju slāņu intereses, nepieciešams veikt ne vien juridisku, bet arī ekonomiski statistisku ekspertīzi. Jānoskaidro, kādas sociālās, teritoriālās utt. iedzīvotāju grupas no iecerētajām pārmaiņām iegūtu un kādas zaudētu. Īpaša vērība jāvelta tam, lai paredzētās pārmaiņas neizraisītu tālāku iedzīvotāju noslāņošanos.

Pāreja uz tirgus attiecībām radījusi veselu virkni problēmu, ar kurām jāsastopas un kuru sekas jānovērš sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Pašreizējā sociālās palīdzības sistēma nespēj apmierināt visu grūtībās nonākušo vajadzības. Tam ir vairāki cēloņi: pārāk daudz ir iedzīvotāju ar ļoti zemiem ienākumiem, relatīvi liels ir to personu skaits, kurām nepieciešami aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi. Šie pakalpojumi prasa prāvus līdzekļus, kuri jāsagādā nodokļu maksātājiem. Pašlaik dominē uzskats, ka valdībai jāpiedāvā plašāks sociālo pakalpojumu loks, nekā šābrīža ierobežotā budžeta ietvaros tas ir iespējams. Tāpēc jāattīsta sadarbība starp valsti, indivīdu un privātsektoru. Par šiem jautājumiem sīkāk runāts turpmākajās nodaļās. Jāveicina privātsektora aktīvāka iesaistīšanās sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanā. Indivīdam jābūt gatavam uzņemties lielāku atbildību par savu un bērnu izglītību, dzīves apstākļiem, veselību, nodrošinājumu vecumdienās. Turklāt valsts atbildība šajās jomās jāsaglabā arī turpmāk.

Sarežģītā sociālās palīdzības pabalstu sistēma rada līdzekļu neefektīvu izlietošanu. Pašvaldībām nav izvirzīts viens noteikts sociālās palīdzības līdzekļu normatīvs uz vienu iedzīvotāju. Ar pašvaldību budžeta līdzekļiem, kurus pamatā veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ne vienmēr un ne visur pietiek, lai sociālās palīdzības pakalpojumus būtu iespējams sniegt visiem pretendentiem. Tāpēc nepieciešams izstrādāt finansēšanas mehānismu, kas tās pašvaldības, kurām nepietiek līdzekļu sociālās palīdzības nodrošināšanai, atbalstītu ar valsts budžeta līdzekļiem.

Lai veiksmīgāk attīstītos sociālās palīdzības nozare, nepieciešams racionalizēt izdevumus, attīstot alternatīvas aprūpes formas (aprūpe mājās, aizbildniecība, audžuģimenes, dienas centri), kā arī veicināt privātsektora iesaisti sociālo pakalpojumu sniegšanā, tādējādi paplašinot pakalpojumu tirgu un attīstot konkurenci. Tomēr valstij un pašvaldībām būtu jāsaglabā kontrole pār to pakalpojumu kvalitāti, kurus tās nodevušas privātsektora vai nevalstisko oganizāciju rokās.

Jāveicina pašvaldību aktivitāte un to iespējas uzņēmēju atbalstīšanā un investīciju piesaistē. Pašreizējā nodokļu sistēma pašvaldības, kurās ir zema ekonomiskā aktivitāte, nestimulē veicināt vietējo uzņēmējdarbību un piesaistīt investorus no ārpuses, jo pašvaldības ienākumi nav tieši atkarīgi no tās teritorijā esošo uzņēmumu darbības.

Publiskā sektora reformēšana un valsts lomas pārorientēšana turpmāk būs ļoti svarīgas valsts ekonomiskās un sociālās politikas prioritātes. Uz cilvēku orientēta ekonomiskā un sociālā attīstība ir tieši saistīta ar pārejas perioda reformu tempu, secību un kvalitāti. Pašreiz Latvija ir sasniegusi pagrieziena punktu. Fiskālā jostas savilkšanas politika no īstermiņa makroekonomisku mērķu sasniegšanas viedokļa ir attaisnojusies, taču radījusi arī veselu virkni nelabvēlīgu seku, kuras uzrādītas šajā nodaļā. Tagad Latvijā, kas ir maza valsts demogrāfiskās krīzes situācijā un no padomju okupācijas laika mantojusi un pārejas periodā vēl klāt iemantojusi asas sociālas problēmas, ekonomikas politikai jābūt vairāk sociāli orientētai. Tas prasīs dinamisku un harmonisku partnerību starp valsti, privātsektoru un indivīdu, kas aplūkota turpmākajās nodaļās.