Petrs Vaitiekūns (Petras Vaitiekūnas), Lietuvas Republikas vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Ne tikai manās mājās, bet droši vien daudzās lietuviešu ģimenēs var atrast lietas, dokumentus, kas vēsta par Lietuvu starp diviem pasaules kariem, citiem vārdiem, par neatkarīgo Lietuvas valsti. Taču man nav nekā, kas liecinātu par Lietuvas lielkņazistes laiku. Un arī citiem nav. Tas liecina, ka šis vēstures pārrāvums ir bijis ļoti dziļš. Bet 11. marts ir diena, kas atkal sasien kopā vēsturi. Tā es raugos uz šīm nozīmīgajām dienām. Uzskatu, ka esam ieguvuši papildu garantijas, lai saglabātu savu kultūru, savu tautu, savas nacionālās bagātības. Jo es neuztveru tautu kā cilvēku kopumu, kas dzīvo pašlaik,— tā ir daudz plašāka, ar saknēm senatnes dzīlēs, no kurienes mēs visi nākam.

— Pievērsīsimies mūsdienām. Kādas jūsu vērtējumā patlaban ir Latvijas un Lietuvas attiecības? Ko varbūt vajadzētu darīt, lai tās būtu vēl saskaņotākas un labākas?

— Domāju, ka Lietuvas un Latvijas attiecības ir ļoti labas. Ļoti labas ir arī latviešu un lietuviešu tautu attiecības. Ir noteiktas konkurences izpausmes starp atsevišķiem uzņēmumiem, starp atsevišķām tautsaimniecības nozarēm. Tas reizēm tiek pārlieku vispārināts, un rodas sajūta, ka pastāv konkurence starp valstīm un tautām. Man kā vēstniekam un vēstniecībai kopumā būs jāstrādā, lai pierādītu, ka vēsturiskā perspektīvā šādas konkurences patiesībā nav, ka nedrīkst vispārināt to, kas risinās starp atsevišķiem uzņēmumiem. Jo mūsu vērtības ir kopējas, mūsu mērķi sakrīt — tātad nekādai konkurencei nav jābūt.

Bet tajā pašā laikā ir daudz konkrētu problēmu, kas ir jārisina un kuras var atrisināt — tās ir saistītas gan ar ekonomiku, gan politiku, gan kultūru. Piemēram, mūs nevienu neapmierina tas, kas notiek mūsu robežpunktos. Par to runāja arī mūsu premjerministri, tiekoties Viļņā 5. februārī. Ir vajadzīgi īpaši pasākami, lai uzlabotu stāvokli uz robežas. Un lai cīņa ar kontrabandu un organizēto noziedzību neradītu tik daudz šķēršļu un kavēkļu mūsu valstu pilsoņiem uzņēmējdarbības veikšanā un savstarpējā satiksmē.

Viļņā arī man kāds uzdeva jautājumu: vai jums ir sapnis? Ir. Lai mūsu neatkarīgo valstu pilsoņi spētu tik ātri šķērsot robežu, ka paši to pat nepamanītu.

— Kā jūs domājat, kad šis jūsu sapnis piepildīsies?

— Pielikšu visus spēkus, lai tas tiktu īstenots pēc iespējas drīz. Jau tā mēs esam zaudējuši tik daudz laika.

— Vai bez šī sapņa jums vēl ir kādas lielākas ieceres, ko vēlaties paveikt sava darba gados Latvijā?

— Lielākie mērķi jau ir nosaukti — integrācija Eiropas Savienībā un NATO, starpvalstu ekonomisko sakaru un tiesisko attiecību normāla attīstība — tie ir galvenie virzieni, kur es palīdzēšu savai valdībai, Lietuvai tās attiecībās ar Latviju. Tas skar gan līdztiesīgu un efektīvu brīvās tirdzniecības līguma funkcionēšanu, gan līguma noslēgšanu par preču, darbaspēka, kapitāla, cilvēku un pakalpojumu brīvu plūsmu pāri robežām. Risināšanas stadijā patlaban ir jautājums par ekonomisko jūras robežu piekrastes šelfa rajonā. Katrā jautājumā ir izveidota nepieciešamā struktūra, lai to risinātu. Ir Baltijas valstu Ministru padome, ir komisijas, ko veido kvalificēti eksperti, kas tiekas un apspriež šīs problēmas. Vēstniecība var tikai to visu veicināt, lai tiktu izskatīti visi jautājumi, kas rodas starpvalstu saskarsmē. Jo vēstniecībā politika netiek taisīta, tur realizē to politiku, ko diktē valdība.

— Savu pirmo oficiālo runu vēstnieka statusā jūs teicāt latviski. Vai ir cerības, ka nākamā mūsu intervija jau varētu risināties latviešu valodā?

— Nevar iepazīt tautu un valsti, ja neproti valodu. Kad uzzināju, ka man būs jādodas darbā uz Latviju, sāku mācīties latviešu valodu. Bet, jāatzīstas, man nav nekādu dotību uz valodām, pēc pamatspecialitātes esmu fiziķis, labi jūtos formulu pasaulē. Ilgi un arī ne pilnīgi vidusskolā apguvu krievu valodu, tāpat gāja ar angļu mēli. Ar latviešu valodu varbūt būs vieglāk, vismaz pielikšu visas pūles, bet nevaru solīt, ka pavisam drīz jau sarunāsimies latviski. Apbrīnoju Latvijas vēstnieku Lietuvā Ati Sjanīti, kas ir iemācījies lietuviski trijos mēnešos. Tas ir brīnišķīgi. Šo rekordu es nekādā ziņā nevarēšu pārspēt.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"