"Mums ir viss nepieciešamais ceļam uz Eiropas Savienību"

Latvijas Republikas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš — speciāli "Latvijas Vēstnesim" aizvakar, 11.janvārī

11.01.2000.

— Ministra kungs, šķiet, ka jaunā gada atnākšana neko nav mainījusi jūsu darba spriedzē. Tā bija ļoti liela gan aizvadītajā gadā, gan tagad, nule ienācāt no valdības sēdes un atkal jau skatāties pulkstenī. Kā jūs vērtējat aizvadīto gadu Latvijas ārpolitikas kontekstā?

— Vispirms gribu izmantot iespēju un publiski pateikties visiem, kas aktīvi strādājuši Latvijas ārpolitikā. Jo 1999. gads neapšaubāmi bija sekmīgs. Tie cilvēki, kas nodarbojušies tikai ar kritiku, vai nu kaut ko nav sapratuši, vai arī nav vēlējušies saprast elementāras lietas. Jebkuram ir skaidrs, ka Latvijai ļoti svarīga bija NATO valstu vadītāju apspriede Vašingtonā, kur visas trīs Baltijas valstis tika nosauktas kā NATO kandidātvalstis. Turklāt neviena valsts, arī Lietuva, kas varbūt arī tobrīd bija nedaudz izvirzījusies priekšā sagatavošanās procesā, netika izcelta. Tātad Baltijas vienotība NATO paplašināšanas jautājumā tika saglabāta. Vašingtonas apspriede, kurā tika izvirzīts Rīcības plāns dalībai NATO, uz kuru balstoties mēs varam sevi sagatavot, lai tad, kad 2001. gada beigās vai 2002. gada sākumā šis jautājums atkal kļūs aktuāls, nebūtu vairs jautājuma par mūsu gatavību līdzdalībai. Šis rīcības plāns tiek veiksmīgi īstenots. Es gribu uzsvērt, ka tieši Baltijas valstu un konkrēti Latvijas plāns pašlaik tiek atzīts par vienu no labākajiem. Un šis mūsu Latvijas plāns tika sagatavots, balstoties uz šo kopējo rīcības plānu. Vašingtonas apspriede neapšaubāmi bija liels solis uz priekšu, ja salīdzinām to ar situāciju pēc Madrides apspriedes.

Otrs neapšaubāmi lielais Latvijas panākums ir bezvīzu režīma ieviešana ar Šengenas līguma valstīm. Tas mums dod iespējas jau tagad un, galvenais, nākotnē. Vispirms tās ir iespējas mūsu cilvēkiem brīvi pārvietoties bez vīzām. Bez tam tas ir ļoti precīzs signāls Rietumu biznesmeņiem arī zemēs, kas nav Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, kuri zina, ka Latvijai ir šis bezvīzu režīms, ka Latvija ir stabila un investīcijām interesanta valsts. Jo, runājot par ilglaicīgu biznesu, atslēgas vārds tam ir drošība. Šis bezvīzu režīms skaidri norāda, ka Latvija ir droša vieta. Ka Eiropas Savienības un Šengenas līguma valstis paļaujas uz Latviju kā drošu partneri.

Pēdējais un pats svarīgākais bija Briselē saņemtais Latvijai pozitīvais ziņojums jeb mūsu valsts pozitīvais novērtējums Eiropas Komisijas progresa ziņojumā. Es gribu īpaši izcelt, ka no tā sauktās otrās grupas valstīm tikai divas — Latvija un Malta — tika atzītas par valstīm ar pilnībā funkcionējošu tirgus ekonomiku, pārējās četras šīs grupas valstis netika par tādām atzītas. Progresa ziņojumā atzīts, ka Latvija ir izpildījusi visas EDSO prasības pilsonības jautājumā. Pēc tam mēs esam izpildījuši arī visas prasības valodas likuma jautājumā, bet tas jau bija nākamais solis. Un, protams, ārkārtīgi svarīgi bija ES valstu vadītāju Helsinku apspriedes lēmumi, kur svarīgākais bija ne tikai pats uzaicinājums uz iestāšanās sarunām, jo uzaicinātas tika visas sešas otrās grupas valstis, bet gan tas, ka Helsinku apspriedē tika pieņemta formula, kādu vēlējās Latvija — lēmums par individuālo pieeju valstīm, par individuālo vērtējumu un iespēju katrai valstij virzīties uz priekšu un tuvoties Eiropas Savienībai ar savu tempu. Līdz ar to tika sagrauts grupu princips. Mums jāturas pie sasniegtā, un pašreizējā Portugāles prezidentūras laikā Latvijai jāpanāk, lai šis princips, kas ierakstīts Helsinku apspriedes dokumentos, tiktu precīzi īstenots. Tāpēc es gribu tieši ar "Latvijas Vēstneša" starpniecību pateikt lielu paldies visiem cilvēkiem, kas pērn veicināja šo procesu.

— Kādu jūs redzat jauno gadu mūsu valstij un tautai?

— 2000. noteikti būs grūta, sarežģīta darba gads. Es arī gribētu izteikt tādu reālistisku prognozi, ka šis gads nebūs vairs tik daudzu atbilžu gads, kāds bija 1999., bet gan vairāk darba un izaicinājuma gads.

Latvijai kā nelielai valstij, arī ņemot vērā mūsu ģeopolitisko situāciju, nav pietiekami daudz advokātu, lai mēs varētu paļauties uz kādu no malas. Mums pašiem sarunu procesā par iestāšanos ES un NATO kā arī veidojot attiecības ar pārējām valstīm, jāveido Latvijas pozitīvais tēls. Ka mēs esam veiksmīgi sarunu vedēji. Ka spējam veiksmīgi reformēt mūsu sabiedrību, pārveidot situāciju Latvijā un veiksmīgi risināt sarunas ar ES. Ka veiksmīgi varam paveikt to, ko no mums prasa NATO valstis — sagatavot sevi dalībai Ziemeļatlantijas savienībā. Ka mēs spējam arī, lai cik tas būtu grūti, parādīt politisku gribu un mainīt budžetu, lai 2003. gadā jau sasniegtu divus procentus aizsardzībai. Tas mums būs katras dienas uzdevums. Es gribu atsaukties uz premjerministra Andra Šķēles vārdiem. Kad atgriezāmies no Helsinku apspriedes, lidostā notikušajā preses konferencē man ļoti patika Andra Šķēles uzstādījums. Viņš teica: "No šī brīža valdībā būs tikai ārlietu ministri. Būs viens lielais ārlietu ministrs (es šeit citēju premjerministra vārdus) Indulis Bērziņš, un būs mazie ārlietu ministri: kultūras ministrs būs arī ārlietu ministrs kultūras jautājumos, ekonomikas ministrs būs ārlietu ministrs ekonomikas jautājumos utt. Un tā tas tiešām arī ir. Jo sarunu process ar Eiropas Savienību, kas neapšaubāmi ir mūsu pirmā prioritāte, nebūs veiksmīgs, ja tiks atstāts tikai Ārlietu ministrijas uzmanības lokā. Tas ir katras ministrijas un katras institūcijas uzdevums. Turklāt te nav runa tikai par izpildvaru. Runa ir arī par parlamentu, par pārējām valsts institūcijām. Jau šobrīd jāsāk domāt, kas par Latviju rudenī tiks rakstīts Eiropas Komisijas nākamajā progresa ziņojumā. Jo šis ziņojums būs bāze mūsu turpmākajam vērtējumam. Baidos, ka varētu parādīties runas par mūsu administratīvās kapacitātes trūkumiem. Tā ir viena no problēmām, ar ko mums jānodarbojas jau tagad, lai rudenī neizskanētu kritisks vērtējums. Tā ka šis neapšaubāmi būs smaga darba gads, kad mums būs jāpierāda, ka Latvijas ārpolitiskie mērķi, kas 1995. gadā tika noteikti parlamentā un ir atkārtoti — ar dažādām niansēm — visu valdību programmās jeb deklarācijās, demonstrē mūsu ārpolitikas kontinuitāti. Tas, protams, ir viens no svarīgākajiem elementiem. Īpaši Latvijai, kas šobrīd meklē drošības garantijas, iekļaujoties transatlantiskajās un Eiropas organizācijās. Mūsu konkrētais ikdienas darbs šogad vislabāk pierādīs, kāda ir mūsu politiskā griba un ko mēs vēlamies.

— Jūsu atbilžu dinamika liecina, ka Latvijas ārlietu ministrs gadu sāk ļoti labā formā.

— Tā ir. Ārlietu ministrs drīkst būt tikai labā formā. Es nevaru iedomāties, ka būtu citādi. Kad esi ministrijā, tiecies ar ārzemju kolēģiem, tev nav tiesību būt sapīkušam, īgnam. Tu pārstāvi Latvijas valsti. Vienalga, vai tu esi Bērziņš, Birkavs, Andrejevs, Jurkāns vai nākamais ārlietu ministrs pēc manis. Tev jāsasprindzina visi spēki,lai spētu izdarīt to, ko no tevis prasa. Es nevaru ne ar ministrijas darbiniekiem, ne ar žurnālistiem runāt sapīcis vai noguris. Man visu laiku jāatceras, ka arī no ārlietu ministra daudzējādi atkarīgs Latvijas tēls.

— Kad jūs nule minējāt citus Latvijas ārlietu ministrus kopš mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, man gribējās atskatīties tālākā vēsturē un minēt Zigfrīdu Meierovicu , kurš pirmo reizi vēsturē radīja Latvijas diplomātisko dienestu un panāca Latvijas valsts starptautisko atzīšanu.

— Ne jau velti tieši Zigfrīda Meierovica portrets, lūk, ir manā kabinetā pie sienas.

Zigfrīds Meierovics savu misiju sāka no nulles. Tādēļ jo zīmīgāks ir jūsu minēto Latvijas diplomātisko sasniegumu pamats un starptautiskā autoritāte.

— Kā jūs vērtējat Ārlietu ministrijas pašreizējo darbu?

— Protams, vērtējums var būt dažāds, pesimistiskāks vai optimistiskāks. Bet es gribu atcerēties situāciju deviņdesmito gadu sākumā. Es joprojām ļoti labi atceros, kā 1991. gada vasarā vēl pirms augusta puča es ar savu labu draugu, tolaik arī Parlamenta deputātu, Jāni Krūmiņu stāvējām Doma laukumā un atcerējāmies Finka pareģojumu, ka "tad, kad gads būs rakstāms vienādi no abiem galiem, krievi aizies no Latvijas". Mēs toreiz spriedām: nu, lūk, tagad gads ir rakstāms no abiem galiem vienādi, un vajadzētu aiziet Krievijas armijai. Taču tobrīd nebija nekāda pamata domāt, ka šī armija aizies no Latvijas. Es ļoti labi atceros problēmas, ar kādām sadūrās mūsu valsts ārlietu resors deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Negribu teikt, ka pašreizējās problēmas ir mazāk svarīgas. Bet tik daudz kas ir izdarīts. Es atceros, kā Valdis Birkavs, beidzot ārlietu ministra darbu, piestiprināja pie sienas ministru galerijā savu portretu jau kā aizejošais ārlietu ministrs, un es pirmo reizi uzrunāju ministrijas cilvēkus. Es toreiz pateicu Valdim Birkavam paldies par to, ko man vairs nevajadzēs darīt. Man vairs nevajadzēs gādāt par Krievijas armijas izvešanu utt. Ja paskatāmies notikumu attīstību pēc 1990. gada, kad arī man kā parlamenta deputātam bija gods balsot par Latvijas valstiskās neatkarības deklarāciju, redzam, ka Latvijas valsts ārpolitikā ir nogājusi milzīgu ceļu. Vai pats neatvairāmākais optimists deviņdesmito gadu sākumā varēja iedomāties, ka mēs tik drīz diskutēsim par iestāšanos NATO, kamēr 2000. gadā reāli sāksim sarunas par iestāšanos ES?! Šobrīd tā jau ir mūsu realitāte. Tie ir tiešām lieli panākumi. Bet pats svarīgākais Latvijas ārpolitikas uzdevums noteikti ir nodrošināt Latvijas valstiskumu. Es esmu dziļi pārliecināts: ja latviešiem būs sava valsts, tad mūsu nācija spēs pastāvēt un attīstīties. Tad latviešu nācija spēs nodrošināt, lai visu tautu pārstāvji, kas dzīvo Latvijā, mūsu zemē būtu laimīgi. Ja šīs valsts nebūs, nebūs arī šādas iespējas. Tāpēc Latvijas ārpolitikas pirmais uzdevums ir valstiskuma nodrošināšana ar ārpolitiskām metodēm. Un no šī viedokļa ir tik svarīgi sasniegt mūsu ārpolitiskos mērķus. Jo nepastāv nekādas no ārpuses nākošas reālas Latvijas drošības un suverenitātes garantiju iespējas. Nekādas no ārpuses nākošas garantijas nedod ilglaicīgu drošību. Ilglaicīgu drošību dos tikai Latvijas līdzdalība šajās ietekmīgajās starptautiskajās organizācijās, kas sevi jau ir apliecinājušas kā stabilitātes un attīstības garantu. Tāda organizācija neapšaubāmi ir ES. Un ES Latvijai nākotnē nozīmē ne vien labklājību, bet arī drošību.

— Valsts prezidente gada nobeiguma intervijā "Latvijas Vēstnesim" teica, ka mēs stāvam uz sliekšņa.

— Tas ir trāpīgs apzīmējums. Es personīgi šo procesu redzu kā kāpnes, pa kurām mums jākāpj uz augšu. Protams, kāpšana ir grūta, un uz šīm kāpnēm mūs gaida aizvien jauni izaicinājumi, ar kuriem mums pašiem jātiek galā. Jo tie ir uzdevums tieši mums pašiem. Bieži vien mēs šos uzdevumus paši sev arī izvirzām, jo tāds ir arī mūsu mērķis — kaut ko sasniegt. Un, ja gribam sasniegt, tad ir daudz jāstrādā.

Būtībā tas ir process, kas sākās ar Tautas fronti un balsojumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu un turpinājās ar mūsu valsts atzīšanu "de facto", ar Krievijas armijas izvešanu un vēl, jau man esot ārlietu ministram, ar Krievijas radiolokatora pilnīgu iznīcināšanu Skrundā — jūs pats pērnruden redzējāt, ka šī lokatora vietā ir klajš lauks. Šis process turpinājās ar mūsu līdzdalību Eiropas Padomē, ar mūsu līgumu ar Eiropas Savienību, ar iestāšanās sarunu sākšanu ar ES. Šī procesa elementi ir arī līgumu bāzes veidošana ar daudzām valstīm. Visā šajā procesā mēs runājam par lielām valstu apvienībām — ES, NATO, taču visam pamatā bieži vien ir valstu divpusējās attiecības. Arī ES kontekstā ir svarīgi runāt ne vien par Eiropas kopīgajām lietām. Piemēram, šajās dienās Latvijā vizītē ierodas Īrijas ārlietu ministrs. Un šīs vizītes laikā mēs runāsim ne tikai par kopējām Eiropas lietām. Īrija ir neliela valsts ar 3, 5 miljoniem iedzīvotāju, un tai ir daudz līdzību ar Latviju arī vēsturiskā aspektā. Tieši tāpēc ir interesanti uzzināt, kā Īrija redz, piemēram, gaidāmo starpvaldību konferenci un kāds varētu būt šīs konferences rezultāts Francijas prezidentūras laikā. Taču ļoti svarīgi mums ir pārrunāt arī Latvijas un Īrijas divpusējās attiecības. Lai Īrijai kā valstij būtu interesanta Latvija kā valsts. Tad Īrija mūs atbalstīs arī Eiropas Savienības paplašināšanās procesā, un tā tas ir ar visām ES dalībvalstīm, ar Portugāli, Spāniju, Itāliju, Franciju... Lūk, tāpēc es šo procesu redzu kā kāpnes. Un, ejot pa kāpnēm, noietais gabals liekas viegls, bet tas kas vēl priekšā, liekas sarežģīts un grūts. Taču mēs pārvarēsim arī to, un tad arī tas droši vien liksies viegls. Lūk, tas ir mūsu izaicinājums. Tā ir lieliska iespēja, par ko sapņoja jau mūsu vecāki, bet viņiem nebija šādas iespējas. Mums bija iespēja, un mēs to realizējām. Mēs atjaunojām savu valsti, izmantojot Padomju savienības sabrukšanu un kopējo pārmaiņu procesu pasaulē. Tagad mums ir unikāla iespēja nostiprināt savu valsti, taču mums jārēķinās ar laika limitu. Mums nav neierobežoti daudz laika.

Pērn, 4. maijā, Neatkarības deklarācijai veltītajā zinātniskajā konferencē Zinātņu akadēmijā teicu, ka Latvija šobrīd lielā mērā ir izvēles priekšā. Mums visiem kopā, ne vien Valsts prezidentei, Saeimai, valdībai, ir jāizdara izvēle. Vai mums pietiks kopējās gribas, lai sasniegtu to, ko mums vajag visiem, — drošību. Šeit runa nav tikai par valsts institūcijām, bet gan par mums visiem kopumā.

— Jo vairāk tādēļ, ka pats pēdējais lēmums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā tiks pieņemts referendumā.

— Noteikti!

— Bet vai jums neliekas, ka mūsu sabiedrības diskusijās pagaidām Latvijas eventuālā iestāšanās ES tiek saistīta gandrīz vai tikai ar ekonomiskajiem aspektiem, aizmirstot drošības dimensiju? Netrūkst arī Latvijas neitralitātes apoloģētu, kuri apgalvo, ka līdzdalība Eiropas Savienībā viņiem asociējoties ar Padomju savienību.

— Mēs būsim neatkarīgi arī ES sastāvā. Paskatīsimies kaut vai Dānijas vai Īrijas piemēru. Bet tiem, kuri grib salīdzināt ES un PSRS, es teiktu, ka zināma līdzība tur patiešām ir. Bet tā ir, piedodiet, tādi pati līdzība kā mīlestībai un izvarošanai. Kāds cinisks eiroskeptiķis varētu apgalvot, ka mīlestība un izvarošana ir vienāds process, bet man gan šķiet, ka tas ir kardināli atšķirīgs, un tikpat kardināla ir arī starpība starp ES un PSRS.

Bet runājot par sabiedrības informēšanu (un šeit es īpaši gribu uzsvērt vārdu "informēšana"), tas neapšaubāmi ir gan valdības, gan parlamentā pārstāvēto politisko partiju pienākums. Jo visas partijas, kas pārstāvētas parlamentā, ir uzstājušās vēlēšanās ar ES ideju, tātad to pienākums ir tagad informēt sabiedrību par ES. Tas ir arī nevalstisko organizāciju un ļoti daudzu institūciju pienākums. Bet, protams, vispirms par to ir atbildīga valdība. Tā valdība, kas pastāv attiecīgajā laika posmā. Un ir ļoti iespējams, ka līdz mūsu iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā valdības vēl mainīsies. Bet es ceru, ka nemainīsies šī pamata ideja, ka visas valdības, gan tās, kas bija, gan tās, kas ir un būs, bija, ir un būs atbildīgas par Latvijas drošību un tādēļ arī par sabiedrības informēšanu par ES. Līdz šim gan tas ir bijis ne tik daudz informēšanas, cik aģitēšanas process. Ar informāciju es saprotu ne tikai skaidrošanu, paplašinot cilvēku redzesloku, piemēram, iesaistot ES jēdzienā drošības, sociālās attīstības un citus jaunus jēdzienus, bet arī konkrēti informējot dažādas profesionālās un sociālās grupas, par to, kas viņus sagaida Eiropas Savienībā. Jo man šķiet, ka informētie cilvēki 89 — 90 procentos gadījumu izvēlēsies ES. Un lielākoties tieši neinformētie cilvēki ir eiroskeptiķi. Es, protams, neapgalvoju, ka visi, un labprāt diskutētu ar labi informētiem eiroskeptiķiem. Bet ir skumji dzirdēt cilvēkus, kas saka: gan ES, gan PSRS ir vienādas. Protams, es negribu vainot pašus šos cilvēkus. Protams, valdības uzdevumi ir plaši informēt sabiedrību. Mums ir jāpāriet no aģitēšanas uz informēšanu. Bet te nevar būt kāda vienreizēja kampaņa. Mums soli pa solim jāpalielina sabiedrībai sniegtās informācijas apjoms. Šobrīd gan es gribu teikt — laikam tādēļ, ka referendums par iestāšanos vēl ir tik šķietami tālu, sabiedrība neņem vēl pretī pat to informāciju par ES, kas jau tiek sniegta. Jo tagad pieejamais informācijas daudzums ir daudz lielāks nekā pieprasījums pēc tās, man vismaz ir tāds iespaids. Jo absolūti nav tā, ka vietās, kur šī informācija ir pieejama, piemēram, bibliotēkās, grāmatas vai žurnāli par ES tiktu vairāk lasīti, ka grāmatnīcās tiktu izķerts katrs jaunais izdevums par ES, žurnāli, kuros rakstīts par ES, bibliotēkās būtu visnobružātākie, un televīzijas raidījumi par ES būtu visvairāk skatītie. Būsim godīgi. Un par šo situāciju zināmā mērā ir atbildīgas abas puses — gan tie, kas piegādā informāciju, gan arī tie, kas šo informāciju patērē.

— Ļoti aktīvi sabiedrības informēšanā darbojas "Eiropas kustība Latvijā". Manuprāt, šo organizāciju varētu saukt par Ārlietu ministrijas sabiedroto.

— Neapšaubāmi. Taču "Eiropas kustība Latvijā" ir nevalstiska organizācija, tātad tā darbojas pati par sevi, veicot ļoti nozīmīgu darbu. Mēs esam sabiedrotie tur, kur mūsu intereses objektīvi sakrīt. Protams, metodes mums ir dažādas un pieeja dažāda. Bet tas ir ļoti labi, jo ļaus mums sasniegt mērķi ar dažādām metodēm.

Es šo organizāciju vērtēju ļoti augstu, jo tā ir viena no retajām labi funkcionējošām organizācijām ar starptautisku ievirzi. Man žēl, ka Latvijā vēl nav izveidojusies spēcīga kustība, kas atbalstītu NATO. Es Eiropas kustību Latvijā vērtēju ļoti augstu kā organizāciju, kas sekmīgi var veidot dialogu ar sabiedrību. Šīs organizācijas priekšrocība neapšaubāmi ir tā, ka viņus neviens neuztvers, vienkāršoti sakot, kā "apmaksātus aģitatorus", kā dažs labs varētu novērtēt valdības pārstāvju rīcību.

— Jūs jau minējāt, cik svarīgs mūsu ārpolitiskajā virzībā ir Latvijas tēls. Vai šim tēlam var kaitēt lielā kampaņa, kas ārzemēs sacelta ap Konrāda Kalēja vārdu? Parādījušies pat nepatiesi apgalvojumi, ka Latvijas valdība nevēloties izmeklēt kara noziegumus.

Kalēja problēmu aktualizēja arī ietekmīgā ASV kongresmeņa Toma Lantosa nesenā vizīte Latvijā.

— Es gribu pateikt, ka Toma Lantosa vizīte Latvijā izdevās. Šo vizīti ļoti augstu novērtēja gan pats kongresmenis, gan arī ASV vēstnieks Latvijā. Ļoti labvēlīgas bija arī atsauksmes par šo vizīti.

Katrā ziņā Toma Lantosa vizīte palīdzēja veidot pozitīvu Latvijas tēlu. Kaut arī nav noslēpums, ka daudzviet pasaulē vēl trīs Baltijas valstis īpaši labi neatšķir un, ja kādai no mūsu trim valstīm ir kāda problēma, to pieraksta visām Baltijas valstīm. Un, ja kādai no trim Baltijas valstīm klājas labi, tad arī tas bieži vien tiek attiecināts uz visām trim valstīm. Tāda nu ir realitāte.

Atbildot uz jautājumu par Konrāda Kalēja lietu, gribu sabiedrību informēt, ka 1999. gada 30. decembrī, balstoties uz publikācijām Lielbritānijas presē, Latvijas Ģenerālprokuratūra ierosināja krimināllietu pret kara noziegumu izdarīšanā nacistiskās okupācijas laikā Latvijas teritorijā apsūdzēto Austrālijas pilsoni Konrādu Kalēju. Šā gada 7.janvārī mūsu Ģenerālprokuratūra nosūtīja tiesiskās palīdzības lūgumu šai krimināllietā kompetentām Lielbritānijas un Izraēlas iestādēm. Šāds lūgums tika nosūtīts arī Simona Vīzentāla centram Izraēlā. Pirmā uz šo faktu publikācijām jau to parādīšanās dienā reaģēja Latvijas Ārlietu ministrija, un es kā ārlietu ministrs tūdaļ uzrakstīju ģenerālprokuroram vēstuli, vēršot viņa uzmanību uz šo faktu.

Kāda tad ir Latvijas pozīcija? Es gribu uzsvērt: Latvija uzskata, ka noziegumiem pret cilvēcību nav noilguma, un Latvija ir gatava tiesāt personas, kuru vaina šajos noziegumos tiek pierādīta saskaņā ar mūsu valsts un starptautisko likumdošanu. Taču Latvijas Republikā neviens netiek tiesāts tikai uz aizdomu pamata, bez pietiekamas pierādījumu bāzes. Pretēji tam, kā to savā laikā plaši praktizēja totalitārie režīmi, gan nacionālsociālistiskais, gan komunistiskais.

Saskaņā ar Latvijas Ģenerālprokuratūras, Augstākās tiesas un Satversmes aizsardzības biroja datiem Latvijā kopš 1944. gada par kara noziegumiem ir sodīti vairāki simti pilsoņu. Es gribu pasvītrot šo faktu, jo Ārlietu ministrija kategoriski noliedz ārvalstu plašsaziņas līdzekļos izskanējušos apgalvojumus, ka Latvija nevēlas izmeklēt Latvijā izdarītos nacistiskā režīma noziegumus. Tātad kopš 1944. gada ir notiesāti vairāki simti personu, un daudzās lietās atzīts, ka vainīgie ir piedalījušies noziegumos pret ebrejiem. Dažos cilvēkos neizpratni rada fakts, ka tieši tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, notiek tiesas process pret vairākiem apsūdzētajiem komunistiskā režīma noziegumos, bet pēdējos gados Latvijā nav bijuši tiesas procesi pret nacistiskajiem kara noziedzniekiem. Taču te jāatceras, ka komunistiskās okupācijas laikā nevienu netiesāja par komunistiskā režīma noziegumiem.

— Gluži otrādi, patlaban apsūdzētais Kononovs braukāja pa skolām, lielīdamies ar saviem varoņdarbiem.

— Jā, turpretim par nacistiskajiem kara noziegumiem tika notiesāti vairāki simti cilvēku. Un liela daļa no viņiem tika notiesāti arī pilnīgi pamatoti — par reāliem noziegumiem, ko viņi bija izdarījuši nacistu okupētās Latvijas teritorijā. Kalēja lietā Latvijas pozīcija ir skaidra: ja būs pierādījumi, kas mums ļaus uzsākt tiesas procesu, mēs pieprasīsim Austrālijai Konrāda Kalēja izdošanu un tiesāsim viņu šeit, Latvijā, atbilstoši mūsu likumiem.

— Atbildot uz "Latvijas Vēstneša" jautājumu, kongresmenis Lantoss uzsvēra, ka attieksmē pret kara noziegumiem nedrīkst būt divu standartu un ka vienlīdz nosodāmi ir gan komunistiskie, gan nacistiskie, gan autokrātiskie un jebkuri citi noziegumi pret cilvēci. Viņš arī uzsvēra, ka uz viņu dziļu iespaidu atstājis Latvijas okupācijas muzeja apmeklējums.

— Toma Lantosa vizīte bija ļoti svarīga mūsu valstij arī tāpēc, ka jautājums, vai Latvija kļūs NATO dalībvalsts, lielā mērā izšķirsies tieši Vašingtonā. Un ASV administrācijas nostāju savukārt lielā mērā iespaidos arī noskaņojums ASV Kongresā. No šī viedokļa šī ASV kongresmeņa vizīte bija ļoti svarīga. Turklāt tā arī bija pati pirmā ārvalstu politiķa vizīte Latvijā jaunajā gadā...

— Gribu lūgt jūs uz brīdi iziet no profesionālā politiķa ietvariem. Kā 2000.gada sākumā jūtas Indulis Bērziņš?

— Ja pavisam atklāti, tad, protams, katrā politiķī jau sēž iekšā tāds mazs godkāres velniņš.

— Laikam gan kā katrā profesionālī.

— Acīmredzot citādi jau cilvēki necenstos ko sasniegt katrs savā attiecīgajā jomā. Cilvēks bez šīm pozitīvajām ambīcijām acīmredzot nenodarbotos ne ar ko. Kāpēc gan lai tu kaut ko darītu, ja tev nav iekšējas motivācijas? Vēl jo vairāk politikā. Turklāt es ar ārpolitiku nodarbojos jau kopš 1990. gada, kad tiku ievēlēts Augstākajā padomē, turklāt divas reizes esmu bijis Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, un visu laiku, kamēr biju Augstākajā padomē un trīs sasaukumu Saeimās, esmu bijis Ārlietu komisijas loceklis, divas reizes priekšsēdētājs. Esmu bijis vairākās Latvijas parlamenta delegācijās — gan Ziemeļatlantijas asamblejā, gan starpparlamentārās savienības delegācijā, kur es pārstāvēju Latvijas parlamentu ārzemēs, un šeit, kad ārvalstu kolēģi brauca uz Latviju. Un no šī viedokļa man, protams, kā cilvēkam ir ļoti patīkami un pagodinoši būt ārlietu ministram laikā, kad mainās ne tikai gadu simti, bet pat gadu tūkstoši. Teikšu godīgi — tas man ir svarīgi. Nav noslēpums, ka ministra darba ilgums nav noteikts. Deputātu ievēlē uz četriem gadiem. Ministrs ir tik ilgi, kamēr pastāv valdība. Tāpēc tiešām ir tā, ka katru dienu jāstrādā no rīta līdz vakaram. Neatkarīgi no tā, cik ilgi tu būsi ministrs — pusgadu, kas man līdz ar visu šo valdību apritēs 16. janvārī, vai arī gadu, divus— neatkarīgi no tā ir godīgi un intensīvi jāstrādā katru dienu. Tas ir ļoti vienkārši un vienlaikus ļoti sarežģīti. Bet sagaidīt šo zīmīgo gadu miju kā ārlietu ministram — jā, man tas bija ļoti svarīgi. Ļoti nozīmīgs man personīgi bija arī tas, ka tieši šajā laikā Helsinku apspriedē tika pieņemts šis Latvijai ārkārtīgi svarīgais lēmums. Bet es nebūt nerēķinos tikai ar šīm patīkamajām lietām.

Esmu atnācis strādāt un esmu tam gatavs. Jā, sācies grūta darba gads, bet es esmu tam gatavs, jo man ir uz ko paļauties. Man ir ļoti labs kolektīvs Ārlietu ministrijā. Ļoti labs kolektīvs! Tikko biju kļuvis par ārlietu ministru, es sasaucu visus Ārlietu ministrijas vadošos darbiniekus, lai pārrunātu, kā katrs redz mūsu valsts ārpolitiskās attīstības virzību. Un man bija ļoti patīkami, ka zālē starp kādiem septiņpadsmit cilvēkiem es ar saviem četrdesmit diviem gadiem biju visvecākais. Zālē bija galvenokārt jauni cilvēki. Savā ziņā tas ir likumsakarīgi, jo okupācijas laikā šādas ministrijas nebija. Bija kādas citas ministrijas, bet Ārlietu ministrijas reāli nebija, Latvijas Ārlietu ministrija ministru Jāņa Jurkāna un Georga Andrejeva laikā tika veidota pilnīgi no jauna. Tāpēc arī likumsakarīgi, ka mūsu ministrijās strādā galvenokārt jauni cilvēki. Varētu teikt, ka mūsu ministrijās ir milzīga enerģijas koncentrācija. Ministra uzdevums savā ziņā ir šo enerģiju pareizi ievirzīt. Salīdzinot ar citu valstu ārlietu ministriem, es pats esmu bezmaz vai jauneklis. Bet pie mums ir tā, ka mūsu ministrijā jau skaitos pavecs cilvēks. Taču jūtos pietiekami drošs, pietiekami spēcīgs. Man ir laba komanda ministrijā. Ir viss, lai cerīgi raudzītos nākotnē.

— Kur jūs sagaidījāt 2000. gadu?

— Doma laukumā Vecrīgā. Es tieši gadu mijas brīdī turēju dēla roku, sieva ar meitu bija līdzās. Man liekas, tas bija visskaistākais, ko tobrīd varēju darīt.

— Ko jums novēlēt jaunajā gadā?

— Droši vien izturību. Jo mans darba režīms prasa izturību. Un nedaudz veiksmes. Jo, ja cilvēks nopietni strādā, tad gribas, lai būtu vismaz nedaudz veiksmes. Visu pārējo jau var panākt ar darbu.

— Veiksmi — jā. Bet izturības, manuprāt, jums pašam pietiek. Es nekad neesmu pamanījis, ka jūs būtu noguris.

— Domāju, vispirms tie bija mani zēna gadi laukos. Esmu taču pļāvis sienu, strādājis visus smagos lauku darbus. Svaigā gaisā. Tagad dakteri stāsta, cik svarīgi ir ēst tīrus lauku produktus. Es tolaik par to nedomāju, vienkārši biju lauku zēns. Protams, arī sportiskais rūdījums un varbūt arī tāda iedzimta spēja, ja vajag, koncentrēties un strādāt. Kad es nodarbojos ar karatē, mums kā leģendu stāstīja par kādu vecu, salīkušu karatē skolotāju, kuram bija jau deviņdesmit gadi un kurš ikdienā staigāja ar nūjiņu. Bet, iegājis cīņas zālē, viņš pēkšņi pārvērtās jauneklī un bija spējīgs cīnīties ar jebkuru pretinieku. Viņš burtiski atdzima brīdī, kad tas bija vajadzīgs. Manuprāt, tā ir arī jebkurā profesijā. Arī šobrīd, mūsu intervijas laikā. Diena jau iet uz beigām. Ir gan vēl relatīvi agrs, tikai ceturksnis pāri astoņiem. Aiz muguras ir valdības sēde. Bet darba diena vēl ne tuvu nav galā. Te man jau stāv liela paka ar dokumentiem, es tos lasīšu vēl šovakar mājā, arī rīt no rīta celšos sešos un lasīšu tālāk. Mans dienas režīms jau ir precīzi izstrādāts. Ceļos ceturksni pāri sešiem, bez ceturkšņa astoņos jau esmu ministrijā. Bet beidzas mana darba diena vakarā septiņos, astoņos, desmitos,divpadsmitos... — kā vajag.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors