Turpinājums. Sākums "LV" nr. 36/37, 09.02.1999.

Konkordāti

Svētā Krēsla konkordātā ar Vāciju, kas noslēgts 1933. gadā, (arī Austrijā pirmais konkordāts tika slēgts tai pašā gadā), tātad pirms vācu nacionālsociālistu nākšanas pie varas, ir noteikts vācu katoļu baznīcai pienākošais procents no iedzīvotāju maksātā ienākumu nodokļa. Šis ienākumu nodoklis tomēr nav mūžīgs, neraugoties pat uz konkordāta starptautiskumu. Jau visai pasen Vācijā izskanēja viedoklis par vajadzību striktāk nošķirt Vācijas valsti no baznīcas. Vācijas evaņģēliskās baznīcas padomes loceklis Verners Hofmans 1996.gadā publiski pauda viedokli, ka 1998.gadā vēlēšanās pie varas var nākt valdība, kurā parlamentāriešu vairākums valdošajās partijās nebūs baznīcas locekļi, un brīdināja, ka tie varētu būt reāli draudi Vācijas baznīcām, jo parlaments var atcelt baznīcu nodokli.

Konkordātu tiesiskais regulējums ir visai plašs. Konkordāti nav vienādi pēc sava satura. Svētais Krēsls ar katru valsti slēdz cita veida līgumu, kas atkarīgs no konkrētajā valstī dzīvojošo katoļu konfesijai piederošo skaitliskā daudzuma un problēmām, kas ir jārisina konkrētajā valstī.

Konkordātā tiek iekļauts valsts Katoļu centra (konkrētās valsts katoļu konfesijas baznīcas) prioritātes. Konkordāti, tāpat kā citi līgumi, tiek slēgti pēc līgumu slēgšanas standartmodeļa, kas nozīmē: viss atkarīgs no "pušu vienošanās — sarunu gaitā". Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka dažās valstīs konkordāts tika noslēgts nevis par visu valsts teritoriju, bet gan tikai par kādu atsevišķu kādas valsts katoļu apdzīvotu administratīvu teritoriju. Tāds, piemēram, ir konkordāts, ko Sv. Krēsls 1809. gadā noslēdza ar Franciju par katoļu diacēzēm Francijas Elzasas un Lotringas administratīvajiem apgabaliem.

Konkordāti, kā jau visi līgumi, var tikt grozīti. Pašā Itālijā konkordāts tika pakļauts revīzijai pat relatīvi nesen — 1984. gadā. Konkordāts nevar tikt grozīts vienpusēji, jo līgums, kā jau minēts, ir starpvalstu, tātad — lai ko grozītu, abām valstīm ir jāsēžas pie sarunu galda un jāvienojas par katru izmaiņu, pēc kuras notiek ratifikācija parlamentā.

Runājot par Vāciju un Itāliju, ir jāizšķir šo valstu noslēgtie "parastie" līgumi ar valsts katoļu konfesiju un konkordāts ar Svēto Krēslu. Šīs vienošanās atšķiras ar to, ka konkordāta līgumi ir pielīdzināti starptautiskajiem līgumiem un tiek slēgti pēc starptautisko līgumu principiem. Konkordāts ir valsts katoļu baznīcas starptautiskās atzīšanas akts. Tā dziļākā juridiskā būtība ir divu starptautisko tiesību subjektu brīvprātīga vienošanās, kurā tie nosaka savstarpējās saistības, tiesības un pienākumus kādā noteiktā tiesībattiecību sfērā. Izņēmums ir 1984. gadā noslēgtais konkordāts "Accordo di Villa Madama", ko parakstīja Itālijas Ministru prezidents un Itālijas Romas katoļu baznīcas vadības galva — pāvests.

Itālijas katoļu vadības sēdeklis Svētais Krēsls atrodas Vatikānā, Itālijas galvaspilsētā Romā. Itālijai būtībā Vatikāns ir ārvalsts, gluži tāpat kā pārējām valstīm, tikai ar atšķirību, ka šis unikālais veidojums atrodas Itālijas galvaspilsētas teritorijā. No tā rodas visai savdabīgas juridiskas attiecības, un 1947. gadā pieņemtajā Itālijas konstitūcijā (7.p.) ir rakstīts: "Valsts un Katoliskā baznīca katra savā sfērā ir suverēna un neatkarīga. To attiecības tiek regulētas saskaņā ar līgumiem." Kāds, lasot šīs Itālijas konstitūcijas rindas, var izbrīnīties un jautāt: — "Ja valsts kā suverēns ir augstāks par visu, tad kāpēc tika iekļauta šāda valsts patvaļu ierobežojoša norma par līgumattiecībām?". Piedevām konstitūcija (8.p.) pasludina visas valsts reliģiskās apvienības vienlīdzīgas likuma priekšā... Atbilde: līgums nav valsti ierobežojošs faktors, bet gan ilūzija, izņēmums, ko it kā sniedz līgums, kas būtībā ir tikai juridiska konkretizācija (saistība) un konfesijai nesniedz neaizskaramības statusu, bet tikai precizē to esošā statusa kvalitāti.

Visbeidzot saistībā ar konkordātu ir 1994.gada 1.janvārī pieņemtais Latvijas likums "Par LR starptautiskajiem līgumiem", kura 13.p. nosaka: "Ja starptautiskā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā LR likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiska līguma noteikumi." Un konkordāts nav nekas cits kā Saeimas apstiprināts starptautisks līgums.

Pašu pieredze: konkordāta vēsture Latvijā

Sāksim ar konkordāta iesākumiem Latvijā. Par konkordāta noslēgšanu tika nolemts ļoti sen, jau Tautas padomes laikos. To panāca latgaliešu pārstāvji. 1916.gada 14. decembrī Pēterpils Latviešu Centrālās Komitejas apspriedē tika norunāts, ka konkordāts Latvijā būs, citādi Latvijai nepievienosies Latgale. Kāpēc galvenais latgaliešu pievienošanās Latvijai priekšnosacījums bija konkordāta noslēgšana ar Vatikānu? Izskaidrojums ir ļoti vienkāršs: pārējā Latvijas daļa tolaik bija luteriska, un latgalieši baidījās, ka viņu tiesības netiks ievērotas. 1916.gadā Tautas padomes apspriedē piedalījušās partijas Latvijas konsolidācijas labad nolēma nest konkordāta noslēgšanas upuri, lai Latvijas teritorija izskatītos tāda, kāda tā ir tagad. Lai paātrinātu attiecību nodibināšanu ar Vatikānu, Latvijas Pagaidu valdība 1919.gadā nosūtīja prof. J. Rancānu kā sevišķu sūtni pie Svētā Krēsla. Atbildē uz J.Rancāna aktivitātēm viņa Ekselence kardināls Gaspari ar 1920.gada 16. janvāra rakstu Nr. 1024 paziņoja Latvijas Pagaidu valdībai, ka Svētais Krēsls no savas puses savukārt atzīst Latvijas Pagaidu valdību par neatkarīgu "de facto". Lai Latvijas valdība neaizmirstu savas 1916.gada iestrādes, kardināls vienlaikus neaizmirsa uzsākt sarunas par Latvijas katoļu jautājumu sakārtošanu caur konkordātu.

J.Rancāns jau 1920.gada 4. oktobrī iesniedza Romas pāvestam memorandu par katoļu baznīcas stāvokli Latvijā un lūdza atzīt Latvijas "de iure". Šai memorandā tika minēti arī Latvijas nosacījumi: pirmkārt, Latvijas katoļiem bīskaps ieceļams no Latvijas tautas vidus un, otrkārt, Rīgā jāatjauno senais arhibīskapa sēdeklis. Vatikāns atbildi nelika ilgi gaidīt. Pāvests bija pirmais, kas atzina Latvijas neatkarību! Starp citu, Vatikāna ieguldījumu Latvijas neatkarības statusa nostiprināšanā atzina arī Kārlis Ulmanis, iepriekšminētajam kardinālam oficiālā vēstulē apņemoties darīt visu, kas tā spēkos, lai garantētu katoļiem to tiesības.

Konkordāts starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību tika parakstīts 1922.gada 30. maijā. Līgumu, kā jau starptautisku dokumentu no Latvijas valdības puses, parakstīja tā laika Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Satversmes sapulce to ratificēja 1922.gada 19. jūlijā, un tas stājās spēkā 1922.gada 3. novembrī. No šī brīža arī konkordāts kā starptautiskais līgums starp Svēto Krēslu un Latviju sāka regulēt divu valstu savstarpējās attiecības. Ar konkordātu saistās arī daži ne pārāk patīkami tā laika notikumi. Valdība, lai izpildītu konkordātu, likumdošanas ceļā caur Saeimu 1923.gadā katoļu arhibīskapam nodeva Sv. Jēkaba baznīcu Rīgā katedrāles ierīkošanai, kā arī nepieciešamās ēkas kūrijas biroja ierīkošanai. Baumas par šo notikumu par Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas atdošanu katoļu Baznīcai līdz evaņģēlisko luterāņu Vidzemes konsistorijai (kas skaitījās tolaik visas ev.luterāņu konfesijas vadītāja) atklīda jau pusgadu pirms konkordāta noslēgšanas — 1921.gada rudenī. Lai saprastu notikumu komplicētību, ir jāpaskaidro, ka tolaik evanģēliski luteriskās Baznīcas juridiskais statuss bija visai neskaidrs, jo baznīcas pārvalde atradās valsts izpildvaras pārziņā, kas ir ļoti neparasti un iespējams tikai ārkārtējos gadījumos. Tātad ev. luteriskās draudzes atradās tiešā Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu departamenta pakļautībā ar departamenta direktoru mācītāju F.Mīlenbahu vadībā. Bija samērā divdomīgs valsts pārvaldes un luterāņu baznīcas miksējums. Tas no mūsdienu tiesību aspekta raugoties, bija skaidri izteikts valsts un baznīcas šķirtības principa pārkāpums. Fakts kā tāds ir unikāls, jo protestantisma pamatideja un vēsturiskās izveidošanās iemesls ir M.Lutera dogma (atšķirībā no katoļu konfesijas) par valsts un baznīcas institūciju šķirtību. Ņemot vērā, ka valsts tolaik konstitucionāli nebija šķirta no baznīcas, liels pārkāpums tas nebija, jo valsts tikai radās un sāka veidoties.

Uzzinājuši par luterāņu īpašumu iespējamo atsavināšanu, vairāki Vidzemes konsistorijas locekļi iekšlietu ministram protestam iesniedza atlūgumus. Valdība atlaida visus konsistorijas locekļus no amata, balstoties uz baznīcas statūtu 36. §. Valsts par protestu tikai "pavīpsnāja" ar rezolūciju Nr. 22. no 1921.gada 21. oktobra. Rezolūciju parakstīja LR iekšlietu ministrs un Garīgo lietu departamenta direktors. Ar rezolūciju tika formulēts iepriekšminēto konsistorijas locekļu atlaišanas juridiskais pamats:

1) par nepaklausību;

2) sakarā ar nespēju pildīt valsts uzliktos pienākumus.

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca kādu laiku palika bez jebkādas pārvaldes institūcijas.

Neraugoties uz šo ļoti nepatīkamo luterāņu protestu, viss noritēja bez starpgadījumiem un Latvijas valdība, pildot konkordātu, likumdošanas ceļā caur Saeimu 1923. gadā katoļu arhibīskapam nodeva luterāņu Rīgas Sv. Jēkaba baznīcu tā jaunajai katedrālei. Nodošana notika šādā kārtībā: 1923.gada 23. aprīlī Saeima izdeva likumu "Par katedrāļu piešķiršanu Latvijas evaņģēliski luteriskajam un katoļu bīskapam Rīgā", kas nodeva Latvijas pirmās luteriskās draudzes 1524. gadā uzcelto Rīgas Jēkaba baznīcu "katoļu bīskapa rīcībā... kā katoļu bīskapa katedrāli" un "Latvijas ev. luteriskajam bīskapam" piešķīra "lietošanas tiesības uz Rīgas Doma baznīcu" (1923. Lkr. 48.). Katedrāļu likuma pirmā daļa izrietēja no konkordāta ar Sv. Krēslu, bet otrā (par Doma baznīcu) bija pievienota klāt, Saeimā likumu skatot komisijā, lai samierinātu luterāņus ar atsavināšanas faktu. Valdība arī vēlāk par nodokļu maksātāju naudu palīdzēja sagādāt telpas katoļu garīgā semināra ierīkošanai un aprīkošanai. Protams, tam bija daudz pretinieku un, lai arī šī palīdzība nebija "ne uz viena rēķina", daudzi citu ticību pārstāvji nebija apmierināti ar faktu, ka to nodokļos atsavinātā nauda aiziet citas konfesijas baznīcai.

Lai gan katedrāle jau kādu laiku bija "uz papīra" nodota, luterāņi kavējās atdot katoļiem savu bijušo īpašumu. Pats katedrāles fiziskās pārņemšanas process nebija viegls, jo 1923.gada 10. jūnijā Jēkaba baznīcas atslēgas vajadzēja ar policijas palīdzību un fiziska spēka lietošanu atņemt iepriekšējai luterāņu konfesijas atbildīgajai personai. Nomierināt luterāņus īsti neizdevās, jo tie ierosināja pat tautas nobalsošanu par tāda likuma pieņemšanu, kas uz mūžīgiem laikiem aizliegtu baznīcu īpašumu atsavināšanu. Luterāņi savāca 380 740 personu parakstus, kas, lai gan bija 31,26% no visiem Latvijas balsstiesīgajiem pilsoņiem, taču nepietiekami likuma ierosināšanai.

Sakarā ar Doma baznīcu 1931.gada 10. aprīlī Latvijas ev. luteriskās Baznīcas sēdē tika vienbalsīgi pieņemts, ka "Rīgas Doma baznīca ir Latvijas ev. luteriskās Baznīcas bīskapa oficiālā baznīca". Fakts, ka katoļu konkordātam bija ietekme uz ev. luteriskās Baznīcas tālāko statusu (arī materiālajā ziņā), ir vēsturisks fakts un nebūt nav aizmirsts arī mūsdienās. Par to liecina kaut vai 1997. gada 17. jūnija LELB Konsistorijas preses konferencē Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa J. Vanaga paustais uzskats, ka, lai gan Latvijas valsts konkordāts ar Vatikānu esot atbalstāms, pirmskara konkordāts ir noslēgts uz luterāņu un pareizticīgo rēķina.

Pieskaroties šai ne pārāk patīkamajai lietai, ir jāzina arī būtiskie blakusapstākļi, kas saistās ar ev. luterāņu Baznīcas īpašuma lietām. Pirms agrārās reformas, kas sākās neilgi pēc Pirmā Pasaules kara, 71 364 ha Latvijas zemes piederēja ev. luterāņu mācītājmuižām. Agrārā reforma atsavināja baznīcai un mācītājiem piederošās zemes un mežus, atstājot katrai lauku draudzei tikai ap 50 ha. 30. gados ev. luteriskās Baznīcas virsvalde zaudējumus rēķināja pat līdz 1,2–1,3 miljonu latu gadā. Nav šaubu par ekspropriācijas faktu, lai arī nepieciešamības spiestu. Toreizējā motivācija — lozungs, ka "vācu melnsvārčiem" zemes tāpat ir par daudz, neiztur jebkādu kritiku. Ja paskata tālaika statistiku, redzam, ka 1919. gadā no Latvijā eošajām 194 luteriskajām draudzēm tikai 20 bija vācu (no kurām Rīgā bija izvietotas 9)! Tātad, ja neskaita vienu igauņu draudzi, pārējās bija latviešu. No tā secinām, ka 173 latviešu luteriskajām draudzēm tika atņemti to likumīgie zemes gabali. Kā jau tika minēts iepriekš, ev. luteriskā Baznīca nebija ar to mierā tad un nav aizmirsusi arī tagad, lai gan, protams, luterāņi vismaz morāli, bet ne juridiski šo zemi var "ierakstīt" savos zaudējumos. Protams, no teorētiskā aspekta šeit ir zaudējumi, un mūsdienu valsts ir pirmās Republikas saistību un tiesību pārņēmēja, kas nozīmē šo saistību, arī zaudējumu pārņemšanu ne tikai tad, kad tas ir izdevīgi. Par noilgumu var nediskutēt, jo runa ir nevis par īpašuma atgūšanu, bet par kompensācijas iegūšanu no valsts. Netaisnība vienmēr ir un paliek netaisnība, neraugoties uz laiku, kas pagājis.

No vēsturiski tiesiskā aspekta konkordāts tika pakļauts arī grozījumiem, un 1938. gadā tika izdots likums par Papildu konvenciju pie 1922.gada 30. maijā noslēgtā konkordāta starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību. Šo konvenciju 1938. gada 25. janvārī Vatikānā parakstīja Latvijas ārlietu ministrs V.Munters, bet Latvijas Valsts un Ministru prezidents K.Ulmanis to parakstīja 1938. gada 12. februārī. Papildu konvencijas mērķis bija katoļu iekļautā norma par to, ka "augstākām garīgām studijām Latvijas Universitātē nodibināma Katoļu teoloģijas fakultāte". Ar konkordāta piekritējiem katoļu konfesija nevarēja un nevar sūdzēties, bet konkordāta idejas pretinieku arī netrūka un netrūkst.

Nobeidzot šo daļu par konkordātu, citēšu augstāko amatpersonu valstī — Latvijas Valsts prezidentu G.Ulmani, kas 1998.gada 7. aprīlī, pasniedzot akreditācijas vēstuli Latvijas ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam pie Svētā Krēsla (Vatikānā) A. Sjanītim, teica šādus vārdus: "To, ko šobrīd pasaules satuvināšanā veic modernais tehnoloģijas un informātikas laikmets, vairākus gadu tūkstošus ir veikusi Romas katoļu Baznīca. Kristietības izplatīšana bija pasaules sabiedrības garīgā globalizācija. Katoļu Baznīca bija tilts starp dažādu tautu garīgo dzīvi. Tā tuvināja kontinentus un radīja jaunu izpratni par cilvēka dzīves jēgu un mērķiem. Diplomātiskās attiecības ar ārpasauli Latvijas valsts uzsāka veidot līdz ar tās tapšanu — pirms astoņdesmit gadiem, tomēr ar Romas katoļu Baznīcas starpniecību Latvijā dzīvojošās tautas sevi jau sen saistīja ar varenās Rietumeiropas civilizācijas pamatvērtībām. Caur katoļu Baznīcu Latvija ienāca Eiropā. Caur katoļu Baznīcu Eiropa ienāca Latvijā.

Galvenais šodienas uzdevums ir sagatavot un no jauna parakstīt līgumu ar Vatikānu, kurš regulēs katoļu Baznīcas attiecības un valsts attiecības. Tas nebūs viegls uzdevums, jo ir pirmais šāda veida līgums starp Latvijas valsti un kādu no tradicionālajām reliģijām pēc neatkarības atjaunošanas. Esmu pārliecināts, ka visiem mums Latvijā ir neizsakāms gandarījums par to, ka arī mūsu valsts pirmoreiz sāks jaunu gadu tūkstoti kā organiska un neatņemama šīs kristīgās pasaules sastāvdaļa." ("Latvijas Vēstnesis", 1998. gada 8. aprīlis)

Par līguma starp valsti un baznīcu tiesiskā statusa attīstību

Mūsdienu Latvijā konkordāta atjaunošanai izveidojās labvēlīga situācija. 1991.gadā ar mērķi atjaunot diplomātiskās attiecības Baltijas valstis apmeklēja Vatikāna speciālais sūtnis Audris Backis. Toreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns ar viņu kopā parakstīja deklarāciju, kurā puses vienojās diplomātiskās attiecības par atjaunotām uzskatīt no 1991. gada 1. oktobra, vienlaikus atzīstot, ka attiecības kopš 1940.gada 5. augusta bija pārtrauktas piespiedu kārtā. Tātad arī konkordāts tika apstādināts piespiedu kārtā. Divus gadus pēc Vatikāna sūtņa Latvijā 1993.gadā vizītē bija ieradies Romas pāvests Jānis Pāvils II. Roma paralēli šīm darbībām atgādināja Latvijai par konkordāta atjaunošanas nepieciešamību. Protams, jau tad pacēlās protesti pret šāda veida līgumu. 1996.gada nogalē Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps A.Šterns savā vēstulē Latvijas Ministru prezidentam A.Šķēlem (kopija tika nosūtīta arī ārlietu ministram V.Birkavam) izsaka savas bažas par Latvijas valsts plānoto konkordāta slēgšanu ar Svēto Krēslu. A.Šterns raksta, ka 1996. gada 14. oktobrī pēc LR Tieslietu ministrijas valsts sekretāra A.Maldupa iniciatīvas notika Latvijas tradicionālo konfesiju vadītāju apspriede, kurā viņš ierosināja atjaunot Latvijas tradicionālo Baznīcu konsultatīvo padomi. Šai apspriedē piedalījās arī Latvijas vēstniecības pie Svētā Krēsla atašejs S.Līmane, kura informēja par Latvijas valdības ieceri slēgt konkordātu ar Vatikānu. Baptisti uzskatīja, ka:

1) tiktu apiets konstitucionālais princips par valsts un baznīcas dalīšanu;

2) tiktu radītas priekšrocības vienai konfesijai Latvijā attiecībā pret valsti, bet Romas katoļticīgo skaits pēc viņu baznīcas ziņām Reliģijas lietu departamentā šā gada janvārī ir tikai 1/5 daļa no Latvijas iedzīvotājiem;

3) tiktu radītas Romas katoļu konfesijas priekšrocības attiecībā pret citām Latvijas tradicionālajām konfesijām;

4) tiktu izjaukta līdz šim atrastā vienotība un līdzsvars Latvijas tradicionālo baznīcu attiecībās;

5) varētu notikt, ka līguma ietvaros valsts (nodokļu maksātāju) līdzekļi būtu jānovirza atsevišķas baznīcas darbības atbalstīšanai Latvijā.

A.Šterns ierosina neslēgt līgumu ar Svēto Krēslu, bet gan izstrādāt koncepciju, kādos jautājumos uz līdztiesības principiem konfesijas varētu slēgt līgumus ar Latvijas valsti. A.Šterna vēstulei bija liela nozīme valsts un baznīcu līguma rašanās idejai. Konkordātu vajadzēja pieņemt, bet ar vietējām konfesijām sanaidoties arī negribējās.

Kā 1996. gada 18. aprīlī savā ziņojumā Saeimai izteicās toreizējais Latvijas Ministru prezidents A. Šķēle: "Šīs valdības uzdevums vairs nav izveidot valsti un iedibināt pamatbrīvības, kā tas bija pirmajai valdībai pēc neatkarības atgūšanas." Protams, Latvijas galvenais ārlietu mērķis ir integrācija ES un nostiprināšanās starptautiskajā arēnā. Vatikāns kā ietekmīgs politisks spēks mūsdienās ir labs garants un atbalsts starptautiskajās attiecībās. Lai atjaunotu konkordātu, Latvijas Ministru prezidents Andris Šķēle 1996.gada 27. decembrī ar rīkojumu izveidoja darba grupu, kas sastāvēja no Tieslietu un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem. Darba grupas mērķis bija veikt visus nepieciešamos priekšdarbus konkordāta noslēgšanai ar Svēto Krēslu.

Vienlaikus tika parakstīts otrs rīkojums Nr. 341 "Par darba grupu Latvijas Republikas un tradicionālo konfesiju baznīcu līguma par to juridisko statusu Latvijas Republikā sagatavošanai". Ar šo rīkojumu tika izveidota cita darba grupa. Šo grupu, ko TM neoficiāli pat nodēvēja par "mazo darba grupu", atšķirībā no otras grupas, kas strādāja pie starpvalstu līguma ar Vatikānu, uzsāka izstrādāt līgumu ar vietējo tradicionālo konfesiju baznīcām.

Gan pirmā, gan arī otrā darba grupa pirmo reizi sanāca uz sēdi 1997. gada 7. janvārī. Pirmo vadīja TM valsts sekretārs A.Maldups, piedalījās arī Latvijas vēstniecības pie Sv. Krēsla pārstāve Aija Odiņa, kā arī Sv. Krēsla nuncijs Latvijā arhibīskaps Husto Mullors Garsija. Otro darba grupu vadīja TM valsts sekretāra vietnieks reģistru jautājumos Jānis Jonāss. Viņam pie līguma projekta vajadzēja strādāt kopā ar TM Reliģijas lietu konsultatīvo padomi. Tajā bija iekļautas tās konfesijas, ar kurām tiks slēgts līgums.

Konkordātu bija paredzēts sagatavot līdz 1997.gada 15. maijam. Konkordāts, kā Tieslietu ministrija informēja "Latvijas Vēstnesī", tika gatavots no jauna, balstoties uz Latvijas Republikas Satversmi un Romas katoļu Baznīcas kanoniskajām tiesībām. Oficiāli kā starptautiskā, tā arī lokālā līguma izstrāde un gaita tika saistīta kopā, deklarēts, ka abi līgumi palīdzēs precīzāk reglamentēt valsts un baznīcas savstarpējās attiecības un vēl konkrētāk noteiks abu pušu tiesības un pienākumus.

Neapšaubāmi, pats princips, ka būs līgumi ar dažiem tiesību subjektiem (jo tikai ar dažām tradicionālajām baznīcām Latvijas valsts gatavojas slēgt līgumus), nevis ar visiem, ir netaisns, bet tieši jauno reliģiju ekspansijas pieaugums bija papildu aspekts, kas lika Tieslietu ministrijai pievērsties pārdomām par iespējamību piesaistīt tradicionālās konfesijas kā palīgus valstij un neļaujot tām būt par pasīviem savu konkurentu novērotājiem. Tāpēc Tieslietu ministrijā pie valsts un baznīcu līguma tika strādāts drīzāk ar slepenības pieskaņu nekā ar publicitāti. Sākumā TM nostāja bija optimistiska.

Notikumi attīstījās šādi.

1) Ministru kabinets 1997.gada vasarā savā sēdē nolēma "pamatā atbalstīt" TM izstrādātās koncepcijas 5.punkta A variantu (B variants paredzēja izpētīt ārzemju pieredzi, lai to varētu piemērot Latvijā, tas gan nozīmētu vismaz divus gadus), 1997. gadā izstrādāt gan līgumu, gan grozījumu likumā, uzdodot tieslietu ministram Dz.Rasnačam sagatavot un līdz 1997.gada 1. decembrim iesniegt konceptuālai izskatīšanai MK tipveida līguma projektu, kā arī likumprojektu "Grozījumi Reliģisko organizāciju likumā", nosakot, ka MK ir tiesības slēgt līgumu ar tradicionālajām baznīcām.

2) 1997.gada jūnijā toreizējais LR TM valsts sekretāra vietnieks J.Jonāss informēja tradicionālo konfesiju vadītājus, ka piecas ministrijas ir atsūtījušas savus atzinumus, no kuriem pret esot Eiropas Integrācijas birojs. Birojs vēstulē TM informē, ka līguma projekts jāsaskaņo ar Eiropas likumdošanu. Birojs problēmas saskatīja Ministru kabineta juridiskās personas statusā un pilnvarojumā slēgt šādus līgumus.

1997.gada 17. jūnijā LELB Konsistorijas preses konferencē, analizējot Latvijas valsts un baznīcas attiecības, arhibīskaps J. Vanags atzina, ka Latvijā, salīdzinot Baltijas valstis, baznīcas stāvoklis ir vissliktākais. J. Vanags šādi izteicās to problēmu sakarā, kas tolaik radās ar līgumu, jo iebildumus pret līguma redakciju izteica Finansu un Izglītības un zinātnes ministrija.

3) Ministru prezidents Guntars Krasts atbalstīja TM lūgumu pagarināt līguma sagatavošanas termiņu līdz 1997.gada 30. decembrim.

4) Valsts sekretārs A.Maldups un valsts sekretāra vietnieks reģistrācijas un informācijas jautājumos J.Jonāss arī piedalījās 6. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, kurā tika sākts skatīt iespējas papildināt Reliģisko organizāciju likumu ar normu, lai MK tiktu piešķirtas tiesības slēgt šāda veida līgumus ar reliģiskajām konfesijām. Komisijas sēdē piedalījās arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kas iebilda pret šādu līgumu slēgšanu, jo neredzot šādu līgumu vietu Latvijas konstitucionālajā likumā.

5) TM, nespēdama vienoties ar atttiecīgo Saeimas komisiju, termiņā neiekļāvās, un atlikt tika lūgts vēlreiz.

6) Līgums neglābjami tika "norakts" nākamo vētraino politisko notikumu virpulī. Aktuāls tas kļuva vienīgi J.Vanaga partiju anketēšanā pirms 7.Saeimas vēlēšanām 1998.g. vasarā – rudenī, kurā partijas apņēmās slēgt šādu līgumu ar baznīcu.

Baznīcu un valsts līgumu tiesiskuma apskats

Ko par valsts slēgtiem līgumiem saka tiesībzinātnieki? Par starptautiskajiem līgumiem — konkordātiem — daudzmaz ir skaidrs, bet kā ir ar līgumiem starp baznīcām iekšzemē? Vai, balstoties uz Latvijas tiesību bāzes, tādi līgumi vispār ir iespējami? Jautājums ir aktuāls, nevis lai teorētiski mēģinātu veidot bāzi šiem līgumiem, bet lai mēģinātu 1997.gadā TM ierosināto jautājumu par līgumiem starp valsti un tradicionālajām konfesijām tiesiski pamatot. 1997. gadā izstrādātais līgums starp valsti un tradicionālo konfesiju baznīcām bija deklaratīva rakstura un domāts kā tradicionalitātes un baznīcas unikalitātes pasvītrojošs akts. Neko īpašu neatrunājot (naudu, īpašumu vai pienākumus), līgums, iespējams, var būt tikai administratīvo tiesību jomas radīts akts.

Nav svarīgs Latvijas baznīcu līguma idejas izcelsmes pamats, iespējams, ka tas radās kā pretsvars katoļu Baznīcas konkordātam, lai līdz ar konkordātu neapstiprinātos Latvijas tradicionālo konfesiju bažas par vēstures atkārtošanos bez vēsturisko mācību vērā ņemšanas. Skatīsim tikai juridisko pamatu — abstrahējoties no "aizkulišu lielās mistērijas", kas vienmēr ir vērā ņemams pētīšanas objekts, lai izprastu notiekošo vai agrāk notikušu realitāti.

Taču, neraugoties uz to, skaidri redzams: ja līgumus ar baznīcām uztver par valsts un baznīcas attiecību sakārtojošām, tad tie vairāk ir administratīvo tiesību aspektā skatāmi nekā civiltiesiskā (nejaukt ar konkordātu, kas ir starptautiska rakstura). Pirms ķerties pie līgumu tiesiskā pamata, ir jāapzinās esošā prakse, jo līgumi starp valsti, kurus noslēgusi ministrija un konfesijas, jau ir tikuši slēgti. Saistībā ar armijas kapelānu dienestu ir minēti līgumi starp konfesijām, ko noslēdza Ārlietu ministrija 1998. gadā. Līgums bija pamats ĀM izdotajam nolikumam par kapelānu dienestu. Arī ĀM pēc savas būtības, lai izvairītos no iespējamiem strīdiem ar konfesijām, noteica principus līgumā, ko iekļāva jau saistošajā pašas izdotajā nolikumā. ĀM pieeja no juridiskā skatījuma bija perfekta, jo valsts un baznīcas šķirtība nenozīmē kooperāciju un sadarbību. Šāds līgums tātad ir visnotaļ skaidrs, jo nosaka konkrētu lietu — kapelānu kā konfesiju deleģētu garīdznieku darbību Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Aizsardzības ministrijas noslēgto līgumu par kapelānu dienestu, uz kura pamata bija veidots arī Kapelānu dienesta nolikums, subjekts ir kapelāns, bet objekts ir Nacionālie bruņotie spēki. Līgums, kas noslēgts starp konfesiju ar ministriju, ir par subjektu, kura darbība tiek noteikta līgumā. Piebildīšu, ka šis līgums bija radies arī nepieciešamības spiests, jo, mainoties apstākļiem, parlaments dažādu objektību apstākļu dēļ nevarēja pieņemt attiecīgu likumu par Kapelānu dienestu, kā tas ir citās valstīs (piemēram, Francijā). Bet bez tiesiskas regulēšanas kapelāni NBS darboties nevarētu. Izpildvara reaģēja, pieņemot noteikumus. Šeit it kā viss ir skaidrs, lai gan, ņemot vērā topošo katoļu konkordātu, nākotnē var rasties kolīzijas, jo konkordāts arī nosaka kapelānu dienestu. Ja starptautiskā līguma starp Latvijas valsti un Sv.Krēslu normas būs pretrunā ar vietējā līguma starp Romas katoļu Baznīcu un Aizsardzības ministriju, tad, protams, vietējā līgumā būs jāveic korekcijas, lai to pieskaņotu starptautiskajam.