Esmu dzimis 1926.gada 25.novembrī Jaunjelgavā, kas toreiz bija apriņķa pilsēta. Mans tēvs darbojās apriņķa valdē. Piecus gadus vēlāk mūsu ģimene, kurā augām četri dēli un divas meitas, pārcēlās uz Seces pagasta Staltāniem — vectēva mājām. Tēvs bija strādājis par skolotāju Trikātas — Abulas skolā, bet pēc tam par darbību 1905.gadā cars viņu sodījis ar izsūtīšanu uz Kamčatku. Ģimenē minēja stāstījumu, ka tiesas prāvas laikā tēvs atstājis Pleskavas cietumā savu kažoku Kārlim Ulmanim, vēlākam Latvijas prezidentam. Māte nāca no Salaspils pagasta Reznām, kuras tagad pazudušas Daugavas ūdeņos, HES veidotā ūdenskrātuvē. Viņas dzimta — Slokas — bija rados ar Augustu Dombrovski no Ziemeļblāzmas, kur māte skolas gados bija dzīvojusi. Vēlāk viņa beidza Olava komercskolu Rīgā.

Mūsu bērnība Secē pagāja uz laukiem darbos, jo saimniecības 42 hektārus apstrādāja pašu ģimene. Lielu prieku darīja iespējas svētdienās ar velosipēdu aizbraukt uz Staburagu un papeldēties Daugavā. Pamatskolas gados darbojos 720. Vīgatnes mazpulkā "Staburags". Pamatskolu beidzu pirmā krievu okupācijas gada beigās. Tēvs pazuda čekā, un tikai 50 gadus vēlāk no Rīgas arhīva uzzinājām, ka aizgājis bojā Astrahaņā, kur tiesāts 1941.gada rudenī, tanī pašā laikā kad rakstnieks Aleksandrs Grīns.

Vācu okupācijas laikā apmeklēju Jaunjelgavas komercskolu. 1944.gada 9.augustā devāmies bēgļu gaitās uz Vidzemi, kur pie Skrīveriem iestājos ltn. Roberta Rubeņa vadītā Kureļa grupā. Vāciešiem atkāpjoties uz Kurzemi, man atļāva kopā ar māti un māsām bēgļu ratos cauri sabumbotiem zvejniekciemiem pārbraukt uz Kurzemi.

Kandavā atvadījos no mātes un māsām un devos uz Kureliešu rotu Usmas Ilziķos. (Māti atkal satiku tikai pēc 24 gadiem Rīgā, kad viņa bija atgriezusies no 1949.gada izsūtījuma uz Krasnojarsku un kad padomju vara 1968.gadā atļāva pirmos trimdinieku apmeklējumus Latvijā.) Liekas, ka leitnants Roberts Rubenis, kaut ko nojauzdams, bija pavēlējis apgādes automašīnai izbraukt no Ilziķiem uz Pūres vai Kandavas pusi. Šoferis bija Voldemārs Asmuss, apgādes priekšnieks Pūres aizsargu komandieris Jānis Bergs, pārējie: Jānis Lejiņš, es, leģionārs Vilis Stiliņš no Ļaudonas, Stalbovs un trīs vīri, kuru vārdus vairs neatceros. Pie Spāres stacijas uzņēmām kādu vācieti policista formā. Pie Talsu pagrieziena mūsu ceļu aizsprostoja vieglā vācu automašīna. Ceļa malā bija uzstādīti divi ložmetēji, un mums pavēlēja izkāpt un pacelt rokas. Gadījās, ka mūsu grupas priekšā biju es un V.Stiliņš, leģionāra formas tērpā. Atceros, ka vācu virsnieks atrāva vaļā savu garo mēteli tā, ka varējām redzēt viņa spožās nozīmes, Bruņinieka krustu un bikses ar lielām, sarkanām svītrām. Es nejutu nekādas bailes, un man nebija ne mazākās jausmas par šī vīra nodomiem. Viņš panāca uz priekšu un izrāva revolveri, kas Stiliņam bija pie jostas. Vēlāk citi teica, ka šis bijis ģenerālis Jekelns, un viņš laikam gribējis Stiliņu nošaut, jo kureliešos leģionāri nedrīkstēja būt.

Mūs noveda uz Talsiem, kur pratināja vācu SD, pēc tam nosūtīja uz Liepāju, uz Dārza ielas cietumu. Cietuma 27. kamerā atrados kopā ar Asmusu, Bergu un Stiliņu. Dzirdējām, ka Liepājā tiesājot kureliešu virsniekus un daži esot nošauti. No šīs kameras mūs vairākas dienas stingrā apsardzībā sūtīja uz rakšanas darbiem. Īsi pirms izvešanas uz Vāciju mani iedalīja darba grupā, kas Jūrmalas kāpās Vācu kara kapos apraka krustām šķērsām sakritušos karavīru līķus.

1944.gada 25.novembrī mūs speciālas vienības stingrā apsardzībā uzlādēja uz kuģa, kur pašā apakšā bijām kopā ar žīdiem, kuri tika vesti atpakaļ uz Vāciju. Kad dzirdējām trauksmes signālu zemūdeņu dēļ, tas uz mums neattiecās, jo bija jāguļ mierīgi visiem uz grīdas. Gotenhāfenas vai Dancigas ostā mūs nostādīja kādā pļavā vai laukumā un sadalīja pēc sarakstiem. Katra grupa tika aizdzīta uz savu pusi. Mēs, kādi desmit no Rubeņa bataljona, tikām novesti uz Dancigas cietumu. Cietumā kopā ar apcietinātiem poļiem cietām badu. Gadījās, ka cietumā mēs satikāmies ar diviem angļu karavīriem, kuri tādos kā brezenta tērpos oranžā krāsā tika kopā ar mums vesti caur mazgātavu, ja to auksto ūdens bļodu var saukt par mazgāšanu. Pēc apmēram desmit dienām mūs pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Šeit mēs, sasēdināti zemē, gaidījām, kas notiks tālāk.

Pēcpusdienā parādījās kāds leitnants, kurš runāja latviski ar lielu vācu akcentu. Viņš interesējās, vai starp mums neesot kādi, kuri darbojušies ar mašīnām vai bijuši pat šoferi. Tādus nosūtīšot uz šoferu skolu, jo, ja iešot nometnē, tad tur klāšoties grūti. Mēs par Štuthofu neko nezinājām. V.Asmuss, kā jau šoferis, un J.Bergs tūlīt bija gatavi braukt līdzi. Es arī pierakstījos, jo tēva mājās biju braucis uz brāļa traktora, tāpēc likās, ka tā šoferēšana nevarēja būt pārāk sarežģīta. Leitnants savāca diezgan krietnu grupu, atnesa mums spaini zupas un izkārtoja mūsu nodošanu viņa pārziņā.

Vakarā mūs, visus šoferu skolas kandidātus, atveda atpakaļ uz Dancigu un stacijā ievietoja Berlīnes ātrvilcienā. Naktī vienreiz bija jāizkāpj un jāslēpjas no uzlidojuma, lai gan vilcienam nekas nenotika. Mūs pavadīja arī latviešu SD karavīrs Jāzeps Pastars. Viņš mūs vienmēr uzmanīja, jo skaitījās mūsu sargs.

Berlīnē iebraucām naktī. Dokumentos biju uzdevies par šofera palīgu, un jau 12.decembrī mani nosūtīja uz šoferu skolu Muiggelheimā pie Kopenikiem. Sadalot pa grupām, man laimējās būt kopā ar V.Asmusu un J.Bergu. Mūsu braukšanas apmācītājs saucās Martins, bija liels spekulants, jo mūsu apmācības braucienos viņam vienmēr bija kaut kur jāieskrien, kā viņš mēdza teikt: "Uz mazu laiciņu". Tā kā mēs visi bijām uzdevušies par šoferiem, tad arī braukšana notika pa satiksmes ielām. Pirmo reizi ņēmu stūri rokā Kopenikos uz ielas 1944.gada 19.decembrī. Brauciens jāuzskata par izdevušos, jo nevienu tiešām nesabraucu.

Pirmajos Ziemassvētkos aizbraucām uz latviešu dievkalpojumu Cvinglija baznīcā. Berlīne likās ļoti sagrauta, tomēr satiksme darbojās samērā labi.

Apmācību laikā vienu dienu pavadījām pie lekcijām, otru dienu — braucot. Ātri apķērāmies, ka lekcijās nebija nekādas dalībnieku kontroles, tādēļ jau no rīta devāmies ārā pa vārtiem kopā ar braucēju grupu un tad kājām uz staciju, lai brauktu uz Berlīnes centru. Tā mēs vairākas reizes izbraukājām pilsētu, to apskatot paši uz savu roku.

Apmācības braucienos vācietis Martins mūs izvadāja pa Berlīnes ievērojamākām vietām, ieskaitot lielo Bismarka pieminekli un Pirmajā pasaules karā atņemtos rietumnieku tankus. Vairākas reizes izbraucām cauri Brandenburgas vārtiem, gar Reihstāgu un līku loču pa Vilhelma ielu gar daudzajām valsts iestāžu ēkām. Vienreiz viņš mūs pieveda pie stipri sagrauta kvartāla un teica, ka aiz šiem gruvešiem esot Hitlera bunkurs. Reiz nobraucām gandrīz līdz Frankfurtei pie Oderas, kur ne visai tālu jau bija krievu fronte.

Pēkšņi no mūsu vidus bija pazudis J.Pastars. Runāja, ka esot aizgājis atpakaļ uz kādu vienību Pomerānijā. Vēlāk kāds saņēma ziņu, ka Pastars esot kritis krievu uzbrukumā.

Naktīs sabiedrotie atkal bija sākuši bombardēt Berlīni. Trauksmes reizēs visiem bija jāskrien uz patvertnēm. Daži palika guļot augšējā stāva gultās, slēpjoties no vācu seržanta jeb, kā mēs viņu saucām, špīsa, lai nenoķer. Reiz bumba krita tik tuvu, ka lielais gaisa spiediens atsita vaļā patvertnes durvis un notrieca daudzus cilvēkus zemē.

1945.gada 25.janvārī noliku šofera braukšanas eksāmenus, kaut pats tam nemaz negribēju ticēt. Saņēmām šoferu apliecības un vakarā mēs, četri latvieši, aizbraucām svinēt notikumu pie viesmīlīgās saimnieces. Asmuss kaut kur bija sagādājis pudeli konjaka, ko gan trauksmes dēļ nodzērām patvertnē kopā ar jautro saimnieci, kura sēdēja Asmusam klēpī un priecājās, ka tik droši sen neesot jutusies.

29.janvārī braucam prom uz Itāliju. Mani bija nošķīruši no mūsu grupas, lai sūtītu uz Oderas pusi. Gāju runāt ar vācu leitnantu, lai mani pievieno saviem cilvēkiem. Viņš bija ļoti laipns, saprotošs, un mani pārcēla uz Itālijas transportu. Braucām ļoti pārpildītā vilcienā. Nebija vietas, kur nostāties uz abām kājām. Minhenes stacijā, strebjot zupu, Asmuss "noziedēja". Viņam tur laikam bija radi. Iebraucām Itālijas ziemeļu daļā — Briscenē. Visapkārt Tiroles Alpu kalni. 1.februārī Briscenē ieradās pazudušais V.Asmuss. Vakarā devāmies uz pilsētiņu, lai kārtīgi nosvinētu viņa atgriešanos. Mums likās tīri neticami, ka šeit par naudu varēja nopirkt šokolādi, vīnu un ābolus! Pa radio ziņoja, ka krievi ieņēmuši Frankfurti pie Oderas. Iedomājos, cik tur trūka, ka būtu saņēmuši mani gūstā.

Kaut kādu uzdevumu dēļ sākām braukt caur mazām pilsētiņām: Pinte Alto, Bozeni un Trento uz Itālijas dienvidiem. Mori pilsētiņā satikām kādu lidmašīnu uzbrukumos sašautu latvieti, kurš bija zaudējis atmiņu. Katru dienu uzbruka lidmašīnas, nošāva dažus vāciešus un sabumboja apkārtējās mājas, bet mums, latviešiem, laimējās izkļūt cauri sveikā. Gājām to atzīmēt, iebaudot dažus litrus skābā vīna. Pie Sabināres mums iedeva jaunas dīzeļa automašīnas, piekrautas ar kādu noslēpumainu kravu. Neviens nedrīkstēja mašīnām tuvoties, izņemot šoferus. Mūs apsargāja kāda speciāla vienība — vīri garos, pelēkos mēteļos, kuri nekad neatkāpās no kravas mašīnām. Pie Trento mums nodeva veselu rindu pilnīgi jaunu vieglo automašīnu, kuras sakārām pa divām vai trim ar tauvām aizmugurē, un braucām atpakaļ uz Vāciju. 17.februārī pie Brennera pārbraucām Itālijas un Austrijas robežu. Austrijā pie Kufšteinas mazās mašīnas atstājām uz liela laukuma, bet smagās kravas mašīnas ar noslēpumaino kravu iebraucām kādā dziļā kalnu aizā un atstājām mūsu noslēpumaino pavadoņu rīcībā pie klints sienas.

Atpakaļ uz Itāliju braucām pa ceļu, kas vijās blakus Šveices robežai. Izbraucām cauri Insbrukas pilsētai otrā rītā pēc lielākā lidmašīnu uzlidojuma. Viss likās pārvērties kūpošās drupās, un bija jābrīnās, ka vēl kādi cilvēki palikuši dzīvi. Itālijā nonācām pie Graunas ciema. Šeit Šveice atrodas tieši aiz kalna. Mums trūka dūšas un arī informācijas, lai laistos pāri robežai.

1945.gada 25.februārī starp St.Valentīno un Graunu uz sniegotas pļavas noplanēja divmotorīga amerikāņu lidmašīna ar sešiem brašiem karavīriem, kurus vācieši veikli sagūstīja. Amerikāņi esot brīnījušies, jo domājuši, ka nolaidušies Šveicē.

Es biju iepazinies ar kādu vietējo saimnieci un, pēc ūdens ejot ar diviem spaiņiem, vienu viņai atdevu par speķi, olām un skābo vīnu. Vakarā to visu nolīksmojām. Vācieši minēja, ka būšot jaunie ieroči galīgai uzvarai. Jānis Bergs domāja, ka pietikšot ar slotas kātu un baltu lupatu. Bijām norīkoti darbos pie "Todt" organizācijas blakus ciemā, St.Valentīno. Vakarā atbraucām mājās ar "Todt" automašīnu, par ko "Todt" virsnieks pavēlēja mums izlādēt no mašīnas presētos salmus. Kad viņš gribēja, lai mēs izlādējam arī piekabi, tad Siliņš viņam pateica, ka viņa suns viņam ir vairāk vērts nekā mēs — "auslanderi". Virsnieks ieskrēja kancelejā sūdzēties, bet mēs aizgājām uz kazarmām gulēt. Vakarā man sardze. Gulēt, stāvot sardzē, man nav nekādu grūtību. Es atspiedos ar muguru pret koku un uzreiz aizmigu, kājās stāvot. Pēc divām stundām atmodos, kad laiks bija sardzes maiņai.

1945.gada 6.aprīlī saņēmu pārsteiguma vēstuli no Kurzemes. Tā bija izsūtīta 6.februārī no Kandavas. Māte ar māsām aizgājušas dzīvot uz Laucienas pag. Brāžām. Saņēmušas manu vēstuli, ko biju rakstījis no Berlīnes Ziemassvētkos. Bija zināms mierinājums, jo vismaz tagad viņi Latvijā zināja, ka Kurzemē vācieši nebija mani nošāvuši.

1945.gada 2.maijā karš bija beidzies. Saņēmām pavēli braukt uz dienvidiem, bet vācieši baidījās, jo uz Milānas pusi Ziemeļitālijā bija pilnas ar sarkaniem itāļu partizāniem, kā arī mēs nebijām pārāk tālu no tās vietas, kur sarkanie 28.aprīlī pakāra Itālijas duči Musolīnī. Vācieši izdalīja visiem mašīnpistoles, un tā mēs, izvairoties no partizāniem, sasniedzām Bolzāno pilsētas tuvumā kādu mežu, kur iekārtojāmies uz pagaidu mītni. 15.maijā mūsu mazā 8 latviešu vīru grupa beidzot vienojās, ka pietiek karot. Bolzāno pilsētā sameklējām amerikāņu vienības komandantu un, kā varēdami un mācēdami, ieteicāmies, minot, ka gribam braukt pie citiem latviešiem uz Vāciju.

Tālāk viss gāja kā Amerikā! Mūs salika lielā kulbā, un melnie noveda uz Veronu, kur sēdējām uz plika lauka lietū un dubļos. Pēc laika tālāk uz Modenu. Vietām varēja redzēt atkal sarkanos karogus ar sirpi un āmuru. Itāļu izturēšanās daudzreiz bija ļoti naidīga, uz mums lidoja akmeņi un viss, kas viņiem gadījās pie rokas. Cīņu rajonā ap Boloņu bija ļoti daudz postījumu.

Pārbraucām Po un tās līdzenumu. Upe nebija platāka par mūsu Daugavu, bet ļoti strauja. Pirmajos Vasarsvētkos atkal bijām ceļā. Izbraucām cauri smilšakmens kalniem, kur cilvēki savas mītnes piebūvējuši pie klints, ietaisīdami arī pašā klintī sev mājokli. Kādā dzelzceļa stacijā vilcienu satiksme bija jau atjaunojusies. Mūs ielaida vilciena vagonā. Durvis aizbultēja, un tā mēs lielā karstumā, bez ūdens un pārtikas, braucām uz dienvidiem. No Florences līdz Livorno, kaut karots šeit bija gadu atpakaļ, kara pēdas bija vēl spilgti redzamas. Pie Livorno izkāpām no vilciena un nogājām kādus 3 vai 5 kilometrus. No slāpēm un karstuma daudzi palika guļot uz ceļa. Droši vien vēlāk viņus salasīja ar automašīnu. Netālu no Livorno mūs kontrolēja un sadzina lielā aplokā. Vēlāk bija vēlreiz jāiet cauri apskatei, kad mūs apskatīja maskētu cilvēku grupa, laikam meklējot pazudušos vācu dižvīrus. Satikāmies kādi 65 latvieši. Kādi piecpadsmit to pašu vakaru aizbrauca uz Neapoli, arī V.Asmuss.

28.maijā iebraucām Neapoles ostā. Pamalē varēja redzēt kalnus ar lielo Vezuvu, no kura galotnes lēni pacēlās maza izvirduma dūmu vai tvaiku strūkliņa. Mūs novietoja mazā pilsētiņā Aversā, kādus 15 km no Neapoles, kur bija iekārtots milzīgs gūstekņu centrs. Saņēmām gūstekņa numurus. Mans numurs bija 81G–411795.OT.

Kopā bijām liels bars latviešu. Pamazām sadalījāmies trīs grupās. Vieni gribēja iet pie poļiem, otri pie krieviem, bet pārējie gribēja palikt uz vietas. Uztura devas dramatiski samazinājās, jo sabiedrotie bija atklājuši, ka Vācijā koncentrācijas nometnēs badā miruši daudzi žīdi. Kādā dienā atmodos slimnīcā. Laikam no bada un karstuma biju zaudējis samaņu vai ar kaut ko saslimis. Slimnīcā sabiju gandrīz divas nedēļas. Kad atgriezos nometnē, tur vairs bija palikuši tikai 83 bēdu brāļi. Pārējie latvieši pieteikušies mājās braukšanai, bet jaunākie — dienēt sarkanarmijā. Kāds aizbraucējs, kurš izmuka no mājās braucēju ešelona Austrijā, minēja vēlāk Vācijā, ka tos, kuri bija pieteikušies braukt mājās, pirms nodošanas krievu komisijas rīcībā uzrunājuši trīs amerikāņu virsnieki un informējuši, ka katram esot jāparaksta dokuments, kas apliecina, ka 1939.gadā viņš dzīvojis Krievijā, austrumos no Latvijas robežas.

1.augustā mani pārvietoja uz nožogojumu, kur bija ievietoti franči, kuri bija cīnījušies vācu pusē. Katru dienu kādi divi vai trīs tika aiznesti uz nestuvēm, droši vien bada un karstuma upuri. Lēnām daži aizžogojumi sāka likvidēties. Franči aizbrauca prom uz Alžīru, un daudzus vācu gūstekņus pārsūtīja uz Franciju, it kā atjaunot karā nopostīto. Par Francijas gūstu klīda sliktas baumas, bijām priecīgi, ka mūs, latviešus, tur neaizsūtīja.

2.septembrī poļu sakaru virsnieks atnesa labu ziņu, ka 82 latvieši tikšot pārsūtīti uz Andersa poļu armiju Itālijā. Gudrojām, ko lai dara — vai dienēt pie poļiem, mācīties poļu valodu vai sacīt, ka esam no Viļņas apgabala, tāpēc mums tik vājas poļu valodas zināšanas.

16.oktobrī mūs, latviešu grupu, pārvietoja atpakaļ 13.nometnē. Šeit speciālā nožogojumā atradās vācu ģenerālis Antons Dostlers. Viņš katru rītu vingroja un staigāja viens pa savu mazo iežogojumu. Liekas, ka vācu virsnieki varēja ar viņu drusku sarunāties caur žogu. Šeit vācu virsnieki staigāja ar visiem saviem ordeņiem.

Ģenerāli Dostleru vēlāk tiesāja amerikāņu kara tiesa par 15 amerikāņu karavīru nošaušanu bez tiesas. Šeit mēs dzīvojām barakās. Vienā atsevišķā barakā ir nometināti tikai augstāki vācu virsnieki, ieskaitot kādu ģenerāli. Ar viņiem sastopamies kopīgā atejā. No virtuves darbiem mūs, latviešus, izsvieda ārā ar godu vienā vakarā. Nebija jau tik traki, bija galīgi apnicis slaucīt lielos trumuļus. Ko lai dara, bija atkal jāpiedzīvo bada laiki.

Pienāca latviešu svētku diena — 1945.gada 18.novembris. Vakarā salasījāmies visi kopā, šo to pārrunājām un nolasījām "Laika" speciālnumuru, veltītu 18.novembrim. Nometnes pārvalde atkal mūs pierakstīja kā nevāciešus. Lēnām mūsu grupa saruka. Daži latvieši aizbrauca darbos, un likās, ka mūs kaut kā izbārsta un izkliedē.

1946.gada janvāra sākumā mani un Emīlu Plikausi aizveda uz darba nometni "Maintenance", kur labojām automašīnas, jo sarakstos biju joprojām šoferis. Plikausis bija rakstnieka Saulīša radinieks. Viņš pēc Itālijas gūsta atgriezās Vācijā un vēlāk aizbrauca uz Brazīliju. Kaut kur tuvumā bija citi latvieši: I.Garais, A.Gilners, J.Krīvāns, Z.Kelms un Freimanis. Šeit pirmo reizi dabūju pabraukāties ar amerikāņu mašīnu. To izdarīju pa pusdienas laiku un ar samērā lietu ātrumu iebraucu grāvī, atsitot atpakaļ priekšējo asi un riteni. Tām amerikāņu kara mašīnām gods kam gods! Tauvas līkumu apmetu tuvējai ābelei, piesēju pie riteņa un atrāvu asi atpakaļ vietā. Nekad neuzzināju, kā gāja tam, kas šo mašīnu izbrauca uz ielas.

Pēc dažiem mēnešiem mani kopā ar vāciešiem pārsūtīja tālāk uz Itālijas dienvidiem, pie Fogio pilsētas, kur amerikāņi būvēja milzīgu lidlauku gadījumam, ja sāktos jauns karš. Lielāko tiesu ar smago mašīnu pievedu materiālus, akmeņus, darvu lidlauka celšanai. Nometne un lidlauks bija tālu no pilsētas, un mums nebija apkārt nekādu žogu. Nometnē reizēm parādījās itālietes un arī skābais itāļu vīns. Gūstekņi pārdeva itāļiem gan amerikāņu automašīnas, gan benzīnu un visu pārējo un dzēra uz nebēdu. Kādā dienā vācu gūstekņi izsludināja streiku, jo amerikāņi nelaižot viņus mājās. Visas automašīnas sāka braukt ļoti lēni, tikai dažus kilometrus stundā. Lēnais braukšanas temps izveidoja milzīgu automobiļu jostu, kurai nebija ne sākuma, ne gala. Amerikāņu administrācija neko nespēja darīt stāvokļa uzlabošanai. Streika rezultātā mums apsolīja, ka drīz mūs laidīšot mājās, bet starplaikā mums atļāva braukt uz tuvējām pilsētām un brīvi staigāt pa ielām. Fogio pilsētā iegādājos īstu Borselīno platmali, un drēbnieks man pašuva no labas amerikāņu drānas jaunu uzvalku. Reiz, nākot mājā no pastaigas pa pilsētu jaunajā uzvalkā ar eleganto hūti, ejot iekšā pa oficiāliem nometnes vārtiem, amerikāņu MP, militārais policists, raidīja mani prom. Grūti bija viņam iestāstīt, ka esmu gūsteknis un ka šai aplokā ir mana pagaidu mītne.

Kad darbi pie lidlauka beidzās, manu gūstekņu grupu norīkoja pārbraucienam uz Romu. Mums blakus sēdēja amerikāņu karavīri, kuri brauca no dienesta mājās, tai pašā reizē mūs apsargājot. Brauciens tiešām bija uz nebēdu, jo kas gan mums, gūstekņiem, var kontrolēt ātrumu. Kā spilgtāko epizodi atceros brīdi, kad vēlā vakarā iebraucām Romā. Mūsu kolonnu apturēja pie Kolizeja. Es izkāpu no mašīnas un iegāju tuvējā veikaliņā pēc dažām pudelēm alus. Piedāvāju vienu pudeli arī blakus sēdošajam amerikāņu sargam. Viņš īsti nezināja, vai ņemt vai ne. Viņš nevarēja saprast, kā var gūsteknis nopirkt alu. Nakti gulējām zālē dučes Musolīnī Olimpiskajā stadionā.

Kādu laiku sabiju kopā ar vāciešiem Livorno tuvumā. Tad pienāca rīkojums, un likās, ka varbūt mani laidīs vaļā, jo pārsūtīja uz Pizu, pie šķībā torņa. Šai nometnē ilgāku laiku bija uzturējušies latvieši un pārņēmuši savā pārziņā gūstekņu nometnes drēbju apgādes daļu. Arī šeit sestdienās un svētdienās gūstekņiem bija atļauts pastaigāties pa karaļa Umberto parku, kur varēja satikt vietējos itāļus un iegādāties vīnu. Dabīgi, ka šeit bija visādas "andeles", drēbju pārdošana un jautra iedzeršana. Šis bija tas jautrākais gūsta laiks, kāds vispār var būt. Vakaros labie dziedātāji V.Ģeidāns un J.Baumanis "rāva vaļā" operetes. Nē, tādi gūsta laiki var būt tikai vienreiz! Par savu patronu drēbju tirgošanā ar itāļiem izvēlējos Valeriju Ģeidānu. Es jau biju diezgan labi apguvis vienkāršo itāļu valodu.

Šo gūsta laika līksmību pārtrauca amerikāņi, nosūtot mūs ar vilcienu uz Vāciju atbrīvošanai. Vispirms nonācām Dahavā, bijušajā koncentrācijas nometnē. Mūsu vidū bija Vilis Rutkis un vēl daži, kuri šai koncentrācijas nometnē kara laikā bijuši ieslodzīti kā pretestības kustības (pret vācu okupāciju) dalībnieki. Viņi stāstīja, ka ēkas un iemītnieku lāviņas esot tās pašas, tikai krematorija nedarbojoties un neesot vairs blaktis. Arī uzturs bija samērā labs.

Šeit mūsu atlaižamo gūstekņu grupai pievienojās latviešu gūstekņu grupa no angļu gūsta, ko viņi bija izcietuši Ēģiptē. Uzradās arī kāds Tormanis, kurš uzreiz noplātījās, ka bijis žīdu šāvējos pie Arāja komandas, kā arī cīnījies pie Djepes un dabūjis Dzelzs krustu. Dabīgi, uz vietas ar viņu iznāca kaušanās, jo bija grūti paciest viņa saltos un salkanos melus. Tās visas likās lielas muļķības, bet viena lieta bija dīvaina. Viņš it kā bijis Dahavā, kad to atbrīvoja sabiedrotie, un bijis aculiecinieks, kad amerikāņu armija dalījusi cietās rāciju bundžiņas izbadinātiem, lai viņi ēd, cik grib. Lielākā daļa pēc ēšanas saslimusi un daudzi arī miruši. Cik tur taisnības, grūti zināt, jo Tormanis, likās, bija liels afērists. Viņš esot arī Dahavas nometnē jau otro reizi, jo pirmos atlaišanas dokumentus pārdevis par lielu naudu. Patiesību grūti uzzināt.

Pēc atlaišanas no gūsta Tormanim bijis nepatīkams gadījums ar lietuviešiem. No Dahavas nometnes kopā ar latviešiem atlaida lielāku grupu lietuviešu. Dažus mēnešus vēlāk Tormanis bija saticis šo lietuviešu grupu, apmēram divdesmit, Minhenē uz ielas un apsolījis, ka sagādās viņiem pārtikas kuponus uz atlaišanas dokumentu rēķina. Salasījis no visiem atlaišanas papīrus, Tormanis teicis, lai viņu pagaidot uz ielas, kamēr viņš pats iešot iekšā izkārtot maizes kuponus. Kad pēc ilgāka laika Tormanis nav rādījies, lietuvieši atklājuši, ka durvis, pa kurām Tormanis iegājis, izgājušas ārā uz pagalmu, kur nekāda kuponu izdošana nenotiek. Tormanis bija pazudis ar visiem divdesmit gūsta atlaišanas dokumentiem, sagādājot cilvēkiem lielas nepatikšanas. Toreiz amerikāņu gūsta atlaišanas papīri bija lielā cenā, jo ar tiem varēja iegūt Vācijas pases un citus dokumentus. Divdesmit gadus vēlāk, kad biju Latvijā, šo epizodi stāstīju savam brālim. Brālis minēja, ka Tormanis pēc kara esot bijis atpakaļ Latvijā, bet drīz par mutes palaišanu nosūtīts uz Gulagu. Kad tur sākusies lielā savstarpējā gūstekņu izrēķināšanās, mans brālis, arī ieslodzītais, kādā naktī uzmodināts, jo atnākuši ukraiņi un meklējuši Tormani, kas viņus piekrāpis, lai viņu nodurtu. Tormanis kaut kā palicis dzīvs un, pēc dažiem gadiem atbrīvots, atgriezies Rīgā. Rīgā apprecējies ar žīdieti, kuru pēc kāda laika nodūris, un ticis atkal tiesāts un nosūtīts uz Sibīriju. Par Tormani kā SD dalībnieku un Salaspils koncentrācijas nometnes sargu ir rakstījis Jānis Kļaviņš savā stāstā "Salaspils nāves nometne", kurā Tormanis, kāda profesora audžudēls, minēts kā SD dalībnieks un Salaspils koncentrācijas nometnes sargs.

Mūs atbrīvoja Heilbrona nometnē 1947.gada 16.maijā. Iedeva dzelzceļa biļeti uz Eslingeni. Mēs atgriezāmies brīvībā Eslingenes latviešu dziesmu svētku laikā. Tā kā mēs nebijām DP nometnēm ne vajadzīgi, ne arī vēlami, tad liela daļa no mums Viļa Rutka vadībā aizbraucām uz Rein–Maine lidlauku strādāt būvgrupā "Rīga".

Lidlaukā mūsu grupas darbus vadīja Andrejs Bergs, vienmēr skubinādams mūsu nogurušos prātus pozitīvākam, fiziskam darbam. Mums, jaunākiem, prāts vairāk bija aizņemts ar nedēļas nogaļu izpriecām, ne ar lidlauka būvi. Mums pat bija sava dziesma, ko dungojām, Andreju kaitinādami: "Līdz vakaram, līdz vakaram — lidlaukam jābūt gatavam!"

Eslingenes Dziesmu svētku laikā bijām iepazinušies ar grupu jaunu latviešu meiteņu un tā nu mūsu prāti nesās nedēļas nogalēs uz šo pilsētu. Reiz mēs divpadsmit vīri melnās formās ieradāmies Frankfurtes dzelzceļa stacijā, nesot virknē 10 kastes alus. Stacijas perons bija stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, jo pirmajos pēckara gados tikai ar lielām grūtībām un dažādiem dokumentiem varēja ceļot pa Vācijas dzelzceļiem. Paskats bija bezcerīgs, bet, vācieši, ieraudzījuši, ka nesam alus kastes, ierāva mūs iekšā pa logiem ar visām kastēm. Lai nu vēl kāds saka, ka vācieši nebija viesmīlīgi!

Atradām jaunu brīvlaika nodarbību — "dzīt" šņabi. Pie mums jau no gūsta laikiem bija Rīgas spirta brūža deģis Roberts Skrastiņš, kas to lietu labi pārzināja. Es sametos kopā ar savu veco Itālijas patronu Valeriju Ģeidānu. Pirmā iejava mums sadega, bet pēc tam iemanījāmies un ieguvām ganrīz vai pirmās šķiras dzērienu — "Bene Baso". Pārdestilējot lējām klāt kaut kādu vācu mandeļu garšvielu, un šņabis sanāca "uz goda"!

Toreiz mēs dzīvojām kādā vācu barona medību pilī pie Valdorfas ciema. Istabā bijām trīs — Valerijs Ģeidāns, Ilgvars Plūme un es. Valerijs bija nepārspējams savos piedzīvojumu stāstos un humorā, tāpat kā Ilgvars savās lielajās latviešu literatūras zināšanās.

1947.gada augustā vecākie kara biedri bija nolēmuši, ka ir saražota lielā baroneses vanna pilna ar augstas kvalitātes šnabi, bet nav laba iemesla tā izlietošanai. Tā radās ideja sarīkot varenus svētkus. Runāts — darīts: kas var būt labāks, par visu jauniešu iesvētīšanu, neraugoties uz baznīcas vai ticības piederību. Tā arī notika, ka 1947.gada 17.augustā, Darmštates latviešu baznīcā iesvētīja sešus jaunos, kuri bija atgriezušies no Itālijas gūsta: Gunārs Auniņš, Teodors Janovskis, Arturs Pormals, Alberts Roze, Bruno Rozenlils un Edvīns Skapsts. Dzīres bija varenas. Meitenes bija braukušas no Eslingenes un citām tālākām vietām.

Vilis Rutks, kā jau angļu valodas pratējs un mūsu "vadonis", bija sakārtojis iespēju ar 1948.gadu pāriet uz mazliet noteiktāku darba vietu — uz "8850. Transporta un darba rotu", ko komandēja kapt. A.Lauva. Šajā darba rotā, nēsājot melno uniformu, nostrādāju gandrīz divus gadus. Mūsu grupas "vadošais orgāns" Vilis Rutks kādu nezināmu iemeslu dēļ bija nokārtojis braukšanu uz Ameriku — plūkt kokvilnu. Domāts, darīts.

1949.gada 15.novembrī mēs ar kuģi "USAT Gen. M.B.Stewart" iebraucām Jaunorleānā, lai veselu gadu strādātu Misisipi štata fermā Vancē pie Mr.Jandella. Karavīru grupā, kas atbrauca uz šo darbu, bija 8 no Itālijas gūsta laikiem: J.Bergs, H.Frišs, R.Dombrovskis, A.Pormals, B.Rozenlils, A.Voroņka, V.Rutks un A.Roze. Pēdējais no ostas izprasīja saimniekam atļauju braukt prom un apsievoties.

Mūsu darba grupa strādāja tikai ar mašīnām. Fermeris sadalīja laukus, norādot katram apstrādājamo platību, kas bija daudz lielāka, nekā viņa melnajiem strādniekiem. Mums to vajadzēja ar kultivatoriem vismaz vienreiz nedēļā apart. Mūsu vīriem tas bija nieks, un dažš, kā Rolfs Dombrovskis, jau trešdienas vakarā gribēja braukt mājās, jo esot laukus aparis. Vilis tādās reizēs trieca Rolfu atpakaļ, lai fermeris neredzētu, kas noticis.

Nezinu, kā tas sagadījās, bet fermeris bija prasījis Vilim, vai kāds neprot rīkoties ar lielo kāpurķēžu (Ceterpillar) traktoru. Vilis bija dzirdējis, ka es protu šo mašīnu vismaz pielaist, un tā man iznāca šis jaunais, neparastais darbs un braucamais. Nekad ar kāpurķēžu traktoru nebiju braucis, bet principā zināju, kā motoru iestartēt un kādēļ šī mašīna iet uz priekšu. Fermeris mani aizveda uz lauku, kur šis lielais traktors stāvēja. Tas bija lielāks, nekā biju redzējis Vācijā amerikāņu auto darbnīcā. Taču braukšana bija cita lieta. Fermeris apskatījās, kā es pielaidu motoru, redzēja, ka es kaut ko saprotu, iekāpa savā mašīnā un aizbrauca mājās. Vakarā, kad viņš atbrauca man pakaļ, visa darbošanās māka man bija rokā. Viņam tas tik ļoti patika, ka drīz ien viņš nopirka toreiz vislielāko ASV kāpurķēžu traktoru, lai varētu iztīrīt viņa fermas džungļu vietas. Man ar šo traktoru bija jāizgāž visi saaugušie krūmi, koki un vītnes lielā kaudzē dedzināšanai. Viņš bija iedomājies ierīkot ganības gaļas lopu audzēšanai. Par pirmo algu nopirku mazkalibra šauteni, un man pa mežu gāja vareni. Tur sastapos ar dažādiem zvēriem un čūskām.

Kad nolīgtais gads gāja uz beigām, kādu nakti, braucot vēlu mājās no randiņa, aizmigu un iebraucu ar pilnīgi jauno automašīnu, ko Vilis ar draugiem bija tikko nopircis, tilta margās. Man nebija ne mazākās skrambas, bet mašīna bija pilnīgi jānoraksta zaudējumos. No tā brīža man atausa gaisma, ka darbs Misisipi štatā ir manai veselībai kaitīgs, un sadomāju braukt uz Čikāgu. Tā nolīgtā gada beigās mēs, četri draugi, kāpām atkal kādā Rolfa un Pētera iegādātā mašīnā iekšā, lai dotos uz bandītu pilsētu paskatīties, ko mēs tur varētu iesākt. Cēlu mērķu pilni, mēs, četri vecie kanaki, kādā 1951.gada janvāra dienā sasniedzām Čikāgu.

Čikāgā mums gāja visādi. Kas gan sākumā netika strādāts, ņemot vērā arī to, ka mums nebija ne naudas, ne angļu valodas zināšanu. Mans pirmais darbs bija kādā tēraudlietuvē, kur ar kapli bija jāizcērt ārā smilšakmens no tērauda kausējamās krāsns. Nevaru teikt, ka šis darbs gāja sevišķi pie sirds. Darīju vēl citus darbus, strādāju arī auto fabrikā. Tad kādā jaukā dienā saņēmu no valdības ziņu, ka man esot jāiet dienēt amerikāņu armijā. Man esot beidzamais iesaukuma gads. Tavu sagadīšanos — to teica arī vācieši, ka man esot beidzamais iesaukuma gads leģionā, kad tomēr aizgāju pie kureliešiem.

1952.gada 24.jūnijā uzvilku ceturto formas tērpu un aizgāju drasēt jaunam kara kungam. Nevaru sūdzēties, ka man būtu bijušas sākumā kādas problēmas. Taču kāds jau bija mani noskatījis, jo, tikko pabeidzu pamata treniņu, tā man vīri bija klāt un ieteica iet izpletņu lēcējos. Nobeidzu viņu lēkšanas skolu, un mani ieskaitīja vispirms 82. izpletņu lēcēju divīzijā, kas 1953.gada 20.janvārī soļoja prezidenta Eizenhauera amatā ievešanas parādē Vašingtonā. Nevaru lielīties, ka redzēju prezidentu, jo soļojot nevarēju daudz kaklu staipīt. Bez tam bija samērā vēss, un tais jaunības dienās šis notikums man nelikās sevišķi svarīgs. Pēc parādes aizlidojām lēkt sniegainos Amerikas ziemeļos, kur saņēmu pavēsti, ka esmu pārskaitīts uz "Special forces". Vēlāk šī vienība dabūja nosaukumu "Green Berets".

Liekas, ka šie speciālie spēki jeb "Zaļās beretes" tika dibināti viena iemesla dēļ: sabiedrotie baidījās no iespējama krievu iebrukuma Eiropas Rietumos. Analizējot toreizējo padomju armijas mācību struktūru, ārkārtīgi lielā mērā, pat simtprocentīgi, atsevišķu krievu virsnieku rīcību noteica pavēles no augšas. Ja tādas netika saņemtas, tad visumā trūka pašiniciatīvas. To pierādīja pirmā "SF" vienības darbība Vācijā lielos manevros 1954.gadā, kad tā, sekojot padomju principiem, izņēma no operācijas vispirms galvenos štābus un tā atstāja armiju pilnīgi nedarbīgu.

Šeit trenēja tos cilvēkus, kurus iefiltrēja Latvijā 50. gadu sākumā un vidū. Vienībā biju kopā ar Leonīdu Brombergu, kuru krievi Latvijā noķēra un sodīja ar 25 gadu katorgu Sibīrijā. Kad tuvojās atlaišanas laiks, viņu nometnē noindēja.

Kādā jaukā dienā notika neticamais: atradu sev sievu — Ausmu Garkalns. Viņa dzimusi Koknesē, tuvu manai dzimtai pusei. Viņa ar vecākiem, māsu un brāli dzīvoja Ašboro, Ziemeļkarolīnas štatā. Apsievošanās prasīja citu atbildību. Atstāju regulāro armijas dienestu, pārcēlos uz Čikāgu un tūlīt iestājos universitātē. Sākumā studēju komerclietas, bet vēlāk darbā bija nepieciešamas arī tieslietu zināšanas un es mācījos jurisprudenci. Trūcīgo angļu valodas zināšanu un ierobežoto līdzekļu dēļ dzīve nebija viegla. Maģistratūru nobeidzu vakaros 1971.gadā.

Darbā strādāju samērā atbildīgā amatā. Reizēm bija jābrauc uz Eiropu, ko tad apvienoju ar Rīgas apmeklējumu. 1957.gadā piedzima meita Ingrīda. Viņa izstudēja par vidusskolas skolotāju un apprecējās ar Aldi Dārziņu, mikrobioloģijas doktoru, kura vecāki nāk no Limbažiem. Mums ir trīs mazbērni, kuriem ir dubulta pavalstniecība. Abi zēni jau ir ciemojušies Latvijā.

Sešdesmito gadu sākumā aktīvi darbojos amerikāņu republikāņu partijā, kā Ilinoisas latviešu republikāņu kluba prezidents. Izmantoju savu pazīšanos ar ASV Senāta ārlietu komisijas priekšsēdētāju Čārlzu Persiju, lai viņš Padomju valsts apmeklējumā iegrieztos Rīgā un informētos par okupācijas sekām un to iespaidu uz latviešu tautu. Sakarā ar Rīgas čekas rupjo apiešanos viņš bija ļoti pretimnākošs latviešiem, un, kad radās nepieciešamība reklamēt Eduarda Berklava "17 komunistu vēstuli" ASV Senātam un ASV valdībai, ņēma tur aktīvu dalību.

Uz Latviju sāku braukt jau 1968.gadā. Man no Sibīrijas bija atgriezušies māte un brālis Jānis. Neskatoties uz toreiz pieņemto standartu, ka uz Latviju nevajag braukt, man bija pienākums pret maniem tiešiem tuviniekiem. Savos Latvijas braucienos, kaut bija aizliegts, vienmēr apmeklēju sava tēva atstātās lauku mājas. Manu tēvu Jāni Pormalu apcietināja 1941.gadā un izsūtīja no Centrālcietuma 24/25 jūnijā, kad bija jau sācies karš. Viņa tiesāšanas dokumentos man bija izdevība ieskatīties Rīgā archīvā. Tur bija pratināšanas protokoli no Rīgas un Astrahaņas. Viņu nogalināja 1941.gada 15.oktobrī Astrahaņas cietumā. Mani vecākie brāļi Paulis un Jānis 1945.gada augustā iesaistījās Otrajā Latvijas tēvijas sargu divīzijā, kur Pauli iecēla par Jēkabpils nacionālo partizānu pulka komandieri un Jāni — par štāba priekšnieku. Sākumā to arī dēvēja par brāļu Pormaļu grupu, bet vēlāk, kad sāka iznākt avīze "Vilkaču sauciens" — par nacionālo partizāņu vienību "Vilkači". Pauli čekisti 1946.gada rudenī ar viltu ievilināja savās lamatās un nošāva no mugurpuses.

Kad 1971.gadā Eduards Berklavs un viņa domu biedri uzrakstīja "17 Latvijas komunistu vēstuli",— protesta rakstu pret Latvijas pārkrievošanu, ar Berklava darbabiedra Jāņa Galdiņa gādību tā nonāca pie mana brāļa Jāņa, kas to no krievu valodas pārtulkoja latviski un nodeva man. Ievīstītu plastikātā un avīzēs, es to aptinu ap rožu pušķa kātiem un tādā veidā izvedu no Latvijas. Šis nozīmīgais dokuments ar brāļu Dr.Trapānu un Dr.U.Ģērmaņa gādību tika pārtulkots dažādās valodās. To publicēja 14 valstīs daudzos desmitos laikrakstu. 70. gados šo dokumentu uzskatīja par vienu no nozīmīgākām protesta balsīm pret komunistu iekārtu padomju savienībā. (Kad čekas virsieks Lešinskis pārgāja Rietumu pusē un runāja Čikāgā Latviešu biedrībā, es viņam prasīju, vai baumu, ko palaidām pēc vēstules izvešanas, proti, ka vēstuli Rietumiem nodevis politbiroja biedrs Maskavā Arvīds Pelše, ir tikusi atpakaļ līdz Rīgai. Lešinskis paskaidroja, ka tas esot radījis dažu labu neveiklu brīdi Rīgā, bet kādu gadu vēlāk viņi noskaidrojuši īsto izdevēju. Varbūt tādēļ mani nākošā braucienā Tallinā izkratīja līdz apakšbiksēm, mēģinot atrast kompromitējošus dokumentus. Šai reizē lielu drosmi un apķērību manā labā parādīja mūsu grupas oficiālā pavadone (gide) Jana, kura pavadīja mūsu grupu uz Tallinu. Par to viņai liels paldies!) Šis bija pirmais smilšu graudiņš "padomju impērijas" sabrukuma kronī.

Mums visiem negaidīti nāca Latvijas brīvība. No tā laika esmu braucis uz Rīgu dažreiz pat trīs reizes gadā. Organizēju tiešu palīdzības materiālu sūtījumus trūcīgiem Latvijas bērniem, gan arī citas palīdzības akcijas. Daudz palīdzības izdevies sniegt studentu organizācijai Fraternitas Livonica , kurā darbojās arī mūsu izcilais vēsturnieks Dr. Uldis Ģērmanis.

1991.gadā izdevās atgūt Mežaparkā īpašumu un iekārtot dzīvokli. Mājai Mežaparkā ir kultūrvēsturiska nozīme, jo tanī pirms kara dzīvoja un pavadīja savus ražīgākos darba gadus dzejnieks Kārlis Skalbe. Viss, kas bija saistīts ar īpašuma atgūšanu, radīja lielas grūtības, un par to būtu rakstāma grāmata. Visumā varu teikt, ka daudzi cilvēki pilsētas administrācijā bija ļoti pretimnākoši un izpalīdzīgi, kad kārtoju dzīves vietas veidošanu Latvijā. Daudz pateicības esmu parādā LNNK vadībai un viņas darbiniekiem. Šeit varētu minēt veselu rindu sabiedrisko un iestāžu darbiniekus, kuri vienmēr ar smaidu sejā nāca ar vērtīgiem padomiem un norādījumiem, cenšoties pavērt klaida tautiešiem ceļu uz mājām, kā Eduards Berklavs, Harijs Osis, Ilve Smilgiņa, Pēteris Tabūns, Juris Dobelis, Ojārs Stefans un daudzi daudzi citi godīgi un krietni tautieši. Nekad nevajadzēja kukuļot, ja neskaita kādu rozi iestāžu un biroju meitenēm, bet tas jau būtu darīts, ja arī nebūtu jāatgūst māja.

Iespaidīga bija iepazīšanās ar Itālijas gūsta biedru Kārli Baumu. Viņš kopā ar manu brāli bija atnācis no Latvijas Daugavas Vanagiem, lai filmētu manu ieiešanu mājā. No pilsētas dokumentiem uzzināju, ka mājas aizmugures lievenis ir izbūvēts par istabu, un šī istaba nekad nav bijusi oficiāli atdota krievam, kas dzīvoja blakus istabā. Sarunāju dažus zemessargus, pilsētas koku apgriešanas vīrus, radus un draugus, kopā apmēram ap 20 cilvēku, kuri nu piedzīvoja interesantu notikumu. Kad Kārlis Baums sāka filmēt darbību, es ar lielu cirvi izdarīju pirmo cirtienu mājas sienā, jo zināju, ka tur aiz apmetuma bija durvis uz lieveni. Krievs kaut ko iekšā kliedza — "kudā, kudā" un es atkal ārpusē "Arreviderči uz Pleskavu", jo manas krievu valodas zināšanas ir ļoti ierobežotas. Tikām iekšā lievenī un izlikām okupantu pendeles ārpusē. Tā es dabūju pirmo istabu savā mājā, un uz K.Bauma jautājumu, vai neesot bijis Itālijā varēju atbildēt ar spēcīgu — jā! Pārējais viss ir vēsture. Tagad man māja ir tīra no okupantiem, un es esmu oficiāli pierakstīts savā dzīvoklī Mežaparkā.

1994.gadā uzdāvināju karogu savam Latvijas brīvvalsts laika "720. Vīgantes — Staburaga" mazpulkam. Nākošā vasarā, apciemojot Vīgantes mazpulka sarīkojumu, tiku sevišķi mīļi uzņemts un godināts no Vīgantes mazpulcēniem un viņu darbīgās, dižās vadītājas H.Čakstes kundzes.

Gribu pieminēt, ka nu jau esmu apvilcis piekto formas tērpu, kopā ar brāli Jāni Pormalu, kurš 18 gadu pavadījis Sibirijā, esam Rīgas Zemessargu padomnieku rotas dalībnieki. Zemessargu parādes formā 1996.gada 14.jūnijā, tautas sēru dienā, kopā ar savu rotu un viņas slaveno partizāņu komandieri Ojāru Stefanu stāvēju pie Brīvības pieminekļa.

Arturs Pormals

Jānis Pormals ar dēliem (

Latviešu karavīri ceļā uz ASV. Trešajā rindā pirmais no kreisās — Arturs Pormals

1968. gadā pie appludinātā Liepavota "Koklētājas"

Ar šo rožu pušķi Arturs Pormals (

Jaunjelgavas kapos pie atbrīvošanas karā kritušo karavīru pieminekļa 1968.gadā

Arturs Pormals ar meitu Ingrīdu un mazdēliem Kristapu un Aleksandru

Arturs Pormals savā dzīvoklī Mežaparkā pēc apbalvojuma saņemšanas