Eiropas Konvencija par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību

Strasbūrā, 1987.gada 13.novembrī

Preambula

Eiropas Padomes dalībvalstis, kas parakstījušas šo konvenciju,

ņemot vērā to, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt dalībvalstu lielāku vienotību;

atzīstot, ka cilvēkiem ir morāla atbildība par visām dzīvām būtnēm, un paturot prātā, ka mājas (istabas) dzīvniekiem ir īpašas attiecības ar cilvēkiem;

ņemot vērā mājas (istabas) dzīvnieku nozīmi dzīves kvalitātes uzlabošanā un attiecīgi to vērtību sabiedrībai;

ņemot vērā grūtības, ko rada cilvēku turēto dzīvnieku lielā daudzveidība;

ņemot vērā risku, ko higiēnai, veselībai un cilvēku drošībai, kā arī citu dzīvnieku drošībai rada pārāk liels mājas (istabas) dzīvnieku skaits;

ņemot vērā, ka nav atbalstāma savvaļas dzīvnieku turēšana par mājas (istabas) dzīvniekiem;

apzinoties dažādos nosacījumus, kas reglamentē mājas (istabas) dzīvnieku iegūšanu, turēšanu, komerciālo un nekomerciālo audzēšanu un apglabāšanu, kā arī tirdzniecību ar tiem;

apzinoties, ka mājas (istabas) dzīvnieki ne vienmēr tiek turēti apstākļos, kas veicina viņu veselību un labturību;

norādot, ka attieksme pret mājas (istabas) dzīvniekiem ir ļoti dažāda, kas dažreiz ir ierobežotu zināšanu un nepietiekamas izpratnes sekas;

ņemot vērā, ka vienotu pamatprincipu ieviešana attieksmē un praksē, nodrošinot atbildīgu mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu, ir ne vien vēlams, bet arī sasniedzams mērķis,

ir vienojušās par turpmāko.

I. nodaļa – Vispārīgi noteikumi

1. pants – Definīcijas

1. Mājas (istabas) dzīvnieks ir jebkurš dzīvnieks, kas tiek turēts vai ir paredzēts turēšanai cilvēka mājsaimniecībā viņa priekam un sabiedrībai.

2. Tirdzniecība ar mājas (istabas) dzīvniekiem ir visi saimnieciskie darījumi, kas peļņas nolūkā sistemātiski tiek veikti ar ievērojamu skaitu mājas (istabas) dzīvnieku un ir saistīti ar īpašnieka maiņu.

3. Komerciāla audzēšana un izmitināšana nozīmē audzēšanu vai izmitināšanu, kuras galvenais nolūks ir gūt peļņu un kura tiek veikta ar ievērojamu skaitu dzīvnieku.

4. Dzīvnieku patversme ir bezpeļņas uzņēmums, kurā var izmitināt ievērojamu skaitu mājas (istabas) dzīvnieku. Ja valsts tiesību akti un/vai administratīvie pasākumi to pieļauj, šādā uzņēmumā var pieņemt arī klaiņojošus dzīvniekus.

5. Klaiņojošs dzīvnieks ir mājas (istabas) dzīvnieks, kam nav māju, vai arī tāds mājas (istabas) dzīvnieks, kas atrodas ārpus īpašnieka vai turētāja mājsaimniecības robežām un ko īpašnieks vai turētājs nekontrolē vai tieši nepārrauga.

6. Kompetentā iestāde ir iestāde, ko izraudzījusies attiecīgā dalībvalsts.

2. pants – Darbības joma un īstenošana

1. Katra dalībvalsts apņemas veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šīs konvencijas noteikumu ievērošanu attiecībā uz:

a) mājas (istabas) dzīvniekiem, ko tur persona vai juridiska persona mājsaimniecībā vai uzņēmumā, kurš nodarbojas ar dzīvnieku tirdzniecību, komerciālo audzēšanu un izmitināšanu, kā arī dzīvnieku patversmēs;

b) atbilstošos gadījumos – klaiņojošiem dzīvniekiem.

2. Neviens šīs konvencijas noteikums neietekmē citu tiesību aktu īstenošanu dzīvnieku aizsardzībai vai apdraudēto savvaļas sugu saglabāšanai.

3. Neviens šīs konvencijas noteikums neietekmē dalībvalstu tiesības veikt stingrākus pasākumus mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzībai vai piemērot šeit ietvertos noteikumus dzīvnieku kategorijām, kas tieši šajā dokumentā nav minētas.

II. nodaļa – Mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas principi

3. pants – Dzīvnieku labturības pamatprincipi

1. Mājas (istabas) dzīvniekam nedrīkst radīt nevajadzīgas sāpes, ciešanas vai distresu.

2. Mājas (istabas) dzīvnieku nedrīkst pamest.

4. pants – Turēšana

1. Ikviena persona, kas tur mājas (istabas) dzīvnieku vai ir piekritusi par to rūpēties, ir atbildīga par tā veselību un labturību.

2. Ikviena persona, kas tur mājas (istabas) dzīvnieku vai par to rūpējas, nodrošina tam izmitināšanu, aprūpi un uzmanību, ņemot vērā dzīvnieka etoloģiskās vajadzības atbilstoši sugai un šķirnei, jo īpaši

a) nodrošina tam pietiekamā daudzumā atbilstošu pārtiku un ūdeni;

b) nodrošina tam pietiekamas kustību iespējas;

c) veic saprātīgus pasākumus, lai novērstu tā aizbēgšanas iespēju.

3. Dzīvnieku nedrīkst turēt kā mājas (istabas) dzīvnieku, ja

a) nav ievēroti šā panta 2. punkta nosacījumi vai,

b) lai gan šie nosacījumi ir ievēroti, dzīvnieks nevar pielāgoties dzīvei nebrīvē.

5. pants – Audzēšana

Ikviena persona, kas izvēlas mājas (istabas) dzīvnieku audzēšanai, ir atbildīga par dzīvnieka to anatomisko, fizioloģisko un uzvedības īpatnību ievērošanu, kas var radīt apdraudējumu vai nu pēcnācēja, vai sieviešu kārtas vecāka veselībai un labturībai.

6. pants – Vecuma ierobežojums, iegūstot dzīvnieku īpašumā

Mājas (istabas) dzīvniekus nedrīkst pārdot personām, kas jaunākas par sešpadsmit gadiem, bez vecāku vai citu personu, kurām ir vecāku atbildība, skaidri izteiktas piekrišanas.

7. pants – Apmācība

Mājas (istabas) dzīvniekus nedrīkst pakļaut tādai apmācībai, kas kaitē viņu veselībai un labturībai, jo īpaši piespiežot viņus darīt vairāk, nekā to ļauj viņu dabiskās iespējas vai spēks, vai izmantojot mākslīgus palīglīdzekļus, kas izraisa ievainojumus vai nevajadzīgas sāpes, ciešanas vai distresu.

8. pants – Tirdzniecība, komerciālā audzēšana un izmitināšana, dzīvnieku patversmes

1. Ikviena persona, kas Konvencijas spēkā stāšanās laikā nodarbojas ar mājas (istabas) dzīvnieku tirdzniecību vai komerciālo audzēšanu vai izmitināšanu vai arī pārvalda dzīvnieku patversmi, atbilstošā laikposmā, ko nosaka katra dalībvalsts, par to paziņo kompetentajai iestādei.

Ikviena persona, kas paredzējusi nodarboties ar kādu no šīm darbībām, paziņo par šo nolūku kompetentajai iestādei.

2. Šajā paziņojumā norāda:

a) mājas (istabas) dzīvnieku sugu, uz ko attiecas vai attieksies šīs darbības;

b) atbildīgo personu un personas zināšanas;

c) izmantoto vai izmantošanai paredzēto telpu un aprīkojuma aprakstu.

3. Iepriekšminētās darbības var veikt tikai tad:

a) ja atbildīgajai personai ir vajadzīgās zināšanas un prasmes, kas gūtas profesionālās apmācības rezultātā, vai arī pietiekami liela pieredze mājas (istabas) dzīvnieku jomā un

b) ja darbībai izmantotās telpas un aprīkojums atbilst 4. pantā izklāstītajām prasībām.

4. Pamatojoties uz paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar 1. punkta noteikumiem, kompetentā iestāde nosaka, vai 3. punktā izklāstītie nosacījumi tiek ievēroti. Ja šie nosacījumi netiek pienācīgi ievēroti, tā iesaka veikt pasākumus un, ja to prasa dzīvnieku labturības apsvērumi, aizliedz darbības uzsākšanu vai turpināšanu.

5. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem kompetentā iestāde pārrauga, vai minētie nosacījumi tiek ievēroti.

9. pants – Reklāma, izklaide, izstādes, sacensības un līdzīgi pasākumi

1. Mājas (istabas) dzīvniekus neizmanto reklāmai, izklaidei, izstādēs, sacensībās un līdzīgos pasākumos, ja

a) organizators nav radījis atbilstošus apstākļus, lai apiešanās ar mājas (istabas) dzīvniekiem būtu atbilstoša 4. panta 2. punkta prasībām, un

b) tiek radīts apdraudējums mājas (istabas) dzīvnieku veselībai un labturībai.

2. Mājas (istabas) dzīvniekam nedrīkst dot nekādas vielas, piemērot ārstēšanu vai izmantot attiecīgas ierīces, lai paaugstinātu vai pazeminātu viņa dabisko veiktspējas līmeni

a) sacensībās vai

b) jebkurā citā laikā, kad tas rada apdraudējumu dzīvnieka veselībai un labturībai.

10. pants – Ķirurģiskas operācijas

1. Ķirurģiskas operācijas mājas (istabas) dzīvnieka ārējā izskata mainīšanai vai citos ar ārstniecību nesaistītos nolūkos ir aizliegtas, jo īpaši

a) astes apgriešana;

b) ausu apgriešana;

c) devokalizācija;

d) nagu amputācija un ilkņu izraušana.

2. Izņēmumi no šiem aizliegumiem ir pieļaujami tikai šādos gadījumos:

a) ja veterinārārsts uzskata, ka neārstnieciskas procedūras ir jāveic veterinārmedicīnisku apsvērumu dēļ vai arī konkrēta dzīvnieka labā;

b) lai novērstu vairošanos.

3. Operācijas, kas saistītas ar ievērojamām dzīvniekam nodarītām sāpēm, veic tikai veterinārārsts vai veterinārārsta uzraudzībā, izmantojot anestēziju.

Operācijas, kurās nav vajadzīga anestēzija, var veikt persona, kas atzīta par kompetentu atbilstoši valsts tiesību aktiem.

11. pants – Nogalināšana

1. Mājas (istabas) dzīvnieku nogalināt drīkst tikai veterinārārsts vai cita kompetenta persona, izņemot ārkārtas gadījumus, lai izbeigtu dzīvnieka ciešanas, ja nav iespējams pietiekami ātri saņemt veterinārārsta vai citas kompetentas personas palīdzību, vai citos ārkārtas gadījumos, kas noteikti valsts tiesību aktos. Nogalinot dzīvnieku, jārīkojas tā, lai tam radītu tik maz fizisku un garīgu ciešanu, cik tas konkrētajos apstākļos iespējams. Izņemot ārkārtas gadījumus, dzīvnieka nogalināšanai izvēlas vienu no šādiem paņēmieniem:

a) izraisa tūlītēju samaņas zudumu un nāvi vai

b) izraisa dziļu vispārēju anestēziju, pēc tam veic darbības, no kurām nenovēršami iestājas nāve.

Pirms dzīvnieka ķermeņa iznīcināšanas par nogalināšanu atbildīgā persona pārliecinās, vai dzīvnieks ir beigts.

2. Aizliegts izmantot šādus nogalināšanas paņēmienus:

a) noslīcināšanu vai citus noslāpēšanas paņēmienus, ja tie neizraisa 1. punkta „b” apakšpunktā paredzēto rezultātu;

b) jebkuru indīgu vielu vai zāļu izmantošanu, ja devu un izmantošanas veidu nevar kontrolēt tā, lai izraisītu 1. punktā minēto rezultātu;

c) nonāvēšanu ar elektriskās strāvas palīdzību, ja vien iepriekš nav izraisīts tūlītējs samaņas zudums.

III. nodaļa – Papildu pasākumi attiecībā uz klaiņojošiem dzīvniekiem

12. pants – Skaita samazināšana

Ja dalībvalsts uzskata, ka klaiņojošo dzīvnieku skaits tai rada problēmas, tā veic atbilstošus juridiskus un/vai administratīvus pasākumus, lai to skaitu samazinātu, izmantojot paņēmienus, kas dzīvniekiem rada pēc iespējas mazāk sāpju, ciešanu vai distresa.

a) Šos pasākumus veicot, jāievēro šādas prasības:

i) dzīvniekus sagūstot, tiem rada iespējami mazāk fizisku un garīgu ciešanu,

ii) sagūstītos dzīvniekus tur vai nogalina atbilstoši šajā konvencijā noteiktajiem principiem.

b) Dalībvalstis uzņemas apsvērt turpmāko:

i) nodrošināt suņu un kaķu apzīmēšanas iespējas, izmantojot paņēmienus, kas neizraisa vai gandrīz neizraisa ilgstošas sāpes, ciešanas vai distresu, piemēram, tetovējot un ievadot numuru un arī īpašnieka uzvārdu un adresi reģistrā,

ii) samazināt suņu un kaķu neplānotu vairošanos, veicinot šo dzīvnieku sterilizāciju,

iii) veicināt, lai klaiņojoša suņa vai kaķa atradējs par atradumu paziņotu kompetentajai iestādei.

13. pants – Izņēmumi attiecībā uz sagūstīšanu, turēšanu un nogalināšanu

Šīs konvencijas principus par klaiņojošu dzīvnieku sagūstīšanu, turēšanu un nogalināšanu var neievērot tikai tad, ja tas nepieciešams slimību kontroles valsts programmu īstenošanai.

IV. nodaļa – Informēšana un izglītošana

14. pants – Informatīvās un izglītojošās programmas

Dalībvalstis apņemas veicināt informatīvo un izglītojošo programmu pilnveidošanu, lai veicinātu ar mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu, audzēšanu, apmācību, tirdzniecību un izmitināšanu saistīto organizāciju un privātpersonu informētību un zināšanas par šīs konvencijas noteikumiem un principiem. Šajās programmās uzmanība jo īpaši jāpievērš šādām tēmām:

a) izpratnei, ka mājas (istabas) dzīvnieku apmācības komerciāliem vai sacensību mērķiem jāveic personām ar atbilstošām zināšanām un prasmi;

b) izpratnei,

i) ka nav vēlams dāvināt mājas (istabas) dzīvniekus personām, kas jaunākas par sešpadsmit gadiem, bez vecāku vai citu personu, kam ir vecāku atbildība, skaidri izteiktas piekrišanas,

ii) ka nav vēlams dāvināt mājas (istabas) dzīvniekus kā balvas, apbalvojumus vai prēmijas,

iii) ka nav vēlams neplānoti audzēt mājas (istabas) dzīvniekus,

c) par iespējamām negatīvajām sekām savvaļas dzīvnieku veselībai un labturībai, ja tos iegūst vai ievieš kā mājas (istabas) dzīvniekus,

d) par risku, ko rada mājas (istabas) dzīvnieku bezatbildīga iegūšana, palielinot nevajadzīgo un pamesto dzīvnieku skaitu.

V. nodaļa – Daudzpusējās apspriedes

15. pants – Daudzpusējās apspriedes

1. Dalībvalstis notur daudzpusējas apspriedes Eiropas Padomē piecu gadu laikā pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā un pēc tam reizi piecos gados vai visos gadījumos, ja to pieprasa dalībvalstu pārstāvju vairākums, lai izskatītu to, kā šī konvencija tiek piemērota un vai ir ieteicams to pārskatīt vai paplašināt kādu no tās noteikumiem. Šīs apspriedes notiek sanāksmēs, ko sasauc Eiropas Padomes ģenerālsekretārs.

2. Katrai dalībvalstij ir tiesības iecelt pārstāvi dalībai šajās apspriedēs. Jebkurai Eiropas Padomes dalībvalstij, kura nav Konvencijas līgumslēdzēja puse, ir tiesības deleģēt novērotāju šajās apspriedēs.

3. Pēc katras apspriedes dalībvalstis iesniedz Eiropas Padomes Ministru komitejai ziņojumu par apspriedes norisi un Konvencijas darbību, vajadzības gadījumā iekļaujot priekšlikumus par Konvencijas 15. līdz 23. panta grozīšanu.

4. Ievērojot šīs konvencijas noteikumus, dalībvalstis izstrādā apspriežu reglamentu.

VI. nodaļa – Grozījumi

16. pants – Grozījumi

1. Visus 1. līdz 14. panta grozījumus, ko ierosina kāda dalībvalsts vai Ministru komiteja, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, un viņš tos nosūta Eiropas Padomes dalībvalstīm, visām pusēm un visām valstīm, kas ir uzaicinātas pievienoties Konvencijai saskaņā ar 19. panta noteikumiem.

2. Visus grozījumus, kas ierosināti saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem, izskata daudzpusējā apspriedē, kurā dalībvalstis tos var pieņemt ar divu trešdaļu vairākumu, ne ātrāk kā divus mēnešus pēc tam, kad ģenerālsekretārs tos nosūtījis. Pieņemto tekstu nosūta dalībvalstīm.

3. Grozījumi stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc to pieņemšanas daudzpusējā apspriedē, ja neviena dalībvalsts nav izteikusi iebildumus.

VII. nodaļa – Nobeiguma noteikumi

17. pants – Parakstīšana, ratificēšana, pieņemšana un apstiprināšana

Šo konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis. To ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

18. pants – Stāšanās spēkā

1. Konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā četras Eiropas Padomes dalībvalstis ir piekritušas atzīt Konvenciju par saistošu saskaņā ar 17. panta noteikumiem.

2. Attiecībā uz citām parakstītājām dalībvalstīm, kas piekrīt atzīt Konvenciju par saistošu vēlāk, tā stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā deponēts ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokuments.

19. pants – Trešo valstu pievienošanās

1. Pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās Eiropas Padomes Ministru komiteja var aicināt jebkuru valsti, kas nav Padomes dalībvalsts, pievienoties šai konvencijai, par to pieņemot lēmumu ar balsu vairākumu, kā paredz Eiropas Padomes statūtu 20.d pants, un ar vienprātīgu lēmumu, ko pieņem līgumslēdzēju valstu pārstāvji Ministru komitejā.

2. Jebkurā valstī, kas pievienojas, Konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram deponēts pievienošanās dokuments.

20. pants – Teritoriālās piemērošanas klauzula

1. Jebkura valsts, parakstot šo konvenciju vai iesniedzot dokumentu par ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos, var noteikt teritoriju vai teritorijas, kurās Konvencija ir piemērojama.

2. Jebkura dalībvalsts vēlāk ar ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju var paplašināt šīs konvencijas piemērošanu citām teritorijām, kas norādītas deklarācijā. Šajās teritorijās Konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā ģenerālsekretārs saņēmis minēto deklarāciju.

3. Deklarācija, kas nosūtīta saskaņā ar 1. un 2. punktu, attiecībā uz tajā norādītajām teritorijām jebkurā laikā var tikt atsaukta ar ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā ģenerālsekretārs šo paziņojumu saņem.

21. pants – Atrunas

1. Jebkura valsts parakstīšanas brīdī vai sava ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanas brīdī var noteikt, ka tai ir tiesības uz vienu vai vairākām atrunām attiecībā uz 6. pantu un 10. panta 1. punkta „a” apakšpunktu. Citas atrunas nepiemēro.

2. Jebkura dalībvalsts, kas ir izdarījusi atrunu saskaņā ar iepriekšējo punktu, var to pilnīgi vai daļēji atsaukt ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā tajā dienā, kurā ģenerālsekretārs šo paziņojumu saņem.

3. Dalībvalsts, kas ir izdarījusi atrunu attiecībā uz šīs konvencijas noteikumu, nevar pieprasīt, lai attiecīgo noteikumu piemēro cita dalībvalsts; tomēr tā var, ja tās atruna ir daļēja vai ar nosacījumu, prasīt attiecīgā noteikuma piemērošanu, ciktāl pati to ir akceptējusi.

22. pants – Denonsēšana

1. Jebkura dalībvalsts jebkurā laikā var denonsēt šo konvenciju, nosūtot attiecīgu paziņojumu Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

2. Denonsēšana stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši seši mēneši no dienas, kurā ģenerālsekretārs šo paziņojumu saņem.

23. pants – Paziņojumi

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm un katrai valstij, kas ir pievienojusies Konvencijai vai saņēmusi šādu uzaicinājumu, par

a) katru Konvencijas parakstīšanu;

b) katra ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanu;

c) katru Konvencijas spēkā stāšanās dienu saskaņā ar 18., 19. un 20. pantu;

d) jebkādu citu darbību, paziņojumu vai saziņu saistībā ar šo konvenciju.

To apliecinot, attiecīgās pilnvarotās personas ir parakstījušas šo konvenciju.

Parakstīts Strasbūrā, 1987. gada 13. novembrī, angļu un franču valodā, abiem tekstiem esot vienlīdz autentiskiem, vienā eksemplārā, ko deponē Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas kopijas katrai Eiropas Padomes dalībvalstij un jebkurai valstij, kas ir uzaicināta pievienoties šai konvencijai.