Rīgas Stradiņu universitātei – 60.gadadiena

Piektdien, 17.septembrī, atzīmējot Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) 60.gadienu, Valsts prezidentam Valdim Zatleram (attēlā pa labi) tika piešķirts Stradiņa universitātes goda doktora tituls. Svinīgajā pasākumā piedalījās universitātes vadība (attēlā no kreisās) – RSU Senāta priekšsēdētājs prof. Andrejs Skaģers, rektors prof. Jānis Gardovskis, kā arī universitātes mācību spēki un viesi Foto: Toms Kalniņš, VPK

Valsts prezidents Valdis Zatlers:

Rektor Magnificus [Jānis Gardovskis], universitātes Senāta locekļi, goda doktori, profesori, docenti, pasniedzēji! Cienītās dāmas, godātie kungi!

Šodien tiešām ir izcila diena manā mūžā. Tas ir ļoti liels gods saņemt šo augsto novērtējumu [RSU goda doktors]. Tas liek padomāt gan par savu dzīvi, par savā dzīvē sasniegto un vēl vairāk par vēl nesasniegto.

Es nebūtu tas, kas es esmu, ja man nebūtu bijuši skolotāji, jo viss manas dzīves filozofijas pamats, dzīvesveids, principi, pēc kuriem es dzīvoju, ir ielikti manī no maniem skolotājiem. Es varētu skaitīt vairākas stundas pēc kārtas, ko es atceros un ko viņi man ir devuši, varbūt paši nemanot. Es gribu pateikt paldies visiem. Katrs ir atstājis manī savas pēdas – manī kā profesionālā ārstā, manī kā cilvēkā. Bet bez dažu pieminēšanas es tomēr nevarēšu iztikt. Pirmkārt, pamatu pamats ir anatomija. Tā ir profesore Bērziņa. Mana dzīve bija ķirurģija, un ķirurga ētiku manī ielika profesors Hnohs. Un profesors Lazovskis iemācīja, ka ārsts ir arī sabiedriska būtne un ārstam ir jāspēlē noteikta loma sabiedrībā. Bija profesori Keggi un profesors Zariņš, Leitāns, kas man parādīja, ka pasaule ir plaša un visu šo plašo zināšanu jomu var ienest šeit, Latvijā. Es vēlos pieminēt arī Vīnes profesoru Karlu Cvaimilleru, jo viņa metodes monogrāfijā, vienīgajā, ir mans uzvārds kā autora uzvārds. Es vēlreiz atkārtošu – es pasakos visiem, kas ir atdevuši daļu no sevis, lai taptu mana personība.

Es vēlos arī pateikties saviem kursabiedriem un ne tāpēc, ka viņi ieņem rektoru un ministru amatus, bet arī tāpēc, ka mēs kopā mācījāmies mīlēt medicīnu.

Šodien šī mantija un mans prezidenta amats, un mans ārsta diploms varbūt liek runāt plašāk. Plašāk, nekā pienākas šai jubilejas reizei, kad gribam dzirdēt tikai labus vārdus, apsveikumus un priecātos paši līdzi. Man ir bijusi dzīvē lieliska iespēja iepazīt cilvēkus kā ārstam. Un man ir lieliska iespēja dzīvē iepazīt savu tautu kā prezidentam. Kopā liktas, šīs divas pieredzes man liek domāt, kāda ir mūsu nākotne.

Es vairākkārt esmu teicis, ka mūsu medicīnas sasniegumi ir vienkārši lieliski. Jaunas metodes, iespēja palīdzēt cilvēkiem ātri, draudzīgā veidā, dažreiz arī pilnīgi nesāpīgi, palīdzēt ātri atgriezties dzīvē – tas viss ir panākts ar katra Latvijas mediķa pūlēm, ar viņa zināšanām, ar viņa sūru, grūtu darbu.

Ja mēs šodien gribam runāt par vērtībām, kuras minēja arī profesors Gardovskis – jā, tās ir mūsu sirdīs. Katrs no mums zina, ka vislielākā vērtība, pamatvērtība, ir cilvēka dzīvība. Vērtība, kurai mēs stāvam blakus ik dienu. Nākamā lielākā vērtība ir veselība, arī vērtība, kurai mēs stāvam blakus ik dienu, jo tā palīdz īstenot šo pirmo – mūsu dzīvību, dzīvot kvalitatīvi, laimīgi un ilgi.

Ja mēs paskatīsimies pasaulē, vai visi šādi izturas pret divām pamatvērtībām, diemžēl jāatbild: “Nē.” Cilvēki tiek nogalināti. Cilvēki mirst badā. Cilvēki mirst no slimībām. Ne viss ir izdarīts, ko mēs varam izdarīt. Varbūt viss nav arī mūsu spēkos, bet mums jātiecas uz šīm divām vērtībām.

Ja mēs paskatīsimies uz attieksmi pret veselību šeit pat, Latvijā, kur visi mēs strādājam, aptaujas liecina – nevis otrā vieta, bet kaut kur starp astoto un desmito. Ja mēs paskatīsimies uz mūsu mērķiem, ne tiem, ko mēs sasniedzam ikdienā katrs savā profesijā, savā specialitātē, bet uz tiem mērķiem, kas ir vajadzīgi sabiedrībai kopumā – cik ilgi mēs dzīvojam, tad diemžēl mēs konstatēsim, ka pēdējos desmit un pat 20 gados sasniegts nav pārāk daudz. Kur ir problēma? Vai mūsos, ārstos? Noteikti nē.

Jau reiz teicu, ka ārsti ir kā briljanti, bet diemžēl ne briljantam cienīgā ietvarā. Plastilīnā iemīcīts dimants nekad nespīdēs tā un nezaigos tā, kā mēs to vēlamies redzēt. Un ir kaut kas jādara. Protams, var teikt, ka mūsu problēmas ir naudas trūkums un mūsu problēmas ir “pateicības”, jo paši redzat – kriminālatbildība un pat lielāka nauda neatrisina to, kas mums ir vissvarīgākais – lai cilvēki dzīvotu mierā.

Šodien, izmantojot šo ļoti svinīgo brīdi, man ir iespēja jūs uzrunāt izcilā mediķu un izcilā Latvijas patriotu auditorijā un teikt: padomāsim, ko darīt! Un vēlos dalīties dažās pārdomās, ko esmu guvis, un atziņās, ko esmu guvis pēdējā laikā, apceļojot Latviju darba vizītēs. Novados uz uzdotajiem jautājumiem – vai viņi ir gatavi uzņemties atbildību par medicīnu, par veselību savā novadā? – es redzu pretī neizpratnes pilnas acis. Jo mēs esam visi sadalīti – jūs tur, Rīgā, mēs te; jūs tur, ministrijā, mēs te. Bet mēs šeit dzīvojam labāk, un mūs neviens nesaprot. Tad jautājums ir: kāpēc? Vai tāpēc, ka mēs pārāk maz viens ar otru sarunājamies? Vai varbūt pārāk paļaujamies uz to, ka kāds izdarīs mūsu vietā? Droši vien, ka gan tas, gan tas.

Un, tiekoties ar novadu ļaudīm, es esmu sapratis daudzas lietas: vai novads būtu mazs, kurā dzīvo 4000 cilvēku, vai drusku lielāks, kurā ir 11 vai 13 tūkstoši, vai pavisam liels, kur iedzīvotāju skaits ir mērāms desmitos tūkstošu, vai mazpilsēta, vai lielpilsēta, tas ir cilvēku kopums. Kopiena, kura veido savas dzīves vērtību. Veido, pieņemot savas saknes par vienkāršām lietām – es gribu strādāt, es gribu atpūsties, es gribu izglītot savus bērnus un sagaidīt laimīgas vecumdienas. Nekas jau nav sarežģīts šajā dzīvē. Viss ir ļoti vienkāršs. Tikai ceļš uz vienkāršību dažreiz ir ļoti tāls un ilgs.

Ko es gribu pateikt? Es aicinātu jūs diskutēt, jo šobrīd mana Alma Mater vairs nav tikai mediķa Alma Mater. Tā ir Alma Mater arī tiem, kas ir apņēmušies veidot mūsdienu Latvijas sabiedrību. Tātad mediķis būs tas, kas vēlas veidot mūsdienu sabiedrību, tātad sociālo zinātņu pārstāvis. Jau agros studiju gados ir spēja sākt domāt par mūsu valsts nākotni. Ko mēs gribam sasniegt?

Varbūt vienreiz mums ir jābūt drosmīgiem un jāpasaka: ir caurkritusi ideja par tirgu medicīnā, ir caurkritusi ideja par to, ka individuāla uzņēmība atrisinās visas mūsu problēmas un mēs joprojām domājam kvotu un naudas dalīšanas kategorijās, bet arī šī sistēma ir caurkritusi. Varbūt vienreiz ir jāstājas tā vietā plānveidībai, kur valsts uzņemas savu atbildību par lielajām slimnīcām, par medicīnas universitātēm, par tām slimnīcām, kas sniedz augstas kvalifikācijas un neatliekamo medicīnisko palīdzību. Un, beidzot, varbūt daļa no naudas ir jānodala pašvaldībām, lai visi saprastu, kā katrā no novadiem radīt to veselības aprūpes sistēmu, kas ir nepieciešama un ar ko ir apmierināti tieši šī novada iedzīvotāji. Varbūt ir pienācis laiks radikāli mainīt finansēšanas sistēmu, ne tikai aicināt dot vairāk naudas, jo cilvēki mirs. Nemirst jau viņi vairāk, bet nedzīvo arī ilgāk.

Sanāca man nopietna runa. Bet vēlreiz atgādināšu – šī mantija un šis goda nosaukums man liek būt daudz vairāk atbildīgam un daudz vairāk arī izlēmīgam. Jāteic jums arī to, ka no visiem goda doktoriem, kas man ir piešķirti, šis man ir visvērtīgākais, jo tas nāk no manas augstskolas, no manām saknēm, no tiem pamatiem, kas ielikti manā dzīvē.

Es gribu jūs visus apsveikt universitātes 60.dzimšanas dienā. Es gribu novēlēt lielus panākumus jūsu dzīvē – gan profesionālajā, gan personīgajā – un vēlreiz pateikties universitātes Senātam par man izrādīto godu. Mēs esam viena cilts, un man ir gods kalpot medicīnai, man ir gods kalpot Latvijai.

Valsts prezidenta uzruna Rīgas Stradiņa universitātes 60 gadu jubilejas pasākumā Rīgā 2010.gada 17.septembrī

Saeimas priekšsēdētājs GUNDARS DAUDZE:

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze 17.septembrī sveica Rīgas Stradiņa universitāti 60 gadu jubilejā, vēlot nerimstošu darba sparu nākamo paaudžu izglītošanā un Latvijas zinātnes attīstīšanā.

“Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla – šādi skan viena no izcilā latviešu ārsta, profesora Paula Stradiņa devīzēm. Ar savu nerimstošo darbu medicīnā un zinātnē viņš to ir pierādījis. Ne velti vecākās paaudzes ārsti jūtas lepni, ka viņiem ir bijusi iespēja mācīties tieši pie profesora Paula Stradiņa,” apsveikuma vēstulē raksta G.Daudze.

“Mēs šodien varam būt lepni, ka profesora Paula Stradiņa darbs tiek turpināts. Neapšaubāmi, Rīgas Stradiņa universitāte ir augstākā līmeņa mācību un pētnieciskās darbības iestāde, kurā koncentrēti labākie mācību spēki, jo īpaši medicīnas jomā, un kura spēj sagatavot augsta līmeņa speciālistus, konkurētspējīgus kā Latvijā, tā arī ārvalstīs,” pauž Saeimas priekšsēdētājs.

“Vēstures griezumā 60 gadi nav ļoti ilgs laika posms, tomēr Rīgas Stradiņa universitāti šo gadu laikā ir absolvējuši vairāku paaudžu mediķi, kuri ir savas jomas profesionāļi, kas ar godu un augstu atbildības sajūtu dara savu darbu un ir gatavi nodot savas zināšanas nākamajām paaudzēm. Jau vairākus gadus Rīgas Stradiņa universitāte sagatavo arī zinošus speciālistus sociālo zinību jomā,” savā apsveikumā uzsver G.Daudze.

Saeimas preses dienests