INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1998

Saturs

Ievads. Indivīda, valsts un privātsektora loma tautas attīstībā

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstības rādītāji

Pārskata pamattēma

Kas sekmētu tautas attīstību Latvijā?

Indivīda konkurētspējas veidošana un cilvēkresursu attīstība

Valsts pārvaldības uzlabošana

Privātsektora līdzatbildība

Līdzsvarota un sociāli atbildīga politika

Kolektīvās stratēģijas tautas attīstībā

1.nodaļa. Ekonomikas augsme un tautas attīstība

Ievads

Vispārīgs ekonomiskās augsmes raksturojums

Investīcijas

Budžets un tautas attīstība

Mājsaimniecību ienākumi, patēriņš un noslāņošanās

Materiālā stāvokļa pašnovērtējumi

Sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Indivīds un valsts: ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

Ievads

Indivīds un valsts: uzticēšanās vai atsvešinātība

Indivīds un valsts: caur nabadzības prizmu

Attiecības starp iedzīvotājiem, pašvaldībām un centrālo varu:

decentralizācija un iedzīvotāju līdzdalība pārvaldībā

Ierēdniecība kā indivīda un valsts starpnieks

Nevalstiskās organizācijas kā saikne starp indivīdu, valsti un privātsektoru

Secinājumi un ieteikumi

3.nodaļa. Indivīds, privātsektors un valsts:

kopīga atbildība par darbaspēka tirgus attīstību

Ievads

Pārmaiņas darbaspēka tirgū

Darbs kā vērtība

Darba slodze

Strādātspējas veidošana

Strādātspējas uzlabošana

Darbaspēka potenciāla pilnīgāka izmantošana

Sociālā dialoga attīstība

Ieteikumi nodarbinātības un sociālā dialoga veicināšanai

4.nodaļa. Valsts un privātsektors: labākas attīstības vides radīšana

Ievads

Privātsektora veidošanās un attīstība

Uzņēmējdarbības uzsākšana: iespējas un problēmas

Mazo un vidējo uzņēmumu sadalījums un to izaugsme

MVU ieguldījums nodarbinātībā, darba samaksa un personāla stimulēšana

Uzņēmumu attiecības ar valsts un pašvaldību iestādēm

Korupcija

Biznesa iekšējā organizācija

Valsts atbalsts privātsektoram

Secinājumi un priekšlikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai

Nobeigums. Ieteikumi

Statistikas pielikums

Avoti, literatūra

Turpinājums. Sākums "LV" — nr. 23/24, 07.01.1999.;

"LV" nr.36/37, 09.02.1999.; nr.43/44, 16.02.1999.

1. nodaļa

Ekonomikas augsme un tautas attīstība

1.2. informācija

Bagātos cilvēkus statistika uzskaita nepilnīgi

Pēc žurnālistu vērtējuma Latvijā esot ap 1000 bagātu cilvēku. Tādā gadījumā 7–8 tūkstošus respondentu lielā mājsaimniecību budžetu apsekošanas izlasē (iztvērumā) pēc varbūtību teorijas vajadzētu nonākt arī 5–10 šādām ģimenēm.

Visturīgākajai mājsaimniecībai, kura iekļuva CSP veiktās 1997. gada budžetu pētīšanas izlasē, ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija Ls 2610 mēnesī. Tā bija zemnieku saimniecība, tādēļ šiem ienākumiem var būt arī sezonas vai gadījuma raksturs, ģimenes ienākumi var būt saplūdināti kopā ar ražošanas ieņēmumiem.

Visturīgākās pilsētu mājsaimniecības ienākumi mēnesī bija Ls 590 uz vienu mājsaimniecības locekli. Bagātības sakrāšanai, protams, ar to nepietiek, un šī mājsaimniecība nebūs starp tām 1000, par kurām raksta žurnālisti.

Pētījumi par mājsaimniecību budžetiem visturīgāko cilvēku situāciju parasti nefiksē. Tā kā aptaujas ir brīvprātīgas, šie cilvēki no ziņu sniegšanas parasti izvairās. Tas ir vērojams arī socioloģiskajās aptaujās. Turklāt CSP pētījumā par mājsaimniecību budžetiem ievāc tikai datus par ienākumiem, izdevumiem un patēriņu; par īpašumiem un uzkrājumiem tajos nejautā. Bet tieši pēdējie lielā mērā nosaka bagātības apmērus.

1.4. tabula

Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu avoti

vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 1996.–1997.gadā *

Ienākumi latos (kopā naudā un natūrā) Ienākumu struktūra, %

	1996	1997	1996	1997
Algota darba samaksa	25,97	28,66	50,4	51,7
Pensijas	11,66	12,95	22,7	23,43
Citi sociālie pārskaitījumi	2,49	2,68	4,8	4,89
Tīrais ienākums no lauksaimnieciskās ražošanas	4,97	4,67	9,7	8,4
Tīrais ienākums no privātās uzņēmējdarbības un
amatniecības	0,72	0,74	1,4	1,3
Citi ienākumi	5,69	5,75	11,0	10,4
Kopā	51,50	55,45	100	100
t. sk. natūrā	8,12	7,46	15,8	13,5

* Rīcībā esošos ienākumus (naudā un natūrā) veido darba samaksa, citi ienākumi par darbu (pēc nodokļu nomaksāšanas), sociālie pārskaitījumi, tīrie ienākumi (ienākumi, no kuriem atskaitītas izmaksas ražošanas vajadzībām) no uzņēmējdarbības (biznesa) un lauksaimnieciskās ražošanas, ienākumi no īpašuma, mantu pārdošanas u.tml.

1.5. tabula

Latvijas mājsaimniecību patēriņa izdevumi

vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 1996.–1997. gadā

	Izdevumi latos	1997.g. pret	Procentos
	(kopā naudā	1996.g.,	(kopā naudā
Patēriņa izdevumi	un natūrā)	(procentos)	un natūrā)
	1996	1997		1996	1997
Izdevumi uzturam	24,51	24,04	98,1	52,2	48,0
Dzīvokļa vai namīpašuma
uzturēšanas izmaksas	6,88	7,70	111,9	14,7	15,4
Transporta izdevumi	2,91	3,58	123,0	6,2	7,1
Apģērbu un apavu iegāde	2,74	2,93	106,9	5,8	5,8
Atpūtas un brīvā laika pavadīšanas
izdevumi	2,01	2,38	118,4	4,3	4,8
Izdevumi veselības aprūpei	1,81	1,96	108,3	3,8	3,9
Mājokļa iekārtošana	1,21	1,54	127,3	2,6	3,1
Viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas
un ceļojumu izmaksas	1,15	1,33	115,7	2,5	2,7
Sakaru izdevumi	0,66	1,01	153,0	1,4	2,0
Izdevumi izglītībai	0,37	0,44	118,9	0,8	0,9
Maksa par pārējām precēm un
pakalpojumiem	1,49	1,89	126,8	3,2	3,8
Kopā	46,93	50,08	106,7	100	100

 

1.6. tabula

Latvijas mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašnovērtējumi 1996.–1997. gadā

1.7. tabula

Latvijā maksāto valsts pensiju vidējais lielums (vidēji mēnesī, latos)

Sociālās apdrošināšanas aģentūras

(procentos no respondentu skaita)
Mājsaimniecības	Visas māj-	1997. gads
materiālā	saimniecības
stāvokļa	1996	1997	Algotu darbu	Pensionāru	Citas	Zemnieku
pašnovērtējums			strādājošo māj-	mājsaim-	mājsaim-	mājsaim
			saimniecības	niecības	niecības	niecības
Ļoti labs	0,2	0,2	0,2	0,2	0,1	0,2
Labs	3,0	3,2	4,8	2,6	0,9	1,8
Vidējs	39,2	38,9	46,3	51,7	26,1	19,6
Slikts	28,7	28,0	27,7	27,1	30,4	21,3
Ļoti slikts	28,9	29,7	21,0	18,4	42,5	57,1
Apmierinātības
saldo	-54,4	-54,3	-43,7	-42,7	-71,9	-76,4
uzskaitē esošo pensionāru ikmēneša	1993	1994	1995	1996	1997
pensiju vidējais lielums1
Vecuma pensijas	14,7	24,8	30,2	7,8	42,2
Invaliditātes pensijas	15,6	27,6	33,3	38,4	42,6
Pensijas apgādnieka zaudēšanas gadījumā3	17,2	24,4	28,7	32,7	36,3
Izdienas pensijas	2,9	7,8	13,0	36,8	44,6
Sociālās pensijas*	11,3	16,5	19,7	–	–
Pensijas pēc speciāliem lēmumiem	121,3	24,7	64,5	64,0	69,1

1 Neieskaitot LR Iekšlietu ministrijas uzskaitē esošos pensionārus.

2 Neieskaitot sociālās nodrošināšanas pabalstu.

3 Pensiju kopsumma visiem mirušā apgādnieka bijušajiem ģimenes locekļiem.

1.3. informācija

Izglītība — investīcija nākotnei

Latvijā, kur viens no drošākajiem ceļiem uz labklājību un saskanīgu sabiedrību varētu būt ieguldījumi cilvēkresursos, izglītība ir svarīga tautas attīstības prioritāte. Pēdējos gados strauji pieaug mācošos īpatsvars bērnu un jauniešu (7–23 gadi) vidū: no 69,9 procentiem 1994./95. mācību gadā tas palielinājies līdz 78,2 procentiem 1997./98. mācību gadā. No visiem izglītības iestāžu apmeklētājiem visstraujāk pieaudzis augstskolu studentu skaits, kas 1997./98. mācību gadā bija par 15,5 % lielāks nekā gadu iepriekš. Par 39,6 % gada laikā pieaudzis studentu skaits privātajās mācību iestādēs.

Kā minēts izdevumā "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997", izglītības sfērā manāmas negatīvas tendences un arī to ir skāris noslāņošanās process. Visiem iedzīvotājiem nav nodrošināta vienāda izglītības pieejamība: turīgo ģimeņu bērniem pilsētās ir iespējams apmeklēt elitāras, labi apgādātas skolas, bet nabadzīgajiem, it īpaši laukos, izglītošanās iespējas ir šaurākas. Daudzi labākie skolotāji zemo algu dēļ savu profesiju pamet. Nevienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību veicina lielas iedzīvotāju daļas pasivitāti attiecībā uz sevis un savu ģimenes locekļu pilnveidošanu un konkurētspējas nodrošināšanu darbaspēka tirgū.

UNDP pētījuma "Nabadzības sociālais novērtējums Latvijā" materiāli liecina, ka iedzīvotāju attieksme pret izglītību stipri atšķiras un ir atkarīga no iedzīvotāju pašu izglītības un sociālā stāvokļa. Izglītoti vecāki ir gatavi nest materiālus upurus, lai saviem bērniem nodrošinātu labu vidējo un augstāko izglītību, kas ir labi apmaksāta darba pamats. Pēc CSP datiem, 51 % studentu augstākajās mācību iestādēs 1997./98. mācību gada sākumā mācījās par maksu. Mazāk izglītotajiem vecākiem ir tieksme uzskatīt, ka izglītība viņu bērniem nav īpaši svarīga un nenodrošina labas darba iespējas. Bīstama tendence ir izglītības noslāņošanās jaunatnes vidū, jo tā ierobežo šodienas bērnu konkurētspēju nākotnē un veicina mazizglītotu potenciālo bezdarbnieku skaita palielināšanos.

Izglītības jautājumi ir sīki analizēti arī Pārskata 3. nodaļā, saasinot uzmanību uz disproporcijām starp jaunatnes pašreizējām vēlmēm pēc izglītības un nākotnes darbaspēka tirgus vajadzībām, kā arī uz izglītības sistēmas spēju apmierināt ne tikai jauniešu vēlmi mācīties, bet arī sagatavot viņus tautsaimniecībā pieprasītās profesijās. Izglītībai kļūstot par tirgus preci, augstākajās izglītības iestādēs ļoti svarīgi ir kontrolēt izglītības kvalitāti un nodrošināt, lai tā būtu augsta. Nozīmīga ir arī pieaugušo izglītošana un pārkvalificēšana saistībā ar nabadzības apkarošanu un aktīvu nodarbinātības un uzņēmējdarbības veicināša

Mājsaimniecību ienākumi,

patēriņš un noslāņošanās

Pētījumi par mājsaimniecību budžetiem turpinās. 1997. gada pētījumā aptaujāta 7881 mājsaimniecība, un šis ir lielākais sociālās statistikas apsekojums valstī un dod visumā ticamus un reprezentatīvus rezultātus. Pētījums parādīja, ka 1997. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu mājsaimniecību rīcībā esošie nominālie ienākumi ir pieauguši par 7,7 %. Taču patēriņa cenu indekss tajā pašā laikā pieaudzis par 8,4 %. Tas nozīmē, ka caurmērā iedzīvotāju pirktspēja ir nevis pieaugusi, bet gan par 0,7 % samazinājusies. Pērngada Pārskats norādīja uz lielu ienākumu nevienlīdzību starp pilsētām un laukiem un lielāku ienākumu nabadzību reģionos, it īpaši Latgalē. 1997. gadā šīs ienākumu atšķirību tendences saglabājās un reālo ienākumu līmenis vairāk samazinājās tieši lauku mājsaimniecībās.

Pēc CSP novērtējuma, privātais patēriņš salīdzināmās cenās (kā IKP agreģētā izlietojuma sastāvdaļa) 1997. gadā bija pieaudzis par 3,9 %. Savukārt mājsaimniecību budžetu apsekošanas rezultāti ļauj secināt, ka reālie patēriņa izdevumi uz vienu mājsaimniecības locekli par 1,6 % samazinājušies (izdevumu pieaugums koriģēts ar patēriņa cenu indeksu). Pēc Ekonomikas ministrijas speciālistu domām, šī pretruna galvenokārt izskaidrojama ar to, ka mājsaimniecību budžetu apsekošanas rezultāti ir attiecināmi uz lielāko valsts iedzīvotāju daļu ar vidējiem ienākumiem, bet tos nevar attiecināt uz visiem iedzīvotājiem kopumā. Ir pamats domāt, ka apsekojumā nav pilnīgi ietverts turīgāko iedzīvotāju patēriņš; viņu īpatsvars iedzīvotāju skaitā gan nav liels, taču viņu izdevumu apmērs var būt jūtams (sk. 1.2. informāciju).

Latvijas pilsētās mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli 1997. gadā bija Ls 57,80 mēnesī jeb par 8,8 % vairāk nekā iepriekšējā gadā (Rīgā Ls 62,27 jeb par 10,1 % vairāk). Pilsētās iedzīvotāju ienākumi mazliet apsteidza inflācijas tempu. Lauku mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi 1997. gadā bija tikai Ls 49,86 mēnesī jeb par 4,5 % lielāki nekā iepriekšējā gadā, stipri atpaliekot no inflācijas tempa (sk. 1.4. tabulu).

Kaut gan Saeima 1998. gadā apstiprinājusi Lauku attīstības programmu, ir sākts īstenot Pasaules bankas Lauku attīstības projektu un Īpaši atbalstāmo reģionu programmu, valsts saimnieciskā politika līdz šim nav panākusi lauku iedzīvotāju labklājības pieaugumu un laukiem vajadzētu veltīt īpašu vērību. Laukos joprojām dzīvo 31 % valsts iedzīvotāju. Demogrāfiskās krīzes apstākļos lauki arī nodrošina lielāku tautas ataudzi nekā pilsētas.

Teritoriālā skatījumā iedzīvotāju ienākumi cenu pieaugumu apsteidza Rīgas reģionā (Rīgas un Jūrmalas pilsēta, Rīgas, Ogres un Tukuma rajons), cenu pieaugumam tuvi bija Vidzemē un Zemgalē, bet no tā atpalika Kurzemē un it īpaši Latgalē.

Izdevumā "Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997" konstatēts, ka 1996. gadā 67,9 % valsts iedzīvotāju dzīvoja zem nabadzības sliekšņa — Labklājības ministrijas aprēķinātā krīzes iztikas minimuma. Pēc gada zem krīzes iztikas minimuma bija nedaudz mazāka mājsaimniecību daļa, 56,9 %, bet iedzīvotāju daļa, kas atradās zem pilnā iztikas minimuma, gandrīz palika nemainīga — 80,5 % (vistrūcīgāko iedzīvotāju situācija analizēta 2. nodaļā). Izskaidrojums meklējams apstāklī, ka pārtikas produktu cenas 1997. gadā auga lēnāk nekā rūpniecības preču un pakalpojumu cenas, bet krīzes iztikas minimuma lielāko daļu veido tieši uztura produkti. Minētā cenu dinamika bija relatīvi labvēlīga pilsētu trūcīgajiem iedzīvotājiem, bet nelabvēlīga lauciniekiem.

Iedzīvotāju tālāku noslāņošanos pēc ienākumiem apstiprina mājsaimniecību deciļgrupējumi un ienākumu nevienmērības jeb Džini koeficients.1 Pēdējais 1996. gadā Latvijā bija 0,30, bet 1997. gadā — 0,31. Jāatzīmē, ka rietumvalstīs ienākumu nevienmērības koeficienti visumā ir zemāki nekā Latvijā. Piemēram, Zviedrijā Džini koeficients vēl nesen bija 0,20. Iedzīvotāju noslāņošanās pēc ienākumiem rada nopietnus draudus tautas attīstības ilgtspējai, jo tā izraisa iespēju nevienlīdzību.Nelielas pozitīvas tendences mājsaimniecību budžetos parādījušās 1998. gada pirmajā pusē. Rīcībā esošie ienākumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli šajā periodā sasniedza Ls 58,70 mēnesī jeb bija par 10,5 % lielāki nekā 1997. gada 1. pusgadā. Tā kā patēriņa preču un pakalpojumu cenas salīdzināmos pusgados pieauga par 6,0 %, iedzīvotāju pirktspēja valstī pieauga par 4,2 %. Tomēr ienākumu pieaugums valstī kopumā bijis saistīts tikai ar pilsētu mājsaimniecību ienākumu pieaugumu. Lauku mājsaimniecībās ienākumu pieaugums ir statistiskās izlases kļūdas robežās (0,1 %). Tādējādi, ņemot vērā cenu pieaugumu, jāsecina, ka lauku iedzīvotāju dzīves līmenis ir tālāk pazeminājies.

Minētās tendences, kas vērojamas pēc pusgada datiem, jāvērtē ar piesardzīgu optimismu. Nelielo ienākumu pieaugumu 1. pusgadā var pārtraukt jebkuri nelabvēlīgi faktori 2. pusgadā. Tādi ir ekonomiskā krīze Krievijā, kā arī lauksaimniecībai nelabvēlīgie meteroloģiskie apstākļi 1998. gada 3. ceturksnī.

Negūstot pietiekamus ienākumus, mājsaimniecības spēj segt tikai pašus nepieciešamākos patēriņa izdevumus. Lielākā patēriņa izdevumu grupa Latvijas mājsaimniecību budžetos joprojām ir izdevumi uztura produktu iegādei. 1997. gadā tie vidēji veidoja 48,0 % no patēriņa izdevumu kopsummas. Salīdzinot ar 1996. gadu, šis īpatsvars ir samazinājies (sk. 1.5. tabulu), jo pārtikas produktu cenas pieaugušas lēnāk nekā citu preču un pakalpojumu cenas.

Patērēto pārtikas produktu kaloritāte, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli dienā, ir samazinājusies: 1996. gadā tā bija 2490 kilokalorijas, bet 1997. gadā — 2433 kilokalorijas. Vēl straujāk samazinājies vērtīgāko dzīvnieku produktu īpatsvars diennakts uztura kaloritātē. Daudzi iedzīvotāji nav spējuši iegādāties pietiekami daudz uztura produktu, pat par samērā zemām cenām, jo izdevumu kopsummā strauji pieaug tā saukto obligāto izdevumu (īres, komunālie u. c. maksājumi) īpatsvars, kur iedzīvotājiem praktiski nav izvēles iespēju.

Dažādās ienākumu grupās patēriņa izdevumu struktūra būtiski atšķiras. Visnabadzīgākajiem 10 procentiem mājsaimniecību izdevumi pārtikai veido gandrīz 60 % no visiem patēriņa izdevumiem, turpretī turīgākajiem 10 procentiem — tikai 34 %, kas ir tuvu attīstīto valstu mājsaimniecību budžetiem.

Otrs lielākais postenis Latvijas mājsaimniecību budžetos ir dzīvokļa vai mājas uzturēšanas izdevumi. Šie izdevumi ir auguši gan absolūti (latos), gan arī relatīvi (procentos). Vislielākais īpatsvars — ap 20 % — dzīvokļa vai mājas uzturēšanas izdevumiem ir vidēji trūcīgu mājsaimniecību budžetos, bet visnabadzīgākās mājsaimniecības šos maksājumus nespēj pilnīgi nokārtot, tādējādi mājokļa uzturēšanai atvēlot tikai ap 10 % no sava budžeta (kā trūcīgie "žonglē" ar komunālajiem maksājumiem, raksturots 2. nodaļā). Turīgākās mājsaimniecības šos obligātos maksājumus nokārto ar 13–14 % no saviem patēriņa izdevumiem.

Visapzinīgāk dzīvokļa īres maksājumus kārto pensionāri, tādējādi bieži nonākot grūtos materiālajos apstākļos. Vismazākais mājokļa uzturēšanas izdevumu īpatsvars ir lauku iedzīvotāju patēriņa budžetos, jo liela lauku iedzīvotāju daļa dzīvo pašiem piederošās viensētās. Šīm ēkām bieži vien ir nepieciešams remonts, ko mēdz atlikt uz "labākiem laikiem". Arvien pastiprinās sankcijas par īres un komunālo maksājumu nemaksāšanu vai novēlotu samaksu.

Trešā lielākā patēriņa izdevumu grupa ir transporta izdevumi, un sakarā ar tarifu pieaugumu arī tiem ir tendence palielināties. Pārējo izdevumu grupu īpatsvars mājsaimniecību patēriņa budžetos ir mazāks.

Latvijas iedzīvotāju vairākuma patēriņa budžeti ir veidoti atbilstoši izdzīvošanas modelim ar augstu pārtikas izdevumu un obligāto maksājumu īpatsvaru. Šāds patēriņa modelis Latvijā dominē jau vairākus gadus. Atšķirīgs patēriņa modelis veidojas relatīvi turīgākajiem — apmēram 3–5 procentiem iedzīvotāju. Viņu patēriņa struktūra tuvojas rietumvalstīs raksturīgajai izdevumu struktūrai ar relatīvi lielākiem izdevumiem apģērbu un apavu iegādei, kultūras un atpūtas vajadzībām, ceļojumiem, viesnīcām utt.

Pēc žurnālistu vērtējuma Latvijā esot ap 1000 bagātu cilvēku. Tādā gadījumā 7–8 tūkstošus respondentu lielā mājsaimniecību budžetu apsekošanas izlasē (iztvērumā) pēc varbūtību teorijas vajadzētu nonākt arī 5–10 šādām ģimenēm.

Visturīgākajai mājsaimniecībai, kura iekļuva CSP veiktās 1997. gada budžetu pētīšanas izlasē, ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija Ls 2610 mēnesī. Tā bija zemnieku saimniecība, tādēļ šiem ienākumiem var būt arī sezonas vai gadījuma raksturs, ģimenes ienākumi var būt saplūdināti kopā ar ražošanas ieņēmumiem.

Visturīgākās pilsētu mājsaimniecības ienākumi mēnesī bija Ls 590 uz vienu mājsaimniecības locekli. Bagātības sakrāšanai, protams, ar to nepietiek, un šī mājsaimniecība nebūs starp tām 1000, par kurām raksta žurnālisti.

Pētījumi par mājsaimniecību budžetiem visturīgāko cilvēku situāciju parasti nefiksē. Tā kā aptaujas ir brīvprātīgas, šie cilvēki no ziņu sniegšanas parasti izvairās. Tas ir vērojams arī socioloģiskajās aptaujās. Turklāt CSP pētījumā par mājsaimniecību budžetiem ievāc tikai datus par ienākumiem, izdevumiem un patēriņu; par īpašumiem un uzkrājumiem tajos nejautā. Bet tieši pēdējie lielā mērā nosaka bagātības apmērus.

Kā zīmīga parādība 1998. gada 1. pusgadā jāvērtē patēriņa izdevumu pieaugums, kas apsteidz ienākumu pieaugumu. Vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās salīdzināmos pusgados patēriņa izdevumi pieauga par 15,9 %, ienākumiem pieaugot tikai par 10,5 %. Tas izskaidrojams ar apstākli, ka daļa mājsaimniecību ir samazinājušas pārejošos uzkrājumus, kā arī plašāk izmantojušas tirdzniecības uzņēmumu un banku kredītus, tātad, domājams, nākotnes izredzes tām rādās labvēlīgākas nekā iepriekš.

1 Džini koeficients var būt robežās no 0 līdz 1. Ja tas ir 0, ienākumu sadalē pastāv absolūta vienlīdzība, bet, ja 1, visus ienākumus saņem viena persona. Džini koeficients rēķināts pēc patēriņa izdevumiem uz vienu patērētāja vienību (aprēķinos lietota OECD pirmā, nemodificētā skala), tādēļ par 1996. gadu tas atšķiras no agrāk publicētā.

 

Materiālā stāvokļa

pašnovērtējumi

Materiālo stāvokli veidojošie faktori sintētisku atspoguļojumu gūst mājsaimniecību pašnovērtējumos. Respondentiem jautā: "Kā jūs novērtētu savas mājsaimniecības pašreizējos dzīves apstākļus?" Atbildes apkopo piecās gradācijās (sk. 1.6. tabulu).

Ap 58 % mājsaimniecību tiklab 1996., kā arī 1997. gadā savu materiālo stāvokli vērtēja kā sliktu vai ļoti sliktu. Apmierinātības jeb patērētāju konfidences rādītājs (to aprēķina, no pozitīvas atbildes devušo īpatsvara atskaitot negatīvas atbildes devušo īpatsvaru, neitrālas atbildes neņem vērā) 1997. gadā uzlabojās par 0,1 procentpunktu, kas ir izlases kļūdas robežās.

Samērā labāk savu materiālo stāvokli vērtē zemnieku mājsaimniecības, lai gan šajā grupā mājsaimniecības rīcībā esošie ienākumi vidēji ir zemāki nekā algotu darbu strādājošo mājsaimniecību grupā. Cēlonis varētu būt lielākā stabilitātes sajūta, ko zemniekam dod īpašums, sava māja un vismaz droša pārtikas produktu ieguve no savas saimniecības.

Gandrīz trīs ceturtdaļas no pensionāru mājsaimniecībām savu materiālo stāvokli vērtē kā sliktu. Turklāt gada laikā apmierinātības saldo šajā sociālajā grupā ir pasliktinājies par 1,2 procentpunktiem. Vēl pesimistiskāku viedokli pauž mājsaimniecības bez pastāvīga ienākumu avota, kuras tabulā ieskaitītas grupā "citas mājsaimniecības". Tās arī ir materiāli un sociāli visvairāk apdraudētās grupas, kurām steidzami nepieciešams valsts atbalsts.

1998. gada 1. pusgadā mājsaimniecību dzīves apstākļu pašvērtējumi ir uzlabojušies: 4,4 % no Latvijas mājsaimniecībām savus dzīves apstākļus atzina par ļoti labiem vai labiem, 45,6 % — par vidējiem, 35,7 % — par sliktiem, bet 14,3 % — par ļoti sliktiem. Pieaudzis novērtējuma "vidējs" un arī "slikts" īpatsvars, retākam kļūstot novērtējumam "ļoti slikts". Joprojām viskritiskāk savu materiālo stāvokli vērtē pensionāru mājsaimniecības un mājsaimniecības bez regulāra ienākumu avota.

Materiālā stāvokļa pašnovērtējuma uzlabošanos var izskaidrot ar dzīves līmeņa uzlabošanās tendencēm 1998. gada 1. pusgadā, kā arī zināmas iedzīvotāju daļas psiholoģisku pierašanu pie nabadzības. Tomēr joprojām puse Latvijas mājsaimniecību savus materiālos apstākļus vērtē kā sliktus vai ļoti sliktus.

 

Sociālā apdrošināšana

un sociālā palīdzība

Sociālās apdrošināšanas un sociālās nodrošināšanas reforma ir analizēta iepriekšējā Pārskatā. Šai jomā Latvijā veidojas dialogs starp valsti, indivīdu, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un privātsektoru. Valsts ir akceptējusi sociālās drošības sistēmas principus, kuru mērķis ir visiem valsts iedzīvotājiem nodrošināt minimālo sociālās drošības līmeni, valsts un indivīda tiesības un pienākumus sadalot tā, ka palielinās indivīda loma sevis un savas ģimenes sociālajā aizsardzībā. Tas dažkārt noved pie valsts politikas neizprašanas, jo pastāv pretruna starp atbildības uzņemšanos un nevienādām iespējām to realizēt. Rezultātā gan sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēji, gan darba ienākumu saņēmēji spiesti pēc atbalsta griezties sociālās palīdzības sistēmā, kuras mērķis ir garantēt sociālo drošību un aizsardzību tiem iedzīvotājiem, kuri nespēj sevi nodrošināt un ne no viena cita nesaņem pietiekamu palīdzību.

Sociālās reformas nostiprināšanā 1997. un 1998. gadā ir paveikts diezgan daudz. Sakārtota sociālās apdrošināšanas iemaksu (sociālā nodokļa) administrēšana, spēkā stājusies vesela virkne valsts sociālās apdrošināšanas likumu.

Valsts sociālā nodokļa likme, sākot ar 1997. gadu, no 38 % samazināta uz 37 %. Tomēr valsts sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumi 1997. gadā ir pieauguši par 19,4 %. Ieņēmumu palielināšanos kopumā ir veicinājuši tādi faktori kā pāriešana uz personificēto sociālās apdrošināšanas uzskaiti, iemaksu administrēšanas uzlabošana un jauno sociālās apdrošināšanas likumu darbība. Rezultātā pieaugusi darba ņēmēju ieinteresētība godprātīgi veikt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Darba devēju sociālā nodokļa likmes samazināšana palielina arī uzņēmēju interesi veikt sociālos maksājumus par darbiniekiem (sk. arī 4. nodaļu).

1997. gadā sociāli apdrošināto personu skaits pieaudzis par 7 tūkstošiem. Visu šo faktoru iedarbības rezultātā 1998. gadu valsts sociālās apdrošināšanas sistēma uzsāka ar 26 miljonus latu lielu naudas līdzekļu rezervi.

Arī sociālajai palīdzībai atvēlēta lielāka daļa no "pīrāga", jo pieaudzis sociālās palīdzības apjoms un uzlabojusies tās kvalitāte. Sociālajai palīdzībai 1997. gadā iztērēti 83,35 miljoni latu jeb 3,1 % no IKP.

Valsts sociālās apdrošināšanas izdevumi 1997. gadā pieauguši par 10,4 %. 9/10 no izdevumu kopsummas attiecināmi uz pensiju apdrošināšanu, t. sk. vairāk nekā 70 % — uz vecuma pensijām. Lai gan izdevumi pensijām pieaug, kā jau minēts iepriekš, aizvien aktuālāks kļūst veco ļaužu dzīves līmeņa jautājums.

Ap 90 % no vecuma pensionāriem ir nestrādājoši. Lai risinātu pensionāru nabadzības problēmu, 9,6 tūkstošiem pensionāru maksā garantēto pensiju, kas ir lielāka par personas uzkrātajam pensijas kapitālam atbilstošo. Garantētās pensijas apmērs pašlaik ir Ls 30. Bez tam vēl 13 tūkstošiem pensionāru, kuriem apdrošināšanas stāžs pārsniedz 30 gadus, pensijas kapitālu rēķina nevis no zemajiem personiskajiem ienākumiem, bet gan no vidējās iemaksu algas valstī. Tas arī prasa papildu līdzekļus no apdrošināto personu iemaksām. Vidējais piešķirtās pensijas apmērs ir zems un dažādām pensionāru grupām atšķiras (sk. 1.7. tabulu).

Svarīgs ir arī pensiju indeksēšanas jautājums. Līdz 2000. gadam pensijas, kuru apmērs nepārsniedz trīs minimālās algas, ik pēc pusgada jāpārskata, ņemot vērā patēriņa cenu indeksu. Tikai 2000. gadā sāks piemērot arī iemaksu algas pieauguma indeksu, kas ne tikai kompensēs pirktspējas līmeņa krišanos, bet arī nodrošinās reālu pensijas apmēra pieaugumu visiem pensionāriem.

Indeksēšanu veicot tikai ar patēriņa cenu indeksu vien, pensijas apmēra pieaugums nav liels. Lai atbalstītu pensionārus, kopš 1997. gada novembra mainīta aprēķinu metodika. Iepriekš, pensijas indeksējot, raudzījās, kā patēriņa cenas faktiski pieaugušas laika posmā no iepriekšējās indeksācijas, turpretī tagad orientējas uz to, kā patēriņa cenas pēc prognozēm pieaugs periodā līdz nākamajai indeksācijai.

Vecuma pensijas vidējais apmērs ir tuvojies vienam iedzīvotājam izrēķinātajai krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtībai. Tas pašlaik ir 96 % no šā groza vērtības. Tomēr 1998. gada vidū vidējais pensijas apmērs vēl joprojām sasniedza tikai 68 % no viena iedzīvotāja pilnā iztikas minimuma.

Zemais pensijas apmērs ir saistīts ar nepietiekamo darba samaksas līmeni. Pensiju apmēra problēmu nav iespējams atrisināt tikai ar pensiju likumdošanas palīdzību vien. Pašreizējos apstākļos sociālās apdrošināšanas budžeta ietvaros nodrošināt, ka vecuma pensijas nav mazākas par krīzes iztikas minimumu, iespējams vienīgi uz citu iedzīvotāju grupu rēķina — atsakoties no pārējo sociālās apdrošināšanas pakalpojumu attīstīšanas vai palielinot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi.

Kā izkļūt no šā apburtā loka? Uzlabot pensionāru stāvokli, saglabājot visas sociāli apdrošinātajām personām līdz šim noteiktās garantijas, ir iespējams, tikai attīstot sadarbību starp valsti, indivīdu un privātsektoru, t. i., turpinot uzsākto pensiju reformu. Šī reforma paredz līdzās valsts nefondētajai paaudžu solidaritātes pensiju shēmai (1. līmenim) ieviest un attīstīt fondētas (uzkrājošas) pensiju shēmas (2. un 3. līmeni). Tāpēc nepieciešams radikāli mainīt iedzīvotāju izpratni un atbildību par savu ienākumu nodrošināšanu vecumdienās. Jautājums ir, nevis kurš uzņemsies lielāko atbildības nastu, bet gan kā kopīgiem spēkiem šo problēmu atrisināt.

Pirmā līmeņa valsts nefondētās paaudžu solidaritātes pensiju shēmas (tā ieviesta 1996. gadā) mērķis ir nodrošināt no individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma un to veikšanas ilguma atkarīgu darba ienākumu atvietojumu pensijas vecumā. Cilvēkam ar vidēju stāžu, pensionējoties 60 gadu vecumā, šis atvietojums sasniedz aptuveni 40 % no iepriekšējo gadu darba ienākumiem, bet, pensionējoties vēlāk, attiecīgi palielinās. Šāds atvietojums visumā atbilst citu valstu pieredzei. Tomēr, darba samaksas līmenim esot zemam, zems ir arī pensijas apmērs, un daudziem normālai dzīvei ar to nepietiek.

Ir sagatavots likumprojekts par valsts fondēto pensiju shēmu (2. līmeni), kura paredz daļu no valsts vecuma pensijām veiktajām iemaksām ieguldīt ārpus paaudžu solidaritātes shēmas ietvariem. Tas varētu jūtami paaugstināt pensionāru ienākumu līmeni un pasargāt valsts pensiju shēmas rezerves no politiķu interesēm. Šāda sadarbība kopumā stabilizētu ekonomisko vidi, attiecības starp iedzīvotājiem un valsti, starp darba devējiem un ņēmējiem, starp valsti un privātsektoru. Paredzams, ka valsts fondēto pensiju shēmas darbības uzsākšana spēs nodrošināt lielu uzkrājumu veidošanos, kas ne tikai sekmēs Latvijas kapitāla tirgus straujāku attīstību, bet arī pozitīvi ietekmēs finansiālo sistēmu kopumā un dos ieguldījumu ekonomikas attīstībā.

Pašreiz juridiski jau ir izveidots arī pensiju nodrošinājuma 3. līmenis — privātā pensiju apdrošināšana. Kā liecina licencēšanai iesniegtie dokumenti, pirmie privātie pensiju fondi 1998. gadā savu darbību jau uzsākuši.

Uzkrājoties naudas līdzekļu rezervei, apsverama ir šo līdzekļu izlietošana ilgtermiņa skatījumā. Tas ir jautājums par prioritātēm, kur saduras valsts un indivīda viedokļi. Noteicošais faktors rezerves veidošanā ir pensijas vecuma paaugstināšana. Tas nozīmē, ka pensionēšanās tiek atlikta un šādi uzkrātos līdzekļus pensijās izmaksās vēlāk. Ja pensijas paaugstina tūlīt, nākotnes pensijām var nepietikt naudas. Kā norādīts Pārskata ievadā, ilgtspējīga tautas attīstība tiek nodrošināta, ja pašreizējās paaudzes izvēles iespēju un izdevību paplašināšana nesamazina nākamo paaudžu iespējas un nodrošina taisnīgumu pret visām paaudzēm. 1998. gada maijā pensiju indeksācijā kā prioritāte tika izvirzītas pašreizējo pensionāru vajadzības. Šās prioritātes īstenošana prasa lielus naudas līdzekļus un uzdrīkstēšanos riskēt, "noplicinot" nākotnei vajadzīgās rezerves. Lai nodrošinātu nepieciešamo sociālās aizsardzības līmeni, jāizmanto fondēto (uzkrājošo) pensiju shēmu priekšrocības. Pretējā gadījumā apstākļos, kur sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tiek samazināta, iespējas paaugstināt pensijas apmēru ir ierobežotas.

Atbalstāma ir konkurence starp valsts un privātsektora institūcijām sociālo pakalpojumu jomā. Tas attiecas gan uz privāto pensiju apdrošināšanu 3. līmeņa pensiju shēmā, gan arī uz valsts fondēto pensiju shēmu, jo 2. līmeņa shēmas projekts paredz, ka apdrošinātai personai nākotnē būs iespējams izvēlēties, vai savu pensiju kapitālu uzticēt valstiskajam fondētās shēmas naudas līdzekļu pārvaldītājam vai privātam pārvaldītājam.

Atbildības un pienākumu sadale starp valsti, pašvaldību un indivīdu iezīmējas arī sociālās palīdzības jomā. Valsts un pašvaldības ar sociālās palīdzības pasākumiem veido drošības tīklu tām personām, kuras nesaņem pietiekamus ienākumus. Sociālā palīdzība ietver materiālo palīdzību, sociālo aprūpi un rehabilitāciju.

Par svarīgu sociālās palīdzības attīstības virzienu uzskatāma paša cilvēka aktivizēšana, kas būtu veicama, uzsvaru liekot uz tādu palīdzību, kura sekmē personas integrēšanos vai reintegrēšanos sabiedrībā, atjaunojot pašas personas spēju sevi apgādāt. Tādējādi uzsvars tiek likts nevis uz materiālo pabalstu piešķiršanu, bet gan uz nodrošināšanu ar tādiem pakalpojumiem, lai cilvēks varētu pēc iespējas saglabāt aktivitāti un ierasto dzīves vidi.

Atbildība par sociālās palīdzības pakalpojumu nodrošināšanu un finansēšanu ir sadalīta starp valsti un pašvaldībām. Valsts pienākums ir uzturēt bērnus, kuru vecāki nav zināmi, nodrošināt invalīdu arodapmācību un profesionālo rehabilitāciju, nodrošināt sociālo aprūpi institūcijās esošiem cilvēkiem ar speciālām vajadzībām un bērniem bāreņiem līdz divu gadu vecumam, nodrošināt sociālo palīdzību bezpajumtniekiem.

Pašvaldību pienākumos ietilpst nodrošināt ar pašvaldību sociālās palīdzības pabalstiem, organizēt aprūpi mājās personām, kuras pašas nespēj sevi aprūpēt, gādāt par sociālās rehabilitācijas pasākumiem ar cilvēkiem no riska grupām (alkoholiķiem, narkomāniem, toksikomāniem, personām, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas vietām), izveidot un uzturēt dienas centrus personām ar dažādām vajadzībām, aprūpēt institūcijās bez vecāku gādības palikušos bērnus no 3 līdz 18 gadu vecumam un pensijas vecuma personas.

Izdevumi sociālajai palīdzībai 1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, ir pieauguši par 1,6 miljoniem latu jeb par 2,0 %. Izdevumi no valsts budžeta ir pieauguši par 8,5 %, bet izdevumi no pašvaldību budžetiem ir samazinājušies. Pašvaldību budžetu ienākumi nav pietiekami, lai vienlīdz labi segtu visus nepieciešamos izdevumus. Tā kā visām pašvaldībām nav vienāds ekonomiskās attīstības līmenis, atšķiras arī to sniegtie pakalpojumi. Visvairāk līdzekļu izlietots pašvaldību sociālās palīdzības pabalstiem — 76 %. Palielinās izdevumi aprūpes pakalpojumiem institūcijās, mājās un sociālās rehabilitācijas nodrošināšanai.

Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu struktūra ir labs indikators, kas atspoguļo, kādas ir sociālās prioritātes pašvaldības teritorijā un kādu vajadzību apmierināšana pašvaldības iedzīvotājiem ir visvairāk apdraudēta. 1997. gadā 42 % no pabalstu līdzekļiem izsniedza komunālo maksājumu kārtošanai un kurināmā iegādei. Nākamās pēc īpatsvara bija bezmaksas vai daļējas maksas pusdienas skolās un bērnudārzos — 21 %. Pabalsti izdevumiem par medicīniskajiem pakalpojumiem sasniedza 8,5 %.

Pašvaldību pienākums ir nevis pašām organizēt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus saviem iedzīvotājiem, bet gan nodrošināt, lai šos pakalpojumus būtu iespējams saņemt. Pašvaldība minētos pakalpojumus var pirkt no citas pašvaldības, nevalstiskas organizācijas, uzņēmējsabiedrības vai privātpersonas. Tomēr šāds sociālo pakalpojumu tirgus pagaidām vēl ir ļoti šaurs. Pāriedamas uz sociālās palīdzības pakalpojumu pirkšanu, pašvaldības ņem vērā pakalpojumu izmaksas. Pašreiz problēma ir šāda: kā nodrošināt, lai pakalpojumu sniedzējs par pieņemamu cenu piedāvātu pietiekami kvalitatīvus pakalpojumus. To varētu nodrošināt pietiekama konkurence, kas vēl tikai attīstās.

 

Secinājumi un ieteikumi

Ekonomiskajā ziņā 1997. gads bijis veiksmīgs. Panākts lielākais IKP pieaugums kopš reformu sākuma. Gads pabeigts ar valsts budžeta pārpalikumu. Inflācija sasniegusi vienu no zemākajiem līmeņiem pārejas valstīs. Mazliet samazinājies bezdarba līmenis. Krietni pieaugušas investīcijas, ko lielā mērā nodrošinājusi ārvalstu tiešo investīciju ieplūde. Tiesa gan, nepietiekamie valsts investīciju apjomi nenodrošina infrastruktūrā, kā arī sociālajā sfērā nepieciešamos ieguldījumus. Tuvākajos gados kopbudžeta devums investīcijām jāpalielina vismaz līdz 2,5 % no IKP, kopējām valsts investīcijām sasniedzot 7 procentus no valsts kopbudžeta.

Tomēr vēl nav panākta noturīga saikne starp tautsaimniecības augsmi un tautas attīstību. Mājsaimniecību ienākumos gan iezīmējušās pozitīvas tendences, taču harmonisku valsts attīstību apdraud ekonomiskās augsmes doto ieguvumu sadalījuma nevienmērīgums. Personiskā patēriņa pieauguma temps Latvijā 1997. gadā atpalika no IKP pieauguma tempa. Patēriņa pieaugumu bremzē ierobežojošā fiskālā un monetārā politika. Lēnais iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir būtisks pretinflācijas faktors. Deficīta ierobežošanas pasākumu nepieciešamība varētu vēl vairāk pastiprināties, ja samazinātos kapitāla ieplūde valstī.

Turpinās iedzīvotāju noslāņošanās. Iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir atkarīgi no budžeta līdzekļiem (pensionāriem, skolotājiem, ārstiem u. c.), materiālā labklājība neuzlabojas, viņu ienākumus neindeksē pilnīgi atbilstoši inflācijai. Relatīvi augstais bezdarba līmenis un arodbiedrību vājums algu pieaugumu neveicina arī privātsektorā.

Lai uzlabotos nodokļu administrēšana, nepieciešams lielus līdzekļus investēt jaunu datortīklu un datubāžu izveidošanā. Jāievieš stingrāka nodokļu maksātāju kontrolēšana un bargākas soda sankcijas ļaunprātīgas nodokļu nemaksāšanas gadījumos. Tomēr minētos pasākumus nav iespējams īstenot īsā laikā, to rezultāti būs manāmi tikai pēc vairākiem gadiem.

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu tautas un valsts attīstību, nepieciešams panākt līdzsvarotu un vispārēju tautas labklājības pieaugumu. Pašreiz Latvijā šis līdzsvars ir izjaukts. Pēdējos gados notikusi strauja iedzīvotāju noslāņošanās, vispārējai labklājībai paliekot zemā līmenī. Tādēļ jāveic pasākumi, kas apturētu tālāku polarizēšanos.

Iedzīvotājiem jākļūst vairāk atbildīgiem par savu labklājību; tas, starp citu, viņus stimulētu savus izdevumus sociālajai apdrošināšanai salāgot ar to, kādu sociālās aizsardzības līmeni viņi vēlas. Jāturpina sociālās apdrošināšanas sistēmas pilnveidošana, lai tā būtu pieņemama iedzīvotāju vairākumam un labi funkcionētu tirgus ekonomikas apstākļos. Jāveic plašs informējošs un izskaidrojošs darbs jautājumā par pensiju reformu un līmeņiem, lai cilvēkiem rastos skaidrība, kā veidosies viņu pensijas ienākumi vecumdienās. Šādam izskaidrojumam jāveicina cilvēku apzinīga līdzdalība sociālās apdrošināšanas sistēmā un uzticēšanās privātsektora lomai un pakalpojumiem sociālajā apdrošināšanā.

Lielāka uzmanība jāvelta veselības profilaksei, informācijai un sabiedrības izglītošanai veselīga dzīvesveida jautājumos.

Lemjot par lielo valsts monopoluzņēmumu preču un pakalpojumu cenām un tarifiem, jārēķina, vai caurmēra Latvijas iedzīvotājs tos spēs maksāt, neapdraudot savu veselību, savu bērnu labklājību u. tml. Jāpabeidz lielo monopoluzņēmumu privatizācija, ievērojot visaugstākās atklātuma un caurredzamības prasības.

Pašreizējos apstākļos, kur iedzīvotāju ienākumi ir zemi un vēl nav izveidojies brīvs mājokļu tirgus, ar īpašiem pasākumiem jāorganizē un jāaizsargā mazturīgie īrnieki. Jāstimulē īrnieku un dzīvokļu īpašnieku kooperēšanās. Īres valdes varētu īres jautājumos darboties par pirmo tiesas instanci, kas sniegtu juridisko palīdzību mazāk zinošiem īrniekiem.

Gatavojot likumdošanas aktus, kuri skar plašu iedzīvotāju slāņu intereses, nepieciešams veikt ne vien juridisku, bet arī ekonomiski statistisku ekspertīzi. Jānoskaidro, kādas sociālās, teritoriālās utt. iedzīvotāju grupas no iecerētajām pārmaiņām iegūtu un kādas zaudētu. Īpaša vērība jāvelta tam, lai paredzētās pārmaiņas neizraisītu tālāku iedzīvotāju noslāņošanos.

Pāreja uz tirgus attiecībām radījusi veselu virkni problēmu, ar kurām jāsastopas un kuru sekas jānovērš sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Pašreizējā sociālās palīdzības sistēma nespēj apmierināt visu grūtībās nonākušo vajadzības. Tam ir vairāki cēloņi: pārāk daudz ir iedzīvotāju ar ļoti zemiem ienākumiem, relatīvi liels ir to personu skaits, kurām nepieciešami aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi. Šie pakalpojumi prasa prāvus līdzekļus, kuri jāsagādā nodokļu maksātājiem. Pašlaik dominē uzskats, ka valdībai jāpiedāvā plašāks sociālo pakalpojumu loks, nekā šābrīža ierobežotā budžeta ietvaros tas ir iespējams. Tāpēc jāattīsta sadarbība starp valsti, indivīdu un privātsektoru. Par šiem jautājumiem sīkāk runāts turpmākajās nodaļās. Jāveicina privātsektora aktīvāka iesaistīšanās sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanā. Indivīdam jābūt gatavam uzņemties lielāku atbildību par savu un bērnu izglītību, dzīves apstākļiem, veselību, nodrošinājumu vecumdienās. Turklāt valsts atbildība šajās jomās jāsaglabā arī turpmāk.

Sarežģītā sociālās palīdzības pabalstu sistēma rada līdzekļu neefektīvu izlietošanu. Pašvaldībām nav izvirzīts viens noteikts sociālās palīdzības līdzekļu normatīvs uz vienu iedzīvotāju. Ar pašvaldību budžeta līdzekļiem, kurus pamatā veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ne vienmēr un ne visur pietiek, lai sociālās palīdzības pakalpojumus būtu iespējams sniegt visiem pretendentiem. Tāpēc nepieciešams izstrādāt finansēšanas mehānismu, kas tās pašvaldības, kurām nepietiek līdzekļu sociālās palīdzības nodrošināšanai, atbalstītu ar valsts budžeta līdzekļiem.

Lai veiksmīgāk attīstītos sociālās palīdzības nozare, nepieciešams racionalizēt izdevumus, attīstot alternatīvas aprūpes formas (aprūpe mājās, aizbildniecība, audžuģimenes, dienas centri), kā arī veicināt privātsektora iesaisti sociālo pakalpojumu sniegšanā, tādējādi paplašinot pakalpojumu tirgu un attīstot konkurenci. Tomēr valstij un pašvaldībām būtu jāsaglabā kontrole pār to pakalpojumu kvalitāti, kurus tās nodevušas privātsektora vai nevalstisko oganizāciju rokās.

Jāveicina pašvaldību aktivitāte un to iespējas uzņēmēju atbalstīšanā un investīciju piesaistē. Pašreizējā nodokļu sistēma pašvaldības, kurās ir zema ekonomiskā aktivitāte, nestimulē veicināt vietējo uzņēmējdarbību un piesaistīt investorus no ārpuses, jo pašvaldības ienākumi nav tieši atkarīgi no tās teritorijā esošo uzņēmumu darbības.

Publiskā sektora reformēšana un valsts lomas pārorientēšana turpmāk būs ļoti svarīgas valsts ekonomiskās un sociālās politikas prioritātes. Uz cilvēku orientēta ekonomiskā un sociālā attīstība ir tieši saistīta ar pārejas perioda reformu tempu, secību un kvalitāti. Pašreiz Latvija ir sasniegusi pagrieziena punktu. Fiskālā jostas savilkšanas politika no īstermiņa makroekonomisku mērķu sasniegšanas viedokļa ir attaisnojusies, taču radījusi arī veselu virkni nelabvēlīgu seku, kuras uzrādītas šajā nodaļā. Tagad Latvijā, kas ir maza valsts demogrāfiskās krīzes situācijā un no padomju okupācijas laika mantojusi un pārejas periodā vēl klāt iemantojusi asas sociālas problēmas, ekonomikas politikai jābūt vairāk sociāli orientētai. Tas prasīs dinamisku un harmonisku partnerību starp valsti, privātsektoru un indivīdu, kas aplūkota turpmākajās nodaļās.

2. nodaļa

Indivīds un valsts:

ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

Ievads

Kā uzsvērts Pārskata ievadā, svarīgs tautas attīstības priekšnosacījums ir partnerība starp indivīdu un valsti: indivīdam un valstij jāizprot savas lomas un pienākumi vienam attiecībā pret otru un atbildīgi pret tiem jāizturas. Šajā nodaļā aplūkotas problēmas, kas pastāv indivīda un valsts attiecībās, kā arī pievērsta uzmanība jaunām indivīda un valsts mijiedarbības saiknēm. Analizēts, kādu apstākļu ietekmē izveidojusies un joprojām pastāv indivīda atsvešinātība no valsts, it sevišķi no tās politiskajiem institūtiem. Tomēr, vērtējot pēdējos piecos gados notikušās pārmaiņas, var izdarīt svarīgu atzinumu: pieaug uzticēšanās tām institūcijām, kas veido pilsoniskās sabiedrības pamatu.

Turpinot pērngada Pārskatā aizsākto analīzi, nodaļā aplūkotas nabadzības izpausmes un sekas dažādās vistrūcīgāko un vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupās. Norādot, ka nabadzība daudzus noved sociālā atstumtībā un iedragā uzticību demokrātijai, vēlreiz atgādināts, ka Latvijā akūti nepieciešams izstrādāt un iedzīvināt nabadzības novēršanas programmu. Tomēr galvenais uzsvars nodaļā likts uz to mehānismu analīzi, kuri mazina plaisu starp valsti un indivīdu. Šis process sabiedrībā jau ir sācies. Nodaļā aplūkota varas decentralizācija, attiecības starp centrālo valdību, pašvaldībām un iedzīvotājiem, iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju iesaistīšanās pārvaldībā. Īpaši analizēta ierēdniecība un civildienests kā indivīda un valsts starpnieks, aplūkotas ierēdniecības problēmas, civildienesta reformas norise, izteikti priekšlikumi civildienesta darba uzlabošanai.

Balstoties uz vairāku pētījumu rezultātiem, analizēta nevalstisko organizāciju darbība un rezultāti. Skaidri redzama ir sakarība, ka cilvēki, kuri darbojas nevalstiskās organizācijās, lielākā mērā uzticas valsts institūcijām un ierēdniecībai. Līdzdalība sniedz cilvēkiem jaunas prasmes un sekmē konkrētu problēmu risināšanu, it īpaši mazaizsargāto grupās. Nodaļā formulēti ieteikumi, kā nevalstiskās organizācijas nostiprināt finansiāli, kā uzlabot to sadarbību ar pašvaldībām un privātsektoru un kā panākt labāku sabiedrības informētību par nevalstiskajām organizācijām.

 

Indivīds un valsts:

uzticēšanās vai atsvešinātība

It kā tradicionāls jau kļuvis konstatējums, ka iedzīvotāju uzticēšanās valsts institūcijām ir zema. 1996. gada Pārskats atzina, ka tas ir padomju laika mantojums, kas turpinājies 90. gadu sākumā un ir vērojams joprojām. Maz ir tādu Latvijas iedzīvotāju, kas pauž uzticēšanos politiskajām institūcijām, to vidū arī galvenajām valsts varas institūcijām — Saeimai, Ministru kabinetam, politiskajām partijām. Laikā no 1992. gada, kad neapmierinātību ar Saeimas un valdības darbu pauda vairāk nekā 60 % respondentu, situācija nav vērā ņemami uzlabojusies. 1992. gadā politiskajām partijām uzticējās aptuveni 5 % valsts iedzīvotāju, 1997. gada nogalē — ap 10 %. Zīmīgi, ka iedzīvotāji valsts varas institūciju vadītāju darbību joprojām vērtē augstāk nekā pašas institūcijas: tas liecina, ka viņi savos priekšstatos šīs institūcijas personalizē. Tendence vairāk uzticēties personām, nevis institūcijām vājina pēdējo pozīcijas.

Taču jāuzsver, ka pieaugusi uzticēšanās izglītības sistēmai, presei, baznīcai, arodbiedrībām, tātad institūcijām, kas ir pilsoniskās sabiedrības pamatā. Pieaugusi arī uzticēšanās tiesai, policijai, pašvaldībām un privātajam biznesam. Lai gan pret politiskajām partijām daudzi izturas ar skepsi, 7. Saeimas vēlēšanās 1998. gada oktobrī piedalījās 71,9 % balsstiesīgo. Šis elektorālās līdzdalības rādītājs ir augsts salīdzinājumā ar Rietumu demokrātijas zemēm un liecina, ka cilvēki nav zaudējuši ticību politiskās ietekmēšanas iespējai.

Cēloņi, kas rada šo indivīda un valsts atsvešinātību, ir atklājami, Latviju salīdzinot ar citām pēckomunisma valstīm, kā arī valstīm, kurām ir ilgāka demokrātijas pieredze.

1. Viens šāds cēlonis ir no padomju laika mantotā sabiedrības atomizācija, horizontālo saišu trūkums un vispārējā neuzticēšanās, kas attiecas ne vien uz valsts institūcijām, bet arī uz personu savstarpējo saskarsmi. Saglabājas inerce valsti uztvert kā kaut ko abstraktu, tādu, kas ir ārpus indivīdu gribas un kontroles. Politiskās sistēmas maiņa vien vēl negarantē, ka šī attieksme izzudīs. Iedibinoties tirgus ekonomikai, indivīds var justies vēl vairāk atsvešināts, ja nav horizontālo saišu, kas viņu saistītu sabiedrībā, stabilizētu viņa pozīciju, jo vecā sakaru un blatu sistēma vairs nav vajadzīga: preces var brīvi iegādāties, darbus piedāvā konkursa kārtībā.

2. Otrais atsvešinātības cēlonis ir tas, ka daudziem cilvēkiem ir nepamatoti zems pašnovērtējums. Pētījumos atkal un atkal novērojams, ka mūsu sabiedrības cilvēks jūtas mazāk informēts nekā līdzpilsoņi, tātad ir nedrošs savā izvēlē un rīcībā. Divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka vairums cilvēku ir labāk informēti par politiku un valdību nekā viņi paši, kamēr, piemēram, Norvēģijā šādu viedokli pauž tikai viena piektdaļa iedzīvotāju. Savukārt citi pētījumi apstiprina, ka cilvēkiem ar pazeminātu pašnovērtējumu vairāk raksturīga neuzticēšanās politiskajām institūcijām.

 

Turpinājums — seko nas politiku.