Turpinājums

no 1.lpp.

Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš:

Arī tiesiskā valstī katrs ir savas laimes un nākotnes kalējs

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Varētu jautāt, vai pagājušais, 1998. gads, ir bijis neveiksmīgs, ja tik daudz uzmanības tiek veltīts iepriekšējam periodam. Ja runājam par ierastajām statistiskajām pamatpozīcijām, tad 1998. gads ir līdzīgs 1997.gadam vai nedaudz veiksmīgāks. Tiesai nosūtīto lietu skaits pieaudzis par 2,3%, atklāšana palielinājusies vēl par 5% un sasniegusi 56,4% atzīmi, kas, pēc ekspertu viedokļa, ir labs rādītājs, arī skatoties ar Eiropas acīm. Būtiski palielinājies pirmās instances tiesā izskatīto lietu skaits, tas pieaudzis no 9844 - 1997.gadā līdz 10907 - 1998.gadā. Lietu izmeklēšana kopumā kļuvusi operatīvāka, par ko liecina ļoti būtisks lietu skaita pieaugums, kuras pabeigtas, piemērojot saīsināto procesu.

Šis ir viens no ekonomiskā procesa paveidiem, kas, neraugoties uz ļoti kritiskiem vērtējumiem un prognozēm, tika ieviests 1993.gadā.

Šī institūta attīstība un psiholoģiskā attieksme pret to pārsniedza vispārdrošākās līdzjutēju prognozes. Atļaušos nosaukt skaitļus, kas raksturo saīsinātā procesa kārtībā tiesai nosūtīto lietu skaitu no 1994. līdz 1998.gadam: 751 - 1121 - 1368 - 1728 - 2007.

Katrā no 2000 lietām izmeklēšana ir pabeigta 20 dienās. Varbūt neprofesionālim tas skan ļoti vienkārši un pašsaprotami, taču mēs apzināmies, ka līdz saīsinātā procesa ieviešanai uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt tos gadījumus, kad lieta agrāk par 2 mēnešiem būtu nonākusi tiesā. Arī izmeklēšanas kvalitāte uz tiesu nosūtītajās lietās ir ļoti pieņemama un brāķa procents ir ārkārtīgi zems, un, proti, no 11 967 lietām papildizmeklēšanai atgrieztas 222, tas ir, tikai 1,85%, no 15 813 apsūdzētajiem šajās lietās attaisnoti tikai 121, tas ir, mazāk par 1%. Vienlaikus nav pasliktinājusies izziņas iestāžu darbība un acīm redzami gadu no gada pilnveidojas izziņas un kriminālvajāšanas sadarbība agrīnajās izmeklēšanas stadijās, kā arī tuvinās izpratne par kriminālvajāšanas uzsākšanai nepieciešamo pierādījumu kopumu. Par to liecina papildizziņai atgriezto lietu skaita samazināšanās, ko pēcreformas laikā raksturo konsekventa lejupejoša tendence, ko pēdējos trijos gados raksturo šādi absolūtie skaitļi - 876 - 732 - 656. Vēlamo tendenci saglabā arī prokuratūrā izbeigto lietu skaits. Reformas periodā, lai izkļūtu no Izmeklēšanas departamentā uzkrājušos veco lietu nenormālā atlikuma, 1995.gadā apzināti tika izbeigts ļoti liels lietu skaits, bet, sākot ar 1996.gadu, mēs iestājāmies par izbeigto lietu skaita samazināšanas nepieciešamību. Ja lietas tiek izbeigtas tāpēc, ka kļūdaini ierosinātas, vai tāpēc, ka neesam pratuši savākt pietiekamus pierādījumus, vai nepamatoti nenovedod līdz likumsakarīgam rezultātam, ieguldītais darbs ir bijis neproduktīvs. Tas ir prasījis nervu enerģiju, darba laiku, bet nav veicinājis krimināltiesisko mērķu sasniegšanu.

Jāatzīmē, ka kopumā virsprokurori šo jautājumu izprot pareizi un tas veicinājis sekojošu lejupslīdi pa gadiem 2428 - 1857 - 1698, tādējādi divos pēdējos gados izdevies samazināt izbeigto lietu skaitu par 730.

Kopumā pretdarbība noziedzībai 1998. gadā ir bijusi visefektīvākā un rezultatīvākā Latvijas neatkarības gados. Neapšaubāmi, tas ir svarīgs elements kriminogēno faktoru kopumā, kas ietekmē noziedzības tendences. Bez šīs augošās valsts pretdarbības diezin vai būtu izdevies piecos gados būtiski pārlauzt noziegumu skaitu raksturojošo līkņu straujo augšupeju. Šobrīd tikai aklais varētu nesaskatīt pozitīvās tendences kriminogēnajā situācijā. Salīdzinājumā ar 1992.gadu kopējo reģistrēto noziegumu skaits samazinājies par 25 tūkst. un nostabilizējies 36 tūkst. atzīmē. Samazināšanās realitāti raksturo smago noziegumu statistika. Slepkavību samazināšanos raksturo šāda skaitļu rinda pa gadiem no 1993. līdz 1998.gadam - 429 - 366 - 281 - 256 - 259 - 238, vienlaikus laupīšanu skaits samazinājies uz pusi, bet smagu miesas bojājumu nodarīšanas gadījumi par vienu trešo daļu.

Tādējādi, vērtējot ar 1996. - 1997. gada mērauklu, pagājušais bijis visnotaļ veiksmīgs visās pozīcijās. Tomēr aizvadītā gada sanāksmē 6.februārī mēs vienojāmies par jaunu mūsu darbības stratēģiju. Tas uzliek pienākumu pašreiz koncentrēt uzmanību trijiem jautājumiem: vai jaunās stratēģijas izvirzīšana ir bijusi pamatota; cik lielā mērā 1998.gadā izdevies prokurorus ievirzīt jaunās stratēģijas izpratnē un tās īstenošanā; vai radušies jauni apstākļi, kas prasītu pagājušajā gadā izvirzītās stratēģijas korekcijas.

Centīšos uz pirmo un trešo jautājumu atbildēt vienlaikus un pamatojumam izmantošu tos pašus argumentus, ko iepriekšējā pārskata sanāksmē. Arī šogad ilustratīvajos materiālos ievietots shematisks informācijas aprites raksturojums. Nepieciešams norādīt, ka prokuratūrā informācija joprojām galvenokārt plūst pa tradicionālo, labi pazīstamo ceļu, tas ir, reģistrētajā noziedzībā dominē acīm redzami noziegumi, kurus tieši fiksē policijas struktūras vai par kuriem tiek iesniegti personu ziņojumi. Blakus paralēlajā telpā eksistē apzinātās noziedzības dvīņu māsa -latentā noziedzība, ko visā pasaulē kriminologi sauc par melno (nezināmo) figūru. Šīs figūras apmēru un iekšējās uzbūves izzināšana ir kriminologu pienākums. Lai gan Latvijā pēc neatkarības atgūšanas nav veikts neviens nopietns, patiesi zinātnisks, objektīvs kriminoloģiskais pētījums par latento noziedzību, daži tās aspekti ir labi nojaušami. Ir vismaz trīs lielas noziegumu grupas, kurās konstatēto noziegumu skaits ir ļoti niecīgs pret faktiski izdarīto. Pie tādiem es minētu korupciju, kas sevī ietver visas kukuļņemšanas formas, kā arī citādu amata izmantošanu priekšrocību radīšanai; kontrabandu, pārkāpjot jebkuru no muitas procedūrām, kā arī kontrabandas preču sagatavošanu izvešanai un ievesto realizāciju; noziegumi uzņēmējdarbībā, kas ietver nodokļu nemaksāšanu, novešanu līdz bankrotam, nereģistrētu vai aizliegtu uzņēmējdarbību un citus līdzīgus nodarījumus.

Visas trīs grupas apvieno tas, ka šiem noziegumiem nav konkrētu atsevišķu cietušo, bet cieš sabiedrība kopumā, turklāt ļaunums nav acīm redzamā cēloniskā sakarā ar pašu nodarījumu. Ja kukulis dots muitniekam par spirta kontrabandas "nepamanīšanu", tieši iesaistītās abas puses ir apmierinātas un ne viens, ne otrs par nodarīto neziņos. Apmierināti ir arī tie, kas pērk spirtu par lētu cenu. Kas tad ir cietušie? Katrs no mums, jo:

• valsts budžets nesaņem paredzēto;

• vietējie ražotāji cieš no nevienlīdzīgas konkurences;

• zemnieki zaudē produkcijas noietu.

Līdzīgi varam izanalizēt citu situāciju - VID inspektors neatklāj izvairīšanos no nodokļu maksāšanas uzņēmumā, kur visi darbinieki, ieskaitot direktoru, pēc dokumentiem saņem minimālo algu, bet faktiski lielākā daļa tiek izmaksāta aploksnēs bez iegrāmatošanas. Pilnīgi skaidrs, ka apmierināti ir visi - korumpētais ierēdnis, uzņēmējs un nodarbinātie, kas labi apzinās, ka oficiāli saņemtā alga būtu ievērojami zemāka pēc algas un sociālā nodokļa nomaksāšanas. Cietusī atkal ir sabiedrība, kas nesaņem paredzēto, turklāt labi algots ierēdnis nonāk acīm redzami sliktākā situācijā nekā neoficiāli algots uzņēmuma darbinieks. Tikpat skaidra ir situācija ar ātruma pārkāpēju un ceļu policistu. Abi paliek apmierināti, bet rezultātā Latvijā ir viens no augstākajiem CSN bojā gājušo rādītājiem.

Pagājušajā gadā mēs arī nospraudām kursu uz prokuroru aktīvāku pozīciju cīņā ar latento noziedzību, tas ir, prokuroru mērķtiecīgu ietekmi uz operatīvo darbu; sadarbību ar dažādām kontroles iestādēm; aizvien pieaugošākas uzmanības pievēršanu ekonomisko un finansu noziegumu grupai, paātrinot šīs kategorijas lietu izmeklēšanu.

Kas šajā virzienā paveikts, un kāpēc tik daudzas lietas pagaidām palikušas iecerēs?

Pats pozitīvākais, kam turpmāk var būt milzīga nozīme, ir tas, ka arī 1998.gadā izdevies tālāk samazināt atlikumā esošo lietu skaitu. Nav nekādu šaubu, ka pie liela atlikuma, tas ir, ja vienlaikus katra prokurora izmeklēšanā ir ievērojams lietu skaits, nekādu nopietnu darbu ārpus šīm lietām prokurors neveiks - neuzraudzīs agrīnās izmeklēšanas stadijas citās lietās, nekontaktēsies nedz ar operatīvās darbības subjektu, nedz dažādu kontroles dienestu darbiniekiem. Kā jūs visi atceraties, divas lietas prokuratūras vadība ir uzskatījusi par svētām - kriminālvajāšanas izlemšanu likumā paredzētajā desmit dienu termiņā; atlikuma samazināšanu.

Nepārtraukta uzmanība devusi rezultātus, tas ir, kopš Izmeklēšanas departamenta likvidēšanas prokuratūra gadu no gada ir samazinājusi nenormāli lielo atlikumu, ko bija radījusi pirmsreformas samākslotā sistēma. 1996.gadu mēs uzsākām ar 3650 lietām atlikumā, taču šo gadu - ar 1866 lietām. Pagājušā gada atlikums sadeldēts par 449 lietām, bet kopumā samazināts uz pusi. Būtiski ir, ka atlikums kļuvis normāls lielākajā daļā teritoriālo iestāžu. Neizprotama situācija veidojas Daugavpilī, kur atlikums dubultojies. Joprojām sarežģīta ir situācija Rīgas rajonā, kaut rezultativitāte bijusi laba. Principiāls lūzums panākts Liepājā, Latgales un Vidzemes priekšpilsētā. Kopumā atlikums ir optimāls prokuroru iesaistīšanai papilduzdevumu risināšanā praktiski visās iestādēs, atskaitot tikai dažas.

Otrs pozitīvs rādītājs ir tas, ka Ģenerālprokuratūrā izveidota Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļa operatīvās darbības un izmeklēšanas interešu koordinēšanai. Jāatzīst gan, ka pagaidām vairāk risinātas kontroles, nevis sadarbības funkcijas. Šī nodaļa būs laba bāze prokuratūras vēlmju paušanai visos operatīvās darbības subjektos. Manuprāt, viens no operatīvās darbības vislielākajiem mīnusiem ir un paliek pārliekā slepenība. Tādējādi prokurori un pat teritoriju virsprokurori tiek mākslīgi izstumti no šīs darbības sfēras. Operatīvajā darbā vērojama dekadence jeb māksla mākslas dēļ, tas ir, informācija kā pašvērtība, nevis viens organiski saistīts posms nozieguma atklāšanā. Acīmredzot vajadzēs darboties vienlaikus četros virzienos: caur Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļu sekot darbības likumībai no mērķa viedokļa; noteikt pieeju valsts noslēpumiem visiem virsprokuroriem ar sekojošu pilnvarojumu operatīvajā darbā; cīnīties par zināmu operatīvās darbības slepenības samazināšanu; censties panākt, lai operatīvo darbību ietvertu jaunajā Kriminālprocesa likumā kā procesuālu stadiju vai pierādījumu vākšanas līdzekli.

Dzīve rāda, ka operatīvās informācijas izmantošana citiem mērķiem, tajā skaitā politiskiem, padara šo darbības veidu ne tikai apšaubāmi tiesisku, bet arī bīstamu.

Zināmi pasākumi veikti arī tieši prioritārajā virzienā.

1998.gadā atklāti 1511 ekonomiskie noziegumi, tas ir par 591 vairāk nekā 1997.gadā, fiksēts trīs reizes vairāk kukuļņemšanas gadījumu, atklāts divas reizes vairāk kontrabandu. Būtiski ir arī tas, ka lēnām, bet noteikti kriminālajā tiesu praksē nostiprinās "jauni" noziegumu veidi. Konsekventi audzis tiesai nodoto lietu skaits par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un noziegumiem uzņēmējdarbībā, ko raksturo šādas skaitļu rindas pa gadiem: par izvairīšanos no nodokļiem tiesai nosūtītas 1995. - 6, 1996. - 10, 1997. - 18, 1998. - 32; par noziegumiem uzņēmējdarbībā - 1995. - 22, 1996. - 36, 1997. - 46, 1998. - 89.

Pirmās krimināllietas iztiesātas arī autortiesību un blakustiesību pārkāpšanas jomā.

Krimināltiesiskais departaments, īstenojot 1998.gada darba plānu, izdeva rīkojumu Nr.11 par pastiprinātu kontroli un uzraudzību ekonomisko noziegumu lietās. Vai tas devis būtiskus rezultātus? Jāatbild gan noliedzoši, gan apstiprinoši. Noliedzoši tāpēc, ka joprojām izmeklēšanā atrodas 1995.gadā rosinātās lietas par bankām, ka izmeklēšanas termiņi ir vislielākie tieši šajās lietās. Tomēr rīkojumā noteiktajai kārtībai ir arī pozitīvi rezultāti - virsprokurori rajonos un apgabalos ir iepazinušies ar visām viņu iestādes lietvedībā vai uzraudzībā esošajām šīs kategorijas lietām un zina, ko tieši viņi personīgi ziņos lietas materiālu nākamajā augstāka līmeņa apspriešanā. Konsekventa rīkojuma prasību ievērošana neļaus nolikt šīs lietas malā un turpināt tās novilcināt, attaisnojoties ar aizņemtību citu kategoriju lietās.

Pagājušajā gadā mēs sīki pieskārāmies problēmai par atlikuma kvalitatīviem rādītājiem, jo sevišķi par ievilcināto lietu īpatsvaru tajā. Turpmāk uzskatīsim, ka lietas ar kriminālvajāšanas termiņu virs gada ir ārkārtējs notikums, par ko "jāsāp galvai" prokuroram, viņa tiešajam priekšniekam un visiem augstākstāvošajiem prokuroriem līdz pat departamenta virsprokuroram. Savukārt mūsu ikmēneša darba ekrānā parādīsies jaunas ailes, tajā skaitā par prioritārās kategorijas uz tiesu nosūtītām lietām. Jūs jau nojaušat, ka tās būs lietas tieši no "balto apkaklīšu" noziegumu sfēras. Tā kā katram reģionam var būt zināma specifika, Krimināltiesiskais departaments divas reizes gadā izdos rīkojumu par prioritārajām lietu grupām katrai prokuratūrai.

Diemžēl pagaidām vēl nopietni nav mainījušās prokuratūras attiecības ar kontrolējošām iestādēm. Joprojām ļoti vāja ir koordinācija starp prokuroru, operatīvās darbības subjektu un specializēto kontrolējošo iestādi. Jaunais Krimināllikums pieprasa šīs koordinācijas tūlītēju sakārtošanu. Jūs zināt, ka daudzos nozieguma sastāvos obligāta pazīme ir atkārtotība gada laikā. Pēc mūsu iniciatīvas 23.panta 5.daļā noteikts, ka šāda atkārtotība pastāv tikai tad, ja nākamais pārkāpums izdarīts pēc tam, kad iepriekšējais fiksēts likumā noteiktajā kārtībā. Prokuratūrai ir ļoti svarīgi, lai pirmais pārkāpums tiktu kvalitatīvi fiksēts; ziņas par šo personu un pārkāpumu nonāktu valstiska mēroga datu bāzē; kompetentajā kontroles iestādē būtu atbildīga amatpersona par saikni ar izmeklēšanas iestādēm.

Krimināllikumā paredzēti daudzi šādi sastāvi, un mūsu Metodikas nodaļa apzinājusi kontroles dienestus, kuru pienākumos ietilpst šādu pārkāpumu konstatēšana. Šī ir tikai viena puse no jautājuma par sadarbību ar kontrolējošām iestādēm.

Latvijā pašlaik turpinās eksperiments, kura laikā tiek pārbaudīta izveidotā kontrabandas apkarošanas centra darbības efektivitāte. Šajā centrā darbojas pārstāvji no vairākām Iekšlietu ministrijas struktūrām, kā arī no Finansu policijas un muitas. Pastāvīgi centram piekomandēta arī Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurore. Pirmajos desmit darbības mēnešos centrs centies aptvert neaptveramo, tāpēc arī taustāmi rezultāti ir minimāli. Janvārī iesaistīto institūciju vadītāji formulēja precīzākus uzdevumus.

Apmeklējot Zviedrijas valsts prokuratūru, mēs tuvplānā iepazināmies ar Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas biroju, kurš būvēts pēc līdzīgiem principiem. Kas ir pats simpātiskākais? Kopā strādā izmeklēšanas un audita speciālisti, kā arī speciālisti noteiktās kontroles funkcijās, piemēram, muitas un nodokļu lietās. Šāda modeļa attīstīšanu Ģenerālprokurora padome ietvēra prokuratūras attīstības stratēģiskajās līnijās. Protams, prokuratūra nevar būt šāda dienesta pārraudzītāja, bet mēs būtu gatavi norīkot nepieciešamo prokuroru skaitu nepārtrauktam darbam tajā. Lai to varētu īstenot, jāturpina krimināllietu atlikuma samazināšana un štatu pārdalīšana par labu sarežģītajiem noziegumiem ekonomikā un finansēs. Attīstot šo darbības virzienu, jāievēro, ka jaunais Krimināllikums daudz detalizētāk regulējis noziegumus tautsaimniecībā un valsts institūciju dienestā, izbeidzot mūžīgo strīdu par to, vai privātuzņēmumu amatpersonas ir amatnoziegumu subjekti.

Sākot ar 1.aprīli, stāsies spēkā arī grozījumi KPK. Sīkāk par tiem es runāšu KL un KPK mācībās. Šobrīd vēlos uzsvērt tikai divas būtiskas lietas: pirmkārt, 5-3.pantā noteikts, ka prokurors vai ar viņa piekrišanu izziņas iestāde var pieņemt lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu par noziedzīgu nodarījumu, kuram ir Krimināllikumā paredzēta nodarījuma pazīmes, bet ar kuru nav nodarīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu. Ar šīs normas palīdzību noregulēta tā dēvētā absolūto sīkumu problēma, un tieši prokuratūrai jāveido prakse šajā jautājumā; otrkārt, jaunā redakcijā izteikta KPK 406.panta 1.daļa, saskaņā ar kuru saīsinātais process piemērojams lietās par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem, tas ir, par visiem tīšiem sastāviem, kuru dispozīcijā maksimālais sods ir pieci gadi brīvības atņemšanas, kā arī par visiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti aiz neuzmanības. Jāievēro, ka jaunajā Krimināllikumā ir 180.pants - "Zādzība, krāpšana, piesavināšanās nelielā apmērā", kas ir kriminālpārkāpums. Saskaņā ar speciālā likuma 22.pantu nelielie apmēri ir līdz 1 minimālajai mēnešalgai, tas ir, Ls 50.

Tagad var droši apgalvot, ka normatīvā bāze devusi iespēju saīsinātā procesa plašākai lietošanai.

Pagājušā gada sanāksmē mēs konstatējām, ka pirmās instances tiesas strādā arvien produktīvāk. Šī tendence jūtami pastiprinājusies arī pagājušajā gadā. Pēdējos četros gados izaugsme bijusi šāda: 8072 - 9715 - 9844 - 10907 - izskatītas krimināllietas gadā.

Lai gan ir šis ievērojamais pieaugums, atlikums tiesās nesamazinās, jo izmeklēšana attiecīgajā laikposmā nosūtījusi tiesai par 4800 lietām vairāk, nekā tā spējusi izskatīt. Tiesu administrēšana ir Tieslietu ministrijas kompetencē, tāpēc šai problēmai pieskaršos tikai no trijiem aspektiem, kuri ir būtiski arī prokuratūrai.

Pirmais no tiem. Daudzi tiesu procesi, tāpat kā izmeklēšanas darbības, tiek atlikti tādēļ, ka nav ieradušās aicinātās personas. Pavēstu (arī citu dokumentu) nosūtīšanas un izsniegšanas veids nenodrošina procesa virzītāju ar drošu apliecinājumu, ka aicinātā persona uzaicinājumu saņēmusi. Valsts zaudējums šādā situācijā ir dubultīgs. Pirmkārt, tiek atlikta ieplānotā iztiesāšana ar visiem izrietošiem tiešiem materiāliem zaudējumiem. Otrkārt, un tas ir ne mazāk bīstami, procesa virzītājs nevar lietot sodus un piespiedu līdzekļus, jo nav pierādījumu apzinātai nepakļāvībai. Nesodāmība atražo likumu ignorēšanu. Šos zaudējumus precīzi aprēķināt grūti, bet, ņemot vērā tiesnešu, prokuroru algas, samaksu piesēdētājiem, citiem procesa dalībniekiem, konvojēšanas izdevumus, kopējais rēķins būtu iespaidīgs. Tāpēc prokuratūra atkārtoti ierosina Tieslietu un Iekšlietu ministrijai, kā arī citām ieinteresētām institūcijām kopīgi izveidot valsts iestāžu kopēju kurjerdienestu saistošu dokumentu nogādāšanai.

Otrais aspekts. Jau minētajos KPK grozījumos iestrādāta principiāli pilnīgi jauna norma, kas dod iespēju saīsinātajā procesā izmeklētās krimināllietas izskatīt tiesā bez tiesu izmeklēšanas.

Prokuroriem jau no pirmstiesas izmeklēšanas stadijas jāizskaidro apsūdzētajam 416.panta 5. un 6. daļas būtība. Domāju, ka jebkura piekrišana ekonomiskam procesam ir apsūdzētā sadarbība ar valsti, un par to viņš pelnījis zināmu pretimnākšanu, kas var izpausties prokurora attieksmē pret pieprasīto soda mēru. Katrā ziņā šim jaunievedumam ir vēsturiska nozīme, jo pieļauj saprātīgu atteikšanos no tradicionāliem stereotipiem. Varētu prezumēt, ka nākotnē šāda kārtība varētu tikt attiecināta uz plašāku lietu kategoriju un atbilstu Eiropas Padomes rekomendācijām par kriminālās tiesvedības vienkāršošanu.

Trešais aspekts lietu iztiesāšanā, pie kura nedaudz apstāšos, ir specializācija. Izmeklēšanā, sākot ar izziņas iestādēm, turpinot ar speciālajām prokuratūrām vai prokuroru specializāciju, daļēji tiek nodrošināts, lai procesa virzītājam bez visām lietu kategorijām nepieciešamajām juridiskajām zināšanām būtu papildu zināšanas šaurākā jomā, piemēram, muitas lietās, transporta lietās utt. Pasaules prakse pazīst gan speciālās tiesas, gan specializētos tiesnešus. Specializācijai vajadzētu izmantot kopējas mācības, veicinot vienādu izpratni. Katrā ziņā Ģenerālprokuratūras vadība meklēs izpratni Tieslietu ministrijas vadībā šīs problēmas virzībai.

Tagad nedaudz par ikdienišķākām lietām.

Nedz reformas, nedz stratēģija, nedz situācijai atbilstošas prioritātes pašas par sevi nenodrošinās prokuratūras uzdevumu izpildi. Vienīgi katra darbinieka atsevišķā darba kopējā summa veido rezultātu. Nav noslēpums, ka vienu un to pašu darba apjomu atkarībā no mērķtiecības un aktivitātes var veikt visai atšķirīgā laika sprīdī un kvalitātē. Tātad jautājums ir par disciplīnu, darba laika racionālu izmantošanu un tā ilgumu.

Juristu darba tirgus valstī ir bijis viens no visizdevīgākajiem, un tā bijusi ļoti pieprasīta specialitāte. Visu laiku esam dzīvojuši darbinieku deficīta un augstas mainības apstākļos. Pagājušā gada novembrī veiktais tiesnešu un prokuroru algu paaugstinājums ir padarījis šīs profesijas par konkurentspējīgām juristu darba tirgū. Turklāt Saeimā pirmajā lasījumā izskatīts un tiek gatavots otrajam lasījumam likumprojekts par prokuroru izdienas pensijām. Tas ir īpašas darba sarežģītības un arī bīstamības novērtējums. Gan algu līmenis, gan tiesības uz izdienas pensiju nepārprotami norāda uz to, ka prokuroru darba laiks nav ierobežots ar astoņām stundām. Darba dienas ilgums atkarīgs no uzraudzībā un izmeklēšanā esošajām lietām un termiņiem tajās. Pagarinot kriminālvajāšanas termiņus, virsprokuroriem jāpārliecinās ne tikai par to, ka darbinieks ir racionāli izmantojis normēto darba laiku, bet arī to, vai termiņu ievērošanai ir strādājis ārpus tā. Tāpat nevar būt šaubu, ka dežūras vai izsaukumi uz ārkārtas notikumiem ir normāla prokurora ikdiena, par ko nevar prasīt papildu samaksu. Lietu novilcināšana, neefektīvi izmantots darba laiks, pavēļu neievērošana, darbu neplānošana, vārdu sakot, tas viss, kas grauj mūsu pamatprincipu, ka tieši veicamā darba apjoms nosaka darba dienas, darba nedēļas ilgumu, tiks vērtēts kā disciplīnas pārkāpums, tīša pienākumu nepildīšana.

Disciplinārsodu un piemaksu sistēma ir savstarpēji saistīti. Es atceros, ka šajā pašā zālē pieredzējis virsprokurors Auseklis Granīts aicināja ieviest un piemērot algu pazemināšanas sodu, uzskatot par netaisnīgu, ja pa roku galam strādājošs prokurors saņem tikpat, cik apzinīgs, atbildīgs un centīgs. Tagad šāds sods ir ieviests. Lai nākotnē veicinātu taisnīgu un vienlīdzīgu darba sadalījumu, Darbības analīzes un vadības departaments paralēli iestāžu slodžu vienādošanai veic arī individuālā darba novērtējuma kritēriju izstrādāšanu. Katrā ziņā es ceru, ka Granīta kungs un citi virsprokurori veicinās taisnīguma attīstīšanu prokuroru darba novērtēšanā un apmaksā. Viens no pamatprincipiem būs tāds, ka visa nauda, kas tiks ietaupīta sodīšanas rezultātā, tiks izmantota vienīgi prokurora darba stimulēšanai ar piemaksām vai prēmijām. Visi prokurori iepazīstināti ar amata pakāpes apmaksas jauno kārtību. Arī tur iestrādāts princips, ka ikviens ir pats savas laimes kalējs. Tādai vajadzētu būt katra prokurora izpratnei par disciplīnu, darba kvalitāti un apjomu.

Pilnīgi cits jautājumu loks, par ko arī gribēju runāt nobeigumā, skar attīstības perspektīvas. Vispirms valdība ir akceptējusi un parlamenta komisijas atbalsta finansu piešķiršanu Dzirnavu ielas mājas sakārtošanai. Jau tagad principā pabeigts viena stāva remonts, un uz turieni pārvietojas Latgales priekšpilsētas, Transporta un Cietumu prokuratūra. Domāju, ka šī māja kļūs par modernu prokuratūru centru, kur izvietosies arī Vidzemes priekšpilsētas, Centra rajona un Rīgas rajona prokuratūra.

Klātesošā Aizsardzības un iekšlietu komisija atbalsta mūsu prioritāro virzienu uz vispārēju datorizāciju un vienota tīkla izveidošanu. Priekšdarbi padomes locekļu darba grupas vadībā norit aktīvi. Vēlams, lai prokurori apgūtu datoru lietošanas pamatiemaņas. Ja iestādei pieejams kaut viens dators, tad mācības kļūs reālas, jo ir vingrināšanās iespējas, kaut vai rindas kārtībā.

Kā jau minēju, vairākos procesa jautājumos izdevies sasniegt progresu, tomēr valdībai iesniegto kodeksa projektu prokuratūra neatbalsta. Izmantojot mūsu ASV kolēģa Krievana kunga klātbūtni un iespējas, prokuratūras, Tieslietu ministrijas un tiesnešu grupa strādā pie alternatīvas koncepcijas. Galvenais mērķis ir procesa paātrināšana, apsūdzētā brīvas gribas respektēšana, tehnikas lietošana. Ceru, ka arī Saeimas komisijas reāli novērtēs valdības projekta novitātes pakāpi. Nemazinot darba grupas nopelnus esošā kodeksa pilnveidošanā, jāstrādā pie modernāka procesa, lai tiktu radīti reāli priekšnoteikumi uzbrūkošai pozīcijai pret organizēto noziedzību un ekonomiskajiem noziegumiem.

Domāju, ka visiem ir skaidrs - prioritātes nav mainījušās. Darbs vēl tiešāk jāpakļauj šim mērķim. Visi vienkāršākie noziegumi jāatrisina ekonomiskākajā veidā. Katrs izbrīvētais darbinieks, darba stunda jāvirza prioritāro kategoriju lietu risināšanai. Bez jau pārrunātajām pie šādām prioritātēm jāpieskaita arī automašīnu zādzības, jo sevišķi tās, ko veic organizētās grupas, kurās iesaistīti bijušie un esošie policijas darbinieki, kas it kā nejauši atrod un dod apzagtajam viņa mašīnu par atlīdzību. Arī šajā bīstamajā noziegumu kategorijā ir parādījusies latentība. Ļoti zemais atklāšanas līmenis radījis šaubas par lietderību pieteikt zādzību valsts iestādēm.

Līdzīga situācija veidojas ar kabatas zādzībām. Arī tur zudusi cerība gūt kādu gandarījumu ar policijas palīdzību. Tas nozīmē, ka prokuroriem jāseko atteikumiem, darbībām lietās un lietu kopējai analīzei. Īpašu vietu noziedzības attīstībā ieņem nepilngadīgo problēma. Kā atceramies, jau 1992.gadā es brīdināju, ka nepilngadīgo noziedzības samazināšanās ir absolūta šķietamība, kas radusies tikai sliktas atklāšanas rezultātā. Pašlaik sabiedrība saņem atmaksu par savu vienaldzību. Prokuroru uzdevums veicināt ātru un individuālu pieeju izmeklēšanā un tiesā. Nepilngadīgajam jāsaņem tāds sods, kas nerada nesodāmības ilūziju, bet neiznīcina viņu.

Kāpēc tik ļoti tiek akcentētas šīs prioritātes? Atbildēšu vienkārši. Tās nav izdomātas, bet dzīves izvirzītas. Tās sāp lielai sabiedrības daļai. Mēs varam izdarīt milzīgu darbu, palielināt pabeigto lietu skaitu, izskaust brāķi, bet atzinības vietā saņemt tikai izsmējīgu nopēlumu. Dzīve iet uz priekšu, mainās sabiedriskās attiecības, mainās likumi, līdz ar to mainās arī mūsu darbības novērtēšanas kritēriji. Var, protams, vaicāt, vai tad mēs strādājam atzinības dēļ? Protams, tas nav pašmērķis, un galvenais nedrīkst tikt sasniegts ar pielabināšanos un izpatikšanu. Bet vienīgi atzinība jeb institūcijas funkciju veikšanas pozitīvs novērtējums radīs iespēju attīstībai - tas saistīts ar finansēm, viedokļu respektēšanu un citiem faktoriem, bez kuriem prokurori justu diskomfortu.

Domāju, ka pirmo atbalsi mēs jutīsim visdrīzākajā laikā - deputātiem izšķiroties par 1999.gada budžetu, par prokuroru izdienas pensijām, par mūsu stratēģisko līniju atbalstīšanu. Ja būs izdevies nospraust pareizu kursu un kopā spēsim to īstenot, parlamenta un valdības atbalsts būs.

Gaidāmais darba periods būs tikpat sarežģīts kā 1994.-1995.gada reformu laiks. Katrs no mums apzinās, ka jauns Krimināllikums ir tikpat sarežģīta lieta kā jauna laika skaitīšanas sistēma. Nav nekādu šaubu, ka šajā gadā būtiski palielināsies kļūdas, būs vairāk brāķa. Jau tagad, gatavojoties mūsu tālāko mācību procesam, mēs atrodam daudzus jautājumus, uz kuriem likums nedod atbildi. Tādējādi stabilitāte veidosies tikai līdz ar tiesu praksi. Diemžēl izmeklēšana ir pirms iztiesāšanas, un mums vajadzēs būt pionieriem daudzu normu interpretēšanā. Jau tagad varam saprast, ka viens un tas pats darba apjoms Krimināllikuma apgūšanas periodā prasīs vismaz par 10% darba vairāk, atbilstošas normas identificēšanai, iztulkošanai, veco un jauno normu salīdzināšanai.