Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas

departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 36/37, 09.02.1999., nr. 43/44, 16.02.1999.

Baznīcu un valsts līgumu

tiesiskuma apskats

Par pilsoņu un to apvienību tiesību objektiem ir pieņemts uzskatīt: lietas (ieskaitot naudu un vērtspapīrus); pakalpojumus (dažāda veida darbus); radošās darbības rezultātus (piemēram, autortiesības); personiski nemantiskos labumus.

Vēlāk uzskaitīšu administratīvo tiesību avotus, kuros, protams, iekļaut līgumus starp valsti un baznīcām nevar. Lai gan latviešu tiesībnieki šim jautājumam nav pievērsušies, jo nav bijusi tāda vajadzība, Latvijā teorētiski ir skatīti jautājumi, atbildes uz kuriem netieši var tikt uzskatītas par atbildēm arī uz mūsu jautājumu. Latvijas brīvvalsts valststiesību izcilākais speciālists Kārlis Dišlers par objektīvo administratīvo tiesību avotiem, kas, neapšaubāmi, ir jāņem vērā, ja rada jaunu avotu vai mēģina teorētiski ieskaitīt vecajā, ir jāzina, ieviešot ko jaunu, apzīmēja četras tiesisko aktu grupas. Šajās grupās, pēc K.Dišlera domām, ir administratīvo tiesību normas: likumi; valdības noteikumi; autonomie statūti; ieraduma tiesība (papildus varētu minēt arī piekto grupu — starptautiskos līgumus).

Avoti tikai norāda uz administratīvā akta izcelsmi, tāpēc administratīvos aktus, ar kuriem tiek nodibinātas, pārveidotas vai izbeigtas kādas konkrētas publiski tiesiskas attiecības tiesību subjektu starpā, Dišlers sagrupē: atļaujās; konstatējumos (lēmumos); rīkojumos (šī apzīmējuma šaurākajā izpratnē).

Par atļaujām Dišlers piezīmē, ka caur tām realizējas administratīvi diskrecionārā vara, jo kompetenta iestāde vai amatpersona ir tiesīga dot vai nedot atļauju. Abi akti, pēc satura pretēji, ir formāli likumīgi, jo ietilpst attiecīgās iestādes vai amatpersonas kompetencē. Turpinot iztirzāt šo jautājumu, zinātnieks atzīmē, ka ar atļaujām saistās juridiska problēma par to vienpusīgo vai divpusīgo dabu. Tā kā šie akti rodas no divu gribu rezultāta (lūguma un atļaujas), tad rodas jautājums: vai šāds akts nevarētu būt uzskatāms par publiski tiesisku līgumu? Jo, ja Latvijas līgumā starp valsti un baznīcu nav runa par naudu, tad tas var būt tikai administratīva rakstura. Dišlers, atbildot uz paša uzstādīto jautājumu, piekrīt vācu jurista Fr.Fleinera ieskatam, kas valdīja 20.–30. gados, — nekāda publiski tiesiska līguma nevar būt tur, kur puses nav līdzvērtīgas. Līgums, uzskata zinātnieks, kā juridisks akts rodas tur, kur abu pušu gribas ir ekvivalentas.

Par mūsu 1997.gada līgumiem runājot, secinām, ka valsts slēgtais līgums ar pašas reģistrētu organizāciju, apkopojot iepriekšminēto, nevar būt uzskatāms par taisnīgu jeb vienlīdzīgu. Civiltiesībās ir pilnīgi citādi. Tur visai bieži darīšana ar juridiskiem aktiem, un juridiskā aktā griba tādā aspektā ir būtisks juridisks elements, kas nozīmē ne tikai gribu, noslēdzot līgumu, bet arī to izbeidzot un grozot. Gribas izteiksme ir noteicošais juridisks akts pats par sevi. Bez tam, pēc manām domām, civiltiesisks līgums kā tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai. Saskaņā ar Civillikumu par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskas apgrozības. Paziņojums, kas faktiski arī pēc būtības bija TM 1996.gadā izstrādātais līgums ar baznīcām, bija deklaratīva rakstura. Saskaņā ar Civillikuma 1414. p. izriet, ka šis līgums nevar būt spēkā esošs, jo darījuma spēkā esamībai obligāts priekšnosacījums ir objekts, kam jābūt reālam esošajā privāttiesiskajā apgrozībā. Civillikuma 1414. p. skaidri nosaka, ka "pretējā gadījumā darījums nav spēkā". Papildus jāskata arī Civillikuma 1417. p., kas nosaka, ka "ja darījuma priekšmets ir pilnīgi nenoteikts, darījums nav spēkā". Bez tam civiltiesībās līgumus pieņemts klasificēt piecās grupās: līgumos, kuru mērķis ir īpašuma nodošana; līgumos, kas vērsti uz lietas lietojuma piešķiršanu; līgumos, kas attiecas uz personu darba izlietošanu; līgumos, kuru mērķis ir piešķirt uzturu; laimes līgumos.

Kā redzam, nevienā no šīm grupām 1997.gadā izstrādāto Tieslietu ministrijas tipveida līgumu ieskaitīt nevar.

Vai valsts līgums ar reliģisku savienību būtu pieskaitāms pie Dišlera minētajām valsts atļaujām uz kādu rīcību, un kā tas saprotams? Pat ja abstrahēsimies no tā, ka līgums ir deklaratīvs (viss, kas ir līgumā, ir jau atrunāts citos likumdošanas aktos), pieņemsim, ka līgumā būtu kas cits nekā likumos un līgums tiktu noslēgts kā juridisks akts, kā tiesiskās iekārtas robežās atļauta gribas izteiksme, kas izdarīta, lai nodibinātu, pārveidotu, izbeigtu kādas tiesības vai pienākumu. Tad tik un tā, pirms slēgt šādu līgumu, vajadzētu būt:

— likumiskām tiesībām slēgt līgumu (šādas pilnvaras kompetentām valsts iestādēm ir jābūt atrunātām, ĀM pieeja ir citāda, jo bija tikai ceļš uz Nolikumu);

— atsaucēm uz līgumu likumdošanā (Reliģisko organizāciju likumā);

— līguma tiesiskajam statusam jābūt skaidram no spēkā esošās likumdošanas (jābūt skaidri noteiktam, kas notiek, ja līgumu viena no pusēm neievēro — valsts var ietekmēt konfesiju, bet ko var darīt konfesija, lai ietekmētu valsti?)

Protams, likums ir augstākās valsts varas normatīvais akts ar vislielāko juridisko spēku, kura ievērošanu piedevām garantē valsts ar tai piemītošo represīvo aparātu.

Pēdējais arguments pret 1997.gada līguma iespējamību ir MK pilnvarojuma aspekts jeb MK tiesības slēgt šādus līgumus. Saeimas 1994.gada 8. jūnijā pieņemtā likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 6.p. ir skaidri minēti MK lēmumu (kuri pieņemti noteikumu, instrukciju vai ieteikumu veidā) spēkā stāšanās nosacījumi. Tātad 6. p. 4. apakšpunktā ir noteikts, ka Ministru prezidenta un MK rīkojumi stājas spēkā ar to parakstīšanas brīdi. Uzskatu, ka tas būtu attiecināms arī uz šāda veida līguma parakstīšanu. Taču, ja ir jālieto analoģija tik diskutējamā jautājumā, vai tas neradīs strīdu nākotnē?

Var secināt, ka MK sakarā ar pilnvarojuma trūkumu likumdošanā ir problēmas slēgt šādu līgumu. Kā ir konfesijām? Ja gadījumā tomēr Latvijas valsts pieļautu šādu līgumu slēgšanu, tad katoļi, luterāņi un pareizticīgie savu baznīcu iekšējās piramidālās pakļautības un vienvaldības dēļ šādu līgumu varētu slēgt, bet — kā ir ar vecticībniekiem, baptistiem un jūdaistiem?

Baptistiem šāds pilnvarojums būtu jāiegūst draudžu sapulcē, bez tā baptistu savienība nebūtu tiesīga konfesijas vārdā slēgt ar valsti šāda veida līgumu.

Latvijas Baptistu draudžu savienības statūtu 2.1. punktā ir noteikts, ka Latvijas Baptistu draudžu savienība ir "brīvprātīgi izveidota organizācija ar juridiskās personas tiesībām un pienākumiem, savu nosaukumu, zīmogu, veidlapām, simboliku, neierobežotu darbības termiņu", bet 2.5. pants atrunā, ka "LBDS neatbild par savu dalībnieku saistībām, kā arī dalībnieki neatbild par LBDS saistībām attiecībās ar trešām personām".

Vecticībnieki formāli šādu līgumu var slēgt, jo vecticībnieki tieši šā līguma dēļ iekļāva savos statūtos šo draudžu īpašo deleģējumu, lai gan vecticībnieku konfesijai arī nav vienvaldības principa. Vecticībnieki savu situāciju, kura bija līdzīga baptistu konfesijai, mainīja, pieņemot statūtu pantu 1.10.: "LVPB Centrālai Padomei kā vecticībnieku konfesionālam reliģiskam garīgam centram Latvijā ir tiesības Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas vārdā noslēgt līgumus un vienošanās, kas regulē Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas un valsts savstarpējās attiecības, kā arī vecticībnieku konfesijas kā vienas no Latvijas tradicionālām kristīgām konfesijām tiesisko statusu."

Jūdaistiem situācija vēl komplicētāka, jo Rīgas ebreju draudzei sakarā ar Reliģisko organizāciju pārejas noteikumiem piešķirts savienības statuss, kas tai gan nedod tiesības regulēt vai uzstāties pārējās piecās ebreju/jūdaistu draudzēs Latvijā (parakstot šādus statūtus, tie nebūtu saistoši pārējām konfesijas draudzēm).

Ja līgumi tiktu slēgti ar adventistiem un metodistiem, tad metodistiem ar deleģējumu problēmu nebūtu, bet adventistiem situācija līdzīga kā baptistiem.

Argumenti valstij slēgt

līgumus ar baznīcām

Reliģijas likumdošanai valstī var būt divi ceļi:

1) tiesību akts pretendē uz vispārīgu un unikālu, visām reliģiskām grupām un konfesijām pieņemamu likumdošanas regulējumu (pašreizējais Latvijas Reliģisko organizāciju likums);

2) likumdošana katru konfesiju regulē atsevišķā tiesību aktā, lai problēmas kopējā likumā nesamilztu, lai, grozot likumu par labu vienai konfesijai, neiznāktu, ka pārējiem tas nav pieņemami un nerastos kolīzija (tā tas bija Latvijas brīvvalsts laikā).

Pēdējais ceļš pašreiz ir optimālākais Latvijai. Līdz tam varētu nonākt ar līgumu palīdzību. Līgumi ir nepieciešami, lai uz to pamata sagatavotu lielākajām konfesijām specifiskos likumus, tāpēc līgumi, protams, varētu būt konfesijas un valsts kopējo darba grupu rezultāts. Iespējams, ka šis darba grupu veiktais nebūtu līgums, bet uzreiz specifiskais likums. Līgumi un no tiem izrietošie likumi nevar būt vienādi, tie var būt tikai specifiski un tāpēc atšķirīgi. Tas lemjams MK vai Saeimai. Līgums un specifiskais likums ir nepieciešams tikai Latvijas teritorijā darbojošiem subjektiem, nevis citādi. Tāda nostādne izriet no pamatprincipiem, kas iekļaujami jebkurā gadījumā.

1. Reliģiskās brīvdienas. Ja visiem valsts iedzīvotājiem, tai skaitā arī nekristīgajiem, ir jāatpūšas katoliskajos svētkos un jāstrādā savējos, tad tas faktiski ir viņu tiesību pārkāpums. Ja šie cilvēki ir minoritāte, tas ir normāli, bet, ja to ir puse no valsts iedzīvotājiem, tad ir jādomā, ko darīt, lai nerastos starpnacionāls saasinājums uz reliģiskiem pamatiem, ko labprāt izmantos valstij nelabvēlīgi noskaņotas aprindas.

1997.gada aprīlī 6. Saeimas deputāts A. Golubovs Saeimai iesniedza priekšlikumu grozīt likumprojektu "Par svētku un atceres dienām", tajā paredzot, ka pareizticīgajiem un vecticībniekiem ir tiesības svinēt Lieldienas, Vasarsvētkus un Ziemassvētkus savu konfesiju noteiktajās dienās.

Rietumu pasaulē šādas īpatnības tiek sekmīgi risinātas. Itālijā tas atrisināts līgumos starp baznīcām un valsti par baznīcu tiesisko statusu. Tas nostiprināts tālāk tiesību normu veidā valsts likumdošanā. Pareizticīgo un vecticībnieku konfesiju pārstāvji, kuri tika uzaicināti uz Saeimas attiecīgo komisijas sēdi, kas izskatīja šo jautājumu, izteica priekšlikumu problēmu risināt līgumos ar valsti. Brīvdienu jautājums varētu būt atrisināts šādā veidā. Konfesijas specifiskajā likumā ir iekļauta norma par reliģiskajām brīvdienām: attiecīgās konfesijas loceklis, pierādot savu piederību pie šīs konfesijas, ir tiesīgs uz sava rēķina ņemt brīvdienu darba dienā, ja konfesijas reliģiskie svētki iekrīt darba dienā. Piederību konfesijai ticīgais var pierādīt ar attiecīgu konfesijas vadības institūcijas izdotu izziņu. Ja šī persona ir piederīga pie attiecīgās konfesijas formāli, bet nav, pēc konfesijas domām, apzinīgs ticīgais — konfesija var neizdot šādu izziņu. Līdzīgi varētu risināt arī Septītās dienas adventistu un jūdaistu sestdienu darbu.

2. Reliģiskas laulības apveltītas ar valsts statusu. Latvijā pastāvošā prakse ar laulību deleģēšanu, ar kuru valsts deleģē konfesijām valsts pienākumu kārtot savu pilsoņu civiltiesiskās lietas — reģistrēt valsts pamatšūniņu — ģimeni — saskaņā ar Civillikumu un uzliek konfesiju garīdzniekiem administratīvu atbildību, gluži kā valsts ierēdņiem arī varētu tikt sakārtota ar līgumu starp valsti un baznīcu.

3. Garīgo tiesu autonomitātes atzīšana. Pieļaujot to neatkarību no valsts iejaukšanās līdz zināmai robežai. Tikmēr, kamēr garīgā tiesa lemj par biedru statusu, reliģisku ceremoniju vai rituālu obligatoriskumu savas baznīcas locekļiem, garīga rakstura sodu (Bībeles tekstu mācīšanos, psalmu atkārtošanu u.c.), valsts neiejaucas. Ja baznīca sāk ļaunprātīgi izmantot savu garīgo (kanonisko) tiesu varu, valsts iejaucas un īpašos gadījumos izskata lietas nevis no reliģiskā aspekta, bet no kriminālā, ja tāda nepieciešamība radusies.

Reliģisko organizāciju lietas ir sarežģītas un bieži vien neatrisināmas valsts varai. Tās nevar tikt vispārinātas. Jāatjauno, piemēram, tādas normas kā LR Satversmes 81. panta kārtībā izdoto Noteikumu par pareizticīgās baznīcas stāvokli ("Valdības Vēstnesis" 1928. — 11.oktobrī 228. nr.) 16. pants, kurā ir redzama Latvijas pietāte pret baznīcu garīgajām tiesām: "Garīdznieki, kuri ar tiesas spriedumu nosodīti ar ieslodzījumu, izcieš sodu klosterī. Pārējos gadījumos par vainīgiem atzītie garīdznieki izcieš sodu līdzīgi citiem notiesātiem pēc tam, kad kanoniskā garīgā vara viņiem atņēmusi garīgo amatu." 14. p. bija noteikts: "Garīgās varas spriedumi un lēmumi kanoniskās baznīcas lietās nav pārsūdzami laicīgās iestādēs." Līdzīgi kā pašreiz Spānijā un Itālijā, tradicionālajām baznīcām Latvijas brīvvalsts laikā piemita izņēmuma statuss attiecībā pret to garīgo tiesu lēmumiem. Latvijas brīvvalsts laikā pie Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvaldes (kas tolaik, tāpat kā tagad Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments, bija nozīmēta par valsts un baznīcas attiecību kārtotāju) tika izveidota padome, kuras sastāvā bija valsts un vecticībnieku konfesijas pārstāvji. Padomes ietvaros vecticībnieki sagatavoja projektu par vecticībnieku kopienām (specifisko likumu). Valsts pārstāvju nedaudz uzlaboto un papildināto projektu pieņēma 1934. gada 14. februārī. Likums stājās spēkā 1935. gada 14. februārī un deva vecticībniekiem saimniecisko un reliģisko patstāvību. Līdzīgā veidā tika pieņemti arī likumi par evaņģēliski luterisko un pareizticīgo baznīcu.

4. Finansiālo jautājumu kārtošana. Katrai konfesijai ir savi nekustamā īpašuma jautājumi, kas ilgst jau no brīvvalsts laikiem. Arī tos varētu likuma normu statusā noteikt, nevis izstrādāt jaunus likumdošanas aktus vai atstāt šos jautājumus tiesiski neskaidrus — papildināt tiesību aktu ir vieglāk nekā radīt pilnīgi jaunu. Arī privilēģijas tradicionālajām konfesijām (dotācijas un nodokļu atlaides) varētu būt šādi regulējamas.

5. Izglītības jautājums. Arī tas varētu tikt regulēts, jo ir pats aktuālākais un vienmēr izraisa strīdus. Apspriežot konkrēto konfesiju tiesības, valsts varēs objektīvi novērtēt konkrēto konfesiju, un spriedumi neizrietēs no konfesiju savstarpējām domstarpībām.

6. Kapelānu jautājums. Tas ir ļoti labi, ka Aizsardzības ministrija to jau ir noslēgusi, taču līgums ar vienu no valsts institūcijām neatsver līgumu ar valsti vai likumu, par kuru augstāks nemēdz būt nekas. Turklāt kapelāni nav tikai armijas kapelāni, un šis jautājums ir jārisina kompleksā.

7. Tradicionalitātes jautājums. Beidzot šādā veidā izbeigtos visi strīdi par tradicionalitāti. To atzina pat daži 7.Saeimas deputāti.

Līgums, neraugoties uz sākotnējo entuziasmu, pagaidām ir "iestrēdzis", taču tas nenozīmē, ka tas nevar tikt reanimēts.