Par trūkumiem patvēruma piešķiršanas procedūras standartos

Komisijas ziņojumā par Direktīvas par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, ir secināts, ka procesuālās garantijas dažādās ES dalībvalstīs joprojām būtiski atšķiras. Turklāt direktīvā noteiktie standarti ir pārāk vispārināti un trūkumi to ieviešanā valsts līmenī var būt par cēloni administratīvām kļūdām. Lai novērstu konstatētos trūkumus, Komisija 2009.gada 21.oktobrī pieņēma priekšlikumu direktīvu pārstrādāt.

Eiropas iekšlietu komisāre Sesīlja Malmstrēma teica: “Joprojām pastāv ievērojamas patvēruma piešķiršanas procedūru atšķirības dažādās valstīs un pašreizējie noteikumi nevar novērst administratīvas kļūdas. Tādēļ aicinu Eiropas Parlamentu un Padomi pieņemt Komisijas 2009.gada ierosinātos grozījumus, lai situāciju labotu.” Komisāre piebilda: “Komisija turpinās izskatīt un sekot visiem gadījumiem, kuros tika konstatētas īstenošanas problēmas, lai panāktu direktīvas pareizu piemērošanu, īpaši attiecībā uz neizraidīšanas principu un ES Pamattiesību hartā noteikto tiesību pilnīgu ievērošanu, kā arī mazinātu atšķirības.”

Patvēruma piešķiršanas procedūru direktīva tika sagatavota, lai noteiktu godīgas un efektīvas bēgļa statusa piešķiršanas un atņemšanas procedūras minimālos standartus.

Komisijas ziņojumā par direktīvas īstenošanu ir uzsvērts, ka mērķis radīt vienlīdzīgus noteikumus attiecībā uz taisnīgām un efektīvām patvēruma procedūrām nav sasniegts pilnībā. Daži direktīvas neobligātie noteikumi un izņēmuma nosacījumi ir veicinājuši atšķirības dažādu ES dalībvalstu tiesību aktos. Tādējādi procesuālas garantijas dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras. Jo īpaši tas tā ir attiecībā uz noteikumiem par paātrinātām procedūrām, drošu izcelsmes valsti, drošu trešo valsti, personiskām intervijām, juridisko palīdzību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.

Konstatēti arī vairāki gadījumi, kad direktīva transponēta nepilnīgi un/vai nepareizi, kā arī trūkumi tās īstenošanā.

Rezultātā, izpildot procedūras, var rasties administratīvas kļūdas. Ievērojama daļa lēmumu, kas pieņemti individuālās lietās, apelācijas rezultātā tiek atcelta, jo lēmumi ir balstīti uz kritērijiem, kas nav pietiekami skaidri un precīzi.

Pēc rūpīga Procedūras direktīvas īstenošanas novērtējuma Komisija 2009.gada 21.oktobrī pieņēma priekšlikumu direktīvu pārstrādāt, lai novērstu trūkumus, racionalizētu un konsolidētu procedūras un visā ES uzlabotu pirmās instances lēmumu un patvēruma piešķiršanas procesa kvalitāti. Patvēruma piešķiršanas procesa kvalitāte un efektivitāte būs galvenā tēma ministru konferencē, kas notiks Briselē 13.–14.septembrī. Esošais ziņojums būs apspriežu pamatā.

Vispārīga informācija

No 2008.gada 1.janvāra līdz 2009.gada 31.decembrim 26 dalībvalstīs, kurām ir saistoša PPD, tika reģistrēti 492 995 patvēruma pieteikumi. Tajā pašā laikposmā šīs valstis pieņēma 444 165 pirmās instances lēmumus un 125 785 pārsūdzības lēmumus.

Direktīvas lielākajai daļai transponēšanas termiņš bija 2007.gada 1.decembris, bet 15.pantu, kurš attiecas uz juridisko palīdzību, vajadzēja transponēt līdz 2008.gada 1.decembrim.

Pēc transponēšanas termiņa beigām pret visām dalībvalstīm, kas nebija pilnībā paziņojušas par saviem transponēšanas pasākumiem, tika sākta pārkāpuma procedūra. Komisija nosūtīja 17 oficiālas brīdinājuma vēstules un 5 argumentētus atzinumus.

Pašlaik visas dalībvalstis, izņemot Īriju, ir paziņojušas par visiem transponēšanas pasākumiem. Komisija nolēma iesniegt Tiesai lietas pret Beļģiju un Īriju par visu transponēšanas pasākumu nepaziņošanu un sāka pienākumu neizpildes procedūru pret Grieķiju, jo tā nav pienācīgi īstenojusi vairākus direktīvas noteikumus. Tomēr šajās dienās Beļģija paziņoja Komisijai par pasākumiem, ko šī valsts uzskata par visiem transponēšanas pasākumiem. Tie pašlaik tiek caurskatīti, lai izvērtētu, vai tie nodrošina pilnīgu direktīvas transponēšanu Beļģijas tiesību aktos.

Komisija 2009.gada 21.oktobrī iesniedza priekšlikumu grozīt Patvēruma procedūru direktīvu ar mērķi

• nodrošināt vienotu procedūru, ar ko vienkāršo un racionalizē patvēruma procedūras, un samazināt administratīvo slogu dalībvalstīm;

• atvieglot piekļuvi izskatīšanas procedūrām. Attiecīgā informācija un konsultācijas būtu jādara pieejamas personām, kuras vēlas iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, jau pašā sākumposmā, līdzko tās ieradušās attiecīgajā teritorijā. Robežsargiem, policijas darbiniekiem un citu iestāžu darbiniekiem, kuri pirmie sazinās ar aizsardzības meklētājiem, būs skaidrāks priekšstats par to, kā rīkoties šādos gadījumos;

• uzlabot pieteikumu izskatīšanas procesa efektivitāti. Viens no svarīgākajiem pasākumiem ir sešu mēnešu vispārīga termiņa ieviešana procedūru pabeigšanai pirmajā instancē. Priekšlikumā paredzēts trīs gadu ilgs pārejas periods, lai sniegtu iespēju dalībvalstīm pielāgoties minētajam termiņam. Ar priekšlikumu arī vienkāršo un precizē procesuālos jēdzienus un līdzekļus, piemēram, jēdzienu “droša izcelsmes valsts”, patvēruma meklētājiem noteikto pienākumu sadarboties ar valstu iestādēm vai paātrinātās procedūras;

• uzlabot lēmumu kvalitāti patvēruma jomā. Priekšlikumā ierosināts uzlabot procesuālās garantijas, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātām personām, piemēram, spīdzināšanu pārcietušajām personām vai nepavadītiem nepilngadīgajiem. Darbiniekiem, kas iesaistīti darbā ar pieteikuma iesniedzējiem, būs nepieciešamas piemērotas zināšanas;

• nodrošināt pieteikuma iesniedzējiem piekļuvi efektīvai tiesiskajai aizsardzībai saskaņā ar dalībvalstīm noteiktajām Kopienas un starptautiskajām saistībām. Priekšlikumā skaidri noteikts, ka tiesām vai tribunāliem jāizskata pirmās instances lēmumi, ņemot vērā gan faktus, gan tiesiskos jautājumus, un tajā paredzēti precīzi noteikumi par pārsūdzību apturošo ietekmi. Grozījumi nodrošina saskanību ar arvien plašāk izvērsto judikatūru attiecībā uz tiesībām uz aizstāvību, procesuālo tiesību vienlīdzības principu un tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību.