Latvijas Republika
Eiropas Komisija

Rīgā 1999. gada 17. februārī

Kopējais paziņojums par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm

Saskaņā ar Pievienošanās partnerības rekomendācijām Latvijas valdība kopā ar Eiropas Komisijas Ekonomikas un finansu ģenerāldirektorātu sagatavoja Kopējo paziņojumu par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm. Šis dokuments satur saskaņotu vidēja termiņa ekonomisko politiku, kas nepieciešama Latvijas ekonomikas pārejas veicināšanai un sagatavotu Latviju iestāšanai Eiropas Savienībā. Dokuments ir kvantitatīvs makroekonomiskais scenārijs. Tas ir saskaņots ar izvirzīto ekonomiskās politikas pasākumu pilnīgu un savlaicīgu realizēšanu. Šīs politikas realizācijas progress saskaņā ar Eiropas lūgumu tiks regulāri novērtēts.

Eiropas Komisijas vārdā Džoli Diksons (Joly Dixon),
EK 2. ģenerāldirektorāta ģen. dir. vietnieks, Starptautisko ekonomikas un finansu lietu direktors

Latvijas Republikas valdības vārdā Ivars Godmanis, finansu ministrs

Eiropas Komisijas — Latvijas valdības kopējais paziņojums par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm

Saturā

1. Pašreizējā ekonomiskā situācija un tās attīstības tendences

2. Vidēja termiņa makroekonomiskie mērķi

i. Politikas virzieni

ii. Makroekonomikas mērķi un prognozes

3. Makroekonomiskā politika un liberalizācija

i. Monetārā un maiņas kursa politika

ii. Fiskālā politika

iii. Nodokļu un valsts izdevumu politika

iv. Pensijas un sociālā drošība

v. Tirdzniecības politika

vi. Iekšējā tirgus liberalizācija

vii. Darba tirgus un ienākumu politika

4. Privātā sektora attīstības veicināšana

i. Privatizācija

ii. Atbalsts privātā sektora attīstībai

iii. Reģionālā attīstība

iv. Finansu sektora reforma

5. Makroekonomiskais scenārijs

i. Ekonomikas pieaugums un investīcijas

ii. IKP no izdevumu viedokļa

iii. Demogrāfiskās tendences, nodarbinātība, bezdarbs, ienākumu politika

iv. Starptautiskās ekonomiskās attiecības

v. Fiskālā attīstība

vi. Inflācija

vii. Monetārais sektors

viii. Scenārija izpildes nozīmīgākie riski

1. Pašreizējā ekonomiskā situācija un tās attīstības tendences

Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvija ir sasniegusi ievērojamu progresu saimniecības stabilizācijā un strukturālo reformu īstenošanā. Pāreja uz tirgus ekonomiku un ciešo saimniecisko saišu pārraušana ar Padomju Savienību noveda pie ievērojama ražošanas apjoma samazinājuma pirmajos trijos neatkarības gados un krīzes gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā. Samazinājums beidzās 1994. gadā, kad reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauga, bet sākotnējo izaugsmi pārtrauca 1995. gada banku un budžeta krīze. Ražošanas apjomi sāka vēlreiz pieaugt 1996. gadā, reālajam IKP pieaugot par 3,3 procentiem.

Neatkarības pirmie gadi bija saistīti ar būtisku ekonomikas pārstrukturizāciju. Ja 1990. gadā pakalpojumi bija 31,9% no pievienotās vērtības, tad 1997. gadā jau 61,9 procenti. Turklāt 1997. gadā 62% no IKP tika radīts privātajā sektorā. Arī tirdzniecības attiecības būtiski izmainījās. Ja pirms neatkarības tirdzniecība ārpus Padomju Savienības gandrīz nepastāvēja, tad tagad rietumvalstis ir nozīmīgi tirdzniecības partneri. 1998. gada desmit mēnešos Eiropas Savienības valstis veidoja 55,4% no eksporta un 55,4% importa. Arī tirdzniecības struktūra ir mainījusies: galvenā eksporta preču kategorija ir mainījusies — no iekārtām un aprīkojuma (1998. gada desmit mēnešos šī pozīcija bija vairs tikai 6,8% no preču eksporta) uz koksni un koksnes izstrādājumiem (33,5% 1998. gada desmit mēnešos).

Makroekonomiskā attīstība

IKP pieaugums ievērojami paātrinājās 1997. gadā, sasniedzot 6,5% salīdzināmās cenās. Atšķirībā no 1996. gada, kad izaugsmi galvenokārt sekmēja transporta un sakaru pieaugums, 1997. gadā daudzi dažādi sektori, to skaitā rūpniecība, deva būtisku ieguldījumu izaugsmē. Attīstība 1997. gadā turpina iepriekšējās tendences: pakalpojumu sektors, kas pēdējā laikā ir audzis straujāk nekā IKP, nodrošina lielāko pievienotās vērtības daļu (61,9% 1997. gadā); rūpniecības īpatsvars paliek nemainīgs — apmēram viena ceturtdaļa no pievienotās vērtības (25,7% 1997. gadā); lauksaimniecības īpatsvars IKP turpināja vienmērīgi samazināties (7,4% 1997. gadā).

1998. gada pirmajā pusgadā iekšzemes kopprodukts ir pieaudzis par 6,4%, tajā skaitā 1. ceturksnī tas pieauga par 7,6%, bet 2. ceturksnī — par 5,4 procentiem. Šādu IKP pieaugumu nodrošināja šādu nozaru attīstība: apstrādes rūpniecība pieauga par 10,9%, bet tirdzniecības un remonta nozare — par 22,7 procentiem. Mežsaimniecībā pieaugums bija 25,1 procents. Tajā pašā laikā lauksaimniecības apjomi samazinājās par 1,2 procentiem. Pakalpojumu nozare 1998. gada pirmajā pusē salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu pieauga par 6,0 procentiem.

IKP struktūra 1998. gada pirmajā pusē salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu nedaudz izmainījās. Lauksaimniecības īpatsvars IKP struktūrā samazinājās līdz 6,1%. Pakalpojumu nozare pieauga par 2,3 procentpunktiem.

No izdevumu viedokļa statistika uzrāda strauju investīciju pieaugumu pamatkapitālā 1997. gadā — 11,1 procentu. Arī eksporta pieaugums veicināja kopējo IKP pieaugumu. Palielinājās mājsaimniecību patēriņš, uzrādot pieticīgāku pieaugumu — par 3,9 procentiem.

Ārvalstu tiešo investīciju pieplūdums sekmē strauju investīciju apjoma palielināšanos. Tomēr investīcijas pieaug arī sakarā ar iekšzemes aizdevumu nosacījumu uzlabojumiem. Valdības aizņēmumu samazināšanās no komercbankām ir veicinājusi strauju privātā sektora kreditēšanas pieaugumu, samazinot komerciālās aizdevumu likmes. Agrāk bankas varēja samērā viegli gūt peļņu ar valsts vērtspapīriem, bet tagad tām nepieciešams paplašināt kreditēšanu, un rezultātā kredītu tirgū vērojama spēcīga banku konkurence. 1997. gadā kopējā privātā sektora kreditēšanas apjoma pieaugums bija 77%, un procentu likmes nokritās par vairākiem procentu punktiem — līdz 12–14%. Lielākā daļa jauno aizdevumu ir ilgtermiņa (vairāk par vienu gadu), kas galvenokārt paredzēti ražošanai un nevis patēriņam.

Valdība ir vairākus gadus strādājusi pie valsts finansu pārstrukturizācijas, kopējā budžeta īpatsvara samazināšanas, proporcijas uzlabošanas starp uzturēšanas un kapitālajiem izdevumiem, nodokļu administrācijas uzlabošanas un valsts izdevumu efektivitātes palielināšanas. Pateicoties šiem faktoriem, kā arī labvēlīgākiem makroekonomiskajiem apstākļiem, pāris pēdējos gados ir strauji uzlabojušās valsts finanses un sasniegts neplānots valsts parāda samazinājums. Īpaša uzmanība pievērsta 1997. gada budžeta izpildei, kad kopbudžets uzrādīja pārpalikumu 1,3% no IKP. Šāda neplānota pārpalikuma galvenie iemesli bija augstāki nodokļu ieņēmumi sakarā ar straujo ekonomisko izaugsmi, zemākas procentu likmes, uzlabota valsts iestāžu izdevumu kontrole, arī zemāki izdevumi pensiju indeksācijai, kas saistīti ar zemu inflāciju.

Inflācija Latvijā turpina samazināties. Vidējā inflācija 1997. gadā bija 8,4%, un divpadsmit mēnešu inflācija pazeminājās līdz 2,8% 1998. gada decembrī. Šis samazinājums turpinās par spīti administratīvi regulējamo cenu atbrīvošanai un straujajai monetārajai izaugsmei. Pieaugot uzticībai banku sistēmai un nacionālajai valūtai, naudas pieprasījums palielinās saskaņoti ar monetāro pieaugumu.

Plašā nauda (M2X) 1997. gadā pieauga strauji — par 38,7 procentiem. Latu apjoma pieaugumu radīja Latvijas Bankas veiktā ārvalstu valūtas iepirkšana, lai saglabātu fiksētu lata maiņas kursu pie ievērojamas kapitāla ieplūdes. Latvijas Bankas konvertējamās valūtas rezerves tajā pat periodā pieauga par 22 procentiem. Neņemot vērā fiksēto valūtas maiņas kursu kopš 1994. gada un pastāvīgu reālā kursa vērtības celšanos, Latvija vēl joprojām saglabā konkurētspējas priekšrocības salīdzinājumā ar tās galvenajiem tirdzniecības partneriem.

1997. gadā un 1998. gada sākumā Latvijā ieplūdušo kapitālu galvenokārt veidoja tiešās ārvalstu investīcijas. Pēdējos pāris gados ir paātrinājusies tiešo ārvalstu investīciju ieplūde. 1997. gadā tiešās ārvalstu investīcijas bija 420 milj. USD, un uzkrātais tiešo ārvalstu investīciju apjoms bija 1272 milj. USD. Tiešās ārvalstu investīcijas galvenokārt saņēma transporta sektors un sakaru sektors (lielie ieguldījumi telekomunikācijās), ražošana un finansu sektors. Lielākie ieguldītāji bija tādas valstis kā Dānija, ASV, Singapūra, Krievija, Vācija. Ārvalstu tiešo investīciju pieaugumu galvenokārt sekmēja privatizācijas procesa paātrināšanās, kā arī ārvalstu investīciju režīma liberalizācija. Nozīmīgās saņemtās ārvalstu tiešās investīcijas veido ievērojamu pārpalikumu kapitāla kontā, kas nosedz lielo tekošā konta deficītu.

Tekošā konta deficīts pirmo reizi parādījās 1995. gadā un kopš tā laika ir strauji audzis, 1997. gadā sasniedzot 6,3% no IKP. Galvenais faktors, kas ietekmē tekošā konta deficītu, ir lielais tirdzniecības deficīts, kas 1997. gadā bija 15,4% no IKP. Ievērojama daļa Latvijas importa ir kapitāla preces (mašīnas un elektriskās iekārtas). Šo preču īpatsvars pakāpeniski turpina pieaugt. No vienas puses, Latvija ir maza valsts ar ierobežotiem enerģijas resursiem, un liela daļa importa ir starpprodukti. No otras puses, Latvija eksportē preces ar mazu pievienoto vērtību, piemēram, koksnes un tekstilizstrādājumi, kuru ražošana atkarīga no dabas resursiem un zemajām darbaspēka izmaksām, lai saglabātu konkurētspēju. Latvija eksportē arī nedaudz iekārtas, bet vairāk austrumu tirgos, nevis atīstītajos rietumu tirgos. Lai arī tekošā konta deficīts pagaidām nav problēma, jo ir pilnībā nosegts ar kapitāla konta pārpalikumu, tomēr tekošā konta deficīta lielums un straujais pieauguma temps nozīmē, ka nākotnē ārēju satricinājumu jeb noguldītāju noskaņojuma izmaiņu gadījumā var rasties nopietnas problēmas ar deficīta finansēšanu.

Krievijas krīzes radītais eksporta kritums ir tiešs piemērs ārējo satricinājumu būtiskajai ietekmei uz Latvijas tautsaimniecību.

Pakalpojumu sektoram ir liela nozīme maksājumu bilancē, jo pakalpojumu konta pārpalikums nosedz nozīmīgu tirdzniecības deficīta daļu. Galvenā nozīme ir Latvijas tranzīta biznesam, jo ir izdevīga ģeogrāfiskā situācija, ostas un salīdzinoši labi attīstīta infrastruktūra.

No 1996. gada līdz 1998. gada vidum reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā ir apmēram 7% līmenī. Taču 1998. gada pēdējos mēnešos bija vērojams straujāks bezdarba pieaugums (decembra beigās bezdarba līmenis bija 9,2%), ko izsauca ražošanas samazināšanās nozarēs, kas cieši saistītas ar Krievijas tirgu. Tomēr šī rādītāja attīstība neparāda visas darba tirgus tendences, jo oficiālā bezdarba definīcija lielā mērā nenovērtē patieso darba meklētāju skaitu. Bezdarba rādītāji pēc Starptautiskās darba organizācijas definīcijas labāk parāda bezdarba izplatību un izmaiņas darba tirgū, tādējādi, pēc darbaspēka apsekojuma datiem, darba meklētāju līmenis 1997. gada beigās bija 14,4%, un tas bija samazinājies no 18,3% 1996. gada beigās. Bezdarbs Latvijā ir koncentrēts noteiktos rajonos — vissliktākā situācija ir valsts austrumu reģionā Latgalē, kamēr viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgā un Ventspilī.